Maskavas Lielais teātris – krievu dvēseles spogulis

Aizkulišu shēmas jeb Teātra aizkulisēs patiesības nav

Lielais teātris, tieši tāpat kā pārējie teātri (tiešā un pārnestā nozīmē), ir dramatisks gan uz skatuves, gan aizkulisēs. Tikko iznākusī mūzikas kritiķa Simona Morisona (Simon Morrison) grāmata «Bolshoi confidential: Secrets of the Russian ballet from the rule of the Tsars to today» apskata Maskavas operteātra 240 gadus ilgo vēsturi ne tikai mākslas, bet arī dažādu citu komunikatīvo formu kontekstā. Problēmas un konflikti te tiek risināti ne tikai uz skatuves, bet galvenokārt aizkulisēs, un tie ir lakoniski formulējami Maijas Pļiseckas vārdiem - «teātra aizkulisēs patiesības nav»**. Te valda meli, cenzūra, alkatība, korumpētība, seksuāla uzmākšanās un brutāls cinisms kā normas.

Morisonam šķiet, ka traģēdijas, kas teātri realizējas aizkulisēs, nereti ir daudz dramatiskākas nekā notiekošais uz skatuves. Mākslas iestāžu neredzamā puse nezinātājiem nereti ir šokējošs atklājums. Par to publiski runā maz, gandrīz nemaz. Nedomāju, ka pie mums situācija līdzīgās institūcijās būtu labāka. Mākslas attiecību virtuve gandrīz visur ir un paliek tabu tēma, lai gan reizēm kolīzijas izlaužas arī uz āru un tad visi lasa, brīnās un nesaprot, «kā kaut kas tāds» var notikt tik cēlā vietā kā opernams.

2013.gada janvāra vakarā Lielā teātra mākslinieciskajam vadītājam Sergejam Fiļinam Maskavā uz ielas kāds garāmgājējs iešļāca sejā skābi. Atentāts bija sods par to, ka baletdejotājam Pāvelam Dmitrijenko nepatika sava priekšnieka darba stils. Pēc tam viņu ieslodzīja cietumā uz sešiem gadiem, priekšnieks daļēji zaudēja redzi un sabiedrībā nerimās baumas, ka konflikts esot Kremļa iekšējo spēku nesaprašanās izpausme.

Lielā teātra intrigu sasaiste ar Kremli, kas Maskavā no teātra atrodas īsas pastaigas attālumā, nav absurdi murgi. Teātrim vienmēr ir bijusi cieša sasaiste ar politisku eliti – sākot ar caru un beidzot ar Putina štābu. Aizkulises vienmēr bijušas ne tikai māksliniecisku ambīciju, bet arī politisku stratēģiju varas faktors.

Balets kā galvenā māksla

Lai gan Lielais teātris ir opernams, tā galvenā sadaļa ir tieši balets. No šejienes arī nosaukums «operas un baleta teātris», kuru nesen kopēja arī Latvijas Nacionālā opera. Protams, uz šīs Maskavas lielākās skatuves tiek uzvestas arī operas, taču tām krievu sabiedrībā vēsturiski vienmēr bijusi mazākā publiskā vērtība. Balets un tā zvaigznes vienmēr šeit dominējušas nepārprotami. Protams, baleta māksla ienāca Krievijā kā cara galma izklaides veids un tāpēc lomu sadalījums, zvaigžņu statuss bija ne tikai teātra vadības, bet arī valdošās elites lieta. Vienkārši tāpēc, ka Krievijā politika vienmēr ir bijusi kā teātris un teātris tāpēc aktīvi piedalījies politikā.

Leģendārās krievu balerīnas Maijas Pļiseckas atmiņas liecina par sistemātiskiem cilvēciskiem un profesionāliem pazemojumiem, kurus viņai nācās piedzīvot padomijas laikā, strādājot uz Lielā teātra skatuves. Viņas vecāki tika apcietināti Staļina laikā, tēvs gājis bojā Gulagā, tāpēc balerīnai bija ļoti sarežģīti piedalīties ārzemju viesizrādēs kopā ar teātra trupu. Maijai padomju vara pārmeta «sliktu biogrāfiju», tāpēc bija jāraksta lūgumraksti partijas centrālkomitejai, lai atvainotos par savu un vecāku pagātni, vīzdegunīgo izturēšanos pret KGB uzraugiem ārzemēs, jāzvēr, ka viņa neprasīs politisku patvērumu ASV izrāžu laikā Ņujorkā.

Taču balerīnām Maskavā bija arī cita loma, par kuru publiskajā telpā nerunā, – tā ir kurtizāņu jeb obligāta seksuālo pakalpojumu sniedzēju misija vadošajām valsts amatpersonām. Pļisecka šā iemesla dēļ, piemēram, tika izmesta no braucoša limuzīna Krievijas galvaspilsētā, jo neesot bijusi gatava apmierināt Leonīda Brežņeva seksuālo iekāri. Zīmīgi, ka balerīnas kā apbrīnas objekts uz skatuves un kā pieprasītas varas aprindu seksuālo vajadzību apmierinātājas gultā nav nekas jauns. Savā grāmatā Morisons apraksta šo tradīciju senās saknes jau cara laikā.

