Gājiens uz pieminekli Rīgā, piemiņas brīži Lestenē aizvadīti. Rīgas centrā piedalījušies un skatījušies ap 2000 cilvēku, piecas personas aizturētas. Tātad 16.marta «virves vilkšanas mačā» šogad «uzvarējuši» manifestētāji. Krievijas Ārlietu ministrija ceturtdien nosodījusi notikušo leģionāru piemiņas dienas gājienu, mudinot starptautisko sabiedrību «paust savu viedokli», kas nozīmē nosodīt un sašust.
Taču konkrētas pretējās frontes «politisko piruešu» akcijas Bastejkalna zonā netika novērotas. Atviegloti nopūtīsimies? Nedomāju, ka kauja ar tā saucamajiem «antifašistiem» tagad pieklususi vai beigusies. Mānīgais miers, iespējams, izskaidrojams ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, un Saskaņa, kas valda Rīgā, vēlas labi izskatīties arī latviešu vēlētāju acīs, kuri leģionāru gājienu no Jāņa baznīcas līdz Mildai nenovērtē tik sakāpināti kā aizturētais Aleksandrs Giļmans vai Kremļa tehnologi.
Putinistu stratēģijas ir zināmas un afektā neatslābst. Tur nekā jauna nav. Taču kaitinošs ir kas cits – mūsu pašu sabiedrības sašķelšanās divās grupās 16.marta notikumu vērtējumā. Vieni šo iniciatīvu vairāk vai mazāk atklāti nosoda, aicinot sirmos kungus vākties projām no centra Lestenes kapu virzienā. Tā būšot ideoloģiski ērtāk un praktiskāk. Otri izmanto publisko apjukumu un piesprauž viņu ciešanas pie saviem karogiem («VisuLatvijai»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK), izmantojot kara veterānu gājienu savai politiskajai priekšvēlēšanu aģitācijai. Nav nekādas atšķirības starp to, kā Saskaņas līderi «piesmērējas» 9.maija līksmotājiem Pārdaugavā un «nacionāļi» leģionāriem Bastejkalnā. Stratēģija līdzīga, lomas (ietekmes sfēras) sadalītas un vēlētāji arī.
Leģionāru trauma nedzīst
Tas, ka Putins savā propagandā manipulē ar Otrā pasaules kara veterāniem nav nekas jauns. Kara varoņu godināšanai tika pakļauts viss PSRS propagandas aparāts kopš 1945.gada. Tika slavināti visi pēc kārtas, pat Sarkanās Armijas neliešus, kara laupītājus un sieviešu izvarotājus ieskaitot, jo uzvarētājus jau netiesā. Tika izdomāti arī nereāli, neesoši varoņi, izfantazētas kara propagandas sāgas par nebijušām kaujām, neeksistējošiem uzbrukumiem un patriotiskajiem aktiem, kas ir tikpat ticami kā Lieldienu zaķa piedzīvojumi Rīgas Jūrmalā.
Savādi, bet vairums tiem noticēja. Bez tam Sarkanās armijas veterāni visu pēckara periodu Latvijā piedzīvoja izredzētu un cienījamu cilvēku statusu, par deficīta preču veikaliem un naudas privilēģijām nemaz nerunājot. Viņu pārticības līmenis vienmēr bija virs vidējā, bērnu izglītības iespējas priviliģētas un veselības aprūpe daudz labāka, nekā bija iespējams caurmēra homos sovieticus. Turpretī otrajā pusē karojošie skaitījās gūstekņi un maksāja par savu pagātni pēc pilnas programmas. Nekādu privilēģiju šiem kara veterāniem nebija, tikai problēmas un klapatas. Piemēram, latviešu leģionāru bērniem nebija iespējas iegūt noteiktas profesijas, studējot augstskolā, ieņemt amatus, piedalīties ārzemju komandējumos, jo tēva «noziegumam» nebija noilguma skaudrajā padomju valstī. Saprotams, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas šie padomju režīma «iezīmētie» cilvēki beidzot jutās atviegloti.
Nedomāju, ka viņi no mums pieprasīja godināšanu sarkanarmiešu stilā. Šķiet, ka viņi vēlējās izkļūt no pazemojošās situācijas un noņemt no galvas «noperamā muļķa» podu, kuru padomju režīms bija uzspiedis galvā viņiem un viņu ģimenes locekļiem. Viņiem vajadzēja izpratni un akceptu pēckara traumas izārstēšanā. Kur sākās kļūda? Mūsu attieksmē pret viņiem vai viņu attieksmē pret mums?
Padomju režīms mums iemācīja armijas parādes. Tās notika visos lielākajos valsts svētkos, kad, papēžus piesitot un ģīmjus pa labi pagriežot, armijnieki soļoja pa krastmalu vai Sarkano laukumu, slavinot staļinus, hruščovus, kalnbērziņus vai brežņevus. Pirms un pēc viņiem ripoja tanki, lielgabali un vēl virkne kara krāmu, kas demonstrēja agresīvās impēriskas koloniālās lielvalsts - Padomju Savienības spēku un bardzību. Normālas, neagresīvas valstis šādas armijas parādes nerīko. Iespējams, ka staļinisti mums iemācīja armijas slavināšanu gājiena formā. Tagad mēs bez tā vairs nespējam dzīvot. Pat 18. novembrī pa Daugavas krastmalas asfaltu maršē visu veidu armijnieki, lai pierādītu, ka viņi mums ir. Savādi, ka kādam šī akcija joprojām šķiet vērtīga un vajadzīga.
Kara veterānu parāde šajā kontekstā nav nekas neparasts mūsu publikai. Taču vairumam ārzemnieku šāda armijas un kara veterānu mīcīšanās pa lielpilsētu centriem nav īsti saprotamas izpausmes. Tāpēc interpretācijas uz āru par to, «ko tas nozīmē» un kāpēc kara veterāni regulāri vēlas demonstrēt sevi bērniem un mazbērniem uz ielas gājiena formātā (pilsētas centrā), ļoti atšķiras. Gan austrumos, gan rietumos.
Kura pusē karot
Toreiz, kad vairums no šodienas veterāniem devās karā, frontes pusi izvēlēties nebija iespējams. Vēl mazāk varēja paredzēt, kurā pusē karot būtu pareizāk, jo abi virspavēlnieki bija cietsirdīgi diktatori, tāpēc izvēle starp mēri vai holēru nebija risinājums. Visi, kas karoja Otrā pasaules kara frontēs, bija un paliek divu diktatoru Staļina un Hitlera upuri. Patiesu uzvarētāju viņu vidū nav. Staļins uzvarēja, bet nodzina postā Krieviju. Vācija zaudēja, bet izķepurojās, sasniedzot labklājību. Loģiski, ka lielākais Otrā pasaules kara traģisms ir apstāklī, ka Hitlers tika novākts, bet Staļinam sabiedroti atļāva palikt dzīvam un turpināt nejēdzības.
Jā, latviešu leģionāri ir sava laikmeta upuri. Taču viņu ieguldījums karā nav 100% viennozīmīgs. Daļa no viņiem bija varonīgi karavīri, bet daži – soda ekspedīciju bendes. Tieši tāpat kā sarkanarmieši izskatījās un rīkojās frontes otrajā pusē. Neredzu atšķirības starp vieniem un otriem pēc būtības. Kāpēc tad leģionāri ir sliktie un sarkanarmieši labie? Tāpēc, ka Vācija ir izventilējusi savu kara pagātni un atteikusies no veterānu un kara uzvaru glorificēšanas strikti un principiāli, bet Krievija kā PSRS mantiniece to nav izdarījusi. Sabiedrotie šo nostāju nav nosodījuši. Tāpēc vāciešiem vairs nav godināmu Otrā pasaules kara varoņu, bet krieviem tādi ir joprojām.
Šajā situācijā mūsu leģionāru demonstratīvais lūgums godināt viņus 16.marta gājienā paliek sabiedriskās telpas nesaprasta akcija. Lai gan viņiem ir visas tiesības šādi rīkoties, jo Waffen SS vienības (15. un 19. divīzijas), VI SS korpuss, latviešu policijas bataljoni, robežapsardzības pulki, būvpulki un citas vienības bija iesaukti armijā vācu okupācijas apstākļos. Vairums – piespiedu kārtā. Tieši tāpat kā Sarkanā armija un vēlāk Padomju armija tāpat ar varu iesaistīja savās rindās mūsu valsts iedzīvotājus sarkanās okupācijas apstākļos. Jā, protams, leģionāru rindās bija arī nelieši. Cilvēku sabiedrība nekur nav viendabīga, tāpēc mazākuma kļūdas nemēdz attiecināt uz vairākumu. Starp citu – tajā pašā - sarkanarmiešu frontes otrajā pusē bija pietiekami daudz čekistu un smeršistu, kas ar ieročiem rokās dzina uz priekšu krievu puišus pāri mīnētiem laukiem, lai, uzspridzinot pirmo un otro, rindu lēti un ātri atmīnētu frontes līnijas. Kur nu vēl Gulaga sargi un apmetņu uzraugi, ziņu pienesēji, partorgi un visi pārējie. «Tā ir traģēdija – no vienas puses latviešu leģionāri bija karavīri, kas cīnījās frontē, bet no otras puses viņi diemžēl bija noziedzīga, totalitāra režīma – nacionālsociālistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Un nereti aizmirstam, ka arī pretinieks – PSRS - bija tikpat noziedzīgs, totalitārs režīms. [Leģionāri] bija ķīlnieki starp diviem dzirnakmeņiem. Neviens jau 16. martā neiet un nepriecājas par leģiona izveidošanu vai Hitleru.» (TVNET, 16.03.2017.)
Praids un leģionāru gājiens
Salīdzinājums izaicinošs, taču precīzs. Gan vienus, gan otrus noteiktas sabiedrības daļas nevēlas redzēt gājienā Rīgas centrā. Gan vieni, gan otri vēlas pasvītrot savu eksistenci un tiesības, taču zināmos iedzīvotājus slāņos šī demonstrācija nepatīk.
