Dienā, kad ZZS informēja, ka pašvaldību vēlēšanu Rīgas sarakstā otrais numurs (aiz Armanda Krauzes) būs eksprezidents Andris Bērziņš, Riharda Bargā jauniznākušā grāmatā lasīju: «Dzīvoklī Nr. 6 dzīvoja Veides. Milzenīga kā burukuģis, Veidene aizsedza skatienam vīru, un es pat neatceros, ka būtu viņu redzējis»*. Nu, tāda sakritība, protams, un es neapgalvoju, ka Krauzem draud Veides (vīra) liktenis...
Valdības koalīcijā ietilpstošās Vienotības iebildumi pret Finanšu ministrijas (FM) izstrādāto nodokļu sistēmas reformu (aizvadītajā nedēļā pamatnostādnes tika nodotas citām ministrijām izvērtēšanai) no agrāk pieklusinātiem nu jau kļuvuši neslēpti. Nedomāju, ka Vienotība vienkārši izbauda iespēju demonstrēt «zaļajiem zemniekiem», ko nozīmē, kad koalīcijas partneri klupina premjera partiju. Pareizāk sakot, gan jau prieciņš par mainītu lomu situāciju ir, tomēr ticamāk, ka Vienotībai tiešām liekas, ka reformas radītos ieguvumus mazinās, piemēram, akcīzes degvielai palielināšana.
Zināmā mērā šī nav situācija, kad ir viena taisnība, jo runa ir par šāda veida reformām raksturīgu problēmu, kad ilgtermiņa ieguvumi vēl tā īsti neparādās, savukārt īstermiņa zaudējumi gan. Piemēram, lielāks finansējums ceļiem, ko dotu augstāka akcīze degvielai, būtu «aptaustāms» pēc vairākiem gadiem, savukārt degvielas sadārdzinājuma radītais cenu kāpums atsevišķās preču grupās jau pēc dažiem mēnešiem. Teorētiski – ja politiskā elite bauda sabiedrības uzticību – šo posmu var izturēt, tomēr bijušai premjera partijai acīmredzot ir lielas šaubas par šo uzticības līmeni. Ņemot vērā pašas Vienotības zemos reitingus, kā saka, elektorāta dusmas ir pēdējais, kas partijai nepieciešams, jo Vienotība diez vai parlamenta vēlēšanu priekšvakarā varētu distancēties, aprādot tautai, ka ziepes savārījuši vienīgi un tikai ZZS. Līdz ar to Vienotība vēlas, lai ZZS atrastu citus budžeta papildināšanas avotus. Grūti spriest, cik tas ir reāli, toties zīmīgi, ka partijas pozīciju nodokļu reformas jautājumos visaktīvāk pauda nevis Vienotības vadītājs Andris Piebalgs, bet viņa priekštece Solvita Āboltiņa.
Kamēr Aivars Lembergs savā iknedēļas uzrunā tautai smalki izklāstīja piedāvājumu Ventspils ostai iesaistīties Nord Stream 2 projektā (nodrošinot gāzes cauruļvadam nepieciešamo cauruļu uzglabāšanu un piegādi), valdība sēdes slēgtajā daļā lēmusi gādāt, lai osta projektā neiesaistās. Varētu likties, ka Lembergs cietis sakāvi, tomēr, manuprāt, vismaz no politiskā PR viedokļa tieši viņš ir ieguvējs.
Proti, ārlietu ministra paziņojumi, ka dalība Krievijas iniciētajā dabasgāzes projektā būtu aizsegs kaimiņvalsts izlūkdienestu darbībai un vispār būtu drauds Latvijas drošībai, izskatās diezgan amizanti, ja paralēli iepazīstas ar Lemberga pausto informāciju par ostām Skandināvijas valstīs, kas projektā iesaistās. Proti, rodas secinājums, ka vai nu skandināvi ir apbrīnojami vieglprātīgi, vai arī Rinkēvičs (un valdība) runā niekus. Kā tad ir?
Tas, ko nedz Lembergs nedz Rinkēvičs nemin, ir bieži Rietumos novērojamā prakse, ka biznesa aprindas atļaujas peļņas gūšanas nolūkā politisko aprindu retoriku ignorēt. Jo īpaši koši tas ir Krievijas gadījumā, kur šī pretruna vērojama Vācijā, Francijā, zināmā mērā arī Lielbritānijā. Citiem vārdiem, nekas neparasts nav tajā, ka bizness vēlas nopelnīt arī Nord Stream 2 projektā, pat ja politiķi uzskata, ka projekts palielinātu Eiropas atkarību no Krievijas piegādēm (kas jo īpaši šodienas situācijā patiesi nebūtu prāta darbs...).
Bet – ņemot vērā, ka gan valdība, gan Lembergs katrs savu iemeslu dēļ par šiem apstākļiem klusē, tieši Lembergam nu ir lieliska iespēja runāt par garām palaistu peļņas iespēju, kamēr citi kaimiņi to izmanto.
No faktoloģijas viedokļa politika Eiropā gādā, lai garlaicīgi nebūtu. Satrauktas gaidas saistībā ar Francijas prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu 23.aprīlī, Lielbritānijas premjere aizvadītajā nedēļā izsludina parlamenta vēlēšanas, kas patiesībā var sagādāt dažādus pārsteigumus, un vēl un vēl.
Diemžēl jāsaka, ka par liberāļiem dēvētās aprindas Eiropā turpina «griezt veco plati» un izskatīties apjukušas. Piemēram, saistībā ar referendumu Turcijā faktiski vienīgais, ko Centrāleiropas liberāļi spēj, ir moralizējoši aicināt savus līdzpilsoņus, tā sakot, neskatīties uz sliktiem piemēriem [2]. Eirofīlu teju vai pēdējā cerība Francijā, Emanuels Makrons, iemidzina ar nekonkrētu mantras «vairāk Eiropas!» atkārtošanu, turklāt šajā ziņā dažkārt tikpat šļaugani ir tādi grandi kā Jirgens Hābermāss (labi, nav tie gadi...) vai Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels. Politoloģiskā un filozofiskā refleksija – tā pati galvu šūpošana dziļās sērās par populisma uzplaukumu un tie paši aicinājumi apzināties situācijas nopietnību. Garlaicīgi.
Ir zināms pamats apgalvojumam, ka t.s. labējie pēdējos simts gados Eiropā nekādus, atvainojos par žargonu, domas titānus nav spējuši radīt, tomēr liekas, ka arī t.s. liberāļiem domas spars kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem – astoņdesmitajiem gadiem gājis mazumā (ja neskaita Slavoju Žižeku un Pjēru Burdjē). Te nav runa par to, ka vieniem «olgalvjiem» žāvas uzdzen citi «olgalvji» - tās nu būtu cunftes iekšējās problēmas.
Runa ir par to, ka vienas politiskās grupas savā nepatikā pret desmitgadēm ilgušo ideju status quo Rietumos laužas uz priekšu, sevišķi neiedziļinoties, kādas sekas būs pārmaiņām, savukārt grupas, kas ieslīgušas intelektuālā pašapmierinātībā, joprojām nevēlas domāt ārpus status quo, lai vismaz apjēgtu, kāpēc to pieņēmumi par vēlētāju uzvedību izrādījušies kļūdaini. Ja augstākā pilotāža ir kārtējo reizi nervozi ķiķināt, ka Frensisam Fukujamam, izrādās, nav bijusi taisnība un «vēsture nav beigusies», tad tā nav nopietna refleksija par to, kāpēc, redz, ļaudis 21. gadsimtā vēlas plašā nozīmē robežas, kāpēc sekulārisms izrādījies diezgan nosacīts, toties nošķīrums «savējie – svešie» pievilcīgs utt.
