Kad saņēmu uzaicinājumu pieņemt Latvijas pilsonību, mana sirds notrīsēja, jo tā ir iespēja būt šeit kā savējam, nevis cilvēkam no malas, ceturtdien Saeimā pilsoņa pases saņemšanas pasākumā sacīja Latvijā dzimušais baletdejotājs Mihails Barišņikovs.
Barišņikovs: Latvijas pilsonība ir iespēja šeit būt savējam, nevis cilvēkam no malas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Es nodomāju, cik gan lieliski būtu atgriezties bērnībā, ne vairs kā cilvēkam no malas, bet kā savējam. Apmeklēt mātes kapu, godināt tos, ko mīlēju un cienīju. Staigāt pa Jūrmalas liedaga smiltīm vai Vecrīgas bruģi,» teica mākslinieks.
Barišņikovs teica, ka Rīga viņu nostādīja uz kājām gan tiešā, gan tēlainā nozīmē, par ko viņš ir pateicīgs. «Pateicos cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši vai dzīvo, visiem maniem pedagogiem, klasesbiedriem, lieliskajiem operas un baleta māksliniekiem, visiem māksliniekiem, kas atstājuši dziļus nospiedumus manā bērna dvēselē un atmiņās,» viņš turpināja.
Mākslinieks arī norādīja, ka, 16 gadu vecumā dodoties prom no Latvijas, viņam šķita, ka brauc prom uz ilgu laiku, varbūt pat uz visiem laikiem. Viņš citēja sava drauga, dzejnieka Josifa Brodska vārdus: «Paldies tev, likteni, ka izrādījies garš.»
Arī noslēdzot savu runu, Barišņikovs nolasīja Brodska dzejoli, kas viņam saistoties ar Baltijas valstīm. Šā dzejoļa nosaukumu latviski varētu iztulkot kā «medusmēneša šķēlīte», tajā apdzejota mīlestība un jūras ainava.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis (VL-TB/LNNK) pases pasniegšanas svinīgajā pasākumā norādīja, ka pilsonības piešķiršana Barišņikovam ir patiešām nozīmīgs notikums Latvijai, mūsu tautai un pilsonības prestižam. Šim notikumam ir «iekšējais dziļums, ko sajūt gan Latvija, gan jūt arī pats Barišņikovs».
Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa-Egnere (V) pauda, ka pilsonības piešķiršana Barišņikovam ir patiesi liels notikums, piebilstot, ka pases pasniegšana juridiski apliecina iegūto saikni ar Latvijas valsti, tomēr pēc būtības māksliniekam saikne ar Latviju ir bijusi vienmēr.
Kā ziņots, Saeima šorīt vienbalsīgi nolēma uzņemt Barišņikovu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā, savukārt pēcpusdienā viņam pasniegta pilsoņa pase.
Barišņikovs ir ASV pilsonis, un Latvijai ar ASV ir pieļaujama dubultpilsonība. Barišņikovs mācījies Rīgas Horeogrāfijas skolā pie pasniedzējiem Ņinas Ļeontjevas un Jura Kaprāļa. Pedagogu vadībā tika likti pamati lieliskai baleta tehnikai. 15 gadu vecumā Barišņikovs iestājās Ļeņingradas A.Vaganovas vārdā nosauktajā horeogrāfijas skolā un mācījās pie pedagoga Aleksandra Puškina. Barišņikovs ieguvis divas zelta medaļas starptautiskos baleta konkursos - 1966.gadā Varnā un 1969.gadā Maskavā.
1974.gadā viesizrāžu laikā Kanādā Ļeņingradas Kirova vārdā nosauktā Operas un baleta teātra solists Barišņikovs palika Kanādā, vēlāk viņš pārcēlās uz ASV. Pateicoties augstajam meistarības līmenim, viņš dejoja galvenās lomas 20.gadsimta vadošo horeogrāfu Bežāra, Petī un citu iestudējumos.
Barišņikovs kļuva par vienu no ievērojamākajiem baleta māksliniekiem ASV. No 1974. līdz 1978. gadam viņš dejoja «American Ballet Theater», 1978.-1979. gadā strādāja kopā ar Džordžu Balančinu «New York City Ballet», no 1980. līdz 1989. gadam viņš bija Amerikas Baleta teātra direktors, premjers un mākslinieciskais vadītājs, kur pats iestudēja baletus «Riekstkodis», «Dons Kihots», «Pelnrušķīte», «Gulbju ezers». No 1990. līdz 2002. gadam viņš vadīja trupu «White Oak Dance Project». Barišņikovs saņēmis «Emmy» balvu.
1974.gadā Rīgā Barišņikovs dejoja Donu Kihotu, bet 1997.gadā Latvijas Nacionālajā operā uzstājās labdarības koncertā. 2006.gadā LNO bija apskatāma Barišņikova fotoizstāde «Moment in Time».
Pērn Barišņikovs spēlēja režisora Alvja Hermaņa iestudējumā «Brodskis/Barišņikovs» Jaunajā Rīgas teātrī, savukārt šogad uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves Baltijas pirmizrādi piedzīvoja režisora Roberta Vilsona un Barišņikova veidotā monoizrāde «Vēstule cilvēkam».