Dīvainības, kuras var realizēt, izmantojot virtuālās pasaules iespējas, nebeidz pārsteigt. Interneta kultūrā ir parādījies jauns žanrs - mukbangs jeb vērošana tiešraidē, kā kāds cilvēks ēd. Šis fenomens ir radies Korejā, pamazām ieinteresējot arī citu valstu auditoriju. Sociologi to nenodala no citām, ne mazāk savdabīgām interneta kultūras parādībām, kas saistītas ar ēdienu, un tā saknes meklējamas tā sauktajā gastronomiskajā pornogrāfijā.
Ēdiens - universāls kods
Vārdu salikums food porno jeb gastroporno nozīmē ēdiena vizuālu reprezentāciju izskaistinātā, var pat teikt, atkailinātā veidā. Gastroporno ēdienu attēlo kā juteklisko baudu virsotni, tomēr apmierinājuma vietā tas rada vien uzbudinājumu un nesasniedzamības sajūtu. Respektīvi, gastro pornogrāfijas skatītājam ir atvēlēta siekalu rijēja loma. Terminu lieto arī tad, ja ēdiens tiek raksturots, izmantojot intīmās dzīves aprakstos iederīgu leksiku. Maigs, piebriedis, sulīgs, vilinošs, valgs - tā kulinārijas šovu vadītāji un restorānu ēdienkartes raksturo pārtikas produktus, aicinot tos nobaudīt, jo «tu esi tā vērts». Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados veselīgas ēšanas entuziasti par pornogrāfisku sāka dēvēt treknu, neveselīgu ēdienu. Tomēr plašāku skanējumu termins ieguva 1977. gadā, kad New York Review of books žurnālists Aleksandrs Kokburns rakstīja: «Nevar nepamanīt acīmredzamās paralēles starp seksuālo tehniku raksturojumu un kulinārijas receptēm - tieši tā pati centīgā tiekšanās pēc baudas, tā pati vēršanās pie svētlaimes.» Krāšņo recepšu žurnālu un pavārgrāmatu pievilcības maģija nepaslīdēja garām arī futuroloģei Mariannai Zalcmenei, kura pamanīja, ka seksualitāte ir kļuvusi par kulinārijas sastāvdaļu. Pēdējos gados apsēstība ar pavārgrāmatām, recepšu žurnāliem un blogiem, kulinārijas šoviem, ēdiena fotografēšanu un nu arī vērošanu, kā citi cilvēki uzņem barību, pieņemas spēkā. Psihologi runā par jauna veida atkarību no gastronomiskā uzbudinājuma.
Taisnības labad jāteic, ka gastronomiskā pornogrāfija nav tipisks mūsdienu fenomens - tā radusies pirms vairākiem gadsimtiem, kad mākslinieki un rakstnieki ēdienu attēloja kā kaisles objektu. Mūs joprojām priecē nīderlandiešu mākslinieku klusās dabas ar uzblīdušu desu virtenēm, sārtiem trušu kautķermeņiem, no veselības plīstošiem augļiem, nolauztas maizes drumslām un vīna groziem, ko caurvij smalks gastronomiskais erotisms. Paradoksāli, bet klusā daba izauga no žanra Vanitas, kas kļuva aktuāls agrīnā baroka periodā (17. gs. sākumā) un bija orientēts uz simboliem un alegorijām, kas atgādina par materiālās pasaules, sasniegumu un baudu īslaicīgumu. Tomēr atšķirībā no mūsdienu ēdiena fotogrāfijām, kas kalpo visai primitīvu dziņu uzkurināšanai, klusās dabas bija apveltītas ar dziļu simboliku, jo Eiropas tradīcijā katrs auglis vienlaikus bija metafora. Austere apzīmēja jutekliskumu, ābols kārdināšanu, bet vīnogas upurēšanu, jo no tām darīja vīnu, kas savukārt nozīmēja Kristus asinis. 19. gs. franču rakstnieks Gistavs Flobērs sacīja, ka aprakstīt labas pusdienas ir grūtāk nekā mīlas scēnu. Tolaik tika uzskatīts, ka rakstnieka meistarība tiek pārbaudīta divos veidos - ēdiena un seksa atspoguļojumā. Lai maltīti aprakstītu tā, ka lasītājs rij siekalas, rakstniekam jābūt īstam virtuozam, jo ēdiens ir universāls kods, kas ļauj identificēties ar varoni, kas mēdz darīt lietas, ar kurām lasītājs nekad nav saskāries. Domāju, ka ne viens vien, lasot Knuta Hamsuna «Badu» vai Džordža Orvela «Posts Parīzē vai Londonā», ir skrējis pie ledusskapja kāda sātīga našķa meklējumos. Krievu literatūrā lielākais izēdājs, šķiet, ir Petuhs - muižnieks no Nikolaja Gogoļa «Mirušajām dvēselēm». Atklājot krievisko hedonismu, no viņa neatpaliek arī Ivana Gončarova gulšņājošais Oblomovs. Savukārt Antonam Čehovam ēdelīgums simbolizēja piezemētību, alkatību un rijību, kas kļūst par dzīves jēgu tad, kad nekā cita nav.
