Latviešu pāris Austra un Mārtiņš jūlija beigās devās apceļot Eiropu ar stopiem. Pavisam nesen viņi atgriezās Latvijā no gandrīz piecu mēnešu garā stopēšanas maratona apkārt Eiropai un labprāt dalījās ar TVNET lasītājiem savos piedzīvojumos.
Austras un Mārtiņa eksperiments piecu mēnešu garumā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņi rakstīja: «Pirms teju pieciem mēnešiem sākām savu Eiropas apceļošanas piedzīvojumu, toreiz rakstījām, ka noteikti atgriezīsimies ar jauniem stāstiem, draugiem un pozitīvām atmiņām, ko atcerēsimies visu mūžu, un viss iepriekš minētais tik tiešām ir piepildījies.
Ceļojuma laikā bijām sešās valstīs: Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Francijā, Spānijā un Portugālē. Tāpat apskatījām arī Gibraltāru, kas ir Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija.
Grūti vērot to, kas tagad notiek Berlīnē, jo tieši tur sākām savas ceļojuma gaitas.
Vācijā ilgi neuzkavējāmies, jo nākamā pieturvieta bija Amsterdama Nīderlandē, kur sastapāmies ar vislielākajām tūristu masām, kādas bijām redzējuši. Pēc tam jau atkal devāmies uz citu valsti un citu pilsētu, blakus esošajā Beļģijā apskatījām Antverpeni, kur, kā izrādās, ir pat «Rīgas iela».
Stopēšana Vācijā, Nīderlandē un Beļģijā padevās viegli, tur vidēji gaidījām 10 līdz 20 minūtes.
Pavisam interesants atgadījums ar mums notika, kad agrā rīta stundā stopējām prom no Beļģijas. Gaidījām vien piecas minūtes, līdz apstājās fūre. Lai gan teorētiski fūrēs nedrīkst braukt papildus divi pasažieri, šoferis piekrita mūs aizvest. Kā noskaidrojām, vīrietis agrāk dzīvoja kādā no Āfrikas valstīm un šobrīd strādā par tālbraucēju. Nonākušus galamērķī, vīrietis mūs negaidīti pārsteidza, izmaksājot mums bagātīgas brokastis par spīti mūsu atrunām, ka esam paēduši. Izrādās, ka viņa kultūrā tas šķiet pašsaprotami - palīdzēt otram, arī uz ceļa satiktiem svešiniekiem.
Pēc tam jau pavisam drīz nonācām arī Francijā, uz turieni aizveda kāds dzīvespriecīgs nīderlandiešu pāris, kuri mūs uzaicināja apciemot viņus Hāgā, ja vien mēs kādreiz nolemtu uz turieni doties. Francijā jau vidēji gaidījām stundu un vairāk, Spānijā tās jau bija divas stundas un vairāk, Portugālē gan atkal bija nedaudz vieglāk, tomēr, jo tālāk braucām uz dienvidiem, jo grūtāk bija arī stopēt. Francijā gan bija arī mūsu stopēšanas saspringtākais brauciens, jo
viens no šoferiem nekautrējās brauciena laikā tukšot bundžu alus, braucot ar 120 kilometriem stundā.
Par laimi, mūsu galamērķis tajā dienā vairs nebija tālu un nācās ar viņu nobraukt vien 20 minūtes.
Lielāko ceļojuma daļu pavadījām tieši Francijā, Spānijā un Portugālē. Francijā viesojāmies Onflērā, Nantē, Larošelā, Bordo, Tulūzā, Karkasonā un Narbonā. Veselu mēnesi pavadījām brīvprātīgajā darbā nieka 10 minūšu braucienā no Atlantijas okeāna, kur pavadījām lielāko daļu sava brīvā laika, tas viss apmaiņā pret piecu stundu darbdienu piecas reizes nedēļā. Drīz jau meklējām nākamo darbu, kuru atradām romantiskā viduslaiku pilsētā Karkasonā. Palīdzējām diviem angļu vīriešiem ar viņu viesnīcas (Bed& Breakfast) biznesu, kur izmēģinājām strādāt gan reģistratūrā, gan citos darbos.
Laiks šajā vietā ritēja neparasti ātri, jo
mūsu «darba devēji» mūs nepārtraukti lutināja ar gardiem ēdieniem un izmitināja vienā no greznajām viesnīcas istabām.
Patīkami atrasties šādā vietā pēc ilgi pavadītā laika ceļā. Pēc trīs nedēļu dzīves Karkasonā šķita, ka jau atkal šķiramies no mājām, tikai šoreiz Francijas dienvidos. Atvadoties sākām savu stopēšanas maratonu pa Spāniju.
Nākamais darbs bija sarunāts Andalūzijas reģionā, mazā ciematā Riogordo, kur jau atkal vajadzēja palīdzēt vecākam angļu pārim dārza darbos un montējot mazu koka mājiņu, kas atceļojusi no Igaunijas. Līdz tam gan vēl kāds laiks bija priekšā, tāpēc 2 nedēļas stopējām pa Spāniju, izmantojot sociālo viesmīlības platformu «Couchsurfing», ar kuru iepazinām vairākus fantastiskus cilvēkus.
