Kad visiem iestājies feisbuks

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Scanpix/Tass/LETA

2014.gada jūlijā uz Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes (ENAP) šefa galda nogūla iesniegums par SIA «Izdevniecības nams Vesti» un AS Delfi reklāmu izvietošanu nelegālo failu apmaiņas (torentu) vietnē Filebase.ws. ENAP ierosināja izmeklēšanu «par komercdarbības pārkāpumiem»... tomēr Delfi ir turpat vēl šodien. Savukārt prokremliskā «Vesti» vietā gozējas polittehnologa Mihaila Šeitelmana iegādātā zagto ziņu vietne tomajoki.nozagts.com.

«Es domāju, tātad esmu» vairs nav modē. «Ja es esmu, tad varu nedomāt» ir populāra izvēle ar visvairāk sekotājiem feisbukā

Tik liela varas koncentrācija viena cilvēka rokās līdz šim nebija pieredzēta – neliels skaits indivīdu nav spējuši ietekmēt tik lielu cilvēku masu, feisbukam izplatot nerediģētu, nepārbaudītu informāciju. Tik liela popularitāte meliem un puspatiesībām 21. gadsimtā pieredzēta tikai komunisma/nacisma uzvaras gājienā starp I un II pasaules kariem un Padomju Krievijas okupācijas laikā [1939.-1990.g.]. Taisnība, kopš Gūtenberga izgudrotās augstspiediena drukas ir pagājuši vairāk nekā 500 gadu, kuru laikā laikraksti, vēlāk arī radio un TV bija patiesības monopolisti – atkal neliela cilvēku grupa ietekmēja liela skaita cilvēku dzīvi, bet ar informāciju, kas bija atlasīta, apstrādāta, sagatavota, cenzēta. Atšķirība tā, ka Facebook ir pliks informācijas rīks bez jebkādas redakcionālās atlases, kas mediju praksē nozīmē pelavu atsijāšanu, sazvērestības teoriju un melu cenzūru. Facebook šodien ir kļuvis par veiksmīgāko sociālās inženierijas [propagandas] rīku, kas slavina brīvības bez pienākumiem, graujot robežšķirtni, kas vienmēr bijusi mediju prerogatīva – atšķirt realitāti no fantāzijām, faktus no fikcijas, profesionāliem žurnālistiem pārbaudot avotus, faktus, lai kritizētu argumentēti, pamatoti, ticami.

«Es domāju, tātad esmu» ir empīrisks, pieredzē balstīts prāta eksperiments - aktīva darbība, piepūle, refleksija, kas stimulē no rīta celties, ēst, mācīties, strādāt, sarunāties, mīlēt, ienīst. Ja mana eksistence nav apšaubāma, kādēļ pūlēties? Šī izvēle – nedomāt - aizsāka feisbuka uzvaras gājienu ar šodien jau 1,6 miljardiem lietotāju. Sākotnēji sociālie tīkli bija veselīgs eksperiments, pašregulējoša publisko diskusiju telpa, iespēja personiski uzdot jautājumu un saņemt atbildi, apmainīties viedokļiem, kritizēt, paust neapmierinātību, apbrīnot vai pateikties. Tomēr plikam informācijas izplatīšanas instrumentam, lai cik tas kvalitatīvi izveidots un gādīgi aprūpēts, ir tik liela nozīme, cik lietotājs tam piešķir. Tādēļ komunikācijas forma feisbukā ātri pārtrumpoja saturu. Bet ar slinkuma, garlaicības, pārmērību glorifikāciju nebija gana - par maz sekotāju, par maz laiku. Gribējās vairāk, vajadzēja ātrāk kļūt atpazīstamam vienaudžu starpā, populārākam vēlētāju vidū. Mediji centās turēt līdzi, daloties ar pašu radītu saturu feisbukā. Tomēr mēs/mediji arvien vairāk pielāgojāmies [vidējam statistiskajam] lietotājam, aizmirstot par savu pienākumu. Visbiežāk tieši alkatības dēļ, lai nopelnītu vēl vairāk nekā korporatīvo mediju vidē ierasts. Tas nozīmē ražot tikai to, ko mediju tirgū var pārdot, nodrošinot klikus, abonentus. Mēstuļinformācija jeb tā saucamās «viral» ziņas ir nomainījušas ticamu, pārbaudītu un kvalitatīvu ziņu piedāvājumu, jo pārspīlējumi un puspatiesības sasniedz daudz lielāku skaitu patērētāju t.s. sociālajos tīklos. Nav tā, ka žurnālisti nedramatizē, nekad nekļūdās, nekrīt par upuri dezinformācijai. Ar to gribu teikt - tā ir mediju īpašnieku un pavisam noteikti arī pašu žurnālistu atbildība, ka šodien informācijas izplatīšanas instruments, nevis redakcionālie kritēriji definē, kādu saturu medijiem ražot, lai pēdējie nopelnītu un turpinātu strādāt.

