Zandera nedēļas apskats: Ledus krāvumi politikā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pusizcepts priekšlikums
Informatīvajā laukā vairojoties ziņām par ceļu neapmierinošo stāvokli, satiksmes ministrs nāca klajā (LTV Rīta panorāma) ar pieļāvumu, ka nākotnē finansējumu ceļu sakārtošanai varētu pasmelties pensiju sistēmas otrajā un trešajā līmenī.
Daļa mūžam steidzīgās publikas Auguļa teikto saprata kā vēlmi «iegrābties» sociālajā budžetā un reaģēja vētraini.
Pensiju fondi visā pasaulē skaitās t.s. garā nauda – citiem vārdiem sakot, to var ieguldīt uz ilgu termiņu. Attiecīgi tie tiešām tiek investēti arī infrastruktūras attīstībā, līdz ar to neko revolucionāri aplamu ministrs nepauda. Cita lieta, ka, pasakot A, netika pateikts arī B. Proti, arī t.s. garās naudas ieguldījuma mērķis galu galā ir peļņa, līdz ar to, ja runā par pensiju fondu ieguldīšanu Latvijas ceļos, tad agri vai vēlu mēs nonākam pie kādas no PPP (publiskās – privātās partnerības) formām. Mums Latvijā šis modelis gan nav īsti iegājies, tomēr principā nevajadzētu būt milzu pretenzijām pret to, jo, ja vien kādā no PPP projektiem, kā saka, saknē netiek iekombinēta blēdība, modelis darbojas. Cita lieta, ka, ņemot vērā, ka naudas atpelnīšanas faktors vienalga nekur nepazūd, diez vai pensiju fondu apsaimniekotāji gribēs naudu investēt attālāku vai mazapdzīvotu novadu ceļos. Līdz ar to problēma paliek neatrisināta, un jāsecina, ka ministrs sasteidza priekšlikuma izteikšanu.
Blitzkrieg neizdosies
Aizvadītajā nedēļā tradicionālajā uzrunā publikai (par preses konferenci to grūti nosaukt) Aivars Lembergs pusstundu veltīja Finanšu ministrijas (FM) piedāvātās nodokļu sistēmas reformas kritikai. Turklāt jāatzīst, ka Lemberga iebildumi, ja neskaita žults izvirdumus bijušā finanšu ministra Andra Vilka virzienā, nebija populistiski vai pašmērķīgi. Interesanti, ka Lembergs kā reformas autorus faktiski nosauca Latvijas Banku, nevis finanšu ministri, paša partijas biedri Danu Reiznieci-Ozolu. Citiem vārdiem sakot, Lemberga kādreizējai favorītei publiski uzbrukts netiek, tomēr ir skaidrs, ka ilgstoši tā turpināties nevar.
Politikas aizkulisēs ir viedoklis, ka «ilgstoši» gan var būt līdz nākamā gada budžeta izstrādes procesa sākumam – ja ministre arī tad, kā saka, nebūs nākusi pie prāta, viņai var nākties rēķināties ar arī publikai tīkami skanošiem priekšlikumiem (piemēram, par PVN pārtikas produktiem samazināšanu), kas galu galā sākotnējo izmaiņu modeli izļodzīs.
Jāņem vērā arī: lai gan publiskajā retorikā Vienotība FM priekšlikumus atbalsta un pat daļu no tiem min kā savus, reāli attieksme var būt nervozāka būtiskajos jautājumos, kas saistīti ar IIN likmi. Proti, izmaiņas, kā netiek arī slēpts, negatīvi ietekmēs pašvaldību ieņēmumus un, ja lielās pilsētas gan jau kaut kā izkārpīsies, tad mazākām pašvaldībām, kurās gan (atšķirībā no lielajām pilsētām) Vienotībai ir varas pozīcijas, šāds vingrojums var izrādīties par grūtu.
