Lai gan uz pasaulē notiekošā fona Latvijas aktualitātes var likties nenozīmīgas, tiem, kuri nolēmuši šajā valstī pārskatāmā nākotnē palikt, tās ir gana būtiskas.
Zandera nedēļas tops: Skriešanas celiņam pārslēgts lielāks ātrums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tabu tēmas turpina mainīties: par «VVF kapa vietu»
Ilgus gadus vērojot Latvijas politiķus un amatpersonas, ilūziju kļuvis arvien mazāk, to skaitā arī par savulaik (un daļēji joprojām) tautā cienītiem cilvēkiem, piemēram, bijušo Valsts prezidenti. Tomēr kņada ap «VVF kapa vietu» sarūgtina, jo tā liecina par nerakstītu spēles noteikumu maiņu mūsu sabiedrībā.
Šie paradumi līdz šim vēstīja, ka ir tēmas, par kurām ikviens var privāti spriest, bet tās netiek izliktas nesaudzīgai apspriešanai publiskajā telpā.
Runa ir par tādām eksistenciālām situācijām kā slimība, nāve.
Es varu kā indivīds saviebties par veidu, kādā cits indivīds risina šīs situācijas, tomēr tās ikvienam ir tik īpašas un nospriegotas, ka man šķistu – pat ja šī otra cilvēka rīcība man neliekas pieņemama, lai tā tomēr paliek uz viņa sirdsapziņas bez publiskas iztirzāšanas. Nu šī distance, šķiet, ir nojaukta, un neatkarīgi no tā, kuram konkrētajā epizodē ir taisnība, tas ilgtermiņā ir postoši.
Vēlēšanu tuvums kļūst jūtamāks
Aizvadītajā nedēļā pirmais citu politisko grupu saimē konkrētāku un izvērstāku piedāvājumu vēlētājiem sniedza Vienotības apstiprinātais kandidāts uz Rīgas mēra posteni. Saturiski Viļņa Ķirša un komandas izstrādātais galvaspilsētā veicamo darbu plāns ir gluži jēdzīgs. Protams, tajā atrodam solījumus, kas gan kaut ko atgādina, gan neliekas izpildāmi – piemēram, ka jaunizveidota starptautisko investīciju piesaistes komanda nodrošinās četru gadu laikā 10 000 jaunu, «labi apmaksātu» (ko mēs ar to saprotam?) darba vietu izveidi Rīgā. Vienlaicīgi simpātiska šķiet ideja vairāk ieklausīties iedzīvotāju viedoklī (1000 parakstu savākusi iniciatīva izskatāma Rīgas domē) u.c.
Spriežot pēc LTV «Tieša runa» aizvadītajā nedēļā, Vienotība sava piedāvājuma veidošanā ir tikusi tālāk nekā Nacionālā apvienība un ZZS, kam, tiesa, iemesls var būt arī tas, ka NA un ZZS vēl nav apstiprinājušas savu mēra amata kandidātu. Raidījumā sevi pieteica arī Jaunā konservatīvā partija, kas, cik noprotams, gatava sīvi cīnīties ar Artusa Kaimiņa vadīto KPV LV par cīņas pret korupciju tēmas galvenā «iznesēja» lomu gaidāmajā vēlēšanu ciklā.
Jāpiezīmē gan, ka arī KPV LV, šķiet, apjautusi, ka ar vienu Kaimiņu «maču neizvilks», un ir sākusi publisku diskusiju kluba žanru «Kam pieder idejas?».
Izvēlējās paklusēt...
Saeima apstiprināja jaunu pilnvaru termiņu Valsts kontroles līdzšinējai vadītājai Elitai Krūmiņai, un, lai gan Krūmiņa parlamenta 19.janvāra plenārsēdē bija vienīgā kandidāte uz šo posteni, vēl pirms vairākiem mēnešiem viņas pozīcijas, ja ticēja runām politiskajās aizkulisēs, nemaz tik drošas nebija.
Tas gan nebija nekas pārsteidzošs, jo iestādes darba specifika nozīmē, ka ienaidnieku tās vadītājiem iemantot ir viegli.
Turklāt vēl pērnā gada nogalē – pirms «deputātu kvotu» un nodokļu grozīšanas – izraisītā reitingu krituma - «zaļajiem zemniekiem» varēja likties, ka ir tikai loģiski, ka arī Valsts kontroles vadītāja postenī valdošā partija vēlas redzēt pašu virzītu (savulaik Krūmiņu virzīja «nacionāļi» un toreizējā Reformu partija) cilvēku. Acīmredzot ZZS nolēma neriskēt ar papildus «mīnusiņu» vākšanu, vēršoties pret Krūmiņu un piedāvājot citu kandidātu (slikta pieredze, ziniet...).
Sviluma smaka
Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projekts pavirzījās vēl uz priekšu, un, ņemot vērā tā apmērus un ietekmi, nepavisam nav labi, ka neskaidru jautājumu netrūkst. Var vēl saprast, ka Satiksmes ministrijas informatīvais ziņojums par šo tēmu tika skatīts Ministru kabineta 17.janvāra sēdes slēgtajā daļā (lai gan valdība saņēma arī par to pārmetumus, piemēram, no biedrības «Baltijas asociācija – transports un loģistika» puses).
Tomēr reālā situācija ir tāda, ka visplašāk (gandrīz 40 minūšu garumā) par šo projektu faktoloģiju izklāstīja 17.janvāra preses konferencē Aivars Lembergs, un viņa teiktais, jāatzīst, šķiet a) pietiekoši objektīvs, b) bažīgus jautājumus rosinošs. Un šie jautājumi – piemēram, vai vairāku ļoti vērienīgu dzelzceļa infrastruktūras projektu Rīgas aglomerācijā gandrīz vienlaicīga īstenošana būtiski neapgrūtinās dzelzceļa darbu – paliek neatbildēti.
Skaidrs, ka tik vērienīgi investīciju projekti, pat ja neesam ciniķi un nemiedzam ar aci par «dividendēm» kādam, radīs impulsu būvniecības nozarei, jaunas darba vietas (kaut uz pāris gadiem) utt., tomēr vismaz pagaidām ir sajūta, ka iespēja piesaistīt Latvijas apstākļiem milzīgu Eiropas Savienības finansējumu ir apreibinājusi un radījusi kārdinājumu «sākt, un problēmas risināsim, kad tās parādīsies».
Emocijas un reālā politika
Saistībā ar Donalda Trampa oficiālo stāšanos ASV prezidenta amatā šonedēļ publiskā telpa arī Latvijā bija pārpilna ar vēstīm, cik daudzas amatpersonas inaugurācijas ceremoniju boikotēs, kas tikai nav atteicies izdaiļot notikumu ar savu uzstāšanos un cik daudzas protesta akcijas sagaidāmas notikumam «par godu». Tas viss ir krāšņi, protams, tomēr mani subjektīvi vairāk interesē, vai «vilnis» tiks noturēts arī pēc mēneša, trim, pēc pusgada. Jo, ja nostājas Trampa pretinieku pozīcijās un interpretē viņu kā ļoti bīstamu personāžu, tad cīņai ar šo personāžu vajadzētu būt konsekventi intensīvai. Nevis plūkšanās Kongresa un Senāta ietvaros, bet daudz piesauktās pilsoniskās sabiedrības līmenī.
Ja pēc Trampa inaugurācijas ātri vien atsāksies politics as usual, tad tas liecinās, ka kaut kam citādam, nepieredzētam, par kādu definē Trampa fenomenu, pretējā puse neko citādu, novatorisku politiskajā cīņā pretī likt nespēj.