Realitāte, kurā mēs visi dzīvojam, ir sarežģīta, komplicēta, pastāvīgi mainīga. Kritiski domājošam eiropietim tas nav lāsts, tas ir Sīzifa prāta akmens. Tādēļ faktu noklusēšana (piem., migrantu pastrādātie noziegumi Vācijā) vai to ignorēšana (piem., Trampa klimata izmaiņu neatzīšana) nav informācijas diēta, kas garantē demokrātisko procesu tūlītēju nosmacēšanu vai likvidēšanu. Protams, visiem šad tad pakausis kūp. Īpaši politiķiem, kuri melo, stāsta pekstiņus, lai iegūtu lielāku politisko kapitālu. Tomēr demokrātijās ir pietiekoši labi funkcionējošs uzraudzības mehānisms – mediji sistemātiski pārbauda faktus, pretnostata solīto padarītajam, kritizē. Latviešiem, lietuviešiem un igauņiem pieredze melu atspēkošanā ir unikāla, kopš Putina apvērsuma Krievijā 2000.gadā. Arī Brexit referenduma un Donalda Trampa ievēlēšanas gadījumā rietumvalstu mediji sistemātiski veica milzu apjoma faktu/solījumu pārbaudi. Referenduma iznākumu tas nemainīja, kaut Brexit aģitācija balstījās uz neslēptiem meliem. Arī 62 miljoniem amerikāņu Trampa solījumi šķita patiesi, neskatoties uz faktoloģisko pārbaudi, kas pierādīja pretējo.

Ja mērķis ir viens - nokļūt pie varas jebkuriem līdzekļiem, tad solidāri funkcionējošas, attīstītas sabiedrības pamatu dragāšana tāds nieks vien ir. Šādas rīcības attaisnojumam varas/polittehnologu izpildījumā jābūt apstulbinoši spēcīgam - jākonstruē telpa bez [laika] robežām, kritikas, cenzūras, kur mūsu līdzšinējai pieredzei nav nozīmes. Kur fakti netraucē komunikācijas fiktīvām konstrukcijām, lai sētu šaubas par civilizētās pasaules līdzšinējiem sasniegumiem – par mūsu pagātni, kas pieejama zināšanu formā kā veselais saprāts, gravitācija, izglītība, valoda, pārmantojamība, demokrātija, vērtību sistēma. Krievijas virtuālā realitāte, kur pieņemamais un nepieņemamais ir viens, nav unikāls piemērs. Arī demokrātijas zaudē pamatu zem kājām, kad faktus grūti atšķirt no fikcijas, ja tos nepārbauda profesionāli žurnālisti; kur varas politiķu un oponentu viedokļu sadursmēm zūd jēga, ja nav profesionālu moderatoru (mediji), kas cenzē stulbuma glorifikāciju. Bet arī Brexit un Donalds Tramps nav atsevišķi piemēri, tie atrodami katrā ES valstī, arī Latvijā piemēru netrūkst.

Feisbuks ļauj sasniegt auditoriju [vēlētāju] tieši, bez informācijas atlasītājiem, rediģētājiem, pārbaudītājiem. Nav pamata domāt, ka 2017.gadā feisbuka biomasa pēkšņi sāks šķirot, kas ir patiess un kas nav sociālo tīklu telpās. Patiesības meklējumi smird pēc sviedriem, tādēļ konstruktīvas diskusijas par labāku nākotni šodien grūti ieraudzīt sociālo tīklu telpās, kas savā starpā visbiežāk apmainās ar paštīksmināšanos vai personiskiem apvainojumiem. Var jau būt, ka šodienas izaicinājumu stiprinās mediju pratību attīstītajās demokrātijās jeb katra paša spēju pelnos saredzēt zirņus. Bet tas nenotiks bez cīņas. Cīņas ar antizinātni, kas sniedzas tālāk par Semjuēla Hantingtona «civilizāciju robežsadursmēm» vai Karla Šmita «draugu un ienaidnieku» politiskajām attiecībām.

Viss brūk un lūst, nekas nav patiess, viss ir iespējams? Vai paliekam stulbāki ar katru paaudzi? Muļķības, nekā tamlīdzīga! Mūsu izvēles iespējas ir plašākas, vairāk informācijas un avotu, nesalīdzināmi plašākas iespējas piedalīties politiskajos procesos ar sociālo tīklu palīdzību, robežas starp ES valstīm likvidētas, darba iespējas lielākas... Visa ir vairāk – brīvības, tiesību, pienākumu. Bet ne visi zina, ko darīt ar plašo izvēli. Ne visiem tā vajadzīga, jo tiesības izvēlēties jāaizstāv, jāpierāda katru dienu. Demokrātija ir smaga, tā jānes pašiem. Mēs esam bērni konfekšu veikalā, gribas visas, bet dabūt var dažas. Šī izvēle tracina, dara niknu, gribas krist gar zemi, bļaut un spārdīties. Pretoties. Visiem. Pirmajā reizē tas nostrādā, jo pārsteidz nesagatavotus. Tomēr kļūst paredzami pēc 10-ā izspiešanas mēģinājuma. Vai tādēļ ignorēt un atmest ar roku [aizliegt feisbuku]? Nekādā gadījumā! Pat tad, ja būtu reāli paveicams! Sociālai interakcijai ir būtiska loma, bērnam pieaugot, kad niķus un ultimātus var aizstāt ar dialogu, sarunāšanu, vienošanos, piekāpšanos, dalīšanos, pacietību. Nekas nav mainījies konfekšu veikalā, nekas nav mainījies mediju telpā un nekas nemainīsies arī varas gaiteņos civilizētajās Eiropas valstīs – līdzšinējā pieredze jeb loģiskā domāšana, nosvērta apdomība un faktu pārbaude ir vienīgais mūsu kritiskās izvēles instruments, lai saikni ar realitāti saglabātu, nekrītot panikā, neļaujoties bailēm un vieglām atbildēm uz komplicētiem izaicinājumiem multipolārajā pasaulē. «Anti» sentiments, ko šodien veikli ekspluatē apsviedīgi polittehnologi, NAV unikāla sociālpolitiska parādība. Spēja savu neapmierinātību pārvērst konstruktīvā rīcībā gan ir retums.

