Bērni mirst badā un sadeg, bet eksprezidente iegūst elitāru kapa vietu

Daudz lielāku rezonansi ieguva ziņa par to, ka bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga «pa blatu» kārto sev un ģimenei ekskluzīvu kapa vietu Pirmajos Meža kapos. Kas mēs esam par sabiedrību, ja mazu bērnu nāve tepat līdzās vairumam šķiet vienīgi neinteresants, trokšņains «fakts» (par kuru jārūpējas tikai institūcijām)? Turpretī turīgas eksprezidentes ekskluzīvas ģimenes kapu vietas iekārtošanas problēmas daudziem šķita daudz tuvāka, nozīmīgāka, svarīgāka un atbalsta cienīgāka aktivitāte. Vai šķirojam cilvēkus un viņu problēmas pēc to prestiža vai humānisma skalas?

Šīs traģēdijas nav negaidīti notikumi

Tas, kas notika Dobelē un Rēzeknē, ir signāls visām Latvijas institūcijām un sabiedrībai kopumā. Protams, pirmā pļauka tiek mērķēta nevarīgo, neprofesionālo sociālo dienestu un to vārgulīgo darbinieku virzienā. Dobeles bāriņtiesa sākotnēji publiski izteicās, ka par riska ģimeni neko neesot zinājuši. Taču vēlāk izrādījās, ka bāriņtiesas locekle esot piedalījusies sociālā dienesta rīkotajās sanāksmēs, kurās ticis runāts par konkrētās ģimenes problēmām. Rīcība nav sekojusi. Interesanti, ka «dienestus» interesējušas tikai vecāku savstarpējas ķildas, tēva vardarbības lēkmes, nevis bērnu tiesību ierobežojumi.

Dobeles traģēdiju izdzīvojušie bērni, kas veselu nedēļu vieni paši pavadīja līdzās saviem mirušajiem vecākiem un badā mirstošajai māsiņai zem gultas, ir ieguvuši traumu visam savam mūžam. Vai tāpēc, ka vecāki izrādījās nespējīgi rūpēties par saviem bērniem? Ne tikai tāpēc. Vainīgie ir arī kaimiņi un mēs – visas sabiedrība kopumā, kas turpina respektēt «vecāku varu» bērnu tiesību priekšā. Ja katram no mums liksies svarīgi pasniegt roku pakritušam cilvēkam, uzklausīt satraukto un nomierināt izmisušo, tad posta rēgs atkāpsies. Sociālais dienests šo ģimeni ar četriem bērniem Dobelē raksturo kā labvēlīgu (pieaugušie ir pratuši sabiedrības priekšā izlikties priekšzīmīgi un kārtīgi) un kā vienīgo riska faktoru min trūkumu, turpetī policija (tajā pašā Dobelē) nekautrējas konstatēt, ka ģimenes tēvam bija piemērota piespiedu nošķiršana no ģimenes, lai aizsargātu māti no vardarbības. Tātad ģimene tomēr nebija labvēlīga bērniem. Tas bija jāredz kaimiņiem, vecvecākiem, paziņām, medicīniskajām iestādēm, kas seko grūtniecēm pēc dzemdībām.

Arī Rēzeknē, Viļānu ielas ugunsgrēkā bojā gājušās meitenes ģimene nebija sociālo dienestu uzmanības centrā. Mazās Taņas pienākums aprūpēt savu tēvu un samierināties ar biežu nakšņošanu mājās vienatnē pat kaimiņiem šķitusi normāla lieta. Arī agrāk bērns esot mēnešiem dzīvojis vientulīgi un vecākais brālis esot meitenīti reizēm apmeklējis pa dienu. «Normāli» - tā šo situāciju raksturo interneta diskusijās. Piebilstot, ka ārzemēs šādos gadījumos viesstrādnieku vecāki esot spiesti meklēt «aukli», kas pieskata bērnus vecāku prombūtnes laikā. Citādi vietējā vara varot bērnus viņiem atņemt. Taču Latvijā cilvēkiem neesot naudas aukles finansēšanai un tur bērniem jāprot dzīvot pašiem. «Tur» (Latvijā) neesot «tik drakonisku sociālo dienestu» (kā Lielbritānijā vai Zviedrijā), kas Taņu pārceltu uz internātskolu vai atrastu kādu citu patvērumu pirms liktenīgā ugunsgrēka. «Tur» (Rēzeknē) Taņa tāpēc sadega dzīva.