Bāreņi ar dejiskām dotībām tika «atlasīti» no bērnunamiem, ievietoti teātru horeogrāfiskajās skolās un dresēti kā vergi, līdz tie sasniedza profesionalitātes vajadzīgo standartu, lai varētu apkalpot savus saimniekus uz skatuves un aiz tās. Publika pret balerīnām nebija saudzīga, ja aristokrāti kādu no balerīnām novērtēja kā nederīgu. Piemēram, 1847.gadā tika atrasts jaunās balerīnas Avdotijas Aršīņinas līķis, smagi sakropļots. Vainīgais izrādījās izvarotāju grupas organizētājs princis Boriss Čerkaskijs, kurš sodu par savu nodarījumu tā arī nesaņēma.

Šīs tradīcijas turpinājās arī Padomju Savienības laikā, kad opernama apmeklējums varas elitei bija vairāk sevis izrādīšanas pasākums, nevis mākslas baudīšanas akcija. Īpaši pirmizrāžu laikā, kad vairums biļešu tika rezervētas partijas nomenklatūras «kadriem» un viņu ģimenēm, šiem ļaudīm bufete bija svarīgāka par skatuvi. Tāpēc Lielā teātra repertuārs bija partijas bosu cenzēts, darbinieku saraksts un viss pārējais strikti pakļāvās ideoloģijas doktrīnai. Aiz pasaku princešu un mirstošo gulbju mugurām tika «kārtotas lietas» tieši tāpat kā somu pirtī uz lāvas.

Tikmēr uz skatuves tika dejots augstā līmenī. Par to nav šaubu. Vienīgā problēma, ka tradicionālā pirmizrāžu publika maz saprata skatuves ziņojumu savas nekompetences dēļ. Patiesie fani pirmizrādēs neiekļuva sēdvietu trūkuma dēļ. Tātad – kaut kas līdzīgs mūsu Dziesmu svētkiem, kad galvenos koncertus aizpilda ar «viesiem ar ielūgumiem» un «parasta skolotāja no Pāvilostas» paliek aiz borta. Interesanti, ka obligātā Maskavas baletnama publika mēdza mierīgi iztikt bez muzikālas dzirdes vai izpratnes par horeogrāfa darba stilu. Pats galvenais bija saskaitīt, vai balerīna spēs vai nespēs «izgriezt» 21 vai 32 fuetē (Fouetté), un aplaudēt pareizajā vietā.

Lielais balets

Maskavas Lielais teātris ir apmeklējuma vērts. Tas būvēts 1824.gadā, tuvu Kremlim uz kāda agrāk nodeguša teātra pamatiem. Arhitektūra labāka nekā Milānas La Scala. Jau cara Aleksandra 1 laikā šī ēka kalpoja kā krievu nācijas garīgā spēka konsolidācijas centrs. Te uzveda pasakas, teikas, traģēdijas un piedzīvoja pirmizrādes Čaikovska, Prokofjeva un Rahmaņinova darbi. Boļševikiem (pēc revolūcijas) bija doma teātri uzspridzināt, taču viņi samierinājās ar fasādes demolēšanu un marmora grīdu uzlaušanu. Nesaudzīga ir arī Maskavas upe, kas skalo pamatus, un tāpēc 2005.gadā tika sākti grandioza ēkas restaurācija. Tagad fasādē vairs nav sirpja un āmura, un dažiem tas nepatīk. Taču izteikties slikti par Boļšoj teatr nav saprātīgi arī tagad, jo nelabvēļus neiekļauj viesu «listē» uz pirmizrādēm un tas nozīmē, ka būsiet izsvītroti no «smalku ļaužu» sarakstiem. Krievu mūki trīs gadus esot auduši prezidenta ložas zīda priekškaru, un gigantiskā lustra esot atpakaļ savā vecajā vietā. ***

Jā, balets un šis teātris**** atspoguļojot krievu dvēseli. Tā ir vieta, kur dzimusi un kultivēta nacionālā pašapziņa un krievu baleta superzvaigznes - Rūdolfs Nurejevs, Anna Pavlova, Gaļina Ulānova u.c Starp citu, tieši šeit 1922.gadā tika pasludināta Padomju Savienības dibināšana, un kopš tā brīža padomju zonas opernami pārvēršas valdošās ideoloģijas ekrānos, līdzās masu medijiem. Atļauju viņiem pašiem neprasa. Kļūst par «tādiem» un viss.

Visām lietām, procesiem, cilvēkiem un teātriem ir divas puses. Redzamā un neredzamā. Ar dvēselēm arī laikam ir tāpat. Nacionālo dvēseli – lielo baleta teātri ieskaitot.

Atsauces:

* Marijas, Kirova teātris

** Maija Pļisecka

***

**** ieskaitot Pēterburgas Marijas teātri