Princis nekad neatrastu nozaudētās kurpītes valkātāju, ja meitene nezinātu, ka: Realitāte ir viena. Bēgšana no tās nerada jaunu realitāti

Realitātes pārbaude pašiem: ja Trampu ievēlēja par ASV prezidentu, vai tas nozīmē, ka meli, puspatiesības, seksisms, ksenofobija tagad ir pieņemami? Vai Raimonds Vējonis (ZZS) ir kompetents prezidents tikai tādēļ, ka pēc marasmātiskā Andra Bērziņa burtiski jebkurš aizstājējs ir labāks?

Par suni, kurš nerēja. Par medijiem, kas neredzēja. Par cilvēku, kas nedomāja

Baraka Obamas doktrīna iežūžināja, aizmirsām Džordža Buša (2000-2008) mesto izaicinājumu. Brexit referendums Līgo dienā daudzus pamodināja, bet tikai ar Donalda Trampa uzvaru atskanēja trauksmes taure: neierastā politiskā kampaņa Rietumu demokrātijā, kur diskusijas starp politisko oponentu nometnēm tika aizstātas ar informācijas kara atribūtiku - «alternatīvas» realitātes konstrukciju, kas uzvarējusi 62 miljonus veselā saprāta nesēju ASV. Mūsu platuma grādos esam par daudz apraduši ar Krievijas propagandas klātbūtni, tādēļ der precizēt, par ko ir runa.

1. «Džordža Buša padomnieks (Karl Rove) man teica, ka tādi kā es ir realitātē sakņotā sabiedrības daļa, kas tic, ka risinājumi rodas, rūpīgi vērojot pasauli un izsvērti reaģējot. Es atbildēju kaut ko par apgaismības principiem un empīrismu. Bet viņš mani pārtrauca: «Pasaule šodien tā vairs nedarbojas. Mēs tagad esam impērija, un mēs rīkojamies, mēs radām paši savu realitāti. Un, kamēr jūs rūpīgi un izsvērti pētīsiet to savu realitāti, mēs rīkosimies, radot arvien jaunas realitātes, kuras jūs varēsiet pētīt. Tā tās lietas notiks. Mēs esam vēstures aktieri, bet jūs, jūs visi [žurnālisti] .. jums atliek tikai pētīt to, ko mēs radām»,» padomnieka teikto atstāstīja žurnālists Rons Saskinds (New York Times, 2004.gada 17.oktobris).

Buša padomnieka teiktais bija hiperbola. Viņam šķita, ka nievājoši izteicies par cilvēku grupu (mērķējot uz žurnālistiem no Washignton Post un New York Times), kas publiski apšaubīja prezidenta komandas sasniegumus, piemēram, pamatojumu Irākas okupācijai 2003.gadā. Buša padomnieks runāja par sabiedrības daļu, kas savos novērojumos balstās līdzšinējā pieredzē, kas ir empīriskas izcelsmes (teorija, hipotēze, eksperiments), nevis ideoloģiju dogmās, reliģiskajās doktrīnās, mītos. Konkrētajā gadījumā žurnālista Saskinda jautājumi izprovocēja prezidenta Buša padomnieka atbildi, kas levitējusi rietumvalstu demokrātiju (arī Latvijas) politiskajos gaiteņos jau 20.gadsimtā. Vienkāršiem vārdiem, ir runa par meliem, kas ir obligāti realitātes izkropļošanai, lai «radītu jaunas realitātes», kad fakti kļūst traucējoši izvēlētā mērķa sasniegšanai.

Mērķtiecīgi uzbrukumi valodas nozīmei un jēgai mūsu savstarpējā komunikācijā nozīmē diskreditēt žurnālistu vienīgo darba instrumentu - vārdu, kas ļauj uzticēties žurnālista teiktajam. Vai mediji un žurnālisti ir tikai nabaga upuri? Piemēram, vai ASV prezidenta Dž. Buša apgalvojumi par Irākas masu iznīcināšanas ieročiem būtu ticami, ja žurnālisti tos būtu pārbaudījuši? «Pierādījumus» klātienē pārbaudīja ANO ieroču inspektori un atklāja, ka tie neatbilst patiesībai, vēl pirms Irākas okupācijas. ASV mediji nekļūdījās, bet apzināti izvēlējās ticēt meliem, stāstot visai pasaulei, ka esam atomkara priekšvakarā. Eiropas lielpilsētās notika miljoniem lielas demonstrācijas, tādēļ Eiropas Savienības lielvaras formāli pretojās, frančiem atbalstu meklējot pat Krievijas režīma vadītāja V.Putina personā. Tomēr pēc iebrukuma Irākā ES valstis nepretojās nopelnīt ar militārajām tehnoloģijām, tās dāsni pārdodot NATO «alianses» spēkiem Irākā. Miljardu peļņa. Šī bija svētīga mācība jaunizceptajam Krievijas autokrātam praksē iepazīt Rietumu pasaules divkosību visā tās dailē. Tā bija pieredze, kas Putinam ļāva realizēt pārdrošo iebrukumu Gruzijā, Krimas okupāciju un iebrukumu Ukrainas austrumu apgabalos.

