Man ir nelāgas aizdomas, ka daudzi priekšvēlēšanu solījumus uztver kā mānīšanos. «Nu kā var tā ...» Tikai mieru. Manuprāt, viens no veidiem, kā mazliet izklaidēties šajās politiskā drudža dienās, ir pārliecināties, ka deputātu amata kandidāti – humanoīdi godprātīgi atkārto prakses, kas plaši izplatītas dabas pasaulē vispār.
Sāksim ar zīdītāju klases virskārtu, nagaiņiem. Starp šīs grupas dzīvniekiem nereti vērojams, ka zems balss tembrs ciltsbrāļiem asociējas ar ķermeņa lielāku izmēru un attiecīgi augstāku sociālo statusu grupā. Rezultātā zinātnieki ir novērojuši gadījumus, kad dzīvnieks spēj mānīties, ar zemāku balss tembru maldinot par saviem patiesajiem izmēriem. Un rezultātā, piemēram, pievilinot mātītes.
Diezgan klasiska situācija politikā. «Kad es būšu mērs...», «kad mēs pārņemsim varu...» saka personāži, kuriem nekas no tā, žargonā sakot, nespīd. Tomēr kādu pievilināt varbūt izdodas.
Savukārt zīdītāju klases primātu kārtā atsevišķas ģintis, piemēram, paviāni iemanījušies šādu triku. Ja paviāns ir atradis barību, bet negrib tajā dalīties ar citiem grupas locekļiem, viņš laiž vaļā briesmu signālu (tas nozīmē, ka pamanīts kāds plēsējs), uz kuru citi grupas locekļi reaģē, pamūkot malā.
Sveiciens Nacionālajai apvienībai. Briesmu signāli ir laika gaitā uztrenēti un diezgan prasmīgi arī lietoti.
Te, starp citu, ir interesanta un būtiska nianse. Principā par šādiem jociņiem paviāns no kolēģiem pieķeršanas gadījumā smagi, piedodiet, dabū pa muti un citām ķermeņa daļām. Tādēļ izmanīgākie eksemplāri viltus un pamatotu briesmu signālus miksē. Tā sakot, atvainojiet, šoreiz kļūdījāmies, tomēr citreiz taču ne.
Dažām jūras bruņurupuču virsdzimtas sugām mēles galā ir izaugums, kas vizuāli atgādina tārpiņu. Labs veids, kā pievilināt zivis.
Nu, šis ir tik klasisks paņēmiens arī politikā, ka pat neērti minēt piemērus. Toties interesanti ir tas, ka minēto bruņurupuču gadījumā speciālisti runā par t.s. morfoloģisko, nevis stratēģisko vai taktisko apmānu. Citiem vārdiem sakot, izaugums – apmāns ir reāli izveidojies un pastāvīgs, nevis reaģēšana uz situāciju. Tas gan arī novērojams politikā – dažiem mānīšanās ir kļuvusi tik ierasta, ka no situatīvas cūkošanās kļuvusi par «ķermeņa» organisku sastāvdaļu.
Mazliet par sīkākām, bet arī apsviedīgām radībām. Dažu zirnekļu sugu pārstāvji ieraušas svešā zirnekļa tīklā, tēlo baigo ēsmu, sagaida saimnieku un apēd. Ak tā, šis paņēmiens laikam vairāk attiecas uz partiju veidošanās un kandidātu sarakstu stādīšanas posmu...
Mušu dzimtā ir dažas sugas, kuru tēviņi izdomājuši veidu, kā no pašu apaugļotās mātītes aizvilināt citus tēviņus. Viņi sāk uzvesties tā, kā to dara mātītes. Savukārt dažām tauriņu sugām mānīties gatavas mātītes, kuras neiejūsmina iespēja, ka tām arī pēc apaugļošanas uzmācas visādi tēviņi. Attiecīgi sugās, kur minētais uzmācīgums biežāk novērojams, mātīšu ārējais izskats pilnīgi reāli ir attīstījies par līdzīgu tēviņa izskatam. Tā sakot, kurš paguva, tas paguva, pārējie – jūs ko?!
Šāda mānīšanās man atgādina situācijas, kad politiķis ar mērķauditoriju sev nepieciešamo, teiksim tā, ir izdarījis, un, lai pie sava elektorāta nepielaistu citus, ir gatavs izlikties par mātīti, tēviņu un vispār par ko vien vajadzīgs.
Ir vēl kāda ļoti interesanta tēma. Slavenais amerikāņu biologs Roberts Triverss norāda, ka mānīšanās ir cieši saistīta ar pašapmānu (t.sk. ne tikai starp humanoīdiem). Pēc viņa domām, pašapmāns ir evolucionāri veidojies pilnīgi loģiski – lai veiksmīgāk, pārliecinošāk apmānītu citus, nenāk par sliktu, ja tu pats apmānam notici.
Un dažkārt liekas, ka kandidāti patiešām tic tam, ko sola. No bioloģijas viedokļa viss pareizi.
Protams, loģisks ir jautājums, kāpēc evolucionāri izstrādātiem mānīšanas veidiem dārgā dabasmāte nav likusi pretī tāpat pakāpeniski izkoptas māņu atpazīšanas prasmes. Citiem vārdiem sakot, kāpēc kukaiņi un vēlētāji turpina iekrist?
Pirmkārt, visi jau neiekrīt. Smukās filmiņās par dabu taču bieži redzams, ka potenciālais upuris pēdējā brīdī sajūt ko nelāgu un izvairās. Otrkārt, tur jau tā lieta, ka politika arī ir nevis statistika, bet mainīga vide, kurā ir zināma sacensība – parādās jauni triki, to atpazīšanas prasmes, tad atkal jauni triki utt. Diezgan nogurdinoši, tomēr noslēgumā es teikšu tā – vienalga labāk ir būt potenciāli, piedodiet, piečakarējamam brīvībā, kur tomēr pastāv iespējas izglābties, nekā būt eksperimenta objektam laboratorijā.
Parlamentārā demokrātija, t.sk. tajā neizbēgami ietilpstošās nejēdzīgās priekšvēlēšanu kampaņas, var būt kaitinoša, tomēr alternatīvas ir vēl sliktākas.
