Donalda Trampa «alternatīvo faktu» piesaukšana ir propagandas paņēmiens, lai satrauktu savas valsts pilsoņus un «izsistu ķeblīti» publiskajai drošības sajūtai. Ja reiz fakti var būt dažādi par vienu un to pašu norisi, tad nav iespējams noskaidrot patiesību jeb, kā norāda putinisti, - «patiesības vispār nav»*.
Vēsturniekam Timotijam Snaideram (Timothy Snyder) šķiet, ka šāds politiķa apzināts izaicinājums sabiedrībai ir kas vairāk – tas ir demokrātijas erozijas sākums. Rezultātā apgaismības laika smagi un grūti izcīnītās pilsoņu brīvības jau šodien atrodas riska zonā.
Nevis liberālisms «ir noziedējis», bet gan tirāni un diktatori (kā parasti) tiecas atpakaļ pie neierobežotas varas.
To viņi vēstures gaitā vienmēr ir centušies panākt, tāpēc, piemēram, mūsu valsts Latvija lielākoties ir atradusies tirānu pakļautībā. Amerikāņiem šis process ir bijis daudz atvērtāks, taču pašreiz notiekošais Vašingtonā nav iepriecinošs. Tas var izvērsties un ietekmēt arī mūs.
ASV un demokrātija
«Brīvības dievietes» nācijas dibinātāji savu konstitūciju savulaik noformēja tā, lai tirāniem, despotiem un diktatoriem nebūtu iespējas pārņemt varu valstī. Piesardzības soļi bija pamatoti. Vēsture ir parādījusi, kā antīkā Grieķija un Roma krita un sagruva oligarhu imperiālisma priekšā, tāpēc amerikāņiem šķita svarīgi radīt visus nosacījumus varas sadalei visaugstākajā līmenī un vēlēšanu sistēmai, kas aizsargātu brīvo, demokrātisko republiku «kā tādu».
Diemžēl politiķi, kas ir demokrātiski ievēlēti, var censties un arī panākt demokrātijas demontāžu. Tā tas notika pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad krīzes plosīto Vāciju pārņēma nacionālsociālisti. Arī Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma demokrātiju likvidēja Kārļa Augusta Vilhelma Ulmaņa apvērsums un tāpēc Latvija pārtrauca pastāvēt kā parlamentāra republika. Ulmanis, kas no 1936.gada ieņēma nekonstitucionālā ceļā iegūto valsts prezidenta amatu, toreiz pieņēma politiski liktenīgus, kļūdainus lēmumus pats - vienpersoniski, netālredzīgi un tāpēc lielā mērā sekmēja PSRS okupācijas režīma iespēju mūsu valstī. Tieši Ulmaņa piemērs ir liecība tam, ka «spēcīgs vadonis» un «stipra roka» nav veselīgs projekts plaukstošai valstij, kas tiecas saglabāt demokrātiju.
Demokrātiju prot sagraut arī komunisma ideoloģijas autoritāristi vai reliģijas fundamentālisti. Tātad vēsture ir pierādījusi, ka fanātiski egocentriskie vadoņi var mainīt esošo režīmu valstī, piekārtojot to savām egoistiskajām ambīcijām un interesēm. Donalds Tramps un viņa svīta ir tieši šāda rakstura fenomens ASV jauno laiku vēsturē. Lai gan viņi ir nonākuši pie varas atklātu, demokrātisku vēlēšanu rezultātā, «nav pārliecības, ka šis grupējums godprātīgi atbalsta esošo amerikāņu konstitucionālo sistēmu», un «pašreizējā situācija arī rāda to pašu, kas bija novērojams agrāk citur, kad autoritārs režīms pārņem varu valstī»2.