2. «Ticu, ka revolūcija medijos, kas notikusi, pateicoties mobilajam internetam, kaut kādā mērā izraisīs arī revolūciju politikā. Parādīsies jauni cilvēki, tāda «Latvijas politikas trešā paaudze», kura izaugs nevis no televizora, bet no mobilā interneta. Tas, kurš pirmais apgūs «BigData» tehnoloģijas un sāks politikā izmantot mākslīgo intelektu, tas arī uzvarēs. Pasaulē tam jau ir piemēri - Donalds Tramps un «Brexit». Ir īstais laiks arī Latvijā paveikt kaut ko tādu,» 2016.gada 8.decembrī teica nepamatoti «aizmirstais» LNT un TV5 patiesā labuma guvējs Mihails Šeitelmans.

Latvija ir pats vājākais posms Baltijas reģionā, tādēļ esam ļoti pievilcīga «platforma» jebkādiem sociālpolitiskiem eksperimentiem - pašu muļķības vai aprēķina dēļ. Nevar apgalvot, ka savulaik ietekmīgais polittehnologs Mihails Šeitelmans ir ļāvies avantūrai, kur nekas nav patiess un viss ir iespējams. Tomēr droši var teikt, ka faktiem bija, ir un būs tikpat liela nozīme, cik spējai tos atrast un pārbaudīt. Pat tādām nenozīmīgām valodas konstrukcijām kā jaunvārdiņš «postpatiesība» - vecām viltībām nav vajadzīgi jauni termini, vārda nozīme paliek tā pati – meli.

Tādēļ Latvijas mediju «biznesā» iesvaidītā Šeitelmana daiļrunība prasās pēc tulkojuma saprotamā valodā. «Latvijas politikas trešā paaudze, BigData, mākslīgais intelekts, Tramps, Brexit» nav polittehnologa netīši izvēlēti atslēgas vārdi, bet ļoti populāri Google meklētājā un sociālo tīklu telpās, kur informācija cirkulē netrafarētā, nekontrolētā, neredaktētā izpildījumā. Polittehnologs mums cenšas iestāstīt - nepretojies, padodies, ļaujies tam, ko nespēj ietekmēt un saprast. Reālajā dzīvē tas nozīmē ticēt uz vārda visam, ko stāsta «citi», faktus nepārbaudīt, pierādījumus ignorēt, nemeklēt apstiprinājumu/noliegumu kritiskām šaubām un nekad, nekad nesalīdzināt – tā ir ideālā vide apmuļķošanai, kur laiks domāt ir samazināts līdz 144 zīmēm. Tas ir polittehnologa Šeitelmana atdzimšanas projekts, kas saucas nozagts.com/ukradeno.com.

Pavisam drīz ieraudzīsim arī citus vēžus, kas pārziemojuši, lai pirms pašvaldību vēlēšanām atkal apšaubītu latviešu elektorāta [arī krievu etniskās minoritātes] mentālo spēju kopsummu ar meliem (pseidoziņām) par Eiropas civilizācijas nenovēršamo debilizāciju un neizbēgamo sabrukumu, kas paraus uz vella būšanu naivo Latviju. Ja vien nekļūsim merkantili šrēderisti vai nacionālradikāli netanjahuisti, kas nesmādē spēlēšanu vienā komandā ar Kremļa caru un turku sultānu. Gatavojiet katliņus, pirmais vēzis nupat pakustināja ūsas!

Zagtu mantu pārdevējs

2013.gadā VP Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes (ENAP) darbinieki aizturēja nelegālas failu apmaiņas vietnes torenti.lv īpašnieku Tomu Litovnieku. Pieķerts virtuālās brīvības cīnītājs Litovnieks uz brīdi nolīda «pagrīdē». 2014.gada vēlā rudenī viņš atsāka aktivitātes Facebook (FB). Lapas nosaukums - tomajoki. FB lapa piesaistīja arvien lielāku sekotāju skaitu līdz ar īpašnieka jauneklīgo kārdinājumu gūt ātru un vieglu peļņu. Bet kā to izdarīt?

Litovnieks pats bija sapratis, ka Facebook ir fantastisks rīks neviena neuzraudzītai, nekontrolētai informācijas izplatīšanai, tomēr lielu naudu ar to nenopelnīt. Savukārt legāla uzņēmējdarbība Latvijas mediju vidē prasa nopietnus finanšu ieguldījumus un galvassāpes atrast mediju profesionāļus un kompetentus žurnālistus. Tas garantēja nemitīgus ikdienas izaicinājumus un lielu piepūli katru dienu. Bet liela peļņa nebija garantēta. Tas neder, nodomāja jauneklis.

Litovnieks paša spēkiem nonāca līdz t.s. Šeitelmana metodei, kas savu efektivitāti pirmo reizi Latvijā pierādīja 2011.gada vasarā/rudenī ar Rīgas mēra Nila Ušakova fanu lapu «Нил, мы с тобой» feisbukā.

