Aizvadītajā nedēļā oficiāli savu vēlmi atgriezties Latvijas iekšpolitikā pieteica bijušais ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Politikas aizkulisēs gan tas, ka Kristovskis būs Vienotības un, iespējams, vēl dažu politisko projektu kopīgā saraksta pašvaldību vēlēšanās Nr.1 Ventspilī, nebija noslēpums jau vairākus mēnešus, un, protams, visā šajā periodā tika minēts, vai viņš spēj radīt reālu alternatīvu Aivaram Lembergam.
Domāju, ka tas joprojām nav skaidrs, tomēr, ja nu cilvēks ir sevi beidzot pozicionējis, ir vērts izteikt arī dažus apsvērumus. Ņemot vērā, ka Kristovskis, teiksim tā, ar pieticību pašnovērtējumā neizceļas, viņš, iespējams, ir laba kandidatūra, kas vispār spēj Lembergam retorikā turēt līdzi (atcerēsimies, ka savulaik tas Kristovskim gluži labi izdevās Rīgā, kur pretī bija arī «smags pasažieris», Ainārs Šlesers). Cik var spriest pēc Kristovska pirmajiem izteikumiem, piedāvājuma pamatā būs nevis kārtējo reizi oligarhu un tiesvedību piesaukšana, bet apgalvojums, ka Lembergs patiesībā nemaz tik labs saimnieks Ventspilī nav. Ņemot vērā, ka Lemberga gadījumā vārdu savienojums «smagos noziegumos apsūdzētais» jau sen lielu daļu publikas nesatrauc, šāda taktika varētu strādāt. Cits jautājums, vai Kristovskim ir ventspilniekus pārliecinoši argumenti tēzei, ka viņa vadībā pilsēta varētu piesaistīt vairāk investīciju, radīt vairāk jaunu darba vietu utt. Jo neaizmirsīsim, ka Lembergs jau sen lieto industrializācijas tēmu kā atsvaru tranzīta kā ienākumu avota samazinājumam. Mājienus, ka Rīga Lembergu interesējot vairāk par Ventspili, Lembergs pratīs izsmiet. Turklāt jāpatur prātā, ka Lembergs vienmēr var teikt, ka pilsētas attīstību bremzē tieši Kristovsku atbalstošā grupējuma (Rūdolfs Meroni & Co.) nemākulīgā saimniekošana tranzītbiznesā. Prasīt, lai vēlētājs izvērtē, kuram šajos savstarpējos apvainojumus ir vairāk taisnības, prasīt nevar.
Līdz ar to Kristovskis, lai viņš neņem ļaunā, vairāk būs simbolisks mērinstruments Lemberga popularitātes Ventspilī nofiksēšanai vispār. Ja izrādīsies, ka tā kritusies vairāk par, tā sakot, statistiskās kļūdas robežām, tad tas drīzāk tiks izmantots pret viņu kā arguments Lemberga ambīciju slāpēšanai nacionālajā līmenī, savukārt Ventspilī vara vienalga nemainīsies.
Saeima aizvadītajā nedēļā atbalstīja steidzamības piešķiršanu grozījumiem Nacionālās drošības likumā. Lai nepiesārņotu lasītājiem smadzenes, šos patiešām būtiskos iecerētos jauninājumus raksturošu vienkāršoti. Pieņemsim, ka ir indikācijas, ka Latvijai būtiskos uzņēmumos – vienalga, enerģētikas vai kādā nacionālās apraides telekompānijā – būtisku ietekmi varētu iegūt personāži, kuri caur kapitāla izcelsmi, politiskajiem sakariem vai citu kritēriju dē varētu nešķist pilnīgi lojāli vai vismaz korekti vienaldzīgi pret Latvijas valstiskumu. Grozījumu jēga ir, lai Latvijas valdībai šādā situācijā nebūtu sasietas rokas.
