Trīs piezīmes par šonedēļ publiskoto, Aizsardzības ministrijas pasūtīto aptauju, kuras mērķis bijis noskaidrot, kā cilvēki rīkotos Krievijas iebrukuma gadījumā.
Pustukša un līdz pusei pilna glāze
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirmā. Tas nav pārmetums pasūtījuma veicējam, SKDS, bet jāsāk ar to, ka šādu jautājumu uzdošana ir bezjēdzīga. Neviens cilvēks, mani ieskaitot, kuram nav bijusi personīga pieredze atrasties karadarbības apstākļos, nevar miera laika apstākļos garantēt, ka viņš nemainīs savus nodomus kara apstākļos. Cilvēks miera apstākļos var pilnīgi nopietni, ar tīru sirdsapziņu apgalvot, ka ņemtu rokās ieroci, saprotot lielo iespēju pašam zaudēt dzīvību. Savukārt X stundā, tieši tāpēc, ka situācija ir pilnīgi unikāla (ar tādu nevar sarast, nedz regulāri nodarbojoties ar peintbolu, nedz piedaloties kādās bruņoto spēku apmācībās), ka cilvēkam iespēja zaudēt dzīvību nav pašsaprotama, viņš var rīkoties citādi. Tas attiecas ne tikai uz civiliedzīvotājiem, bet arī militārpersonām, tikai tā ir ļoti neērta tēma1.
Un tāpat var gadīties, ka cilvēks, kurš nav domājis aktīvi pretoties, kaut kādu iemeslu dēļ krasi maina savu viedokli un ir gatavs visām no tā izrietošām sekām. Šajā ziņā ļoti interesanti ir dažādie ceļi, pa kādiem disidentu kustībā PSRS nonāca dažādi ļaudis2. Kādam lūzuma punkts bija PSRS iebrukums Ungārijā, vēl kādam represijas pret draugiem, vēl kādam padomju realitātes neatbilstība priekšstatam par to, kas ir sociālisms un komunisms (jā, bija arī tādi). Jebkurā gadījumā cilvēki negaidot atklāja sevī gatavību uz ilgiem gadiem nonākt nometnē, psihiatriskajā slimnīcā, pazaudēt tur veselību vai dzīvību.
Īsi sakot, atbildes uz jautājumu, kā indivīds rīkotos militāra iebrukuma (kas, starp citu, ir ļoti plašs jēdziens – viena situācija ir bombardēšana vai artilērijas apšaude, kad «zeme un debesis jaucas kopā», cita - cīņa pret «zaļajiem cilvēciņiem» utt.) gadījumā, nav uztveramas kā izejmateriāls prognozēm.
Otrā. Var teikt, ka šādu aptauju mērķis ir nevis noteikt, ar ko, tā sakot, iespējams reāli rēķināties, bet saprast iedzīvotāju noskaņojumu «šeit un tagad». Tomēr arī šādā kontekstā ar aptauju rezultātiem jārīkojas ļoti uzmanīgi. Kādi bija virsraksti vairumam pārstāstu medijos? «Krievijas iebrukuma gadījumā 39% iedzīvotāju nedarītu neko vai atstātu Latviju.» Un nu ir jautājums: šie 39 procenti – tas ir daudz vai maz? Viss ir atkarīgs no interpretācijas mērķa. Var teikt, ka «gandrīz 40%» šo valsti aizstāvēt negrasās un tēzi tulkot kā apstiprinājumu tam, ka laikam jau neizdevusies valsts. Tikpat labi – es personīgi sliecos vairāk šajā virzienā – var teikt: ja kādā sabiedrībā kaut puse ir gatava aizsargāt savu valsti, tas nemaz nav slikti. Jo būtu dīvaini paģērēt, lai, piemēram, lielāks sieviešu īpatsvars paustu gatavību ņemt rokās ieročus. Tam nav nekādas saistības ar kaut kādiem patriarhāliem priekšstatiem par dzimumu «lomām» - ir normāli, ka uz fizisku vardarbību gatavu indivīdu īpatsvars cilvēku populācijā nesasniedz 70, 80 vai, pasarg dievs, 90% līmeni.
Lai kā arī būtu, šādas aptaujas mūs ievelk savā būtībā bezjēdzīgā strīdā par to, vai glāze ir pustukša vai līdz pusei pilna. Un pilnai «laimei» vēl norāda uz jūtamām atšķirībām, kas parādās atbilstoši etniskajam nošķīrumam, dodot papildu augsni sašķeltībai.
Trešā. Un te, turpinot tēmu par etnisko elementu, nonāku arī līdz tēzei, ka – ir apsveicami, ka ievērojams cilvēku skaits Latvijā ir gatavi šo valsti aizstāvēt arī ar ieročiem rokās, tomēr tikpat svarīgi ir, lai starp mums netrūktu kārtīgu cilvēku vispār. Toties būtu mazāk sūdabrāļu. Ja runājam par sūdabrāļiem – diez vai jāpierāda, cik daudzi okupācijas gados ir bijuši starp pašiem latviešiem. Te atliek vien rekomendēt lasīt VDK Zinātniskās izpētes komisijas rakstu sējumus3, tomēr tēzes koncentrēšanai minēšu piemēru no cita avota. Tātad 1972. - 1973. gadā tika safabricētas krimināllietas pret 21. Liepājas policijas bataljona vīriem. Viens no tiesnešiem vēl pirms diviem gadiem bija profesors Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Un bija pretēji – advokāts Haralds Lauzna «tiesā» godprātīgi pildīja savus profesionālos pienākumus, rezultātā sagraujot savu karjeru4.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai populācijā būtu ne tikai šaut pratēji un gribētāji (tas bez ironijas vai zemtekstiem), bet cilvēki, kuri apstākļos, kas galīgi nav labvēlīgi pozīcijas paušanai, tomēr pasaka: «es nesadarbojos»; «es nepiemērojos»; «es nevaru klusēt». Kā, piemēram, latvietis Žanis Fiļipovičs un krievs Sergejs Volkovs, kuri 1963.gadā izkāra Sv.Pētera baznīcā Latvijas karogu, saņemot par to piecu gadu cietumsodu. Mani vairāk nodarbina nevis Aizsardzības ministrijas aptaujas rezultāti, bet jautājums, cik lieli konjunktūristi mēs esam.
Atsauces:
1. 2014.gadā Prinstonas universitātes izdotajā pētījumā Cowardice autors (Chris Walsh) min, ka Pirmā pasaules kara laikā par gļēvulību vai dezertēšanu nošauto 306 ASV militārpersonu epizodes faktiski bija valsts noslēpums septiņdesmit gadu pēc notikušā.
4. Andrievs Ezergailis. Caur velna zobiem, Jāņa Rozes apgāds, 2015., 342., 348. lpp.