Jūras spēki izmantos zemūdens robotus un programmējamus sonārus

Aizvadītajā nedēļā ar kuģu parādi tika atzīmēta atjaunoto Jūras spēku 25. gadadiena. Admirālis ir pārliecināts, ka pēc ceturtdaļgadsimta attīstības Latvijas karaflotei gan ir ko parādīt, gan arī ir ar ko lepoties.

Amatā stājāties pagājušā gada aprīlī, esat tas cilvēks, kurš Jūras spēkus attīstīs un pilnveidos nākamajos gados. Kuri ir tie virzieni un darbi, kuriem Jūras spēki pievērš uzmanību?

Es neatnācu uz tukšu vietu. Daudzas lietas jau bija iesāktas, un tās vajag turpināt. Ir pienācis laiks modernizēt vismaz trīs pretmīnu kuģus. Šobrīd mēs pie tā strādājam. Tomēr ar budžeta palielinājumu naudas visam nepietiek. Kuģi ir jāmodernizē, tikai jautājums - cik ilgā laikā mēs to varam izdarīt. Vai tas būs tuvāko divu vai piecu gadu laikā...

Mēs lēnām pārejam uz jaunākām tehnoloģijām, jo jebkura tehniska lieta, aprīkojums noveco. Šogad plānojam dabūt jaunas «rotaļlietas» - zemūdens vadāmos robotus, ieprogrammējamus sonārus, kas meklē mīnas. Gada otrajā pusē mēs tos saņemsim, sāksim ar tiem eksperimentēt un skatīties, kā tie strādā. Kā pielāgot mūsu vajadzībām un ko mainīt mīnu meklēšanas taktikā.

Liepājas Karostā plānots attīstīt Jūras spēku bāzi, kā arī veidot atbilstošas piestātnes sabiedroto valstu kuģiem...

Par lieliem, nopietniem projektiem jautājumi jāadresē Aizsardzības ministrijai. Taču redzējums ir, ka viss atrodas vienā vietā. Tā varētu būt Liepājas Karosta, jo šobrīd mums ir divas dažādas vietas, kur ir pietauvoti kuģi. Daudz izmantojam Jūras spēku mācību centru Karostā un, ja visa saimniecība sakārtota vienkopus, ir daudz vienkāršāk un efektīvāk.

Esošajos apstākļos, lai to izdarītu, ir nepieciešami lieli ieguldījumi. Vai tā šobrīd būtu prioritāte - man grūti teikt. Mēs vairāk fokusējam prioritāti uz sabiedroto dzīves apstākļu un apmācību vides uzlabošanu. Jūras spēki ar attiecīgās bāzes attīstību Liepājā var arī nedaudz pagaidīt.

Palielinātais aizsardzības nozares finansējums pārsvarā nonāk Sauszemes spēku attīstības projektos. Vai tad neveidojas situācija, ka Jūras spēki ir nonākuši tādā kā pabērna lomā?

Ja uz to skatītos ļoti šauri no Jūras spēku viedokļa, tad tā varbūt arī varētu likties. Tomēr mēs neesam atrauti no visiem Bruņotajiem spēkiem un ļoti labi saprotam - ja raugās uz lielo bildi, prioritātes var mainīties. Šobrīd Jūras spēki savus uzdevumus pilda un var normāli to darīt arī nākamajos gados. Protams, mēs gribētu uzlabojumus, un jo ātrāk, jo labāk.

Pabērna lomā [iepriekšējos gados] bija Sauszemes spēki un Zemessardze, kuriem nekad daudz netika iedots. Jūras spēki tika gan pie pretmīnu kuģiem, bet [ekonomiskās] krīzes laikā tika izbūvēti pat pieci patruļkuģi. Sauszemnieki faktiski nedabūja neko daudz, izņemot jaunas triecienšautenes un individuālo ekipējumu. Riteņtehnika, kāpurķēžu tehnika, viss bija izstrādes projektos un nekas nebija novests līdz galam.

Ar nelielu skaudību, bet man ir prieks par to, ka Sauszemes spēki un Zemessardze tiek attīstīti, ka notiek kaut kāda konkrēta darbība.

Jau vairākus gadus Baltijas valstis nodarbojas ar jūras atmīnēšanu. Kāda ir situācija ar sprādzienbīstamo piesārņojumu Baltijas jūrā?

