Vēlamies dzīvot atklātā un drošā sabiedrībā, bet, tā kā ziņas par notiekošo pasaulē cilvēki vairs neuzzina tikai no tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet tās smeļas no sociālajiem medijiem, blogiem utt., kur fakti mijas ar daļējiem faktiem, propagandu, sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavotajām preses relīzēm, arvien grūtāk atdalīt, kura informācija ir ticama, kas ir profesionālā žurnālistika un kādi ir kritēriji, lai to izprastu un atšķirtu.
Kad Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) 5. aprīļa konferences paneļdiskusijā «Pārmaiņas izglītībā – kurp un kā mēs ejam?» Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks izteica apgalvojumu: «Viens no medijpratības jautājumiem ir spēja atšķirt ziņu no satura», tad bija jāsāk domāt, kas ir kas. Vai iespējama ziņa bez satura, vai arī jāspēj analizēt ziņas saturu?
Nereti ir nācies dzirdēt, ka žurnālisti izplata ziņas, kas neatbilst patiesībai vai ir tikai daļēja patiesība. Protams, daudz atkarīgs no profesionalitātes, spējas vai vēlēšanās iedziļināties tematikā, par kuru tiek ziņots sabiedrībai, bet šajā rakstā vairāk par to, kas rada saturu, kuru tālāk tiražē mediji. Vai pie vainas ir tikai žurnālistu nekompetence, vai arī viņu kompetenci pārņēmuši citi zināmie un nezināmie sabiedriskās domas veidotāji?
Par nākotnes izglītību pusčukstus un slepeni
Patlaban aktuāls ir jautājums, kādu izglītību iegūst skolēni, kuri veidos mūsu sabiedrību tuvākajos desmit gados. Tā kā sevi varu definēt kā žurnālisti, kas raksta par izglītību, tad nākas konstatēt, ka līdz patiesībai ir tāls ceļš ejams.
Ir izveidota komanda, kas rada jaunu mācību saturu, jeb pērn novembrī sākts Eiropas sociālā fonda (14 miljoni EUR) projekts «Kompetenču pieeja mācību saturā», kuru paredzēts noslēgt 2021. gada 26. novembrī.
21. gadsimtā viss notiek strauji un pārmaiņas ir neizbēgamas, taču izglītības politikas veidotāji konstatējuši faktu, ka skolēniem zudusi spēja loģiski domāt un iedziļināties lietas būtībā, zudusi prasme saskatīt kopsakarības un rīkoties nezināmās situācijās.
Mācību satura struktūrvienības vadītāja Dace Namsone norāda: «Tagad domāšanas prasmēm liekam klāt prasmes, kā skolēns saprot, kā viņš domā, jeb kā domāšanu padarām par skolēna instrumentu. Fokuss ir iedziļināšanās, akcents ir uz domāšanas veicināšanu – kā mācīt skolēnam domāt.»
Projekta komanda 27. aprīlī aicināja uz konferenci Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, lai pavēstītu, ka ir laiks sākt domāt. Kurā brīdī šo spēju esam pazaudējuši? Un vai esam?
Tiekoties ar skolu pārstāvjiem, vairākums atzīst, ka ar viņiem nevēlas dalīties informācijā, jo projekta izstrādē iesaistītajiem ekspertiem bijis jādod solījums nestāstīt par spriesto.
Jau pieminētajā LIVA 5.aprīļa diskusijā, kurā piedalījās arī Daugmales pamatskolas (Ķekavas novads) direktors Andris Ceļmalnieks un Rīgas Teikas vidusskolas direktore Ilona Bergmane, kuri savas skolas pieteikuši jaunā kompetenču pieejā balstītā satura aprobācijā, izteica nožēlu, ka joprojām traucē neziņa, kas rada nevajadzīgu stresu, jo trūkst sadarbības un sarunāšanās elementu. «Diemžēl kolēģi, kas ir projekta darba grupās, no tikšanās reizēm atgriežas tikpat nezinoši. Ar skolotājiem tiekot runāts ļoti sarežģītā, filozofiskā valodā, bet netiek skaidri un gaiši pateikts, kas un kā turpmāk notiks,» stāsta I.Bergmane.
