«Tas ir šausmīgi, tāda Latvijas blamāža,» šādus skarbus vārdus intervijā raidījumam «LNT Ziņu TOP 10» izvēlas pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons, vērtējot situāciju ar koncertzālēm Rīgā.
Diriģents Mariss Jansons skarbiem vārdiem vērtē situāciju ar koncertzālēm Rīgā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Rīgā, ziniet, 600 cilvēku zāle - tas ir absolūti absurds. Viņa ir maziņa, un orķestrim, Latvijas orķestrim, lai attīstītos tādā pasaules līmenī… Tad viņiem vajag, lai būtu ļoti laba zāle, jo laba zāle ļoti palīdz attīstīt orķestri,» sacīja Jansons.
Viņš arī aicināja iedomāties, kā uz to raugās cilvēki, kuri atbrauc no ārzemēm uz Rīgu, kas ir pazīstama ar savu tradicionālo kultūru. «Cilvēki zina, ka [komponists, diriģents Rihards] Vāgners bija Rīgā un pirms kara kādi bija lieli mākslinieki, un viņš atbrauc un viņš ierauga tādu zāli, viņš sāk domāt: «Vai dieniņās, kur es esmu? Kas tā ir par provinci, kur es esmu atbraucis?»» raksturoja Jansons.
«Kas tas ir? Tas ir šausmīgi… Kā saka tāda – tāda Latvijas blamāža,» sacīja diriģents.
Savukārt komentējot to, kā no tik mazas valsts nāk tik daudz izcilu mūziķu un mākslinieku, viņš sprieda, ka tas saistīts ar tradīciju un attieksmes nodošanu no paaudzes paaudzē. «Latvija ir ļoti kulturāla zeme, un tā paaudze, mani vecāki, viņi ļoti daudz varēja dot man. Es, cik vien varu, mēģinu dot to savai meitiņai un saviem mazbērniem. Tas pamazām iet, tās tradīcijas un viss, tā morāle, tā attīstītās,» vērtēja Jansons.
Turklāt latvieši, viņaprāt, ir ļoti cītīgi cilvēki, nav slinki. «Es ļoti daudz satieku latviešus visā pasaulē. Viņi principā visi dzīvo tādā augstā līmenī. Viņi ir strādīgi, viņi dabū darbu, un tas ir ļoti svarīgs jautājums, tāpēc ka viens pats talants neko nedod, ļoti cītīgi vajag strādāt. Un, ja tu esi cītīgs un neesi paviršs, tas palīdz. Tā ka tā ir tāda mentalitāte un tas atnes ļoti labus rezultātus,» uzskata diriģents.
Viņš atzina, ka jūt: tie savienojošie tiltiņi starp vecāko paaudzi, vidējo un jaunāko paaudzi kļūst arvien mazāki. Cilvēki nomirst, bet daudzi jaunieši nav nemaz tik ieinteresēti pārņemt tradīcijas, jo viņi ļoti daudz domā par karjeru, grib ātrāk forsēt lielus panākumus. Ir tādi, kuri vēlas tikai sasniegt augstumus un būt pazīstami, bet neiedziļinās tik daudz mūzikā.
«Cilvēki domā - vajag labi dzīvot un labi pelnīt, un materiāli
pasaule iet uz priekšu, medicīna brīnišķīgi iet uz priekšu, zinātne arī, bet kultūra, morāle un viss, kas skar jūsu iekšķīgo pasauli, atpaliek.
Es nezinu, cik gadus. Atpaliek no tiem lieliem panākumiem, ko mēs redzam tajā materiālistiskajā pusē, un tas ir ļoti traģiski. Un es domāju, ka 21.gadsimtā mēs nedrīkstam būt uz tik zema morāles un garīgā līmeņa,» sprieda diriģents.
Vaicāts, kas viņā ir visvairāk no Latvijas, Jansons vērtēja, ka tā ir cītība, jo viņš nav slinks, nav paviršs. «Grūti teikt par sevi. Es jūtu ļoti daudzas latviešu tautas īpašības sevī, absolūti,» atzina mākslinieks. Viņš arī atminējās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 90.jubilejas sezonas atklāšanu Rīgā kopā ar komponistu Raimondu Paulu un atzina: «Tagad es sapņoju, ka mēs vēl kaut ko varētu izdarīt kopā. Viņš ir absolūti ģeniāls mūziķis, ģeniāls komponists.»