Latvijai līdz Ziemeļvalstu līmenim vēl ļoti tāls ceļš ejams, mūsu valstij drīzāk ir daudz vairāk kopīgā ar Krieviju, intervijā laikrakstam «Neatkarīgā Rīga Avīze» paudis sociologs, pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš.
Sociologs: Līdz Ziemeļvalstīm mums vēl ļoti tālu, esam daudz tuvāk Krievijai
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Ļoti būtiski šeit uzsvērt, ka tas attiecas arī uz latviski runājošo sabiedrības daļu, kura bieži sevi pretnostata krieviski runājošajiem, sakot - nūja, ar krieviem viss ir skaidrs, bet mēs jau nu gan esam tie apgaismotie, eiropeiskie un sazin' vēl kādi ziemeļvalstiskie latvieši. Ja skatāmies pētījumu datus, tad vairumā jautājumu atbildēs neredzam pārāk lielas atšķirības starp latviski un krieviski runājošajiem. Abas šīs sabiedrības grupas ir krietni tuvāk Krievijai nekā Somijai, Zviedrijai vai Norvēģijai,» atzīst Kaktiņš.
Pēc viņa teiktā, viens no apliecinājumiem, ka Latvijai ir vairāk līdzību ar Austrumiem nekā Rietumiem, ir nespēja pašiem uz sevi paskatīties kritiski. Tas izpaudies arī nesenajās interneta diskusijās pēc tam, kad tika aktualizēts jautājums par valstu vietu ANO reģionālo grupu sarakstā.
Kaktiņš norāda, ka šobrīd Latvijā ir vērojama uzticības krīze gan institūcijām, gan indivīdiem. Uz politiķiem lielākā daļa sabiedrības skatās ar aizdomām, un, ja kāds īsteno reformas, tad «izejas skatpunkts ir - nevis viņš grib kaut ko labu panākt, bet gan to dara kaut kādu savu, savtīgu interešu vadīts».
«Jebkuru reformu veicot, vienmēr būs cilvēku grupas, kuru intereses šī reforma aizskars vai kuriem šķitīs, ka tās tiek aizskartas, un viņi cels troksni. Šī neuzticēšanās gaisotne nosaka to, ka trokšņa cēlāji tiek ar lielāku varbūtību sadzirdēti nekā reformu veicēji. Tas rada nelabvēlīgu fonu jebkādu reformu veikšanai,» atzīst Kaktiņš.
Ņemot vērā minēto, viņš uzskata, ka Latvijā potenciāls visdažādākajiem populistiskiem strāvojumiem ir ļoti liels, lai gan no tā neizriet, ka katrs, kurš publiskā telpā mēģina «tukši bļaut», automātiski iegūs vēlētāju atbalstu. «Uz katrām vēlēšanām parādās pusducis partiju, kuras mēģina kaut ko šajā druvā darīt. Rezultāts parasti ir ļoti nožēlojams - nulle komats cik tur procentu. Ir jābūt cilvēkiem, ir jābūt personībām, kas to spēj iznest,» vērtē sociologs.