Šodien visām Latvijas atbildīgajām institūcijām vajadzētu sēsties pie viena galda un noskaidrot, kāpēc nav kārtībā komunikācijas ķēde. Kāpēc institūciju aktivitātēm nav sazobes. Kāpēc šādi notikumi var notikt.

Protams, sociālais dienests nevar stāvēt klāt visām nelabvēlīgajām ģimenēm krīzes situācijās. Taču visām nelabvēlīgajām ģimenēm ir nelāgas izpausmes, kuras kaimiņi, skolotāji, draugi un labvēļi redz un saprot. Tieši šeit parādās sabiedrības loma šādu bērnu glābšanā. Vai mums rūp raudošs bērns pie kaimiņu loga?

Latvijā nemīl bērnus?

Konkrētā problēma ir daudz dziļāka nekā sākumā šķiet. Tā saskatāma mūsu Latvijas sabiedrības salīdzinoši cietsirdīgajā un ciniskajā attieksmē gan pret saviem, gan arī pret svešajiem bērniem. «Ja manējie ir paēduši, apģērbti un izgulējušies, kāda daļa man gar citu bērniem?» ciniski vaicā jauna māte ar dvīnīšiem pie rokas. Viņa auklē viena, pelna viena un valsts viņas dvīņiem palīgā nenāk. Neesot spēka domāt par citu cilvēku problēmām. Pietiekot ar savējām.

Vardarbība pret bērnu nereti asociējas ar fizisku izrēķināšanos – pēršanu vai sišanu. Taču ļoti izplatīts un «legalizēts» bērnu spīdzināšanas veids ir to atstāšana vienatnē, pamešana novārtā. Par šo bērnu mocīšanas veidu mūsu sabiedrībā runā maz. Drīzāk – nerunā nemaz. Tas ir izplatīts visos sabiedrības slāņos - gan nabadzīgās, gan pārtikušās ģimenēs. Ja vecākiem «kaut kur jāiet» (uz veikalu, uz darbu, pie draugiem), tad bērni vieni gaida mājās, un tas nav akceptējami. Mani paziņas, akadēmiskā kora dziedātāji, mēdza atstāt savus mazos bērnus vakarā, koncerta laikā aizmigušus gultiņās. Noklausoties aizrādījumus, ka tā nedrīkst darīt, viņi atgaiņājās ar argumentiem, ka «nekas slikts vēl nav noticis, kāpēc tad lai notiktu šoreiz» un visbeidzot sita galdā trumpja dūzi - «auklei mums nav līdzekļu».

Līdzīgi reaģē arī trūcīgajās un nelabvēlīgajās ģimenēs. Neņemot vērā to, ka pamešana novārtā kā emocionālā vardarbība atstāj nopietnas sekas uz bērnu psihisko veselību, kas vēlāk var izpausties depresijā vai smagos psihes traucējumos. Šādi bērni nereti nespēj veidot tuvas emocionālas attiecības ar citiem cilvēkiem, savus nākamos mazuļus ieskaitot. Viņi mēdz turpināt varmācības ķēdi, demonstrē antisociālu uzvedību un cenšas parūpēties tikai par sevi, «braucot pāri» pārējiem.

Radīt bērnus prot gandrīz visi, taču tos apgādāt un audzināt spēj tikai neliela sabiedrības daļa. Kamēr mūsu sabiedrībā nebūs 100% skaidrs, ka «tā tas diemžēl ir», un netiks meklēta izeja šīs problēmas novēršanai kolektīvi, tikmēr šīs traģēdijas pie mums turpināsies: zīdainītis nomirs badā zem vecāku gultas un skolniecītes sadegs ugunsgrēkos tukšajās tēva mājās.