Pusgadu pirms Valērijam Belokoņam (90%) un Mihailam Šeitelmanam (10%) piederošo SIA «Novonews» iegādājās TVNET toreizējais īpašnieks (Norvēģijas mediju gigants Schibsted), portāls novonews.lv izpildīja Kirgizstānas zelta ieguvēju pēdējo vēlēšanos – portāls 2011.gada vasarā sāka ražot [pozitīvas] ziņas speciāli feisbuka projektam «Нил, мы с тобой». Tehniska rakstura detaļas sadarbībai ar «Saskaņas centru» kārtoja Šeitelmana bijušais padotais TV5 - Ivans Staļnojs, kurš šodien ir šā paša Šeitelmana tomajoki.nozagts.com «producents». Pateicoties Rīgas maratonā smagi cietušā Nila Ušakova «Нил, мы с тобой» atbalsta lapai feisbukā, pieauga novonews apmeklējums – portāls kļuva par trešo lielāko krievu valodā rakstošo vietni Latvijas virtuālajā vidē.

Novonews tika pārdots 2011.gada novembrī, arī Rīgas mērs jau bija uz savām kājām, līdz ar to «Нил, мы с тобой» projekts apstājās. Šā pilotprojekta panākumi un grandiozais potenciāls sākotnēji netika pienācīgi apzināts, jo projekta laikā iegūtā auditorija karājās mata galā līdz pat 2012.gada 16. martam, kad Ušakova Facebook lapai tika pievienota titulbilde ar «Saskaņas centra» logo. 2012.gada rudenī, pusgadu pirms pašvaldības vēlēšanām, lapa Нил, мы с тобой ieguva jaunu dzīvību, novembrī sasniedzot vairāk nekā 22 000 sekotāju. Facebook sekotāju skaits Ušakova reklāmlapai turpināja pieaugt. Tajā skaitā pateicoties metodēm, ko var nopirkt tikai par naudu, - Facebook maksas pakalpojumam, kas publiski atpazīstams kā «Sponsored». «Saskaņas centrs» to dēvēja par «fanu lapu», baiļojoties no KNAB pārbaudēm priekšvēlēšanu aģitācijas periodā.

«Нил, мы с тобой» feisbuka lapā ar nenosakāmu regularitāti parādījās arī saites uz prokremliskā izdevuma «Vesti» mājaslapu. Tomēr «Vesti» mājaslapa nespēja ģenerēt plānoto trafiku (lasītāju pieplūdumu). Ivanam Staļnojam, kurš tolaik bija Vesti online projektu «attīstītājs», uzsmaidīja laime: projekta «Нил, мы с тобой» FB lapā bikli parādījās portāla Delfi krievu versijas ziņas, protams, tikai par Rīgas mēra labajiem darbiem. Ziņu skaits pieauga 2013.gada otrajā pusē, kad par AS Delfi valdes priekšsēdētāju tika iecelts Konstantīns Kuzikovs.

Tas pats Kuzikovs, kurš Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram re:Baltica pērn decembrī atklāja, kādēļ 2016.gada rudenī Delfi reklāma bija izvietota Mihaila Šeitelmana vietnē tomajoki.nozagts.com, bet vietnes nozagts.com reklāma atļauta Delfi portālā: «Personīgi pazinu Ivanu (Staļnoju), mēs sadarbojāmies jau pusotru, divus gadus, kad Vesti.lv vidžets bija pie mums. Kad viņš sāka runāt par jaunu projektu, nolēmu — kāpēc neturpināt. Es viņam uzticos,» neslēpa Delfi valdes priekšsēdētājs.

Būtu interesanti dzirdēt Konstantīna Kuzikova pamatojumu, kādēļ portāls Delfi reklamējas arī citā nelegālas komercdarbības vietnē - failu apmaiņas (torentu) vietnē filebase.ws nu jau gandrīz trīs gadus. Vai arī tur darbojas Kuzikova «personīgie paziņas», kam Delfi vadītājs «uzticas»? «Šeitelmana metode» patiesi ir ļoti veiksmīga «biznesa» skola, jo sekotāju tai netrūkst. Starp tiem diemžēl arī leģitīms interneta medijs Delfi.

Atpakaļ pie mūsu varoņa Toma Litovnieka, kuram «Šeitelmana metode» 2015.gada rudenī noderēja kā uzlieta – viņš pievilināja lasītāju tūkstošus nevienam nezināmai mājaslapai tomstv, izmantojot Latvijas Facebook telpā populāro āķlapu - paša izveidoto tomajoki. 2015.gada novembrī Litovnieks reģistrēja domēnu tomstv.lv, kas strauji ieguva popularitāti Latvijas virtuālajā vidē. Lai apmuļķotu lasītāju, tomstv mājaslapa bija vizuāla replika leģitīmam ziņu/izklaides portālam, kas spārnoja nepacietīgo Litovnieku cerībā labi nopelnīt ar reklāmas laukumu pārdošanu tomstv mājaslapā. Jauneklis domāja, ka ir ģēnijs.

Reālajā pasaulē Toms Litovnieks bija zaglis.

Mājaslapa tomstv.lv tikai šķita uzticams ziņu avots - vietnē publicētās ziņas tika zagtas uz nebēdu no Latvijas un ārzemju medijiem, laikrakstiem, ziņu portāliem, ziņu aģentūrām – LETA, TVNET, BNS, Apollo, Reuters, sākotnēji arī Delfi. Tomstv «kompilēja» Latvijas lielāko mediju ziņas, kas konkrētajā stundā/dienā jau bija kļuvušas par populāru lasāmvielu, – šāds plaģiātisms garantē ātru un «lētu» atpazīstamību jebkuram interneta anarhistam.