Patiesības apšaubīšana – ceļš pie varas
Nacisti nebija pirmie, kas saprata, ka patiesības «kā tādas» iznīcināšana ir galvenais ceļš politiskā varmākas rokās, lai pārņemtu varu visā valstī. Demokrātijai ir vajadzīga stabilitāte - tiesiska valsts, kas paļaujas uz godprātību un savstarpējo paļāvību līdzpilsoņu starpā. Patiesības akceptu. Ja prezidents ar savu svītu visiem spēkiem cenšas panākt, lai amerikāņi sāktu šaubīties par savas uztveres patiesumu un mediju kvalitāti, tad nav labi. Pat vadoši prezidenta štāba propagandisti deklarē mediju ziņojumus kā «citus faktus», «melus» vai «alternatīvos faktus», jo savējo interpretāciju Keliana Konveja (Kellyanne Conway)3 deklarē kā vienīgo īsto un pareizo. Ož pēc totalitārisma. Tā saucamā «pēcpatiesība» ir piefrizēta propaganda un kā tāda ziņo par diktatūras tuvumu.
Jēdzienu «alternatīvie fakti» Konveja formulēja intervijā amerikāņu TV programmai «Meet the Press» 2017.gada 22. janvārī, kad centās aizstāvēt Baltā nama preses sekretāra Šona Spaisera (Sean Spicers) izteikumus par atbalstītāju skaitu jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas pasākumā. Nevienam nav noslēpums, ka jaunievēlētā prezidenta pasākumā bija salīdzinoši maz atbalstītāju. Lai to noliegtu bez argumentiem, Keliana Konveja aizstāvējās ar vārdiem, ka šāds apgalvojums ir alternatīvie fakti un tātad – meli4.
Presei (medijiem kopumā) ir pienākums piedāvāt publiskajai domai pārbaudītus faktus, atšķirīgus viedokļus un argumentētus komentārus par politiskajiem jautājumiem valstī, par varas gaiteņos notiekošo, atmaskojot pārkāpumus un izgaismojot panākumus tā, lai pilsoņi redzētu un saprastu, kas viņu valstī notiek. Lai iedzīvotājiem būtu informatīvā bāze diskusijām un viedokļu salīdzinājumiem. Kritizēt varas vīrus un sievas nenozīmē devalvēt savas valsts prestižu. Tas nozīmē rūpēties par to, lai valstī notiekošie politiskie un administratīvie procesi būtu caurskatāmi, analizēti un paskaidroti ikvienam iedzīvotājam saprotami.
Tikai šādā veidā ir iespējama aktīva pilsoņu piedalīšanās savas valsts politikā. Jo negantāki, kritiskāki un drosmīgāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tāda ir žurnālisma misija demokrātijā – nerunāt pa prātam «varai un naudai», bet paust alternatīvu, pārbaudītu un pierādītu viedokli, lai neatļautu «varas personām» uzvesties tirāniski, alkatīgi. Lai ekstrēmisti labajā un kreisajā politiskajā flangā nevarētu pārņemt varu valstī un piekārtot to savām interesēm un vajadzībām.
Brīdī, kad bijušais uzņēmējs, labo ekstrēmistu orientācijas interneta portāla «Breitbart News»5 dibinātājs un tagad Trampa padomnieks Stīvs Banons (Stephen «Steve» Bannon) sāka saukt žurnālistus par sabiedrības ienaidniekiem un mēģināja iedēstīt šo sentenci caurmēra amerikāņa domāšanā, bija skaidrs, uz kuru pusi airējas Trampa štābs. Te bija un ir centieni likvidēt to vēsturisko, morālo un intelektuālo fundamentu, kas stabilizē politisko ikdienu ASV apziņā un realitātē. Starp citu, Donalda Trampa saukāšanās žurnālistu virzienā, dēvējot viņus par «tautas ienaidniekiem», ir Josifa Staļina formulējums. Turpat vien nonākam.