Iemīlēties šefpavārā no šova
Ēdiens un sekss vienmēr bijuši radnieciski viens otram, jo gan viens, gan otrs ir cieši saistīts ar baudu, varu un izdzīvošanu, skaidro hipnopsihoterapeite un kouča trenere Dace Rolava. Metaforu vēsture, kas apvieno šīs lietas, ir sarežģīta, bagāta un sniedzas aizvēsturē. Piemēram, vārds «medījums» arī mūsdienās tiek lietots, runājot gan par seksu, gan par ēdienu. Tomēr, atskatoties vēsturē, redzam, ka attieksme pret šīm nodarbēm ir bijusi diametrāli pretēja - sekss daudzus gadsimtus ticis izstumts un sublimēts, turpretim ēdiens nekad nav bijusi tabu tēma. Izņemot reliģijā noteikto gavēni, ēšana nekad nav piedzīvojusi kulturālus aizliegumus. Gluži pretēji, bagātīgi klāts galds liecināja par turīgumu, bet laba apetīte par veselību. Tikumības brīvlaišana un atbrīvošanās no aizspriedumiem, kas notika 20. gadsimtā, vienādoja ēšanas un seksa pozīcijas. Tomēr tur, kur brīvība sāk uzņemt apgriezienus, agrāk vai vēlāk, rodas vajadzība pēc ierobežojumiem. Ja pēckara periodā sātīga maltīte vēl netika asociēta ar neveselīgu dzīvesveidu un aptaukošanās draudiem, tad jau divdesmitā gadsimta otrajā pusē ēdiens kļuva par biedu, kas apdraud dzīves idilli, bet pārmērīga ēšana par kaut ko apkaunojošu. Lai gan par padomju cilvēka labklājības simbolu kļuva tieši desa - cieti žāvētā un doktora, ēdiena uzņemšanas demonstrācija, piemēram, kino, tika uzskatīta par piezemētu un vulgāru. Rijība nereti iezīmēja arī citu negatīvu īpašību esamību un kalpoja kā ļaundara marķieris. Tas lieliski atspoguļots Pītera Grīneveja filmā «Pavārs, zaglis, viņa sieva un mīļākais». «Ēšanas zemteksts pirmatnējā nozīmē ir agresivitāte - ja cilvēki neēstu, viņi izmirtu. Tātad tas, kurš ēd, savā ziņā ir viltīgs, izmanīgs, spēcīgs. Pārtikas uzņemšanas process dziļākajā reptiļu smadzeņu līmenī izraisa noteiktu pārdzīvojumu. Daudziem skatīšanās kā otrs cilvēks sagremo un norij ēdienu, izraisa riebumu,» skaidro Dace Rolava. «Ēšana, līdzīgi kā elpošana vai mīlēšanās, ir intīms process, kas saistīts ar cilvēka ķermeni un izraisa fizioloģisku reakciju,» piemetina Arturs Šulcs. Jāteic, ka vēl nesenā pagātnē arī ikdienā nebija pieņemts interesēties, ko citi ēd, lūrēt citu pārtikas grozā un ledusskapī. Laikam ejot, attieksme pret ēdienu kļuva aizvien neirotiskāka. Rūpes par produktu dabisku, kalorijām, vitamīniem un minerālvielām, ietekmi uz vidi, veselību, ādas elastību utt. kļuva aizvien izteiktākas, un maz atšķīrās no aizrautības ar radniecisko seksualitātes sfēru - rūpēm par seksuālo minoritāšu tiesībām, seksuālo izglītošanu skolās, orgasma kvalitāti un tamlīdzīgi.
Kādreiz veci cilvēki teica, ka ar ēdienu nespēlējas un maizi zemē nemet. Nu šie laiki bija pagājuši, jo ēdiens Rietumu sabiedrības apziņā vairs nav dzīvošanai nepieciešams enerģijas un pat ne baudas avots. Patērētājsabiedrībā ēdienam ir jāizklaidē un jāpārtop mākslā, ar ko padižoties sociālajos tīklos, savācot simtiem smaidiņu. Šefpavārs līdzņemšanai, Pamata instinkts, Velnišķīgā virtuve, Konditoru karalis, Kūku kari, Pasaule tavā šķīvī - kulinārijas šovi turpina rasties kā sēnes pēc lietus. Uz mediju skatuves iznāk šefpavāri, kuriem ir lemts kļūt par sabiedrības elkiem. Kailais šefpavārs Džeimijs Olivers, nerealizējies futbolists un izbrāķētais policists Gordons Remzijs, eksperimentētājs Volfgangs Puks, zvaigžņu pavāre Alēna Dukasa un daudzi citi. Psihologi ir pamanījuši, ka ne vien mājsaimnieces, bet arī karjerā visnotaļ veiksmīgas sievietes uzbudinās, izdzirdot vārdu salikumu «šovs un pavārs». Kulinārijas grandiem pielūdzēju netrūkst! Ņemot vērā, ka kulinārijas šovu pamata auditorija ir sievietes, nav brīnums, ka sievietes pavāres ir mazākumā. Visbiezāk viņu kulinārijas meistardarbiem ir seksuāla pieskaņa vai arī tos pavada sauklis: «Ēd un tievē!»
Baudu karuselis mūsu smadzenēs
Kāpēc mēs tā pavelkamies, vērojot, kā kāds gatavo? Gastronomiskā pornogrāfija ir saistīta ar neirobioloģiju, skaidrot turpina Dace Rolava. «Vērojot, kā tiek gatavots, pasniegts un baudīts ēdiens, mēs šo informāciju neviļus iekodējam nervu sistēmā. Mēs visi esam pieredzējuši, kā smaržo dažādi ēdieni, tāpēc, jūsmīgi veroties šovā, no smaržu centra izsaucam noteiktu smaržu. Pievērsiet uzmanību videi, kurā notiek gastronomiskie šovi! Visbiežāk telpa slīgst puskrēslā, toties pavārs ir ģērbies košā tērpā. Interjers ir pliekans, toties dažas detaļas un ēdiens ir izgaismots. Tas tāpēc, lai novestu skatītāju transa stāvoklī un viņa uzmanība tiktu koncentrēta noteiktā virzienā. Eleganta kustība, sulīgs produkts, garaiņi virs pannas, aromātiskas garšvielas - tas viss paliek zemapziņā. Jo ēdiens sulīgāks, perfektāks, krāsainās, jo ātrāk rodas kairinājums. Mūsu pieredze ir virtuāla, tāpēc, kad šīs ainas atsaucam atmiņā, zemapziņa nezina, vai tas, ko modelējam, ir īstenība vai ne. Redzot raidījuma reklāmu, mēs saņemam impulsu - o, mēs atkal varēsim gūt baudu! Kulinārijas šovos mēdz iekļaut agresīvas izdarības, lai skatītājos radītu satraukumu, adrenalīna izdalīšanos. Lai šova vērotāja emocionāla palete tiktu piesātināta pilnībā, tiek izmantota erotikas leksika, spilgti epiteti. Atkarības mehānismi darbojas līdzīgi, tāpēc mēs kļūstam atkarīgi no ēdiena gatavošanas šoviem, burbuļu operām vai virtuāla seksa.