Tas nav legāli, toties ļoti vienkārši – Latvijas lielākajos ziņu portālos «populārāko rakstu TOPs» ir visiem publiski redzams, atlika vien kopēt šīs ziņas, ievietojot savā mājaslapā tomstv.lv ar kičīgu, šokējošu virsrakstu. Uzreiz pēc tam nozagtā raksta saite jāievieto visās sev piederošajās Facebook āķlapās - tomajoki, tomajaunumi, tomatrendi u.c. Tādējādi tomstv.lv auditorija ātri uzkāpa Latvijas interneta debesīs un kļuva par apbrīnas objektu [trendu] pusaudžu vidū. Pakaļdarītāji auga kā sēnes pēc lietus.

Nepilna pusgada laikā nesodīti zogot mediju radīto saturu, Litovnieks ieguva 310 000 lielu auditoriju ar iepriekš nevienam nezināmu mājaslapu tomstv. Sistemātiski un lielā apjomā turpinot zagt mediju un ziņu aģentūru intelektuālo īpašumu, jauneklim piederošais domēns tomstv.lv iekļuva lasītāko Latvijas interneta resursu saraksta 8.vietā (Gemius dati par 2016.g. martu).

2016.gada vasaras beigās Litovnieka nozagto materiālu [autortiesību objektu] skaits bija mērāms daudzos simtos vienību. Un kā ar peļņu? 2016.gada vasarā veicu anonīmu saraksti ar Tomu Litovnieku par reklāmas izvietošanas iespējām tomstv.lv, lai uzzinātu, par kādu naudu jauneklis pārdod medijiem nozagto intelektuālo īpašumu. Saņēmu atbildi – ne mazāk par 500 eiro dienā par vienu vienību (reklāmas laukumu), bet varot sarunāt atlaides, ja pasūtījums būs lielāks par 2000 eiro.

Sarakste

Tomam Litovniekam piederošā SIA «Step Two» 2015.gadā apgrozīja ~21 tūkst. eiro, uzņēmumā nodarbināts viens darbinieks. Firmas.lv datubāzē pieejamie oficiālie dokumenti neliecina par cerēto peļņu, tomēr vienam cilvēkam tā nav maza. Jāpiezīmē, ka Litovnieka rūpals lielo rāvienu Latvijas interneta svaru zālē izpildīja 2016.gadā (tomstv.lv pārdošanas darījums notika pērn rudenī), bet dati par apgrozījumu un ienākumiem nebūs pieejami ātrāk par 2017.gada pavasari.

Uzpircējs

Mediju radītā satura zagšanu un pārpublicēšanu bez atļaujas Litovnieks ar lepnumu sauca par «kompilēšanu». Vietnes jaunais īpašnieks Mihails Šeitelmans par to satraukumu neizrāda: «Es ticu tam, ka mediji ir principiāli mainījušies un turpinās mainīties vēl straujāk. Esmu vairākus gadus vadījis televīzijas kanālu (LNT/TV5 kopā ar «partneri» Andreju Ēķi), pirms pāris gadiem veiksmīgi pārdevu savu iepriekšējo interneta projektu (Novonews.lv, 2011.g.). Vairākus gadus vēroju tirgū notiekošo, un šķiet, ka tagad esmu sapratis, kas būtu jādara. Domāju, ka pēc šā modeļa var veidot gan interneta mediju, gan televīziju. Kā redzat, interneta medijs (tomajoki.nozagts.com) jau darbojas, jo tas ir lēti.» (LETA 8.dec.2016)

Protams, ka «ir lēti» un viegli pārdot radītu saturu, kas jau ir mediju profesionāļu atlasīts, apstrādāts un pilnībā sagatavots lasītājam. Problēma ir zagtu mantu pārdošana, ar ko nodarbojās iepriekšējais vietnes īpašnieks.

Mihaila Šeitelmana mērķi nav zināmi, bet ir nojaušami. Polittehnologa interneta platforma tomajoki.nozagts.com/ukradeno.com kalpo priekšstata radīšanai investoru acīs par «leģitīma» mediju tirgus spēlētāja eksistenci Latvijā ar 310 000 lielu interneta auditoriju. Visticamāk, pašam Šeitelmanam nav precīza plāna, bet ir vīzija, ko darīt ar Latvijas mērogam patiesi milzīgo auditoriju: «Lai nopelnītu naudu, nav obligāti nodarboties ar biznesu. (..) Pats dari tikai to, ko vari izdarīt tikai tu pats. Nenodarbini sevi ar sīkumiem.» Tā darīja Boriss Berezevskis savas dzīves noslēguma posmā, un tā dara viņa pašdeklarētais skolnieks Mihails Šeitelmans.

Polittehnologa galvenais guvums būs starpniecība. Piemēram, politiskā pieprasījuma apmierināšana pirms Latvijas pašvaldību vēlēšanām 3.jūnijā. Turīgo polittehnologu neinteresē peļņa, tā būs «nozagts/ukradeno.com» nomnieka vai nākamā pircēja problēma.

