Nesen «zaļo zemnieku» līderis Augusts Brigmanis publiski pažēlojās par koalīcijas partneru, Vienotības, neparedzamību*. Visvienkāršāk, protams, būtu indīgi atgādināt, cik prognozējami ir pašas ZZS lēmumi – atcerēsimies kaut mētāšanos pērnā gada nogalē saistībā ar budžeta «paketi», Grigules un Trukšņa tālāko atrašanos šīs politiskās grupas rindās u.c.
Tomēr, ņemot vērā, cik bieži politiskajā retorikā – turklāt visbiežāk ar pozitīvu novērtējumu - «prognozējamība» tiek piesaukta, Brigmaņa atziņa ir aplūkošanas vērta.
Ja runā par konkrēto izteikumu, visticamāk, ka Vienotībai tiek pārmests tas, ka, žargonā izsakoties, vienā formātā panāktā vienošanās, kā vēlāk izrādās, nav saistoša citiem Vienotības biedriem. Īsi sakot, klibo partijas disciplīna, un tas ietekmē darbu koalīcijā.
Tomēr te jāatgādina, ka partijai x piederīgam politiķim var būt no partijas atšķirīgs viedoklis. Piemēram, britu Konservatīvo rindās bija un ir būtiski atšķirīgi priekšstati par valsts attiecībām ar Eiropas Savienību, starp amerikāņu Republikāņu senatoriem ir prezidenta Trampa kritiķi utt. Protams, ir situācijas, kad politiķim ir jāpiekāpjas grupas interesēm, bet strikti izslēgt, teiksim tā, pašdarbību politikā kā neprofesionalitātes pazīmi nav pamata.
Elementāra loģika arī saka, ka prognozējamība politikā nozīmē, ka partija vai politiķis nemētājas starp galējībām, nesauc par baltu to, ko pirms nedēļas saucis par melnu. Nav iebildumu. Tiesa, ir jājūt robeža, kuru pārkāpjot, prognozējamība ir, atvainojiet, cietpaurība. Ja ar neprognozējamību izslavētais Tramps maina savus uzskatus un plānus par kādu tēmu tā iemesla dēļ, ka viņš, piemēram, par šo tēmu iepriekš neko īsti nav zinājis, tad labi vien ir, ka maina.
Un tad ir tāda prognozējamība politikā, kas, neslēpšu, mani personīgi kaitina. Proti, ka pilnīgi droši var paredzēt, ka, kā paruna saka, vārna vārnai acī neknābs. Vai, kā bieži dzirdam pēdējās nedēļās saistībā ar vēlēšanām, «mēs sarkanās līnijas nevelkam». Un prognozējamība izpaužas tā, ka nevelk arī.
Vai esat ievērojuši, ka politiķu izteikumos dominē jēdziens «oponents», bet ne «pretinieks» - Latvijas mūsdienu politikā ir palikuši tikai «oponenti», bet ne «pretinieki». Starp šiem jēdzieniem ir būtiska atšķirība. Oponēšana notiek verbālās komunikācijas līmenī. Un tikai. Ja man labs paziņa saka, ka rakstnieka A darbs ir brīnišķīgs, savukārt man tā neliekas, es viņam oponēju. Bet mēs paliekam labi paziņas, mēs neesam pretinieku attiecībās.
Savukārt politikā ir nepieciešama gan oponēšana, gan skaidras pretinieku pozīcijas. Pretējā gadījumā nav jābrīnās, ka arvien vairāk vēlētāju politika garlaiko, jo viņi nojauš, ka it kā dažādām partijām piederīgi cilvēki ir tikai oponenti, tēlaini izsakoties, tribīnē, bet ne pretinieki.
Būt pretinieku attiecībās nenozīmē lamāties. Tas nozīmē, piemēram, neslēpt, ka tu otram neuzticies vai ka tu viņa uzskatus atzīsti par nepieņemamiem. Nevis «man ir nedaudz atšķirīgs viedoklis». Šī tik prognozējamā t.s. pieklājība politikā, kas visbiežāk slēpj principu neesamību.
Te nepieciešama piezīme, ka ir cilvēki, piemēram, dziļi ticīgi, kuri vēlas saglabāt neitralitāti, jo tāda atbilst viņu pasaules izjūtai. Diemžēl daudz tādu sastapt Latvijas politikā nav nācies, līdz ar to «visi mēs esam tikai cilvēki» visbiežāk ir tikai pielāgošanās.
Laiku pa laikam Latvijas politikā parādās grupas, kas pretendē uz neprognozējamību. Labā nozīmē. Pēdējais piemērs – KPV LV.
Bet ir problēmas.
Tas izklausīsies abstrakti, bet neprognozējamība ir saturs, nevis forma. Mūsdienu anarhisti Rietumos, kad viņi iziet ielās, ir tik prognozējami, ka riebjas. Viņiem forma prevalē pār saturu, kas, šķiet, ir pamatīgi iesūnojis.
Neprognozējamība – lai cik tas dīvaini skan - nenozīmē, ka tai nav jāgatavojas, ka tā nav jābūvē, jāstrukturē. Improvizācija kā dominējošs instruments nekas daudz nav. Man nav pamata apšaubīt, ka cilvēki KPV LV patiešām ir pret karteli, ka viņi grib būt neprognozējami, bet, manuprāt, viņi nepietiekoši apzinās, ka ar verbālu sevis pretnostādīšanu kartelim ir par maz. Tāpat ir jāapzinās, ka viena līdera partija nekad nebūs patiesi neprognozējama.
Vēlreiz. Mūsdienu Latvijas politikā ir divu veidu prognozējamības. Pirmā – kopumā pozitīvi vērtējamā – izriet no valsts atrašanās ES, NATO u.c. starptautisko kopsakarību tīklojumos, kas bremzē ekscesus. Bet šī prognozējamība patiesībā nav pašu politiķu nopelns. Savukārt otra prognozējamība izpaužas kā gatavība uz faktiski jebkādiem kompromisiem.
Te iespējami divi iebildumi. Pirmais saka, ka tik kategoriska nostāja izslēdz iespēju, ka politiska grupa vai politiķis var mainīties. Jā, var. Bet noteicošais šādā gadījumā ir reāli apliecinājumi tam, ka attīstība ir notikusi, nevis automātisks pieņēmums, ka tāda ir neizbēgama, jo «tā vienmēr dzīvē notiek». Otrais saka, ka visa šī runāšana par nepieciešamību atteikties no prognozējamības–gatavības sastrādāties ar jebkuru ir lieka, jo īsti pretinieku tiešām nav. Ir tikai «oponenti» ar dažādiem nosaukumiem.
