Informatīvo telpu pašsaprotami veido t.s. lielie naratīvi – ja runājam par politikas jomu, tie būtu populisms, radikalizācija, imigrācija utt. Latvijā tādi parasti saistās ar vēlēšanām un, ja tā var teikt, kādu ilgstošu, pamatīgu nejēdzību. Šāda hierarhija ir objektīva, tomēr dažkārt par politikas procesu izteiksmīgi stāsta arī epizodes, kuras varētu saukt par «sīkumiem», «nenozīmīgām detaļām» un līdzīgi. Divi ar šo nedēļu saistīti piemēri.
Ar interesi gaidīšu Saeimas plenārsēdi 6.aprīlī, lai redzētu, kas notiks ar diviem opozīcijas iesniegtiem likumu grozījumiem.
Pirmais paredz izmaiņas likumā «Par iedzīvotāju ienākumu nodokli». Izmaiņu būtība: šobrīd ar iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN) netiek aplikts darba devēja pabalsts (maksimāli 213,43 eiro) darbinieka vai viņa tuvinieku nāves gadījumā, bet rosināts tiek no IIN atbrīvot arī darba devēja iespējamo (jo te, protams, ir pilnīga brīvprātība) pabalstu darbiniekam bērna piedzimšanas gadījumā.
Manuprāt, valsts zaudējumi šo izmaiņu gadījumā nebūtu ievērojami, toties pilsoņu ieguvumi pietiekoši jūtami. Attiecīgi, ja grozījumu projekts tiks noraidīts, pat to nenododot skatīšanai komisijās, tikai tāpēc, ka iesniedzēji ir opozīcijas pārstāvji, tad tas kaut ko liecinās par koalīciju.
Otrais – grozījumi Saeimas Kārtības rullī – ir pretrunīgāki, tomēr visnotaļ interesanti. To būtība ir sašaurināt deputātu iespējas balsojumos atturēties. Tā sakot, vai nu «par», vai «pret», dārgie draugi. Man personīgi pret šo ideju ir pretrunīgas jūtas. No vienas puses, «atturas» tiešām ir kļuvis par ērtu veidu, kā mēģināt izvairīties no skaidras atbildes un atbildības. No otras puses, var taču būt gadījumi, kad parlamentārietis patiešām nejūtas pārliecināts, pietiekoši kompetents utt. Tomēr jebkurā gadījumā būtu svarīgi, lai iesniegtie grozījumi plenārsēdē tiktu jēdzīgi apspriesti, nevis automātiski noraidīti (jo autors ir opozīcija). Mazliet ciniski sakot, labprāt dzirdētu pašu politiķu piemērus tām reizēm, kad viņi nav jutušies droši...
Tikmēr Ministru kabineta sēdē 4.aprīlī tika skatīts it kā specifisks jautājums – kā tālāk attīstāma sistēma, kas tehnoloģiski uztur atvieglojumus noteiktām pasažieru kategorijām sabiedriskajā transportā. Es, protams, vienkāršoju, bet Satiksmes ministrijas informatīvais ziņojums būtībā ir «softu» atvieglojumu uzskaitei un identifikācijai. Jautājuma izlemšana jau vairākkārtīgi atlikta, jo, kā kādā no iepriekšējām valdības sēdēm burvīgi teica ministrs Augulis, tur daudz kas «salobēts nepareizi» (tātad ir pareizais un nepareizais lobisms...).
Lai nu kā, arī 4.aprīlī strīdi ilga gandrīz stundu, un neko daudz nemainīja – kas arī zīmīgi – cilvēku ar īpašām vajadzībām organizācijas SUSTENTO pārstāves pilnīgi loģiskais aicinājums. Proti, galu galā neaizmirst (neturēt neziņā) par tiem cilvēkiem, uz kuriem vispār šie atvieglojumi attiecas. Ceri vien... Spēkošanās starp resoriem bija svarīgāka par tiešo mērķauditoriju.
Tikpat zīmīgi, ka «gaisā pakārās» dažu klātesošo neizpratne, kāpēc jaunās sistēmas ieviešanai nepieciešams tik ilgs laiks. Pat izskanēja tiešs brīdinājums, kuru īsi varētu izteikt tā: tehnoloģijas mūsdienās attīstās tik strauji, ka tad, ja ar kādu projektu čammājas, tam var draudēt e-skolas vai e-veselības liktenis. Proti, kad sistēma izskatās puslīdz pabeigta, tā izrādās jau novecojusi. Un atkal – jūs domājat, ka šī tēze kaut ko būtiski mainīja? Pareizi, nemainīja.
Konkrētā sistēma, par laimi, nav tik finansiāli ietilpīga kā e-veselība, tomēr runa ir par domāšanas veidu vispār. Atbilstoši tam primārais ir uzvarēt «kantoru» iekšējās cīņās, maksimāli nepiekāpjoties kritiskām piezīmēm, pat ja tajās varētu būt kāds racionāls grauds, jo tas acīmredzot ietekmē «kantora» statusu varas hierarhijās (un, pieņemu, lobistu aprindās). Kad nu uzvara gūta, var sākties «process», kam ir visai relatīvs sakars ar notiekošo «tur, ārā» - vai tās būtu izmaiņas tehnoloģijās, demogrāfijā, ekonomikā utt. Mēs esam tik pārņemti ar ideju par «stabilitāti un prognozējamību» valsts rīcībā, ka valsts atļaujas būt neelastīga.
Šie ir tikai daži piemēri tam, ka it kā detaļas par lēmumu pieņemšanas procesu pastāsta ne mazāk kā, piemēram, ugunīgās naksnīgās debates, budžetu pieņemot, vai amatpersonu publiskās uzstāšanās medijos.
Labā ziņa ir tā, ka Latvijā informācija (likumdošanas aktu projekti, labojumi tajos, stenogrammas u.c.) ir salīdzinoši brīvi pieejama, lai gan paliek retoriskais jautājums par to, kas šo resursu var jēdzīgi un objektīvi apstrādāt. No šā viedokļa nevalstisko organizāciju un pat lobiju (gan «pareizo» gan «nepareizo») loma varētu būt ievērojama.