Rudenīgas noskaņas, pavasarim tuvojoties
Ņemot vērā, ka Vienotības reitingi turpina nīkuļot, partijas vadītājs Andris Piebalgs aizvadītajā nedēļā pieļāva iespēju, ka kaut kad pēc pašvaldību vēlēšanām varētu šo posteni pamest. Ņemot vērā, ka finansiāli nodrošinātais bijušais eirokomisārs valdes priekšsēdētāja krēslā patiešām nav iekrampējies, līdera maiņa ir visnotaļ iespējama. Nevar arī noliegt, ka Piebalgs partijas iekšējā dzīvē ir ienesis zināmu mieru, kas, ja atceramies neseno pagātni, nav maz. Citiem vārdiem sakot, Piebalga prognozējamo atkāpšanos pēc pašvaldību vēlēšanām nevarētu interpretēt kā viņa izgāšanos, fiasko utt. Drīzāk jautājums šāda scenārija gadījumā būtu vispārīgs un vienlaikus vēl sērīgāks: vai ilgstoši premjera posteni kontrolējušo politisko projektu vispār kaut kas var saglābt?
Pieņemu, ka tas lielā mērā atkarīgs no citu t.s. latviešu politisko projektu (Bondars & Co., Strīķe & Co.) panākumiem pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Ja rezultātos – salīdzinot ar Vienotības sniegumu – nebūs lielas atšķirības (rupji sakot, tie būs vienlīdz neizteiksmīgi), tad tas var būt stimuls domāt par projektu tuvināšanos kontekstā ar parlamenta vēlēšanām pēc gada. Pirms vēlēšanām pārāk stipra ir pārliecība par savu veiksmi un Vienotības pilnīgu krahu. Pašas Vienotības līdzšinējā pieredze ar kopīgiem sarakstiem, sadarbības līgumiem – skat.., reģionālo partiju pārstāvjus Vienotības frakcijā Saeimā – gan nav bijusi iedvesmojoša, tomēr šāda grūti kopā savācama konstrukcija vienalga var izrādīties labāka nekā palikšana katram lepnā vientulībā zem 5 procentu latiņas.
Interesants reģions, interesants līderis
Kamēr dāmas un kungi Latvijā 8.martu sagaidīja kā parasti, Polijā «sieviešu dienai» bija pavisam cita garša – laikam jau tuvāka oriģinālajai iecerei. Pamatīgas demonstrācijas, precīzi formulētas prasības* utt. - izrādās, sieviešu tiesības Polijā 21.gadsimta otrajā desmitgadē joprojām ir aktuāla un, šķiet, sabiedrībā strīdus raisoša tēma.
Lai Polijā notiekošais kļūtu vēl interesantāks, aizvadītajā nedēļā vieglu histēriju izraisīja Polijas valdības draudi bloķēt šīs valsts bijušā premjera Donalda Tuska atkārtotu pārvēlēšanu Eiropadomes prezidenta postenī**. Tusks tika pārvēlēts, citi Eiropas Savienības (ES) līderi to servēja publikai kā ES stabilitātes pierādījumu. Tomēr diez vai kādam ir ilūzijas par to, cik ilgs laiks paies, līdz Polijas pašreizējie politiskie vadītāji atkal saskriesies ar pierēm ar citu dalībvalstu līderiem.
Un te mēs nonākam pie secinājuma – vismaz tāds radies man – cik salīdzinoši maz mēs zinām par šo Eiropas mērogiem lielo un nozīmīgo valsti. Pareizāk sakot, mūsu zināšanas ir ļoti ideoloģizētas: vieniem Polijā pie varas ir tikuši ksenofobi un liberālisma pretinieki, citi šīs valdības «stingrajai nostājai» simpatizē un uzskata to par svētīgu pretsvaru Eiropas tradicionālajām elitēm. Lai nu kā būtu, pie varas Polijā atkal nonākušās aprindas ir stingri pārliecinātas par savu priekšstatu un uzskatu pareizību, tas ir vienlaicīgi to spēks un vājums, kas savukārt – atšķirībā no remdenības – politikā ir būtisks faktors.