Leģionāru gadījumā visnožēlojamāk reaģē abas bijušās okupācijas valstis – Vācija un Krievija. Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsts bija okupēta, un tāpēc mūsu valsts nevarēja savus pilsoņus aizstāvēt pret iesaukšanu okupantu armijā. Pašiem puišiem šajā situācijā bija jāpieņem lēmumi, kā rīkoties. Nav svarīgi, kādi bija viņu motīvi pievienoties okupācijas karaspēkam labprātīgi vai piespiedu kārtā. Aculiecinieki ziņo, ka pēdējos kara mēnešos vācieši ķēra puišus uz ielām Rīgā un ar varu veda uz iesaukuma punktiem. Okupētā valstī visu nosaka okupants. Tāpēc nožēlojama ir Vācijas reaģēšana uz tradicionālajiem leģionāru gājieniem Rīgā. Viņiem būtu publiski jāatvainojas Latvijai un mūsu leģionāriem par nodarījumu. Tieši tāpat kā ieslodzītajiem nāves vai darba nometnēs. Gaidīt no Krievijas izpratni šajā jautājumā pagaidām ir pāragri. Taču no mūsu valsts vadītājiem šāda izpratne un pretimnākšana šiem sirmgalvjiem ir vairāk nekā obligāta.
Izlikšanās vai izteikšanās
Jā, ir skaidri un gaiši jāatzīst, ka leģionāru likteņi ir mūsu vēsture. Mēs paši to neizvēlējāmies, bet tā nu tas reiz notika. Apstākļi un situācija bija nepateicīgi, un okupanti noteica visu.
Šos cilvēkus neglorificējam kā varoņus, bet akceptējam kā kara dalībniekus, kuri pelnījuši publisku izpratni par to, kas ar viņiem ir noticis. Tieši tāpat, kā to ir pelnījis ikviens kara un okupācijas laikā garīgi kontuzēts cilvēks. Viņi nav neredzami rēgi, bet gan reāli cilvēki, kuri ir pelnījuši izpratni, nevis vajāšanu.
Tāpēc nožēlojama ir Latvijas politiskās varas aprindu gļēvulīgā izlikšanās, kā šādas problēmas nav un ka sirmgalvjiem ierādītais «stūris» ir tikai un vienīgi kapi. Izvairoties no šīs problēmas publiskas apspriešanas un godprātīgas risināšanas, mēs izskatāmies nožēlojami mīkstčaulīgi attieksmēs ar savu vecāku un vecvecāku pagātni.
Ja reiz pasaule nesaprot, kāpēc cienām šos 50 gadus vajātos cilvēkus, tad mums pašiem «tas» pasaulei ir jāpaskaidro. Pārdaugavas stikla kalns jeb «konferenču bibliotēka» ir perfekta vieta regulāru, starptautisku zinātnisku konferenču rīkošanai par leģionāru tēmu ar izeju uz pasaules medijiem. Šim nolūkam noderēs arī māksla, kas pagaidām nepietiekami nopietni nodarbojas ar šo – mūsu tautai tik svarīgo problēmu izgaismošanu. Filmas «Es visu atceros Ričard» turpinājuma pagaidām nav. Igauņi tikko piedāvāja ko interesantu šajā virzienā. «1944» bija 2015. gada labākā igauņu filma, kas piesaistīja neskaitāmus skatītājus Ziemeļvalstīs un izraisīja protestus Krievijā. Tā apskata igauņu karavīru likteņus kara beigu fāzē, abpus frontes līnijai. Teātra režisors Elmo Nüganen līdz šim zināms ar trim lieliskām filmām. Pēdējā veidota sadarbībā ar somu producentu Ilkka Matila un ir izdevies darbs. ««1944» ir kolektīvs, terapeitisks process, kas dažiem palīdz, bet citiem izraisa histēriju. Krievu mediji pret filmu izturas ļoti bargi,» konstatē recenzijā Silja Sālgrēna Fūdstada /1/, «Saprotams, ka šodienas attiecības ar kara notikumiem ir ļoti jūtīga tēma, īpaši tad, ja uz ekrāna parādās Otrā pasaules kara tēma, kas neatbilst Krievijas pašreizējām interesēm. Viņi reaģē uz visu, kas tiek uzskatīts vai tiek tulkots kā Krieviju kritizējošs,» konstatē filmas producents no Somijas. Viņam šķiet, ka šī igauņu filma piedāvā platleņķa skatienu uz kara notikumiem un personām, kas tajā piedalījās kā karavīri. Taču izrādās, ka, neraugoties uz Krievijas oficiālajiem protestiem, to 650 000 reizes internetā ir noskatījušies tieši krievu skatītāji.
Noderēs arī mums. Iedvesmai.
Katrai paaudzei ir jāizkaro sava kauja. Leģionāri savu ieguldījumu cīņā ar sarkano mēri ir devuši. Ideoloģisko kauju ar lieliniekiem turpinām tagad mēs paši. Citā ringā, ar citiem ieročiem. Neaizmirstot atbildību pagātnes priekšā.
/1/ Estniskkrigsfilm kritiseras hårt i Ryssland. Yle, 2015.04.05.