Turklāt, kad cilvēks ieiet veikalā un plauktā ierauga omārus un austeres, viņa zemapziņa saka: šīs jūras veltes tev ir labi zināmas, tās var tik ātri pagatavot. Televīzijas šovi ir lielas industrijas sastāvdaļa, kas sadarbojas ar mērķi veicināt patēriņu, un tas tiek panākts, manipulējot ar mūsu neiroloģiju. Cilvēki, kas veido šos šovus, ir psiholoģiski izglītoti. Ja mēs aplūkotu katru šova kadru atsevišķi, tad pamanītu, ka tie veidoti un salikti kopā ļoti gudri, lai sasniegtu mērķi. Mums visu laiku tiek izlikti āķi, uz kuriem mēs labprātīgi uzķeramies,» stāsta Dace Rolava. Izrādās, ka no bioķīmijas viedokļa nav lielas atšķirības - vērot seksa ainas vai ar acīm nodoties gastronomiskai baudai. Kulinārijas šovi, līdzīgi kā pornogrāfiskas ainas, izraisa dzīvnieciskus pārdzīvojumus, aktivizē agrīnos, zemākos instinktus. «Baudas lauki mūsu smadzenēs ir sajūgti kopā. Piemēram, ja aizspiedīsim degunu, ēdiens negaršos, jo tam ir jāsmaržo. Cilvēks grib piesātināt sevi ar daudzām baudas niansēm. Šo sistēmu var salīdzināt ar karuseli, kurā ir dažādi krēsliņi - baudas elementi, bet jumtiņš - cilvēks viens.» Kā funkcionē mūsu smadzenes, lieliski zina mediju satura veidotāji, kuriem sakarība starp seksuālo pornogrāfiju un gastronomiju jau sen nav noslēpums. Trīsvienība - sekss, ēdiens un drošība - ir taisnākais ceļš uz cilvēka zemapziņu. Amerikāņu televīzijas kanāla Food Network veidotāji neslēpj, ka rada juteklisku pasauli, ar kuru skatītājs vēlas saplūst. Starp citu, televīzijas reklāmas melo - lai ēdiena attēlu padarītu vizuāli pievilcīgu, tajās rāda atbaidoša satura ēdienu, piemēram, alus kausu, kas bagātīgi klāts ar ziepju putām, vai pelmeņus ar vates pildījumu. Savukārt, piemēram, interneta resurss foodporn.com ir stilizēts kā pornogrāfijas vietne. «Visi jūsu gardie sapņi, jūsmīgās vēlēšanās un aizliegtās fantāzijas piepildīsies šeit,» sola resursa veidotāji. Tajā atrodamas tādas sadaļas kā ekshibicionisms (T-krekli ar suši un dārzeņu attēliem), slavenības (intervijas ar zvaigznēm), pašapmierināšanās (receptes) un hardcore, kurā centrālo vietu nezin kāpēc izpelnījušās sēnes.
Ēdam biežāk nekā mīlējamies
Mūsdienu tipiskais pornofilmu skatītājs vairs nav vakarējais - viņš primitīvi neuzbudinās no kailo ķermeņu saspēles ekrānā. Viņš ir tā sauktais interpasīvais vērotājs, kas gūst baudu no tā, ka bez fizioloģiskas piepūles un iesaistīšanās var laiski vērot uz ekrāna notiekošo. Viņš ir brīvs no vajadzības rīkoties - galva un ķermenis slīgst bezdarbībā, kamēr citi gūst baudu viņa vietā. Tāda pati pasivitātes izpausme ir skatīšanās uz ēdienu recepšu blogā vai sociālajā platformā Instagram. Līdz ar to food porno ir fantāzijas sfēra - pasaku pasaule, ar kuru aizraujas cilvēki, kas ēd pusfabrikātus, bet sapņo par «kaut ko vairāk». Pētījumi apliecina, ka no kārtējās, nesen iegādātās pavārgrāmatas cilvēki izmēģina labi ja divas receptes. Savukārt vidēji statistiskais kulinārijas blogu apmeklētājs pat negrasās skriet pa veikaliem, meklējot bebra fileju, teļa vaigus vai Vidusjūras delikateses. Viņam nav laika gatavot, tāpēc, siekalojoties ap izmeklētiem, stundām gatavotiem ēdieniem, viņš ar baudu no celofāna iztin apkaltušu hamburgeru. Virtuālais atspulgs ir aizliegtais auglis! Tāpat kā striptīza klubā te darbojas likums: skatīties drīkst, aiztikt aizliegts.
