Tik tālu nu esam – ziņas par terora aktiem vai to izdarīšanas mēģinājumiem (attiecīgi šonedēļ Londonā un Antverpenē) vairs nepārsteidz.
Zandera nedēļas apskats: Pašmāju kaislībiņas ar terora aktu fonā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kārtējā ārkārtējā situācija
Divas piezīmes. Arvien biežāk šādu incidentu vai traģēdiju gadījumā ziņu lentēs lasām «aizdomās turamais jau iepriekš bija nonācis drošības struktūru uzmanības lokā», kas savukārt rada labi saprotamu mierīgā iedzīvotāja jautājumu: «Kādēļ tad viņš spēja izdarīt to, ko izdarīja?!» Un te nu mēs saduramies ar faktiski neatrisināmu, ja tā var teikt, apmēru problēmu. Ja, pieklājīgi izsakoties, bažas izraisošu personāžu skaits ir liels, tad dienesti var kaut uz ausīm stāvēt – pilnvērtīgu nemanāmu novērošanu 24/7 režīmā visiem nenodrošināsi. Savukārt piespiest visus «aizdomīgos» tikai uz aizdomu, lai cik tās adekvātas, pamata valkāt, teiksim, elektroniskās aproces demokrātiskā valstī nevar. Savukārt, lai cik izcila būtu dienestu aģentūra, tā objektīvi var nenofiksēt dienu un stundu, kad neceļos aizgājušais dodas mutiskos draudus īstenot dzīvē. Diezgan drūma perspektīva.
Un to pastiprina arī arvien biežāki gadījumi, kad notiek, ja tā drīkst teikt, atkāpšanās no agrāk pieredzētajām terora metodēm. Varbūt kļūdos, bet laikus uzzināt to, ka kāds interesējas par sprāgstvielām, ieročiem, mēģina šādas preces nopirkt, tomēr ir vieglāk nekā prognozēt, kas sēž aiz parastas automašīnas stūres vai kādēļ ir nopirkts nazis.
Man grūti iedomāties, ko mūsdienu Rietumeiropas cilvēks darītu, ja evolūcija, par laimi, nebūtu apgādājusi viņa nervu sistēmu ar spēju nogurt no stresa un jau salīdzinoši drīz pēc kārtējā satricinājuma tomēr pārāk daudz nedomāt par briesmām.
Mieru, tikai mieru
Visvairāk aizvadītajā nedēļā premjeram tika jautāts par iemesliem Valsts kancelejas vadītāja Mārtiņa Krieviņa aiziešanai no posteņa. Šai tēmai veltīts arī viens no šīs nedēļas komentāriem, tādēļ neatkārtošos. Toties mazāk pamanīta bija kāda cita epizode, kurai vērtējums varētu būt šāds: valsts trešajai augstākajai amatpersonai tomēr būtu uzmanīgi jāseko līdzi paša teiktajam...
Intervijā LTV «Rīta panorāmai» Māris Kučinskis koalīcijas partneru (šajā gadījumā nacionāļu) panākto jautājuma par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) pievienošanu Latvijas Universitātei kārtējo atlikšanu vērtēja nepārprotami: «nevaru nepaust neapmierinātību, ka tā notiek», «faktiski tā jau pārvēršas par tādu priekšvēlēšanu aģitāciju». Tiktāl viss kārtībā, jo premjeram ir visas tiesības uz viedokli. Sekoja teksts «liela nauda, kas, es saprotu, kampaņā no RPIVA administrācijas puses ir iemesta»1. Kā konkrētajā jautājumā pilnīgi neitrālam cilvēkam man tomēr jāsaka, ka ar šādiem apgalvojumiem ļoti jāuzmanās...
Tāpat varētu ieteikt mediķu arodbiedrības vadītājam Valdim Kerim pārvarēt pavasara nogurumu un pārāk neaizrauties ar solījumiem «tas varētu izpausties vēl radikālāk, nekā to atļauj likumdošana formāla streika gadījumā»2.
1 -
Tādi patrioti, ka prieks
Savukārt Saeima aizvadītajā nedēļā dūšīgi cīnījās ar grozījumiem Nacionālās drošības likumā, kas iecerēti kā instruments, lai Latvijas ekonomikai nozīmīgi uzņēmumi nenonāktu Latvijai nelojālu personāžu rokās. Par šo tēmu rakstīju iepriekšējā apskatā, neatkārtošos. Vienlaicīgi koalīcija nolēma paplašināt nacionālo interešu aizstāvības fronti un ķērās pie jautājuma, kā vēl apgrūtināt lauksaimniecības zemju nonākšanu ārvalstnieku rokās (grozījumi likumā «Par zemes privatizāciju lauku apvidos»).
Nav problēma, ja tiek pieņemts, ka lauksaimniecības zeme ir aizsargājams resurss, bet to var tā arī skaidri un gaiši pateikt. Nevis ieslīgt savdabīgā verbālā nesaturēšanā, kas gadījumā ar valsts valodas prasmju prasīšanu rezultējās ar tādiem apbrīnojamiem «zaļzemnieku» tekstiem kā «atcerēsimies, ka kādreiz Latvijā, pirms simts gadiem un vairāk, pat vācu baroni runāja latviešu valodā»3. Protams, prieks par Armanda Krauzes dziļajām vēstures zināšanām, tomēr, ja nu viņam tāda luste aizstāvēt latviešu valodu, varbūt viņš varētu uzrunāt savu politisko partneri Aivaru Lembergu mazāk lietot krievu valodu4. Debatēs tika arī smalki aprādīts, ka grozījumu nepieņemšanas gadījumā latviešu valodu nesaprotošie un acīmredzot nedaudz stulbie ārzemju fermeri nezinās Latvijas normatīvos aktus un attiecīgi uz velna paraušanu indēs vai pārkāps darba drošības instrukcijas. Pilnībā pievienojos, tikai tad būtu labi šo loģiku attiecināt arī uz citām nozarēm, jo ko gan var zināt, kādas šausmas var sastrādāt viens valsts valodu pietiekoši nezinošs baņķieris vai pavārs.
4 -
Nenoskaust jēdzīgu lietu
Valsts sekretāru sanāksmē 23.martā tika apstiprināts Kultūras ministrijas izstrādātais Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likuma projekts. Gan labi apzinoties, cik daudz ir citu vajadzību, gan pats būdams konfesijām nepiederošs indivīds, teikšu, ka šis būtu nepieciešams un arī, kā saka, paceļams lēmums. Tas paredz dievnamu remontiem un rekonstrukcijām ik gadu (sākot ar 2019.gadu) atvēlēt 2 miljonus eiro. Summa gana liela, bet te jāņem vērā konteksts – lai nodrošinātu apmēram 800 dievnamu Latvijā remontus, kopā vispār būtu nepieciešami vismaz 110 miljoni eiro5, līdz ar to valsts finansiālā līdzdalība būs visnotaļ pieticīga arī likuma pieņemšanas gadījumā.
Tāpat jāatzīmē, ka vismaz daļa dievnamu ir arī neticīgiem cilvēkiem svarīgi kā arhitektūras pieminekļi un Latvijas vēstures sastāvdaļa, tādēļ to sabrukšana diez vai priecētu arī ateistus, ja vien viņi ir šīs valsts patrioti un nav cietpauri. Likumprojekta pieņemšana arī nozīmētu, ka veidojas kaut cik saprotama sistēma, pēc kādas nauda baznīcu rekonstrukcijai tiek piešķirta. Proti, pagaidām tā ir pārāk pakļauta politiskajai konjunktūrai (pieminēsim kaut bēdīgi slavenās deputātu kvotas), kas gandrīz vienmēr nozīmē arī nelīdzvērtīgu attieksmi pret dažādu novadu palīdzības lūgumiem, arī sakrālo celtņu gadījumā.
5. Likumprojekta anotācijas 2.lpp.