Menu
RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Patvēruma meklētāji no Kubas: «Latvieši ir ļoti vēsi»

Sabīne Košeļeva/ TVNET
Foto: TVNET

Šī, šķiet, bija viena no savdabīgākajām, ja ne pati savdabīgākā no pēdējā laika sarunām, kādās man nācies piedalīties. Un ne jau tāpēc, ka sarunu biedri bija krietni vien eksotiskāki nekā ikdienas gaitās parasti sastaptie ļaudis, bet gan tāpēc, ka kopīgu valodu nācās rast ar tulka palīdzību, jo es nerunāju ne vārda spāniski, bet viņu angļu valodas zināšanas nav pietiekamas, lai stundas laikā spētu izstāstīt, kāpēc nu abi ir iestrēguši Latvijā.

Soleimi Alvaresa (19) un Hosē Rauls (24) ir dzimuši un auguši Kubā, taču pagājušā gada beigās abi jaunieši, kuri kopā ir trīs gadus, bet pēdējos piecus mēnešus ir vīrs un sieva, savu valsti bija spiesti pamest. Kāpēc? Iemesli tam esot vairāki, taču punktu uz «i» uzlikusi iedzīvotājiem nedraudzīgā valsts iekārta un policijas agresija, ar kuru nācies saskarties arvien biežāk.

Hosē Rauls ir ieguvis izglītību elektronikas nozarē, taču darbu profesijā tā arī nekad nav varējis atrast, jo līdzi allaž «seko» tēva – politiskā bēgļa, kurš tagad dzīvo Francijā – ēna. Tēvs devies labprātīgā trimdā pirms astoņiem gadiem, jo nav vēlējies pakļauties pastāvošajai iekārtai.

«Valsts politika ir ļoti sarežģīta, kubiešiem nav vārda brīvības, un ir daudz cilvēku, kuriem tas nav pieņemams. Personas, kuras iebilst un pretojas, tiek vajātas, tāpēc vai nu tu pakļaujies, samierinies un dari, kā tev liek, vai arī bēdz prom,» stāsta Hosē Rauls.

Soleimi Alvaresa pēc izglītības ir pārtikas tehnoloģe, taču, tāpat kā vīrs, arī izvēlētajā profesijā nekad nav varējusi strādāt. «Tā kā esam precējušies, tad viss, kas skar vīru, skar arī mani. Ja viņš ir valdības «melnajā sarakstā», tad automātiski tur esmu arī es,» stāsta jaunā sieviete. Ik reizi, kad viņa centusies iestāties darbā, notikusi izmeklēšana. Reiz pat uz 48 stundām tikusi pretlikumīgi arestēta.

«Cilvēkiem Kubā nav tiesību izteikties, cilvēktiesības neeksistē.»

Arī Hosē Raulam uz savas ādas nācies izjust Kubas policijas nepielūdzamību. Divas reizes viņš saņēmis pavēsti, ka jāierodas policijas iecirknī, taču bez sīkākiem paskaidrojumiem par iemeslu. «Kubā ir likums – ja tu nestrādā, tad viņiem ir tiesības paturēt tevi apcietinājumā no 2 līdz 4 gadiem. Jo, ja tu nestrādā, tad, viņuprāt, noteikti piedalies kādos nelegālos biznesa darījumos,» stāsta Hosē Rauls. Viņš saņēmis gan draudus, gan ticis arī piekauts, jo atteicās sadarboties.

«Policija mēģināja piespiest vīru strādāt viņu labā un nodot informāciju par cilvēkiem, kuri cenšas pamest Kubu. Tā kā tā bija vienīgā iespēja, kā likumīgi iegūt darbu, tad nolēmām doties prom, jo nevēlamies nodot savus tautiešus,» atklāj Soleimi Alvaresa.

Uz jautājumu, kā tad abi jaunieši izdzīvojuši, ja reiz darbu neviens no viņiem nav varējis atrast, Soleimi Alvaresa paldies saka savai ģimenei, kura jaunajam pārim esot daudz palīdzējusi. «Mūsu ģimene ir ļoti vienota,» saka Soleimi. «2009. gadā nomira mana mamma, kura atstāja man mantojumā māju. Kad man palika 18 gadi, abi ar Hosē Raulu parcēlāmies uz šo māju. Lai nopelnītu iztiku, esmu strādājusi par mājkalpotāju un arī sētnieci.»

Taču mantoto māju pagājušā gada beigās nācies pārdot, jo tika pieņemts liktenīgais lēmums doties prom.

«Māja bija jāpārdod par ļoti lētu naudu, jo bija jāsteidzas – Kubā atrasties jau bija bīstami. Pastāvēja iespēja, ka līdz gada beigām mūs atkal arestētu,» atklāj Soleimi Alvaresa.

«Kubā vieglāk ir pārdot mašīnu nekā māju, neatkarīgi no tā, cik labā stāvoklī māja būtu. Mājai nav vērtības, jo neviens tur nevēlas palikt.»

29. decembrī abi sēdās lidmašīnā, kas no Kubas viņus nogādāja Maskavā. Kāpēc tieši Maskava? Jo Krievija ir viena no retajām valstīm, ar kuru Kubai ir bezvīzu režīms. Pazīstama Maskavā neviena neesot bijis, turklāt abiem šī bija vispār pirmā reize mūžā ārpus Kubas. Ieradušies Krievijas galvaspilsētā, abi apsēdušies lidostā ar cerību ieraudzīt kādu kubieti, jo zinājuši, ka daudzi no Kubas uz Maskavu dodas biznesa darīšanās.

Viņiem paveicās – viens no četriem uzrunātajiem kubiešiem, kuri atlidoja ar to pašu reisu, ieteica īres māju, kurā par 15 dolāriem dienā iespējams apmesties. Sākumā abi dzīvojuši vienā istabā, bet pēc tam ieradušies arīdzan citi cilvēki. Rezultātā Soleimi Alvaresai nācās dzīvot vienā istabā ar vēl 10 vīriešiem, tāpēc viņi pārcēlušies uz citu māju.

No Maskavas Hosē Rauls beidzot sazinājies ar tēvu. «Vai tu esi galīgi traks?! Kāpēc tu esi Maskavā?!» esot bijuši tēva pirmie vārdi, kad uzzinājis, kur dēls atrodas. Taču Hosē Rauls izstāstījis visus pēdējo mēnešu notikumus Kubā, un tēvs nomierinājies.

Hosē Raula tēvs palīdzēja iegādāties lidmašīnas biļetes no Maskavas uz Belgradu, kur arī nav nepieciešama vīza. No turienes abi pēcāk būtu devušies uz Franciju, kur lūgtu patvērumu. Bija paredzētas vairākas pārsēšanās, proti, Maskava-Rīga, Rīga-Prāga, Prāga-Roma, Roma-Belgrada, taču nonākušus pirmajā pārsēšanās vietā – Rīgā, abus aizturēja, jo, lai nokļūtu Prāgā, ir nepieciešama ES vīza.

Rīgas lidostā viņus nopratināja, pārbaudīja bagāžu, pēc tam sekoja otra nopratināšana Pilsonības un migrācijas pārvaldē, kur noņēma pirkstu nospiedumus. Pēc tam abi tika pārvietoti uz Patvēruma meklētāju izmitināšanas centru (PMIC) «Mucenieki», kur abi jaunieši arī šobrīd uzturas, jo gaida statusa piešķiršanu.

«Mums prasīja, kā tas vispār ir iespējams, ka esam nonākuši Latvijā, jo domāja, ka izbraukšanai no Krievijas esam izmantojuši citus identifikācijas dokumentus,» atceras Soleimi Alvaresa.

Abiem šis ceļojums sagādājis ne mazums pārdzīvojumu un spēcīgu iespaidu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas bija pirmais ceļojums viņu mūžā. «Tas bija ļoti traki, turklāt nonācām valstī, kur gandrīz neviens nerunā spāniski. Mēs jūtamies kā īsti drosminieki,» saka Soleimi Alvaresa. «Esam bez Latvijas šā brīža gadalaikam piemērota apģērba, esam iemācījušies komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem nav iespējams komunicēt valodas barjeras dēļ. Tagad mēs par to smaidām, bet tas nebija viegli.»

«Mans tēvs ir nosūtījis Latvijai vēstuli, kurā viņš paskaidro, ka ir atbildīgs par mums abiem, ka mūs uzņems, un lūdz sazināties ar Francijas migrācijas dienestu, lai atļauj mums uz turieni doties,» stāsta Hosē Rauls.

Nu abiem atliek vienīgi gaidīt. Dienas Muceniekos esot diezgan vienmuļas un vienādas. «Labi, ka ir internets,» viņš saka. Reizēm abi atbraucot uz Rīgu nopirkt ēdienu vai arī piedalīties kādos integrācijas pasākumos, uz kuriem viņus šad tad uzaicina.

«Visa informācija par Latviju ir, pateicoties dažiem draugiem Muceniekos un no nodarbībām par Latviju, ko organizē biedrība «Patvērums «Drošā māja»». Mēs esam ļoti priecīgi, ka mūs tik labi ir uzņēmuši!» atklāj Soleimi Alvaresa. Taču, tā kā Latvijā viņiem nav ne ģimenes, ne draugu, bet Francijā dzīvo Hosē Raula tēvs, māsas un arīdzan draugi, tad, tiklīdz abi saņems dokumentus, tā uzreiz dosies prom. Kubā abi ir ļoti vīlušies un nekad vairs nevēlas tur atgriezties.

Uz jautājumu par nākotnes plāniem, kad beidzot nonāks Francijā, Soleimi Alvaresa atbild bez minstināšanās: «Pirmkārt, mēs gribam mācīties. Ja ir iespējams, tad tās valsts valodā, kurā atradīsimies, jo valoda ir ļoti svarīga. Pēc tam vēlamies apgūt citu profesiju, lai integrētos sabiedrībā. Bet pēc tam jau laiks rādīs... Nākotnē, protams, gribēsim arī bērniņus. Pagaidām gan par to nedomājam, jo esam ļoti jauni. Mēs gribam nākotni, kuras Kubā mums nekad nebūs. Ja tu absolvē universitāti Kubā, tev tāpat nav darba. Tu mācījies vienkārši patikas dēļ. Jauniešiem tur nav nākotnes.»

«Turklāt, ja arī atrodi kādu darbu, tad nekāda pārtikusī dzīve tev tur nebūs, jo

vidējā alga Kubā ir 20 dolāri mēnesī. Visi, kuri ieradušies Kubā un to uzzina, paliek ar lielām acīm. Galvenā nozare, kas Kubā ienes naudu, ir tūrisms. Kuba ir ļoti laba pret tūristiem, bet ne pret saviem iedzīvotājiem,» stāsta Hosē Rauls.

Sarunas nobeigumā mēģinām vēl «izspiest» ko kopīgu starp latviešiem un kubiešiem, taču pārsmējušies secinām, ka esam kā diena pret nakti.

«Atšķirība ir milzīga!» izsaucas Soleimi Alvaresa. «Lai arī kādas problēmas kubietim būtu, viņš vienmēr smaida. Te visi staigā bēdīgi. Kuba ir vienīgā valsts, kas smejas par savām problēmām. Kuba ir traka! Sieviete var viena staigāt apkārt līdz pat trijiem naktī – nekas nenotiks. Arī bērni var skraidīt pa ielām vieni. Turklāt Kuba ir ļoti viesmīlīga. Ja tev nav ko ēst, tad aizej pie kaimiņa, pieklauvē, aizņemies nedaudz rīsu, vienu olu, un maltīte gatava! Nākamajā dienā vari iet pie cita kaimiņa, cilvēki cits citam noteikti palīdzēs. Šeit tā nav.»

«Šeit cilvēki visu dienu ir skumji. Latvijā uz ielas vīrieši nesamīļo savas sievietes, nesadodas rokās, neskūpsta. Latvieši ir ļoti vēsi. Tiesa, meitenes gan ir ļoti skaistas,» smaidot nosaka Hosē Rauls un noskūpsta savu Soleimi Alvaresu uz deniņiem.

Uzziņai: trešo valstu pilsoņi jeb personas, kuras Latvijā ieradušās no ārpus Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm vai Šveices Konfederācijas, praktisku un noderīgu informāciju par dzīvi Latvijā un tiem pieejamo bezmaksas atbalstu var iegūt www.integration.lv.

Informācija par bēgļu integrācijas tematiku pieejama www.beglis.lv.

Latvija Šadē Bēgļi
0 Komentāri