Protams, diktatūrām un korumpētiem ierēdņiem žurnālistika nav vajadzīga. Pēc aukstā kara beigām Austrumeiropā varu pārņēma kleptokrātu režīmi. Uzskatāmākie piemēri šajā virzienā ir Krievija un Ukraina. Taču arī Latvija diemžēl nav pasargāta no šīs kaites – oligarhu varas jeb kleptokrātu tirānijas valsts un pašvaldību līmenī. Kopš neatkarības atgūšanas mūsu valsts ekonomika nav tālredzīgi attīstīta un kalpojusi vairāk Latvijas politiskās elites grupējumu un administratīvā aparāta alkatībai, nevis iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Tā tas diemžēl ir, un medijiem par to jāziņo. Tāpēc kleptokrātijas atmaskojumi mūsu valstī nav mediju nepatriotiska rīcība, bet gan savas misijas apzināšanās valsts un līdzpilsoņu priekšā.
ASV konstitūcija, piemēram, paredz noteikumus, kas aizliedz prezidentam nopelnīt un kļūt bagātam, atrodoties augstākajā valsts amatā. Trampam nosēžoties šajā amatā, ir skaidrs, ka viņš turpinās savu iesākto biznesu un nav izslēgts, ka pieņems politiskus lēmumus, kas veicinās arī viņa biznesa tālāku attīstību. Naivā «caurmērlatvieša» loģika, ka «viņš ir jau sazadzies un bagāts, tāpēc vairāk nezags, jo viņam pietiek» – reālajā dzīvē neeksistē, jo apetīte rodas tieši ēdot.
Apšaubot mediju ziņojumus, Tramps tieši tāpat kā mūsu pašmāju pašvaldību oligarhi6 cenšas panākt savu status quo akceptu un devalvēt mediju lomu sabiedrībā.
Tautas kalpi jeb stingrā roka
Jēdziens «demokrātija» pēc Timotija Snaidera domām ir galvenais kopsaucējs, kas nostāda sev opozīcijā ne tikai 18. gadsimta konservatīvos, nacisma un komunisma ideologus, bet arī visus pārējos, kas nevēlas panākt tautas viedokļa respektu savai rīcībai un tic «stingrās rokas» politikai. Jaunais ASV prezidents pieder šai «ne demokrātu kategorijai», lai gan savās runās no minētās tēmas vienmēr izvairās. Viņš, tieši tāpat kā mūsu vadoņa slavinātāji, nekautrīgi apbrīno autoritārus valdniekus, un vienīgais, kas viņu interesē demokrātijā, ir tikai priekšrocības, ko tā nodrošina. Piemēram, ja viņam nebūtu izdevies vēlēšanās uzvarēt Hilariju Klintoni, tad Tramps noteikti būtu izmantojis visas iespējas, kuras piedāvā demokrātija, - vēlēšanu rezultāta apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu.
Procesi, kas šobrīd norisinās varas gaiteņos Polijā, Ungārijā un Krievijā, liecina par to pašu autoritāras varas pielūgsmi. Tā sakot – skrienot atpakaļ pie diktatūras jeb varas politikas, pastāv risks atsisties jaunā Padomju Savienībā. Izpildvara tur «brauc pāri» tiesu varai un pa tiešo spiež pie sienas politisko opozīciju. Brīdī, kad Tramps verbāli šauj uz tiesnešiem un žurnālistiem, viņš apzināti cenšas sagraut esošās sistēmas ģeometriju. Ja viņam izdosies uzpirkt tiesu, tad nākamais solis būs sagraut politisko opozīciju. Ja nepieciešams – ar meliem un mobilizējošu dezinformāciju, kurai zināma sabiedrības daļa notic un rīkojas tā, kā manipulētājs vēlas (skat., piem., #pizzagate7).
Šodienas autoritārie vadītāji lieliski izmanto terorismu kā biedēkli, lai nodrošinātu savas varas stabilitāti. Pagaidām Trampa administrācija ar saviem uzbrēcieniem un deklarācijām faktiski uzmundrina islāmistu teroristus aktivizēties, jo pirmais solis bija tieši aizliegums iebraukt ASV cilvēkiem no musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka ir iezīmēts ienaidnieks – cilvēki, kas tic Allāham. Viņi tiek dēvēti par «vēža infekciju», neslēpti gaidot, kad atkal kāds uzbruks, lai savu teoriju varētu izbļaut skaļāk un sakūdīt ļaudis vēl kategoriskāk.
Protams, islāmistu fundamentālistu terorisms ir nopietnas uzmanības vērts. Pret to ir jācīnās visā nopietnībā, un saprātīgi soļi šajā virzienā tiek sperti gan no starptautisko organizāciju, gan ES puses. Taču no ASV vadītāja varējām gaidīt lielāku kompetenci un loģiskumu primitīva populisma vietā. Nosaukt visus musulmaņus par «vēža infekciju» ir sekls, kategorisks apgalvojums, kas nozīmē to pašu, ko nosaukt visus kreiļus par valsts ienaidniekiem. Tas ir muļķīgi, pazemojoši un nepamatoti, jo «visi» nav atbildīgi par «dažu» izdarībām.
Protams, Trampa administrācijas destruktīvais rīcības haoss un ideoloģiskā šaudīšanās nedod bāzi prognozēm, kas ar ASV tālāk notiks vai kādu «režīmu» trampisti izveidos. Taču viens ir skaidrs – viņu vadībā brīvības telpa sašaurināsies. Cerams, ka tas nenotiks neatgriezeniski, kā to pašlaik varam novērot Krievijā.
Demokrātija pieprasa toleranci un savstarpējo cieņu arī pret tiem, kas tic, ka laupītājs Kaupēns aizdedzināja Juglas centru un olzaķis sabojā bērnu ticību Dievam.
Nekas nav briesmīgāks par enerģisku, rīcībspējīgu egoistu, kas cenšas piekārtot pasauli sev, realizējot savus iedomu plānus ar padevīga, gļēva kalpu štāba palīdzību. Tā rodas izdemolētie Lielie kapi Rīgā, kurus nevar sakopt, jo «politiskie grupējumi» ir sadalījuši ietekmes sfēras savā starpā un loģikai šajā darījumā vairs nav vietas. Piedzimst ideja likvidēt Latvijas internātskolas (jātaupa budžeta līdzekļi), bet Ventspili par tiem pašiem līdzekļiem būvē konservatoriju jeb mūzikas skolu un jaunas ērģeles Doma baznīcas gabarītos.
Protams, demokrātija piedzimst no ilūzijas un pieņēmuma, ka visi līdzcilvēki ir aristokrāti. Mazliet naivi. Taču arī naivumā ir kas šarmants, jo tikai demokrātijas apstākļos varam ievēlēt tik nekompetentu valdību un stagnējošu pašvaldību vadību, kādas mums patlaban ir lielajās pilsētās. Taču tas ir daudz labāk, nekā dzīvot korumpēta Staļina, Brežņeva, Putina vai Pola Pota ēnā, jo pagaidām nekas atvērtāks un ievainojamāks nav izgudrots un praktizēts. Bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs savulaik rakstīja, ka demokrātija esot ļoti grūta valsts pārvaldes forma, ja to praktizē godīgi un atbildīgi. Tā ir komplicēta tāpēc, ka balstās uz pieņēmumu, ka visi cilvēki ir respektablas, saprātīgas būtnes, kuru viedoklī ir jāieklausās.
Cerēsim, ka šo ticību amerikāņi nepazaudēs un totalitārisma infekcija nepārsviedīsies arī pie mums uz Eiropas ziemeļiem, kur oligarhiem apetītes netrūkst pievākt sev 100% visu.
Cerēsim.
Atsauces:
2 - Snyder, T. (2017). On Tyranny. Twenty Lessons from the Twentieth Century. New York: Tim Duggan Books.
3 - ASV prezidenta padomniece, amerikāņu juriste un republikāņu politisko kampaņu menedžere. CNN, ABC News, Fox News komentētāja, Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāja 2016.gadā. Trešā pēc kārtas. Viņai izdevās palīdzēt Trampam tikt pie ASV prezidenta posteņa. 20.01.2017. – kļūst par ASV prezidenta padomnieci, jo labi spēj komunicēt ar publisko domu un novadīt līdz viszemākajiem slāņiem politisko vēstījumu.
4 -
"Alternative facts are not facts. They are falsehoods," Chuck Todd tells Pres. Trump's counselor Kellyanne Conway this morning. WATCH: pic.twitter.com/Ao005dQ13r— Meet the Press (@MeetThePress) January 22, 2017
6 - Latvijas pašvaldību vadītāji, kas sēž savos amatos visu mūžu. Sēžot iesildītajā amatā, šie vīri panāk, ka vēlētāji par viņiem nobalso atkal no jauna, ar to stabilizējot stagnāciju un korumpētību pašvaldību pārvaldē mūsu valstī. Kā svarīgs stagnācijas instruments kalpo pašvaldību avīzes, kuras izdod un komandē vietējās varas pārstāvji, pretēji mediju misijas loģikai.
7 - #pizzagate ir konspirācijas teorija, kas tika izstrādāta 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, iespējams, ka Donalda Trampa štābā. Viss sākās ar WikiLeaks nopludinātajām demokrātu partijas e-vēstulēm. Kāda Hilarijas Klintones līdzstrādnieka (John Podesta) e-vēstulēs varēja izlasīt, ka viņam garšo picas un tās viņš pasūtījis diezgan bieži kādā Vašingtonas centra picērijā. Tika izdomāta teorija, ka šie vārdi (pizza) faktiski nozīmē pedofilu grupējumu, kas nodarbojas ar bērnu spīdzināšanu picērijas un mūzikas kluba pagrabā. Izdomātā teorija guva plašu rezonansi sabiedrībā, jo tika aktīvi izplatīta sociālajos medijos. Informācija par «pedofilu izdarībām» picas restorānā, kas vakaros darbojas kā mūzikas klubs «Comet Ping Pong» Vašingtonā, nonāca arī centrālo valsts mediju apritē. Baumas vēstīja, ka it kā arī pati Hilarija Klintone esot bijusi iesaistīta šajās pedofilu aktivitātēs naktsklubā «Comet». Cieta picērijas un mūzikas kluba mākslinieki un mūziķi, kas tika nepamatoti apsūdzēti un apvainoti pedofilijā, bērnu spīdzināšanā un sātanismā. Visbeidzot punktu šīm spekulācijām pielika nevis mediji, bet kāds 28 gadus vecs vīrietis, kas bija ieradies no provinces Vašingtonā, lai pats ar sava automātiskā ieroča palīdzību «beidzot izrēķinātos ar ļaunajiem spēkiem» mūzikas klubā un atbrīvotu «nabaga bērnus no pagraba». Nekādu bērnu tur nebija, un namiem šajā rajonā nav pagrabu. Viss stāsts bija izdomāts, un pēdas ved arī pasakas autoru – neonacistu virzienā. Interesanti, ka liela vēlētāju daļa šiem meliem noticēja. Pat 17% no Hilarijas Klintones vēlētājiem vēl pērnā gada decembrī (17.-20.12.2016. The Economist) palika pie pārliecības, ka «kaut kas tāds patiesi bija noticis». Izgudrotos melus aktīvi atbalstīja un izplatīja sociālajos medijos un mikroblogā Twitter arī Donalda Trampa štābs. Iesaku noskatīties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas kultūras programmu «Kobra», kas apskata šo tēmu. Raidījuma vadītāji runā zviedru valodā, bet intervijas notiek angļu valodā, un ir vērts šo kultūras raidījumu (28 min.) noskatīties:
