Saeima ceturtdien pieņēma «pēcpatiesības» laikmeta garam atbilstošu lēmumu — noraidīja priekšlikumu aizliegt pašvaldībām savus informatīvos un pašreklāmas materiālus iztēlot par preses izdevumiem.
Pagastveču žurnālistika
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sak, kad jau tagad melus var politkorekti dēvēt par «alternatīvu patiesību», tad jau var arī turpināt saukt par «avīzēm» un «masu informācijas līdzekļiem» laikrakstveidīgu produkciju vai ziņu portālu paskata interneta vietnes, ko pašvaldības izdod un uztur par nodokļu maksātāju naudu.
Saeima kārtējo reizi nostājās pagastveču šaurās kliķes, nevis sabiedrības interešu pusē. Pašvaldību avīzes arvien postīs mediju un reklāmas tirgu un žņaugs vēl atlikušos reģionālos preses izdevumus. Turpinās samazināties sabiedrības iespējas uzraudzīt pašvaldību darbu. Varas resursu izmantošana pašreklāmai kropļos politisko konkurenci vēlēšanās. Algoti sabiedrisko attiecību speciālisti arī turpmāk izliksies par žurnālistiem. Un viņu saražotie «preses izstrādājumi» turpinās lasītājiem noārdīt robežu starp žurnālistiku un sabiedriskajām attiecībām, starp ziņām un reklāmu, starp patiesību un meliem.
Vai tautas priekšstāvji to nesaprot? Iespējams, daži tiešām nesaprot. Tomēr lielākā daļa ļoti labi zina, ko dara. Deputātu runātais un balsojums — tikai 27 «par» — parāda, ka vairākums pašreizējās Saeimas atbalsta sabiedrības muļķošanu un vēlētāju smadzeņu skalošanu.
Partejisks pozitīvisms
Likums ļauj pašvaldībām izdot bezmaksas izdevumus ar iedzīvotājiem aktuālu pašvaldības informāciju. To nebūtu mainījis arī Saeimai piedāvātais labojums likumā «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem»: «Valsts un pašvaldību institūcijas nedibina un neizdod kā masu informācijas līdzekļus periodiskos izdevumus un interneta vietnes. Valsts un pašvaldības institūciju sabiedrības informēšanas pienākumu un kārtību nosaka citi normatīvie akti.»
Citi normatīvie akti šajā gadījumā būtu, piemēram, «Likums par pašvaldībām», kurā īstā vieta regulējumam par pašvaldību izdevumiem, kuriem nav sakara ar presi un citiem masu informācijas līdzekļiem. Taču pašvaldībām arvien būtu pienākums informēt iedzīvotājus par savu darbu.
Lai kā likuma grozījumu priekšlikuma iesniedzēji (Lolita Čigāne un Vilnis Ķirsis no «Vienotības», Ritvars Jansons un Einārs Cilinskis no Nacionālās apvienības) atkal un atkal mēģināja pateikt kolēģiem likumdevējiem, ka šie grozījumi neaizliedz pašvaldībām izdot informatīvos izdevumus, tikai definē, ka tie nav preses izdevumi, deputāti cits pēc cita kāpa tribīnē «par presi padalīties», jo neesot skaidrs, «kā realizēsies dzīvē» šīs «pašvaldību tiesības ierobežojošās normas».
Dažu deputātu runātais lika domāt, ka pat pēc ceturtdaļgadsimta pieredzes brīvā valstī viņi nesaprot, kāda ir preses loma demokrātiskā sabiedrībā. Nesaprot, kāpēc avīzes nevar izdot Saeima un Ministru kabinets, jo viņu argumenti par labu pašvaldību līmeņa valsts pārvaldes iestāžu medijiem būtu tikpat labi attiecināmi arī uz valsts likumdevēju un izpildvaru.
Prasīt pa savai avīzei Saeimai, Ministru kabinetam un katrai ministrijai deputātiem laikam tomēr nešķiet korekti. Viņu vietā to ir pateicis Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis. Viņa iebildums pret likuma grozījumiem bija — nevajagot arī pašvaldībās atkārtot, viņaprāt, «kļūdu», ka «galvenā varas simbola» — Saeimas — loma publiski tiekot «pazemināta», bet valstij neesot iespējams «skaidrot pieņemtās pozitīvās izmaiņas». Nu, vajag taču centrālo laikrakstu, kurā rakstītais ir īstā patiesība, vai ne? Vismaz pašvaldībās tādi vēl jāsaglabā!
Kā sirsnīgi skaidroja deputāte Silvija Šimfa («No sirds Latvijai»), kas sevi raksturoja kā žurnālisti kopš padomju laikiem ar 25 gadu darba pieredzi pašvaldībās, žurnālisti deviņdesmitajos gados vārda brīvības reibumā esot iebraukuši grāvī — «negatīvismā pret varu». «Pašvaldības jutās ļoti slikti», «cietās, cietās», bet tad neizturēja un sāka izdot savas avīzes. Tajās tagad esot daudz «labā».
Arī Juris Viļums (LRA), vispirms pasūkstījies, ka Preiļos vietējais laikraksts «Novadnieks» nav izturējis konkurenci ar pašvaldību, uzbūra sirreālu ainu, kurā reģionāla medija vadītāju ieceltu kāda «neatkarīga institūcija», lai «informācijas kara apstākļos» pilda «sargsuņa funkcijas». Toties viņa partijas biedrs Mārtiņš Bondars lika noprast, ka uzskata arī Saeimas mājaslapu par pašvaldību portāliem līdzīgu izdevumu, jo tajā neesot «ne kripatas no opozīcijas».
Uz šo noviržu fona nesatricināms turējās Zaļo un zemnieku savienības un «Saskaņas» monolītais bastions. Abām partijām īpašas vajadzības pašvaldībās pirms vēlēšanām šogad, kaut arī lomas kopīgu interešu sargāšanai acīmredzami sadalītas.
«Saskaņa» tēlo racionāli skeptisku samierinātāju — ka nevajagot šādus likuma labojumus sasteigti pieņemt pirms vēlēšanām. (Ņemot vērā, ka diskusijas par šo problēmu notiek jau daudzus gadus, skaidrs, ka nevajag pieņemt nekad.)
Savukārt ZZS uzmetas par laucinieku interešu aizstāvi, jo tiem neesot nekā cita, ko lasīt. «Šie priekšlikumi ir kaitīgi sabiedrībai un Latvijas informatīvajai telpai kopumā,» apgalvo ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Bet «zaļais» Ingmārs Līdaka no Saeimas tribīnes aicināja vēl uzstājīgāk uzdot pašvaldību izdevumus par īstu presi, iesaistot to veidošanā arī žurnālistus, un iestājās pret «negatīvismu» šādos izdevumos: «Saglabāsim lokālā patriotisma dīgli!»
Dīgļu lauks
Gandrīz vai katra no Latvijas 119 pašvaldībām izdod savu «avīzi», «vēstnesi» vai «ziņas». Der minēt dažus Līdakas piesaukto «lokālo patriotisma dīgļu» piemērus.
Materiālus «Garkalnes Novada Vēstīm» gatavo domes priekšsēdētāja Mārtiņa Bauzes-Krastiņa (ZZS) dēls Mārcis Bauze-Krastiņš. Līdzās tēva parakstītiem domes lēmumu tekstiem un uzrunām «novadniekiem un visai Latvijai» varam lasīt dēla «Karmas karuseli» jeb palagus ar turpinājumiem par braucienu brīvdienās uz Indiju, «Sveika, Hījumā!» par došanos kopā ar mūzikas skolas skolēniem «pretī nezināmajam» vai par «informatīvo vizīti Eiropas Komisijā». Ir arī lokālāki pozitīvi raksti, kuriem kā autori norādīti Dejotāji, Smaidošie nūjotāji un Pateicīgie klausītāji.
«Ogrēnietis» vairāk izskatās pēc pašvaldības informatīvā izdevuma, tomēr pirms iepriekšējām vēlēšanām «zaļais» domes priekšsēdētājs Artūrs Mangulis mēdza informēt novadniekus arī par tādām vietējām aktualitātēm kā — «šī ir īstā valsts, īstais novads un īstā tauta».
Oficiozi iespaidīgs «preses izdevums» ir «Iecavas Ziņas», kura «redkolēģijā» ir domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis (ZZS) un vēl trīs domes deputāti. Varbūt tāpēc tas, atšķirībā no vairākuma pašvaldību par nodokļu maksātāju naudu izdoto «bezmaksas» avīžu, maksā 21 eirocentu.
«Jūrmalas Avīzē» sava tāda kā redaktora sleja bija kriminālprocesā aizdomās turētajam bijušajam domes priekšsēdētājam, «zaļajam zemniekam» Gatim Truksnim («Labdien, jūrmalnieki!»), bet tagad turpat ir jaunās domes priekšsēdētājas, partijas biedrenes Ritas Sproģes komentāri («Sveicināti, jūrmalnieki!»).
Arī Rēzeknes pašvaldības vadītājam Aleksandram Bartaševičam («Saskaņa») «Rēzeknes Vēstnesī» ir sava «Priekšsēdētāja sleja». Tajā viņš te paskaidro, kāpēc opozīcijas rīcību uzskata par destruktīvu, te meditē par «tuvākmīlestību», te kreņķējas par «apkaunojošo nepilsoņu institūtu» un to, ka «cilvēki tiek ierobežoti savās tiesībās izmantot pašvaldības resursus sava viedokļa paušanai», kad KNAB viņam pērn decembrī bija piespriedis 70 eiro naudas sodu par domes telpu nelikumīgu atvēlēšanu Eiropas Parlamenta deputāta Andreja Mamikina izdarībām. Avīzē var atrast arī tādas Rēzeknes novada aktualitātes kā «Lodājoša gendera revolūcija» — Saeimas deputāts Vladimirs Nikonovs skaidro: «Visiem zināms, ka saule ik rītu lec Austrumos, bet cilvēki iedalāmi sievietēs un vīriešos.»
Pašvaldību avīzes esot nepieciešamas, jo reģionālie mediji nepildot savas funkcijas, pērn pavasarī skaidroja Jaunsleinis. Nudien, mediju funkcija nav pagastveču apkalpošana un viņu partiju propagandēšana. Diemžēl Latvijas politiķiem pat «informācijas kara» apstākļos īstermiņa ieguvumi no viltus ziņām šķiet svarīgāki par apdraudējumu normāli funkcionējošai demokrātijai, kas nav iespējama bez brīvas preses, kuru Latvijas novados pārmāc pagastveču pašslavināšanās nezāles un viņu partiju ideoloģiskā draza.