Vienkāršākais variants ir pārdot tomajoki.nozagts.com/ukradeno.com naudīgam pircējam, kas mērķē uz «tirgus līdera» pozīciju Latvijas interneta vidē. Lielāks izaicinājums polittehnologam būtu mesties pašvaldību vēlēšanu skurbulī, tomajoki.nozagts.com/ukradeno.com nomas tiesības piedāvājot prokremliskajai partijai «Saskaņa». Pēdējā noteikti būtu ekstāzē par 310 000 lasītāju auditoriju, īpaši par latviešu elektorāta kodēšanu ar puspatiesībām, meliem un Rīgas mēru slavinošiem rakstiem dažus mēnešus pirms pašvaldības vēlēšanām. Šajā gadījumā lieti noderēs Šeitelmana čoma Ivana Staļnoja ievingrinātā roka «Нил, мы с тобой» projektā.

Šādām lapām ir un būs pieprasījums, jo tās piedāvā tikai to, ko dažas sabiedrības grupas vēlas lasīt – viss ir slikti, valdība korumpēta, VID nekompetents; geji zog bērnus, bet Eiropu nolaupīja zelta govs; kā es nometu 50 kg divu dienu laikā, kad ieraudzīju Angelas Merkeles selfiju ar Briseles teroristu; Laimdota [Straujuma] īstenībā neielēca Daugavā, jo Māris Kučinskis tekoši runāja angliski utt. Tas automātiski nenozīmē, ka viss ir meli un farss. Bet kā es varu zināt, kas ir patiess? Es «to» lasīju feisbukā, tviterī, par to rakstīja ziņu portāli, TV, radio, youtube ir pilns... Ja visi par to runā, tad tam jābūt patiesam, ne?

Tirgus laukumā lielākais klausītāju skaits ir tam, kurš bļauj visskaļāk. Tam visvairāk sekotāju [feisītī]. Bet, katru dienu bļaustoties var pazaudēt balsi. Katru dienu pasaule neiet bojā, vajadzīgi mākslīgie stimulanti, lai apmierinātu pieprasījumu, lai nezaudētu varu, lai atkal iekļūtu Saeimā... ASV korporatīvie mediji nopelnīja miljardus ar nepārtrauktu informācijas plūsmu par Trampa ikdienas gaitām, nakts murgojumiem tviterī, pārbaudot faktus, pētot. Bet tas prasīja veselu mediju profesionāļu armiju, intensīvu darbu, kompetenci, izglītību, pieredzi. Tas nav pa spēkam «kompilāciju» mājaslapām ne ASV, ne Latvijā. Tādas vietnes kā tomajoki.nozagts.com/ukradeno.com piesaista auditoriju ar safabricējumiem, savukārt citas ar meliem, puspatiesībām, apzinātām neprecizitātēm, jo "tas ir viegli. Tā ir sena kara māksla – ar viltu sēt bailes pretinieku rindās, šaubas konkurentu starpā, nenoteiktību vēlētāju vidū.

Tomēr Mihaila Šeitelmana vēriens 20.gs pirmajā desmitgadē, manipulējot ar Latvijas mediju tirgu un viņam nepaklausīgiem LNT/TV5 žurnālistiem, liek domāt, ka jauniegūtā resursa nozagts.com/ukradeno.com pakārtošana vienas partijas politiskajām vajadzībām būtu šā resursa izniekošana.

Pasūtītāji

Par Mihaila Šeitelmana nopietnajiem nolūkiem liecina SIA «Sheitelman and Partners» atzinums par mantiskā ieguldījuma vērtību: dators HP Envy - 900 eiro, mobilais telefons Huawei P8 Lite - 200 eiro un printeris Samsung 100 eiro, liecina Firmas.lv datubāze. Vai Šeitelmana SIA ar datoru, telefonu un printeri ir trollings polittehnologa Šeitelmana apbrīnotā Donalda Trampa garā?

SIA «Sheitelman and Partners» dalībnieku sastāvs: krieviski tekoši runājošajam Izraēlas pilsonim Mihailam Šeitelmanam pieder 70% kapitāldaļas. Bijušajai TV5 darbiniecei, Krievijas pilsonei ar uzturēšanās atļauju Latvijā līdz 2018.gada maijam Irinai Zaitsevai – 15%. Tikpat arī citai TV5 darbiniecei, LR pilsonei Svetlanai Puntei. Puntes komercdarbība nepiesaista īpašu uzmanību, turpretī Krievijas pilsonei Irinai Zaitsevai 2016.gada 3.oktobrī apstiprināts LR tiesas noteiktais bankrota procedūras «Saistību dzēšanas plāns». Zaitsevas kopējo saistību apmērs kopā ar blakus prasījumiem ir 112 641,41 eiro. Kreditori: Swedbank, Nordea, Jūrmalas pilsētas dome, AS Latvenergo un cita starpā - Latvijas valstij piederošā attīstības finanšu institūcija «ALTUM», kas ir parādnieces lielākais kreditors ar 79979,01 eiro. Irinas Zaitsevas norādītā dzīvesvieta ir kāds Jāņa ielas nams Rīgā, kas ir juridiskā reģistrācijas adrese vairākām Valērija Belokoņa, Mihaila Šeitelmana, Ludmilas Zaitsevas firmām.