Kāds bija teicis, ka vajag vismaz 50 gadus [lai Baltijas jūru attīrītu no kara mantojuma]. Varbūt gadu skaits ir arī lielāks - atkarībā no tā, cik intensīvi meklē. Es arī nedomāju, ka tas ir pašmērķis – kaut ko atrast un saspridzināt. Regulāri, ar zināmu secību, jebkurās mācībās vai mīnu meklēšanas operācijās tiek sadalīti pārmeklējamie kvadrāti. Ja nekas nav atrasts, tas tiek pierakstīts. Regulāri tiek pārmeklēti kuģu ceļi. Mēs skatāmies, kādas ir izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējo situāciju.

Soli pa solim, kvadrātu pa kvadrātam tās lietas tiek atrastas un iznīcinātas. Šīs operācijas tiek veiktas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Primārais fokuss ir uz kuģošanas ceļiem, lai tie būtu droši. Tad tiek pārmeklēti arī pieguļošie rajoni. Kopumā Baltijas jūrā ticis izkaisīts vairāk par 80 tūkstošiem mīnu.

Valstis apkārt Baltijas jūrai ir izveidojušas datubāzes, apmainās ar pieejamo informāciju. Vācieši ir ļoti pedantiski, viņiem viss bija ļoti skaisti iezīmēts – cik daudz mīnu un kā tās tika izvietotas. No citām valstīm var dabūt tikai aptuveno skaitu. Taču tā bilde aptuveni ir. Protams, ja ir iespējams secināt, ka mīna, torpēda vai aviācijas bumba nav kaitīga, mēs tās mēģinām dabūt ārā un izmantot kā apmācību līdzekļus. Vai arī vienkārši demonstrācijai.

Cilvēkiem ir ļoti mazs priekšstats par to, kas ir zem ūdens. Mazs priekšstats ir arī par to, kas notiek mūsu teritoriālajā jūrā un ekonomiskajā zonā.

Daudz tiek runāts par Krievijas armijas darbībām Baltijas jūrā. Tajā pašā laikā tas ir vienīgais ceļš, kā viņu spēki var nokļūt no Pēterburgas uz Kaļiņingradu. Vai jūs redzat pamatu bažām saistībā ar Krievijas militārās aktivitātes pieaugumu?

Krievu kuģu skaits Baltijas jūrā īpaši nemainās. Cik viņiem ir to kuģu, tik arī ir. Ja kāds arī ieklīst no Ziemeļjūras, tad droši vien, lai aizstātu kādu kuģi, kas ir devies uz Vidusjūru. Vienkārši ir pieaugusi šo kuģu kustības intensitāte. Līdz šim nav novērots, ka viņi būtu kaut ko pārkāpuši. Krievi kuģo pa noteiktu, starptautiski atzītu kuģošanas ceļu. Kuģu ceļš starp Pēterburgu un Kaļiņingradu ir tuvāk Latvijas sauszemes teritorijai, un to izmanto visi.

Gribētos, lai viņi neuzvedas tik agresīvi un izrāda nedaudz vairāk pieklājības. Viņiem nav automātiskās identifikācijas sistēmas, kas ir obligāta prasība visiem civilajiem, kā arī tiek uzstādīta uz daudzu Eiropas valstu militāriem kuģiem. Ja viņus izsauc un jautā «kas jūs tāds esat un uz kurieni dodaties?» - vajadzētu vismaz identificēt sevi: «Esmu Krievijas flotes karakuģis.» Viņi parasti ignorē šos izsaukumus.

Tomēr nevarētu teikt, ka mēs nezinām, kas viņi ir. Apkārt Baltijas jūrai ir daudzas citas valstis, un tās apmainās savā starpā ar informāciju. Ja kuģis iziet no Pēterburgas, tas nevar nepamanīts paiet garām gar Somijai vai Igaunijai. Tā informācija ceļo, un ar mūsdienu sakaru līdzekļiem tas ir ļoti vienkārši izdarāms.

Viņi nekad nav pārkāpuši Latvijas teritoriālos ūdeņus?

Nē. Faktiski ceļš, pa kurieni pārvietojas visi kuģi, tostarp Krievijas karaflotes kuģi un zemūdenes, ir apmēram septiņas jūras jūdzes no Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem. Tas varētu būt 12 kilometri. Tas ir pietiekami pieklājīgs attālums.

Viņi šeit būvē zemūdenes, lai sūtītu uz Melno jūru, - Krievija ir paziņojusi, ka Melnajā jūrā grib izvietot sešas zemūdenes. Pēc tam notiek zemūdeņu izmēģinājumi pie Gotlandes, kur ir Baltijas jūras visdziļākā vieta. Taču tas nav nekas neparasts.

Atjaunotie Jūras spēki gadadienu svin 11. aprīlī, kad 1992. gadā uz pirmā flotes kuģa «Sams» tika pacelts Latvijas karogs.