«Mūsdienu pasaulē vislielākais deficīts ir nevis nauda, nafta vai dārglietas, bet gan emocijas, kuru ļoti pietrūkst, jo 21. gadsimta cilvēkiem raksturīga pasivitāte,» skaidro attiecību konsultants, pārmaiņu treneris Arturs Šulcs. «Mēs gribam izbaudīt dzīvi, gūt emocijas, bet tajā pašā laikā palikt komfortablos apstākļos. Vieglāk ir spaidīt televizora pulti vai datora peli, nekā piecelties no gultas, lai darītu kaut ko reālu. Tikai neliela daļa ir gatavi izkustēties, lai realizētu ko pārsteidzošu un drosmīgu.» Tikko ienākuši šajā pasaulē, mēs uzreiz sastopamies ar ēdienu. Mammas pups ir viss - mīlestība, miers, bauda, drošības sajūta. Programma ir palaista - līdzko mēs sastopamies ar stresu, tā neapzināti meklējam mierinājumu - «kaut ko garšīgu». «Bērns emocijas gūst sākumā caur mammas pupu, pēc tam putriņu un saldumiem. Ja cilvēkam ir bail no attiecībām, viņš meklē, ar ko tās aizstāt, un nereti izvēlas tieši ēdienu. Šāds cilvēks ir iestrēdzis orālās seksualitātes fāzē.» stāsta Arturs Šulcs. Ja ar intensīvu ēdiena aplūkošanu cilvēks aizstāj seksuālo dzīvi, food porno kļūst par sublimāciju (ēdiens seksa vietā) vai perversiju (ēdiens ir sekss).
Ja jūs vērojat nevis vienkārši ēdienu vai tā gatavošanas procesu, bet savās fantāzijās ejat tālāk un pētāt, kā otrs baudkāri iekožas kraukšķīgā vistas stilbiņā, ļaujot tauku pilieniem notecēt gar lūpām, neuztraucieties, jūs neesat vienkārši nepieklājīgs lūriķis, bet nodarbojaties ar mukbangu. Jā, un jūs esat ļoti moderns. Mukbangs radās Dienvidkorejā 2010. gadā, bet nu jau ir aptvēris visu interneta lietotāju pasauli. Nodarbe savā ziņā līdzinās publiskajām dzīrēm Francijas karaļa Ludviķa XIV laikā, ko romānā «Vikonts de Braželons» detalizēti aprakstīja Aleksandrs Dimā. To, ko kādreiz varēja atļauties tikai karaļi, tagad var ikviens gadžeta īpašnieks, sēžot tiešsaistes kameras priekšā. Iespēja kļūt par sociālo tīklu zvaigzni ir ikvienam - nevajag kļūt par politiķi vai aktieri, pietiek ar fizioloģisku izpausmju demonstrēšanu. Turklāt ar to iespējams nopelnīt. Piemēram, korejiešu interneta dīva vārdā Park Seo-Yeon pēc makaronu grēdas apēšanas vēl pāris stundas komunicē ar saviem skatītājiem, pelnot ar to naudu, turklāt ne mazu. Dīva uzskata, ka, vērojot, kā viņa ēd, vizuālu apmierinājumu gūst cilvēki ar ēšanas traucējumiem. Turklāt viņa kļūst par virtuālu galda biedru cilvēkiem, kuriem negribas ēst vienatnē. Skatīšanās uz to, kā kāds nepazīstams cilvēks ēd, bez šaubām, līdzinās lūrēšanai pa atslēgas caurumu - tikai mūs vairs neinteresē, ko kāds dara savā guļamistabā. Bet tajā ir laulības gultā ieritinājies pāris, kas vēro kulinārijas šovu un kaislīgi apspriež, kā visu redzamo varētu apēst.
Žurnālu fotogrāfijās, virtuālajos blogos un televīzijas šovos ēdiens ir no Visuma, kurā nav ēdiena, ūdens un naudas trūkuma, kuņģa čūlas, traucētas vielmaiņas, aptaukošanās un pat apetītes trūkuma. Reālajā pasaulē joprojām vairāk nekā miljards cilvēku cieš badu un dienišķās maizes šķēlei ir nevis laikos (interneta smaidiņos), bet dzīvībā mērāma vērtība.