Jāpiezīmē, ka šādas idejas nav pēdējo gadu ģeopolitiskās situācijas veicinātās paranojas izperinātas. Līdzīgi regulējumi jau pastāv citās Rietumu valstīs, dažviet pat visnotaļ stingri (savulaik bija smīkņāšana par Francijas vēlmi Francijai «stratēģiski nozīmīga uzņēmuma» statusu piekabināt kādam lielam piena produktu ražotājam). Tātad grozījumi ir nepieciešami, un to, cik saprotu, nenoliedz arī politiskā opozīcija. Problēma ir tā, ka atskārsme par grozījumu nepieciešamību nākusi tikai tagad (plenārsēdē izskanēja viedoklis, ka tādus Ekonomikas ministrijai bijis uzdots izstrādāt jau ministra Daniela Pavļuta laikā, bet...) un nu nākas rīkoties, kā saka, triecientempā. Ja runājam tiešu valodu, visticamāk, atgādinājums par neizpildīto uzdevumu koalīciju sasniedza ar informāciju par TV3 īpašnieku drīzo maiņu, kā arī notiekošo dabasgāzes tirgū. Nu, nav jau pirmā reize, kad kaut kas notiek pa galvu, pa kaklu. Vienīgi vēlams, lai grozījumi juridiski būtu noslīpēti, lai vēlāk nerodas situācijas, kad «atšūtie» investori Latvijas valsti ilgi un ar baudu vazā pa starptautiskām tiesām.
Attiecīgi jācer, ka Saeimas Juridiskais birojs nav zaudējis tam tradicionāli piedēvēto profesionālo «krampi». Rezumējot: grozījumi ir nepieciešami, tie ir jāpieņem, tiesa, ja atļauts būt riebīgam, Latvija jau ir pamanījusies zaudēt kontroli pār daudziem ekonomikai svarīgiem aktīviem. Tas pat nav pārmetums, jo senā prātula «nauda nesmird» ir cieņā arī citās valstīs, tomēr kopumā mums turpmāk nevajadzētu sajūsmā ģībt, izdzirdot vārdu «investīcijas», vai rezignēti uztvert citu vārdu, «globalizācija», kā iemeslu nacionālo interešu neaizsargāšanai.
Piemiņas gājiens uz Brīvības pieminekli un viegli mazohistiskas provokāciju gaidas 16.martā nu jau gan pierastas, tomēr būtu dīvaini 16.martu šajā tekstā nepieminēt.
Man šķiet, ka nepieciešams šo rituālu (tas ir neitrāls apzīmējums, bez ironiskām konotācijām) mēģināt novietot plašākā kontekstā.
Proti, manuprāt, nav pareiza nostāja «vai nu – vai nu». Vai nu varoņi, vai kaut kas sen bijis, ko nav vērts «cilāt». Ja zināmai sabiedrības daļai kaut kas liekas pieminēšanas vērts, tad pieminēšanas tēmas attālums vēsturē nav no svara – t.s. oranžistu marši Ziemeļīrijā vispār saistīti ar 17.gadsimta nogali. Tātad runa ir par izteikšanās brīvību, kuras konkrētās izpausmes (gājiens) tai sabiedrības daļai, kas nepiedalās, nav nedz īpaši jācildina, nedz jāvīpsnā vai jānosoda.
Te gan uzreiz var teikt, ka izteikšanās brīvība attiecas arī uz gājiena pretiniekiem, un – lai gan saprotu gājiena dalībnieku emocijas – tā arī ir. Pat ja protestēji liekas «Kremļa aģenti». Ir pietiekoši skaidri kritēriji tam, kur viedokļa paušana pārveidojas provokācijās, t.i., mēģinājumos neļaut normāli savu viedokli paust otram (šajā gadījumā gājiena dalībniekiem), un policija ierasti šos jautājumus veiksmīgi risina. Jāpiebilst, ka citās valstīs (Vācija, Polija, pat ASV) atmosfēra starp pretēju viedokļu paudējiem šādās situācijās ir krietni nokaitētāka un vairāk balansējoša uz pamatīgas izplūkšanās sliekšņa.
Šā gada īpatnība bija tā, ka uz pašu pieteikto mītiņu neieradās citkārt 16.martā tik mundrie t.s. antinacisti. Viņi paši apgalvoja, ka atskārtuši protesta nelietderīgumu, tomēr atļaušos pieņemt, ka ar aktīvistiem bija notikušas pārrunas, turklāt ne no mūsu Drošības policijas puses. Jo arī vidusmēra «letiņam», kurš nekādā gājienā nav gājis un neies, var sakrist uz nerviem pieminēto aktīvistu izdarības, un rezultātā viņš pašvaldību vēlēšanu dienā nevis brauc normāli pastaigāties uz tirdzniecības centru, bet aiziet un nobalso. Ne tik daudz «par» kādu, cik «pret» Saskaņu. Ušakova kungam un viņa labvēļiem tas vajadzīgs? Nav. Pietiek jau ar to, ka šogad, atšķirībā no iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām, fonā ir Krima, Ukraina utt. Respektīvi, Saskaņas vēlētājam par 16.martu tāpat ir viedoklis, savukārt svarīgi, lai, sajutušies aizskarti, nemobilizējas pārējie.
