Karstas debates par valsts simtgades svinību formu un saturu ir neizbēgamas. Vispirms jānorāda, ka iebildumi bija arī saistībā ar valsts desmitās un divdesmitās dzimšanas dienas svinībām attiecīgi 1928.gadā un 1938.gadā.
Kas tad tā par balli bez izkaušanās?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Te vispareizāk būtu interesentiem ieteikt vēsturnieces Vitas Zelčes pētījumu par šo tēmu1, vien piebildīšu, ka vienus neapmierināja kādi personāži, kam svinībām par godu piešķirti valsts apbalvojumi, citi sodījās par kādiem personāžiem, kuri tika svinībām par godu amnestēti, vēl citiem omu sabojāja sabiedriskais transports svētku dienās utt. Rodas iespaids, ka cilvēkiem Latvijā, no vienas puses, arvien gājušas pie sirds dažādas ceremonijas un rituāli, no otras puses, tie bijuši iegansts asiem strīdiem. Kā piemēru var minēt konfliktus starpkaru Latvijā starp studentu korporācijām un konkordijām par to, cik tieši centimetru lielām atšķirībām jābūt organizāciju ārējās nozīmēs2.
Ja beidzam ironizēt par spēju kašķēties kā nacionālās identitātes senu un būtisku sastāvdaļu (varbūt tā šādā statusā iekļaujama svētku programmā – piemēram, kā Lielās Izplūkšanās uzvedums?), tad simtgades svinību programmas kritiķus var saprast. Mums diemžēl ir nelāga pieredze ar dažādiem lieliem, plašā nozīmē «projektiem», līdz ar to neuzticēšanās var būt aizvainojoša simtgades organizatoriem, tomēr viņi zināmā mērā strebj iepriekšējo «projektu» ievārīto. Var nojaust, ka organizatorus kaitina vieglums, ar kādu publiskajā telpā tiek operēts ar dažādiem minējumiem par svinēšanas izmaksām, bet atkal – vai nav agrāk bijis tā, ka «projektu» izmaksas patiešām izrādās apbrīnojami elastīgas?
Man svinību organizatoriem būtu divi, savstarpēji daļēji saistīti ieteikumi.
Pirmais. Neaizrauties ar plānošanu, kā saka, līdz niansēm, pieņemt iniciatīvu un atkāpes no plāna. Lai nav tā, kā jau minētajā 1938.gadā, kad vara smalki noteica, ka namsaimniekiem īpašumu rotāšanai lietotās sveces nedrīkst būt tievākas par 2 centimetriem un īsākas par 23 centimetriem3.
Otrais. Mazāk orientēties uz t.s. nozaru ekspertu un «runājošo galvu» iebildumiem, ieteikumiem, vairāk ieklausīties plašākas publikas viedoklī un vēlmēs. Pat ja tās var likties svinību nozīmīgumam un «kvalitātes līmenim» ne sevišķi atbilstošas. Šādas svinības ir sabiedrībai, nevis lietpratēju lokam. Turklāt – te atļaušos būt izcili riebīgs – dažādie lietpratēji Latvijā vēsturiski ir pazīstami ar savu spēju rīkot svētkus tādam politiskajam režīmam, kāds nu konkrētajā vietā un laikā ir pie varas4, kas nez kādēļ neliekas simpātiski un rada skepsi par viņu teikto. Piedevām, runāsim kā ir, šiem lietpratējiem tas nereti ir arī jautājums par gūtiem vai neiegūtiem ienākumiem.
Samiernieciskāk izsakoties, ir jārespektē tas, ka simbolu, ar kuriem dažādiem cilvēkiem asociējas Latvija, loks nav definēts kodeksos, tas, ka galu galā pašam svinēšanas jēdzienam var būt ļoti dažādas interpretācijas. Lai kā man subjektīvi gribētos, lai īpašu vietu ieņem viss, kas saistīts ar Latvijas vēsturi – politisko, kultūras utt. -, pieņemu, ka Latvija ir tikpat svarīga tiem, kurus vēsture (vai māksla utt.) sevišķi neuzrunā.
Tikai vēl viena piebilde – par vēsturi. Tos, kuru attieksme apkopojoši ir «kas tur vispār ko īpaši svinēt?», aicinātu atcerēties, ka vēl salīdzinoši nesen šobrīd pašsaprotamais (ne tikai 18.novembris, bet pat Jāņi) tāds nepavisam nebija. Novērtēsim iespēju, kas mums ir, bet iepriekšējām paaudzēm nebija5.
Viedokļu atšķirības par simtgades svinēšanas programmu neizbēgami būs – tas ir jāpieņem kā neizbēgamība. Tas, no kā savukārt var, manuprāt, izvairīties, ir svinēšanas politizēšana. Svinībām nav jākļūst par kādas partijas iespēju par sevi lieku reizi atgādināt vai, otrādi, tām nav jākļūst par ieganstu kādai partijai «pazāģēt» popularitātes reitingus. Man nepatīk retorika, bet - valsts simtgade nav infrastruktūras vai kādas nozares reformas projekts. Diemžēl ir pazīmes, ka simtgade var kļūt par ērtu instrumentu kaut kādās spēlītēs gan valdību veidojošās koalīcijas iekšpusē, gan plašākā politisko spēku lokā. Un tas gan – atšķirībā no kāda cilvēku subjektīvi «neuzrunājoša» simtgades programmas pasākuma – nebūtu pieciešams.
Atsauces:
3. Deniss Hanovs, Valdis Tēraudkalns. Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1934.-1940. Zinātne, 2012.gads, 214.lpp.
4. Rekomendēju: Jānis Šiliņš. Māksla kara laikā. Krājums «Civilizāciju karš? Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās». Zinātne, 2015.gads.
5. Rekomendēju: Laima Kota. Istaba. Dienas grāmata, 2016. Kā arī: Sergejs Kruks. Tradīcijas robežas. Vasaras saulgriežu svētku pārveidošana 1960.-2010. gadā. Letonica, Nr.24.