Pēdējo dekāžu laikā daudz nācies lasīt un noskatīties, kā ekonomiskajiem emigrantiem no Latvijas atņem bērnus Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un citur. Šiem «nabaga» izceļotājiem nekavējoties un nekritiski jūt līdzi Latvijas mediji. Tiek ieviesti speciāli juridiskās palīdzības dienesti, kas ierobežotu ārzemju sociālo dienestu iespējas atņemt bezatbildīgiem austrumeiropiešu vecākiem aizbildņu tiesības pār saviem bērniem. Ārzemju sociālie dienesti skaitās «tie ļaunie», bet imigrantu nolaidība pret saviem bērniem esot «laba un piedodama», jo «vecākiem ir vara pār saviem bērniem» un viņi to «var realizēt kā vien vēlas». Taču norvēģu vai zviedru sociālie darbinieki šos apgalvojumus neņem vērā un bērnus vienkārši izņem no nevērīgām ārzemnieku ģimenēm. Rezultāts ir acīmredzams. Imigranti tagad nopietnāk izturas pret atvasītēm un saviem vecāku pienākumiem. Darba laikā maksā auklēm par atvasīšu pieskatīšanu. Tas nav viss, ko varam prasīt no vecākiem, bet tas ir vismaz sākums.

Latvijas sociālie dienesti šķiet gļēvi, to ierēdņi - nevarīgi un negribīgi. Pat uzkrītoši nelabvēlīgās ģimenēs bērni tiek atstāti apstākļu saplosīšanai. Tautībai nav nozīmes. Iespējams, ka jau pirms 20 gadiem vajadzēja sākt plašāk publiski runāt par to, ka daudzu mūsu valsts vecāku audzināšanas rutīnas (atstāt bērnu vienu pašu mājās, fiziski sodīt, kliegt uz bērnu, to iedunkāt un apsaukāt u.tml.) ir nevis normāla audzināšanas norma, bet gan skarbs bērnu tiesību pārkāpums. Var gadīties, ka šodien upuru būtu mazāk.

Sabiedrības aktivitāte kā ietekmes svira

Vainīga ir arī sabiedrība kopumā. Ir jābūt signālam, lai informācija par bērnu tiesību pārkāpumiem nonāktu pie sociālajiem dienestiem. Ikviens no mums ir atbildīgs, lai šāds ziņojums sasniegtu adresātu un mazas meitenes nesadegtu bez uzraudzības un nenomirtu bez ēdiena. Tas mums ir jādara, ja vēlamies būt civilizēta sabiedrība. Neraugoties uz to, ka šādi rīkoties nav ērti, var iedzīvoties atriebībās un dažāda veida klapatu sekvencēs. Ja dzirdam, ka kaimiņos ilgstoši raud bērns, mums jāpiezvana un jānoskaidro, kas par lietu. Ja redzam, ka mazs bērns klaiņo pa ielām bez pieaugušajiem, jāpainteresējas, kā varam palīdzēt. Ja nesāksim interesēties par šīm neaizsargātajām būtnēm, tad nebūsim izpildījuši cilvēcības pirmo bausli: uzdrošināties palīdzēt nelaimīgajam. Pagaidām šo publiskās ietekmes sviru izmantojam pārāk pieticīgi, jo zināma sabiedrības daļa šo pilsonisko aktivitāti jauc ar PSRS «stukaču būšanu» un baidās informēt valsts dienestus par svešu cilvēku problēmām.

Taču šādu kompleksu mūsu sabiedrībā nevar pamanīt brīdī, kad problēmas rodas turīgo un ietekmīgāko sabiedrības slāņu līmenī. Tad publiskajā telpā strauji pieaug spriedze un viena sabiedrības daļa kļūst aktīva savu varoņu tiesību aizstāvībā. Par šādu piemēru pirms nedēļas kļuva ziņa par to, ka valsts eksprezidente vaira Vīķe-Freiberga cenšas izkārtot sev kapa vietu kapsētā, kurā «dabūt kapavietu no malas nav iespējams» (TVNET, 2017.10.01.). Taču viņa savu ir panākusi, mīklainā veidā. Ar bijušā Valsts prezidenta kancelejas priekšnieka, Ventspils ārsta Gundara Daudzes svētību un Rīgas pilsētas administrācijas palīdzību Vaira Vīķe-Freiberga rezervējusi sev «divus zemesgabalus Rīgas 1. Meža kapos», kas esot 21 kvadrātmetra apmērā. Turklāt «apjomīgi pamati šīm mūža mājām jau uzbūvēti» (turpat). Tas noticis pretēji likumam un noteikumiem. Vadošie mediji publicēja šo materiālu ar kritisku piesitienu, norādot, ka nav ētiski izmantot savu ekspolitisko ietekmi savu privāto, sadzīvisko privilēģiju nokārtošanai. Taču sabiedrības krējums bija citās domās. Internetā uzliesmoja gigantisks protesta viedokļu ugunsgrēks, kas steidzās palīgā bijušajai amatpersonai nokārtot sev «cienīgu kapa vietu». Vairums bija pārliecināti, ka «ir cilvēki, kuri ir pelnījuši» to, kas parastiem iedzīvotājiem nepienākas. «Viņai jādod», «viņa ir pelnījusi» – bija viena līnija, un otra pauda protestu pret tiem, kas uzdrošinās piemērot cienījamajai eksprezidentei tos pašus likumus, kas attiecas uz mums visiem pārējiem. Viņa drīkst, mēs pārējie – nedrīkstam.

Būtībā šeit nav runa par parastu kapsētu, bet gan par latviešu Panteonu, kurā atdusas ievērojamu latviešu personību mirstīgās atliekas. Šie kapi izveidoti 1913.gadā un kā «Meža kapi» aizstāja Rīgas «Lielos kapus» Miera ielas rajonā. Ainavu arhitekts Georgs Fridrihs Kūfalts izveidoja Rīgas Meža kapus kā parku ar Čakstes aleju centrā un sānceliņiem atzaru formā. Padomju Savienības okupācijas laikā pirmā Latvijas prezidenta aleju iznīcināja, izbūvējot tās centrā rakstnieka Viļa Lāča monumentu un izdalot kapu vietas alejas zonā. Kāpēc šie kapi ir svarīgi? Tāpēc, ka Padomju Savienības okupācijas laikā šeit (katru gadu, svecīšu vakarā) norisinājās lielākā politiskā manifestācija valstī. Iedzīvotāji novietoja degošas svecītes ne tikai tuvinieku atdusas vietās, bet arī «pie Meierovica», «pie Baltajiem krustiem», «Mātes Latvijas» (Brāļu kapos) un, protams, «pie Čakstes» . Tā bija lielākā, regulārā masu politiskā akcija okupētajā Latvijā, kuru PSRS vara nespēja iznīcināt un aizliegt. Šī tradīcija saglabājusies līdz mūsu dienām. Tauta liek degošas svecītes saviem varoņiem.

Protams, Vaira Vīķe-Freiberga ir pelnījusi atdusēties šajos kapos pēc aiziešanas aizsaulē, saņemot novembra svecīšu jūru. Taču nav pieņemams veids un stils, kādā šis jautājums no viņas puses ticis kārtots. Par šo problēmu viņa un mēs varam runāt plaši, rosināt attiecīgu politisku un administratīvu lēmumu pieņemšanu. Varam aicināt pieņemt likumus par to, ka bijušajiem Valsts prezidentiem tiek dota iespēja atdusēties tuvu Čakstes alejai galvenajos valsts kapos. To var un vajag darīt. Tā, lai noteikumi godīgi attiektos uz visiem. Tieši tāpat varam rosināt domu, ka beidzot pienācis laiks atteikties no apartamentu, automašīnu un sekretāru piešķiršanas bijušajiem valsts prezidentiem uz valsts rēķina. Viņi visi nedzīvoja «zem eglītes», pirms stājās amatā. Viņiem visiem bija savi dzīvokļi vai mājas, automašīnas un iedzīve pirms augstā amata pieņemšanas. Lai viņi visi arī atgriežas tajā pašā dzīves standartā, no kura ieradās amata dienestā. Politisks amats nedrīkst kļūt par iedzīvošanās līdzekli, lai iegūtu izremontētos apartamentus Brīvības ielā, sekretāri, mašīnu un citas privilēģijas no valsts, kurai nepietiek, piemēram, naudas vientuļu bērnu aprūpei.

Tieši tāpat bijušais politiskais amats nedrīkst kļūt par spiediena sviru, kas šoreiz tika izmantota, iekarojot 21 kvadrātmetru Meža kapos sev un savai ģimenei, kurus atkal kopsim uz valsts rēķina. Savādi, ka šis ietekmīgas bijušās amatpersonas izlēciens privātiem mērķiem daudziem no mums šķiet attaisnojama, piedodama un pat uzteicama lieta.

Likumi nepieciešami, lai nodrošinātu augstu morāli. Tieši tāpat ir nepieciešama augsta morāle, lai ievērotu šos likumus.