Tieši Katalonijas reģionā mēs iepazinām mūsu tagadējo draugu, spāni Feranu,
pie kura nakšņojām Žironā, vietā, kur filmētas ainas slavenajam seriālam «Troņu spēles». Nākamajā dienā mūsu jaunais draugs nolēma mums izlīdzēt un aizvest pie nākamā naktsmāju devēja Marka, tuvāk Vidusjūrai, un, visiem satiekoties, nolēmām, ka izstaigāsim krāšņās Kosta Brava pludmales. Dažas dienas vēlāk jau Feranu atkal satikām Barselonā, kur kopīgi devāmies apskatīt Tibidabo kalnu un vakarpusē braucām uz mazu pilsētu Sidžesu, kur notika pasaulē slavens filmu festivāls un tā tradicionālais zombiju gājiens.
Pēc Katalonijas reģiona devāmies uz Andalūziju. Stopēšana mums nenoritēja viegli.
Reizēm nācās gaidīt pat trīs stundas, līdz kāds piekrita mūs aizvest,
tomēr arī tas nenomāca mūsu ceļotprieku. Mēneša garumā adaptējāmies spāņu nesteidzīgajai ikdienai, šeit daudz lieto vārdu «manjana» (reizē nozīmē gan «rītdien», gan arī «vēlāk»), baudījām vasarīgos laikapstākļus oktobra beigās un katru dienu priecājāmies par palmām, kalniem un ceļmalās augošajiem apelsīnu un citronu kokiem.
Apskatījām Mursiju, Valensiju, Rondu, Malagu un Seviļu. Novembrī devāmies uz Portugāli. Netālu no Faro atradām mūsu pēdējo darbu atpūtas centrā «Algarve», kur mūsu ikdienas pienākums bija barot un apkopt dzīvniekus, nieka 500 dzīvniekus! Tomēr mēs bijām ne jau vienīgie, kas to darīja. Kopā ar mums to darīja arī citi brīvprātīgie no Anglijas, Nīderlandes, Polijas, Honkongas. Centrā nereti notika pasākumi, tāpēc
ne tikai ikdienas pienākumus veicām kopā, bet arī atpūtāmies; bijām maza, internacionāla ģimene.
Tieši Portugāle ir valsts, kas mūs saistīja visvairāk, cilvēki šeit bija draudzīgi un izpalīdzīgi, pilsētas un dabas ainavas kā romantiskās gleznās un gaisa temperatūra pat decembrī dienas laikā turējās +15 līdz +20 grādu robežās.
Porto pilsētā palikām pie 68 gadus veca vīra, kurš savās mājās jau paspējis izmitināt vairāk nekā 3000 cilvēku no dažādām pasaules valstīm,
tieši šādi cilvēki ik reizi liek mums no jauna noticēt Couchsurfing idejai – svinēt kopā būšanu, jaunu draudzību un dalīties viesmīlībā.
Pēc ceļojuma esam sapratuši, cik daudz iespēju paver Eiropa un cik daudz apbrīnojamu cilvēku un vietu ir mums apkārt, turklāt tās nebūt nav tik nesasniedzamas.
Mēs noteikti iesakām ilgtermiņa ceļošanu visiem, kas vēlas atsvaidzināt savu ikdienu,
to var darīt pēc studijām vai pirms jauna darba meklēšanas, jo ceļā iegūtās emocijas dos motivāciju tālākiem plāniem.
Padomā, varbūt arī tu vari savās mājās uzņemt ceļotājus un pēc kāda laika apciemot viņus, jau esot viesa lomā!
Varbūt tavam biznesam vai citam projektam ir vajadzīgas palīdzīgas rokas? Piereģistrējies kādā no brīvprātīgā darba platformām! Sava ceļojuma laikā esam iedvesmojuši sastaptos cilvēkus atbraukt arī uz Latviju un ar nepacietību gaidām, kad varēsim viņus uzņemt. Detalizēti par mūsu piedzīvojumiem var lasīt arī mūsu blogā.»
Abi jaunieši apgalvo, ka ceļojuma laikā jutās droši.
"Jutāmies labi un droši. Vienīgā reize, kad sajutāmies neomulīgi bija, nostopējot Francijā vīrieti, kurš lietoja alkoholu braucot pa ceļu, kā arī Spānijas dienvidos sanāca nostopēt vīrieti, kurš mūs tumsā aizveda uz nepareizo vietu, jo sajauca ceļu pa kuru ir jābrauc, turklāt pa ceļam biedēja ar dažādām sazvērestības teorijām. Attapāmies Malagā bez sarunātām naktsmājām, reģionālais sabiedriskais transports vairs nekursēja un ārā gāza lietus, kas dienvidu reģionam ir netipiski.
Jāatzīst, ka tad gan jutāmies neomulīgi, bet nevis tāpēc, ka būtu bail, bet tāpēc, ka šādu situāciju nebijām paredzējuši un
mums nācās pavadīt nakti vietējā ballīšu hostelī, jo pārsvarā visās pilsētas viesnīcās reģistrēšanās laiks bija beidzies vai numuriņi bija aizņemti.
Šobrīd jaunieši ir darba meklējumos. «Vienu sapni esam piepildījuši, tāpēc ceram, ka drīzumā izdosies piepildīt ar nākamo - atrast darbu komunikācijas nozarē, lai varētu pielietot prasmes, kuras esam apguvuši vairāku gadu garumā.»