«Manuprāt, pats būtiskākais, kas nepieciešams, ir korektas un patiesas informācijas publiskošana. Rūpes, lai tāda tā tiktu nodrošināta un uzturēta. Tā nedrīkst būt pasniegta kā daļēja patiesība, kad kaut kas tiek slēpts, lai tādā veidā piesegtu grūtības, kas rodas projekta ieviešanas gaitā. Lai piedod izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, bet tajā brīdī, kad tika publiski paziņots un medijos tālāk tiražēts, ka pedagogu algas pieaugs par 62% no 420 uz 680 eiro, vai tā bija patiesība? Ziņa raisīja milzīgu rezonansi sabiedrībā, un skolotājus sāka uzskatīt par miljonāriem. Runa ir par sabiedriskās domas veidošanu, jo ar skolu ir saistītas ļoti lielas gaidas, tai tiek uzlikta milzu atbildība, bet, manuprāt, skola ir atstāta viena pati,» atzīst A. Ceļmalnieks.
Piekrītu skolas direktoram, ja netika analizēts, kas nosaka pilnu darba slodzi, tad ziņas saturs ietvēra tikai pusi no patiesības.
Proti, Latvijā pilnas slodzes skolotājam ir līdz 30 kontaktstundām nedēļā un netika atklāts, ka, piemēram, citās valstīs slodzi veido nostrādātās darba stundas nedēļā. Vai, piemēram, Šveicē ir tikai 12 kontaktstundu nedēļā – pārējo laiku velta, lai sagatavotos šīm stundām un palīdzētu sagatavoties vēl diviem asistentiem, bet Latvijā vienas stundas sagatavošanai atvēlētas 5,8 minūtes un visbiežāk asistentu nav.
Bet atgriezīsimies pie jaunā izglītības satura un kompetencēm. Kāpēc valda tāda noslēpumainība par un ap lietu, kas skar mūsu bērnu nākotni?
VISC vadītājs G.Catlaks skaidro: «Par neziņu un bažām – mēs visi dzīvojam neziņā un bažās. Būsim korekti, tas neattiecas tikai uz izglītības jomu, arī politikā dzīvojam neziņā un bažās. Baidos, ka skaidrības par nākotni nebūs nekad. Tā ir viena no 21. gadsimta kompetencēm – spēja sadzīvot ar nenoteiktību. Arī saistībā ar informētību – esam bijuši ļoti korekti, nesakot vairāk, kā varam pateikt. Ja skaļi pateiktu nepārdomātas lietas, piemēram, par mācību priekšmetiem, tas radītu lielāku neskaidrību.»
Projekta «Kompetenču pieeja mācību saturā» īstenotāju pirmajā publiskajā konferencē «Domāt» uzstājās arī Pasaules izglītības foruma programmas veidotājs Gevins Daiks (Gavin Dykes), kura runā saklausīju jau dzirdētu tekstu par spēju sadzīvot ar nenoteiktību: «Skolai joprojām jādod iespēja skolēniem iegūt konkrētas zināšanas. Taču vienlaikus būtu vērts ieguldīt vairāk pūļu citu prasmju un spēju – zinātkāres, prasmes mācīties, atvērtības citiem viedokļiem un paškritikas, spējas sadzīvot ar nenoteiktību un sadarbības prasmes – attīstīšanā. Lielu daļu no šīm prasmēm būtu iespējams attīstīt, ja mēs atrastu piemērotu līdzsvaru starp dažādām pedagoģiskajām pieejām un paņēmieniem.»
Manuprāt, varam runāt par faktu un informācijas interpretāciju. G.Daiks nenoteiktību saista ar straujajām izmaiņām tehnoloģiju, jaunu produktu radīšanas un ieviešanas jomā u.tml., turpretī G.Catlaks ar nenoteiktību attaisno slikto saziņu starp ieinteresētajām pusēm. Cita starpā G.Daiks uzsvēra: ja trūkst ieinteresēto pušu iesaistes un līdzdalības, tad maz cerību, ka iecerētā izglītības politika realizēsies. Viņaprāt, ir daudz spējīgu cilvēku, bet viņi nav cilvēcīgi un līdzinās primadonnām, taču, lai kļūtu par guru, ir jābūt pilsoniski atbildīgākam.
IT jomā katru dienu rodas ap 70 jaunu produktu un risinājumu, tādēļ Latvijas Universitātes docents Dr.dat. Viesturs Vēzis uzsver, ka tas ir arguments, kāpēc datorikas priekšmets ir jāmāca speciālistam, kas seko nozarē notiekošajam. Taču datorikas priekšmetu joprojām negrasās ieviest visās Latvijas skolās. Informātikas skolotāji pārliecināti, ka skolotāja galvā ir jābūt sava mācību priekšmeta satura sistēmai, lai sistemātiskumu pārnestu uz skolēnu. «Runa ir par sociālo inženieriju: vai bērns saprot algoritmus, to, kas notiek sociālajos tīklos, kā nonāk pie konkrētas informācijas, vai 16, 18 gados sapratīs, kas mediju vidē viņu vada. Tad ir jautājums, vai vēlamies, lai nākotnē ir nezinoši bērni, kas ir tikai primitīvi lietotāji un nedomā līdzi tam, ko dara,» teic Grobiņas ģimnāzijas informātikas skolotāja Dace Tomsone, kura pērn tika atzīta par labāko e-skolotāju.
Kā nekļūt par upuri dažādām manipulācijām
Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits savā priekšlasījumā «Cīņa par demokrātiju. Latvijas un Eiropas Savienības tuvākās nākotnes izaicinājumi» (plašāka informācija laikrakstā «Izglītība un Kultūra» marta un aprīļa numuros) secina, ka Latvijā jau samērā sen darbojas iespēja jebkuram komentēt medijus. Nopietnie Rietumu mediji tam tik vienkārši neļaujas. Interneta vietnēs komentēt drīkst galvenokārt cilvēki, kuri identificējas, bieži netiek pieļauti pat pseidonīmi. Jebkuram ir jābūt atbildīgam par saviem vārdiem, arī internetā. E. Levits ierosina pagaidām kā kompromisu radīt īpašas tā sauktās mēslu vietnes, kurām būtu no komentējamā medija atšķirīga interneta adrese un kurās drīkstētu izteikties arī anonīmi. Latvijā dažās skolās eksperimentāli tikšot ieviests jauns mācību priekšmets – medijpratība. Viņaprāt, šā jaunā, ļoti nepieciešamā mācību priekšmeta galvenais mērķis būtu izskaidrot, kā izvērtēt informāciju un nekļūt par upuri dažādām manipulācijām.
Vācijas Tieslietu ministrija patlaban izstrādā likumprojektu, kurā tiek paredzēts kriminālsods par nepatiesu ziņu (angļu val. fake news) izplatīšanu. E. Levits te saskata juridiska rakstura problēmas, kuras gan nav neatrisināmas, taču, viņaprāt, bīstamāks manipulācijas veids par meliem ir tieši pusmeli (jeb puspatiesības): «Jautājums, kā nodalīt pusmelus no parastas muļķības, ir komplicēts, taču principā atbildams. Būtiski ir identificēt, no kādiem avotiem ziņa vai viedoklis nāk. Latviešu sakāmvārds skan – kas vienreiz melo, tam otrreiz vairs netic. Tādēļ vispirms ir nepieciešams identificēt sistemātiskus un mērķtiecīgus melu, pusmelu un tumsonīgu, antidemokrātisku viedokļu izplatītājus. Parasti tie ir kādas nedraudzīgas ārvalsts vai populistisku organizāciju tieši vai netieši uzturēti mediji. Šādi mediji ir jāizslēdz no publiskā diskursa, bet sabiedrība aktīvi jāinformē, ka cilvēki, veidojot savu viedokli, uz tiem nevar un nedrīkst paļauties. Latvija ir tieši šādu mediju mērķis, un tos palīdz izplatīt pat valstij piederoši uzņēmumi.
Šādu mediju darbība pēdējā laikā pastiprinās arī citās Rietumvalstīs, tādēļ, piemēram, Eiropas Savienība (ES) ir izveidojusi īpašu, pagaidām vēl skaitliski nelielu institūciju, kuras uzdevums ir identificēt un atmaskot dezinformāciju. Tā izdod (arī krievu valodā) internetā pieejamu un abonējamu izdevumu «Disinformation Review».»
Līdzīga institūcija Rīgā ir NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, taču tā vadītājs Jānis Sārts publiski atzinis, ka «jaunie draudi (dezinformācija) nav kaut kas, ko valdība var vienkārši novērst, viss atkarīgs no pašas sabiedrības atbildes». Arī radio ēterā izskanēja aicinājums sabiedrībai palīdzēt elfu vienībai, kas cīnīsies ar tā saucamajiem troļļiem.
Tātad sabiedrībai jābūt ļoti izglītotai, lai zinātu, kā atšķirt patiesību no meliem, puspatiesību no muļķības utt.
Jau savā grāmatā «Mediju misija» (2010. gadā) tās autore mediju zinātņu eksperte Sandra Veinberga raksta: «Daudziem šķiet, ka tieši blogiem pieder nākotne un žurnālisti ne tikai zaudējuši savu privileģēto sludinātāju stāvokli, bet arī iznīks kā profesija. Tagad ikviens var kāpt kancelē un pravietot, ko vēlas. Taču pētījumi rāda, ka «Haidparka publicistika» tīmeklī daudzi autori redz savu nišu, kas lasītājam ne vienmēr šķiet interesanta tribīne. Var gadīties, ka lasītājiem ar laiku apniks lasīt ekspresīvus viedokļus un gribēsies atgriezties pie teksta ar satura substanci un formu, kas ir profesionāla žurnālista (nevis viedokļa paudēja) darba rezultāts. Rakstīt prot daudzi, taču uzrakstīt – tikai retais.»
S. Veinberga izteica cerību, ka visu noteiks substance. Satura kvalitāte.
Patlaban, kad mediju telpa ir izkropļota, orientēties patieso un safabricēto ziņu mikslī ir divtik grūti, īpaši apzinoties, ka jaunatne pārsvarā dzīvo sociālajos tīklos.
Kā secina E. Levits, klasiskās demokrātijas teorijas balstās uz aksiomu, ka pilsonis ir spējīgs kritiski izvērtēt situāciju un racionāli pieņemt lēmumus, taču reizē ar IKT attīstību cilvēka pasaules uzskatu un tātad arī visu sabiedrisko domu apzināti pakļaut manipulācijai ir iespējams daudz vieglāk nekā agrāk, piemēram, nododot cilvēku rīcībā mērķtiecīgi atlasītu informāciju, no kuras viņi, ieslēgti aizvien necaurlaidīgākā informācijas burbulī, izsecina vēlamo.
«Latviešu valodā no krievu valodas ir ienācis vārds «polittehnologs». Tas apzīmē profesionālu manipulētāju, kas pasūtītāja uzdevumā mērķtiecīgi ietekmē individuālo un tālāk netieši sabiedrisko domu. Polittehnologu darbība ir kļuvusi daudz efektīvāka, izmantojot sociālos tīklus. Tā samazinot pilsoņu kritiskā prāta lomu, slēptā veidā tiek izkropļoti demokrātisku lēmumu rezultāti,» atzīst E.Levits un notiekošajā saskata nopietnus draudus demokrātijai Latvijā.
Domājot par mūsu bērniem, jaunatni un sabiedrību kopumā, par vērtībām un attieksmēm, par skolā apgūstamajām pamata kompetencēm un caurviju kompetencēm, jāuzmanās arī no populistu aizraujošajām atbildēm uz jautājumiem, uz ko politikai bieži vien nav pārliecinošas atbildes.
Atliek cerēt, ka netrūks arī profesionālu un gudru žurnālistu, kuriem uzticēties un kuros ieklausīties.