Maksātnespējas fakts privātpersonai nav nekas ekstraordinārs, taču Irinas mammas Ludmilas Zaitsevas (arī Krievijas pilsone ar uzturēšanās atļauju LR) biznesa partneru loks ir savdabīgs – Irinai Zaitsevai pieder 50% daļas firmā ar prozaisku nosaukumu «Yukosfilm» (dibināta 2011.gada 22.augustā). Otra daļa pieder oligarha Mihaila Hodorkovska ilggadējai advokātei Elenai Lukjanovai (līdzdarbojas M.Kasjanova partijā ПАРНАС) un viņas vīram Sergejam Timofejevam. Laulātais pāris pirms pieciem gadiem iegādājās īpašumu Jūrmalā, iegūstot uzturēšanās atļaujas Latvijā.

Nav izslēgts, ka polittehnologs Šeitelmans pats nav vēl izlēmis, kādam tieši mērķim atkal pavēris Latvijas politiskās skatuves priekškaru. Varbūt sakult ūdeni un vērot, kas uzpeld? Acīmredzami, ka Izraēlas pilsonis Mihails Šeitelmans nav augstās domās par Latviju kā tiesisku valsti (jāatzīst, pamatoti) un iedzīvotāju kritiskās domāšanas spējām (nepamatoti). Viens gan skaidrs: ja Open Russia iniciators Mihails Hodorkovskis vai Kremļa tā saucamās opozīcijas redzamākā figūra Mihails Kasjanovs [ПАРНАС] zondē tiesisko un mediju vidi Latvijā ar sev uzticamu personu palīdzību, tad Mihails Šeitelmans ar tomajoki.nozagts.com/ukradeno.com var iespraukties starp tiem nedaudzajiem, kuriem atlec kripatiņa no lielāka laupījuma varbūt Rīgā, varbūt Maskavā, varbūt šogad, varbūt 2018.gadā.

Nacionālā apvienība pērnvasar rakstīja gaudu vēstuli iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim, lūdzot anulēt iepriekšminētajai Elenai Lukjanovai termiņuzturēšanās atļauju LR. Nav zināms, vai NA iniciatīvai bija leģitīms pamatojums vai kaut kas nopietnāks par nacionāļu uztraukumu par viņas radniecību ar Anatoliju Lukjanovu (viņas tēvs), kurš bija viens no 1991.gada augusta puča līderiem. Maksātnespējas administratoru lobijpartija sevi pietiekami diskreditējusi, lai akli uzticētos tās stāstītajam.

Kā jūgsi, tā brauksi

Pasaule ir vienkārša, mēs to padarām sarežģītu. Visi dalībnieki, skatītāji, lasītāji zina atbildes. Katrs no mums zina atbildes uz svarīgajiem jautājumiem, jo jautājumus uzdodam tikai paši, paši sev. Tādēļ ļaujamies trikam vai meistarstiķim, lai ikdiena nebūtu vienmuļa, vienkārša, izmisīga, traģiska, lēta, prasta. Katram īstam trikam ir trīs daļas, trīs metafiziskas darbības, ja vēlaties. Vai trīs fakti, sauciet kā gribat. Pirmā daļa ir kārdinājums. Tam cēlonis ir rutīna, bet aktīva pretdarbība ir sekas. Muļķim Freidam tā bija tikai bioloģiska vajadzība. Dzīves cirka arēnā triku meistars parāda mums visiem zināmu, atpazīstamu lietu, kas tūlīt kļūs par pārvērtību objektu. Tā ir otrā daļa – pārvērtības, kad cirka mākslinieks ar šo objektu izdara kaut ko īpašu, neredzētu, neizjustu, ekstraordināru. Bet ar to ir par maz, lai mēs noticētu. Šajā brīdī skatītāju vidū kāds raud, cits smejas, bet neviens neaplaudē, nesauc «Bravo!», nedāvina ziedus, goda rakstus, krēslu Saeimā, Nobela prēmiju. Šis ir brīdis, kad daudziem dzīves cirka māksliniekiem (tai skaitā polittehnologiem) karjera pārtrūkst, jo publika pamet izrādi neapmierināta – triks nebija ticams, jo mums objekts ir pazudis, iznīcināts. Rīcība var būt destruktīva, bet prāts ir radošs, tādēļ ir obligāti nepieciešama atgriešanās, atdzīvināšana, aizstāšana. Ja cirks nav beidzies, tad šinī brīdī skatītāju prāts meklē atbildi trika noslēpumam, skaidrojumu meliem, māņiem. Tā ir analīze. Bet tikai retais patiesi meklē, jo nav laika. Ja kāds tomēr meklē, tad parasti ne tur, kur patiesi ir vērts meklēt, – nodarbinām ne to muskuli. Lūk, te arī pēdējā, trešā daļa jeb izvēle, kuru pieminēju raksta sākumā – mēs gribam tikt apmānīti. Kāpēc mēs to gribam? Šajā brīdī šim jautājumam nav nozīmes, ir jāsāk no sākuma, lai turpinātu. Varbūt nākamreiz...

Filosofi un matemātiķi to sauc par spēli. Ne to, kas atrodama bibliotēkās vai pēkšņi parādās BigData apstrādē. Tomēr mēs visi labi zinām šo grandiozo spēli – būt par visu lietu mēru. Dažiem tā ir sirdsapziņa, godaprāts, veselais saprāts, kādam NLO, folijas cepurīte, citiem dievs... Tas viss ir viens. Ja nespēj to nodarīt sev, dari to citam – tas ir pienākums, citādi pārdzīvojums paliek privāts, personisks un apslēpts publiski, valstiski, globāli. Gandrīz kā feisbukā!

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu