Zandera nedēļas apskats: Lielie pavasara manevri

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: TVNET karikatūra: Toms Ostrovskis

Pirms diviem gadiem kāds franču fotogrāfs vienā no Japānas salām novēroja pagalam dīvainu skatu: atsevišķi vietējās sugas pērtiķīši mēģina stāties intīmās attiecībās ar vietējās sugas aļņu mātītēm*. Pēc ilgstošām pārdomām par tik absurdas uzvedības iemesliem zinātnieki nonāca pie šāda secinājuma. Acīmredzot pērtiķi, kuri nav savā barā iekarojuši pietiekošu statusu, lai kaisli apmierinātu, teiksim tā, tradicionāli, ir gatavi uz kaut ko tik bezjēdzīgu, lai tikai baram demonstrētu, ka vispār ir spējīgi intīmajā jomā. Nedaudz atgādina politiku. Nekā personīga.

 
Foto: LETA

Turpinām mācīties demokrātiju

Sākotnēji veids, kādā aizvadītās nedēļas valdības sēdē tika pieņemts lēmums par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) pievienošanu Latvijas Universitātei, radīja absurda rituāla iespaidu. Proti, lēmuma vairākkārtīga atlikšana, pirms koalīcijā par to būs panākta vienprātība, nozīmēja arī to, ka, vēl 28.marta sēdei nesākoties, RPIVA liktenis bija izšķirts. Un no šā viedokļa augstskolas aizstāvju protesti pie valdības ēkas un sēžu zālē ir bezjēdzīgi.

No otras puses, visu cieņu premjeram un augstskolas pārstāvjiem. Kučinskim par to, ka viņš acīmredzot uzskatīja par nepieciešamu ļaut pievienošanas pretinieku argumentiem publiski izskanēt valdības sēdē, tātad – neatkarīgi no lēmuma – parādīt, ka tie tiek uzskatīti par pietiekoši nozīmīgiem. Tāpat respektējama ir RPIVA viedokļa paudēju gatavība, tā sakot, turēt fronti līdz pēdējam.

Lēmums ir pieņemts, un tikai laiks rādīs, kāds būs pievienošanas rezultāts. Tomēr pēcgarša paliek ne tikai RPIVA aizstāvjiem (tas pašsaprotami), bet arī konfliktā neiesaistītiem vērotājiem. Proti, sēdes laikā izglītības un zinātnes ministrs piekrita, ka vienas augstskolas pievienošana otrai nav uzskatāma par augstākās izglītības reformu. Labi. Tomēr tad neizbēgami rodas jautājums: ja tik samocīti notiek tas, kas pat vēl īsti nav reforma, vai un kā ir iespējama reforma kopumā?

Un vēl par demokrātijas mācīšanos. RPIVA pievienošanas procesā Šadurskim daudzkārt nācās uzklausīt pārmetumus par nepietiekošu komunikāciju ar pretējo pusi. Savukārt ministrs uzturēja tēzi, ka uz vēstulēm atbildēts ir. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka šo gadu gaitā Latvijā cilvēkiem ir izveidojusies tik sūra pieredze ar iestāžu «atrakstīšanos», ka dažkārt pareizāk tomēr ir tikties klātienē – tik reizes, cik vajag. Mēs galu galā esam maza valsts. Šadurskis nav bailīgs politiķis, tādēļ jācer, ka RPIVA gadījums viņu vedinās izdarīt secinājumus par cita veida komunikāciju.

 
Foto: LETA

Intriga izčākstēja, intriga saglabājas

Vairāku dienu garumā politikas gardēži baudīja ziņu, ka tik pierastajam Latvijas Zemnieku savienības (LZS) līderim Brigmanim zemkopības ministra Dūklava personā uzradies konkurents. 30.martā Dūklavs gan paziņoja, ka savu kandidatūru atsauc, tomēr 8.aprīlī gaidāmajā LZS kongresā viņam būšot gan ko teikt.

Uzreiz jāsaka, ka burzguļošana par tēmu «zaļzemnieki atkārto Vienotības kļūdas» nav īsti pamatota, jo pirmo daudzinātais monolītums arvien ir bijis nosacīts, un arī agrāk, kad šī jautrā kompānija nebija ieguvusi premjera un finanšu ministra posteni, zinātāji mācēja nosaukt vairākus ietekmes centrus. Cita lieta, ka ilgstošajā «jaunākā brāļa» periodā, kad nebija nepieciešamības rīkoties kā «vecākajam», atšķirīgās intereses bija salīdzinoši viegli, kā saka, menedžējamas. Nu situācija ir mainījusies, un gluži labi var saprast, ka Brigmanim ir jāsaskaras ar pārmetumiem par nepietiekamu ietekmi uz Kučinski vai finanšu ministri, kuru nodomi, piemēram, nodokļu jomā dara bažīgus «zaļzemniekus» - pašvaldību vadītājus. Cits jautājums, vai no frakcijas Saeimā vadītāja var prasīt, lai viņš tik tieši spētu kontrolēt izpildvaru, bet acīmredzot ir uzskats, ka jāspēj. Un ka Dūklavam tas varētu padoties labāk.

Dūklava piekāpšanās (starp citu, pietiekami loģiska – mainīt partijas vadītāju vēlēšanu cikla pašā karstumā nav prāta darbs, un te nav ko virpināt konspiroloģiju) it kā nozīmē intrigas beigas. Jā un nē. No pašu «zaļzemnieku» puses ir izskanējusi tēze, ka politiskā spēka vadītājs ir arī šā spēka premjera amata kandidāts. Saprātīgi. Ņemot vērā, ka Brigmanis uz valdības vadītāja posteni nekad nav pretendējis, savukārt posteni «zaļzemnieki» saglabāt vēlas arī pēc parlamenta vēlēšanām nākamgad, partijas vadītāja nomaiņa tikai atbilstu minētajai tēzei. Bet, nu, par vēlu šim darbiņam pieķērās, attiecīgi process tika nobremzēts. Gadās. Tikai visi šie vingrinājumi vienalga rada jautājumu par pašreizējā premjera (vismaz formāli pārstāv Liepājas partiju) tālāko likteni. Ja «zaļzemnieki» Kučinski skaidri redzētu kā savu premjeru arī pēc Saeimas vēlēšanām 2018.gadā, aprakstītās rumpja kustības nebūtu nepieciešamas.

 
Foto: TVNET karikatūra: Toms Ostrovskis

Patiesībā nav smieklīgi

Sen Aivars Lembergs nebija redzēts tik labā omā kā pēdējā preses konferencē, tostarp izsakot savu viedokli par izrādi «Kārkli» Jaunajā Rīgas teātrī. Lieki teikt, ka redzēto viņš atradis par tendenciozu esam (politiskā propaganda), un tiktāl viss ir kārtībā.

Neomulīgāk kļūst, kad politiķis izsaka pieļāvumu, ka izrādi varētu kvalificēt kā Jaunās Konservatīvās partijas (jo tā pārāk glaimojoša Jutai Strīķei) priekšvēlēšanu kampaņas izdevumus. Ar visām no tā izrietošām finansiālajām sekām**. Turklāt, ja «Kārklu» gadījumā Lembergs tikai spekulē par šādu iespēju, tad šo rindu autors pats ir saskāries ar to, ka pat ļoti viegli kritiskas piezīmes par konkrēto politiķi – iespējams, tāds liktenis sagaida arī šīs – rezultējas ar aicinājumu KNAB izvērtēt, vai tās nav iekļaujamas politisko oponentu priekšvēlēšanu izdevumos. Manuprāt, tas vairs nav smieklīgi.

Lembergam ir visas tiesības runāt par medija neobjektīvu attieksmi, ja, piemēram, viņš (viņa vadītās partijas cilvēki) netiktu vispār aicināti uz priekšvēlēšanu diskusijām par Ventspils tematiku. Tāpat nevar noliegt, ka nereti mediji šo kungu demonizē un jebkuru viņa izteikumu a priori interpretē ar aizdomām. Tomēr sāk likties, ka, gaidot asākus un labāk finansētus nekā citreiz uzbrukumus sev pašvaldību vēlēšanu kontekstā, Lembergs, lietojot principā saprotamo taktiku «labākā aizsardzība – uzbrukums», sāk rīkoties neracionāli.

Секс без границ

**

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu