Dramaturgs-aģents Krotkovs savaldzināja Francijas vēstnieka PSRS sievu, kas vēlāk sniedza iespēju iepazīstināt sūtni ar «bezdelīgām» – VDK līdzstrādniecēm, kuru uzdevums bija stāties intīmos kompromitējošos sakaros. Viena no tām bija aktrise Larisa Kronberga (Soboļevska, 1929–2017), kuru pazina pat Francijā Kannu kinofestivāla balvas dēļ par 1954. gada lenti «Lielā ģimene». Čekisti franču prezidenta de Golla draugam bija noorganizējuši saldu sānsoli – From Russia with Love.
Boļševiki pēc 1917. gada oktobra apvērsuma ideju par tūrismu kā vaļasprieku bija atmetuši, kad Krievijas tūristu biedrību pārņēma un ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta ziņu pārveidoja par KPFSR Proletariāta tūrisma biedrību. Dodot priekšroku centralizēšanai un tūrisma dalījumam – iekšējā un ārējā –, radīja priekšnoteikumus, lai veidotu par čekas piesegstruktūru. «Intūrista» kā valsts drošības piesegstruktūras loma nostiprinājās Lielā terora laikā. Pateicoties tai, «Intūrists» atšķirībā no Vissavienības proletariāta tūrisma un ekskursiju biedrības pēc «kadru tīrīšanas» saglabājās.
1958. gadā PSRS Jaunatnes organizāciju komitejas ietvaros dibinot Starptautisko jaunatnes tūrisma biroju «Sputņiks», paraugam izmantoja tieši «Intūristu».
«Intūrista» Rīgas nodaļa kalpoja kā operatīvais piesegs
Drošības vai pretizlūkošanas dienesta piesegstruktūra ir arī tāds veidojums, kas veic pamatdarbības, tomēr reizē nodrošina specdienestu uzdevumu izpildi. To, ka «Intūrists» bija organizēts kā piesegs, apliecina arī čekas virsnieku darbība «Intūrista» struktūru vadībā. Cik dziļi uzraudzīja tūristu darbības, raksturo viesnīcas «Rīgas jūrmala» Bulduros direktora Leonīda Kunavina 1962. gada 6. marta pavēle. Direktors, iepriekšējā dienā veicot pārbaudi, atklājis, ka virsdrēbes atrodas uz pavirši klātām gultām, pārbaudījis istabās, kur atpūšas sievietes, to mazgātu apakšveļu, kas, viņaprāt, liecināja, ka administratori, korpusa vadītāji un istabenes ir vājinājuši kontroli pār atpūtnieku rīcību.
Galvenā korpusa vadītāja pienākumu izpildītājam E. Purviņam kopā ar istabenēm bija uzdots ik rītu ar mērķi pārbaudīt sanitāro stāvokli un iekšējās kārtības noteikumu ievērošanu veikt apgaitu visās istabās. Konstatējot nepilnības, bija jāziņo par to Leonīdam Kunavinam vai viņa vietniekam, kā arī jārīkojas, lai novērstu neatbilstības. Dežurējošajiem administratoriem A. Rullim un G. Jeļinam, kā arī medmāsai A. Manzjukai bija jāpastiprina kontrole pār apkalpojošo personālu, strādājošajiem galvenajā korpusā, kā arī iekšējās kārtības noteikumu ievērošanu.1 Šo dīvaino jaukšanos ārzemju tūristu privātajā dzīvē nevar vērtēt kā pedantismu vismaz divu apsvērumu dēļ, no kuriem viens saistīts ar viesnīcas darba organizāciju citviet, bet otrs saistīts ar Kunavina personību.
Šķietami svarīgos jautājumos«Intūrists» nenodrošināja tādu rūpību, kāda bija pievērsta ārzemju tūristu sadzīvei, virsdrēbēm, drēbēm un apakšveļai istabiņās. To apliecina, teiksim, direktora Kunavina 1961. gada 5. augusta pavēle par pasu režīmu atbildīgo M. Kuzņecovu, kas bezatbildīgi izturējusies pret saviem pienākumiem. Tā zviedru tūristam Harijam Helmam PSRS vīza bija derīga līdz 8. jūlijam, bet tūrisma dokumenti paredzēja tiesības dzīvot Bulduros līdz 29. jūlijam. Kuzņceva neveica nepieciešamās darbības, Helmam nācās izbraukt no PSRS 12. jūlijā, bet «Intūrista» Rīgas nodaļai VDK robežsardze izteica pretenzijas; zviedram Tomasam Rīdam vīza bija derīga līdz 15. jūlijam, bet tūrisma dokumenti – līdz 29. jūlijam, tāpēc Rīdam nācās izbraukt no PSRS 19. jūlijā, amerikānim Džeikobam Paneram vīza bija derīga līdz 18. jūlijam, tomēr viņa izbraukšana no PSRS bija plānota ar tvaikoni vēlāk, bija izteikts stingrais aizrādījums no LPSR Iekšlietu ministrijas Vīzu un reģistrācijas nodaļas.2
Šīs pastaigas pa ārvalstu viešņu intīmo garderobi Jūrmalā jāskata kopsakarā ar to, ka atbilstoši 1962. gada 1. janvāra karaklausībai pakļauto rezervistu viesnīcā sarakstam Leonīds Kunavins, Pjotra dēls, dzimis 1914. gadā, bija ne tikai direktors, bet arī VDK pulkvedis.3 Un, neilgi meklējot, varam atrast, ka VDK pulkveža Kunavina nopelnus vislabāk raksturo pasaules uzmanību guvušie panākumi operatīvajā izstrādē aģenta ieguvei Francijas Republikas prezidenta Šarla de Golla (1890–1970) izspiegošanai caur viņa drauga Morisa Ernesta Napoleona Dežāna (1899–1982) operatīvo izstrādi aģentu vervēšanas operācijā «Galants».
Alžīras kara laikā jau kopš 1957. gada bija gaidāma dižā ģenerāļa atgriešanās Francijas vadībā. De Golla draugam Dežānam piecdesmitajos pareģoja spožu karjeru – ārlietu ministra, pat Francijas premjera posteni ģenerāļa vadītajā franču republikā. Pateicoties tam, ka Jurijs Krotkovs (1917–1981) – dramaturgs un reizē čekas aģents – 1963. gada septembrī neatgriezās PSRS no tūrisma brauciena, bet lūdza patvērumu, apmaiņai sniedzot angļu specdienestiem interesējošās ziņas, atklājās, ka viņš, izpildot pulkveža Kunavina uzdoto, piedalījies Francijas vēstnieka PSRS Dežāna kompromitējošā operācijā laika posmā no 1956. līdz 1960. gadam, kam sekojusi vēstnieka vervēšana par PSRS VDK ārštata aģentu. Instrukcijas operācijas norisei no Kunavina Krotkovs saņēma viesnīcā «Maskava»
Dramaturgs-aģents savaldzināja sūtņa sievu, kas deva vēlāk iespēju iepazīstināt sūtni ar «bezdelīgām» – VDK līdzstrādniecēm,
kuru uzdevums bija stāties intīmos kompromitējošos sakaros. Viena no tām bija aktrise Larisa Kronberga (Soboļevska, 1929–2017), kuru pazina pat Francijā Kannu kinovestivāla balvas dēļ par 1954. gada lenti «Lielā ģimene».
Čekisti franču prezidenta draugam bija noorganizējuši saldu sānsoli – From Russia with Love. Ar Kronbergas daiļumu sūtni kārdināja, piemēram, liekot pieprasīt auto apturēšanu, lai ceļmalas ezerā peldētos kaila. Brauca uz dzīvokļiem, brauca uz viesnīcām. Vienā no šādām slepenām intīmām tikšanās reizēm, kas notika konspiratīvajā vietnē, kas pārpildīta ar fotografēšanas un video tehniku, Anajeva ielā 2, Maskavā, diplomātu Morisu esot pārsteiguši «divi ģeologi» – viens bijis pulkveids Kunavins, bet otrs aktieris Mihails Orlovs (1923–2005), kurš tēlojis ārlaulības mīlētājas greizsirdīgo vīru. Abi Dežānu piekāvuši, turklāt dramatismam nopēruši arī Kronbergu un piedraudējuši, ka par sūtni – laulības pārkāpēju un svešu sievu pavedinātāju – sūdzēsies milicijai.
Dežāns šokēts, mēģinot nokārtot radušos kāzusu tā, lai izvairītos no publiska skandāla, sazinājās ar VDK 2. galvenās pārvaldes priekšnieku Oļegu Gribanovu, Mihaila dēlu (1915–1992), ko gan viņš kā čekistu nepazina, jo to tieši ar šādu nolūku – sazināties izpestīšanas nolūkā – iepriekš viņam stādīja priekšā kā Gorbunovu, kas esot Hruščovam tuvs augsta ranga nomenklatūras funkcionārs PSRS Ministru Padomē, bet kas īstenībā deva pavēles Kunavinam, tai skaitā par Dežāna piekaušanu. Gribanovs, uzdodoties par Gorbunovu, sazinājās ar sūtni un apgalvoja, ka esot nokārtojis jautājumu ar greizsirdīgo vīru, bet no Dežāna tāpēc sagaidāma sadarbība ar viņu nākotnē. Rezultātā Dežāns piekrita sadarbības nosacījumiem, saņemot pretim apsolījumu nodrošināt kompromitējošo ziņu nenonākšanu atklātībā. Turklāt PSRS VDK kā «mierinājumu» piespēlēja citu intīmo «bezdelīgu» – tulci Lidiju Hovansku, no kuras pakalpojumiem operācijas gaitā iepriekš bija atteikušies, jo viņas biogrāfija (viņa bija šķīrusies) bija zināma sūtnim, tāpēc nevarēja izspēlēt konfrontāciju ar «greizsirdīgo vīru».
Vēlākais «viesnīcnieks» Kunavins par veiksmīgo operāciju apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni
Kronbergai tika Šveices pulkstenis no zelta ar briljantiem. Savukārt Krotkovs piedalījās vēl vienā līdzīgi organizētā kompromitējošā operācijā pret Francijas vēstniecības PSRS militāro atašeju, pulkvedi Luiju Gibo un viņa sievu, tomēr operācija nesasniedza gaidītos rezultātus, jo Gibo 1962. gadā izlēma kutelīgo situāciju risināt patstāvīgi un negaidīti viltīgi – nošaujoties. Krotkova vaļsirdību angļu specdienesti nolēma paturēt slepenībā, lai gan Dežāns no Francijas vēstnieka PSRS amata bija atsaukts 1964. gada februārī. Leģenda vēstī, ka de Golls, pēc šā notikuma atlaižot diplomātu no amata PSRS, tikšanās beigās nav spiedis draugam roku. Vien 1969. gadā, kad Krotkovs liecināja ASV Senātā, pasaule uzzināja par notikušo4, kas, ja nebūtu bijis sirdsapziņas pārmetumu grauztā scenārista Krotova vēlmes dzīvot Rietumos, varēja izvērsties kā lielākais PSRS specdienestu panākums ar kurmi NATO kodollielvalsts prezidenta iekšējā lokā, iespējams, premjera amatā.
Ne bez konsultācijām ar savu draugu Dežānu de Golls izveda frančus ārpus NATO militārajām struktūrām…
Ievērojot 1960. gada 1. jūlija «Intūrista» valdes pavēli par Kunavina iecelšanu, viesnīcas «Rīgas jūrmala» Bulduros iepriekšējais direktors Pāvils Lucs izdeva pavēli Nr. 54-a, kur 1. punktā noteikts, ka sākama lietu nodošana un attiecīgi pieņemšana.5 1960. gada 16. jūlijā, ievērojot «Intūrista» 1960. gada 16. jūlija pavēli Nr. 64, pulkvedis Leonīds sāk pildīt direktora pienākumus, bet Lucu atbrīvo no attiecīgā amata.6 Tātad iecelšana faktiski sakrīt ar Francijas vēstnieka savervēšanas operācijas veiksmīgu noslēgumu. Jāpiebilst, ka līdz 1963. gadam nevienam Rietumos, tātad arī ārvalstu tūristiem, kas devās uz okupēto Latviju, kā arī pašām PSRS varas iestādēm nevarēja būt zināma iepriekšējā viesnīcas direktora operatīvā pieredze. Ievērojot minēto, ārkārtīgi maza un tikai teorētiska ir iespēja, ka nekad tūrismā nestrādājušā VDK pulkveža iecelšana par PSRS nozīmes kūrortpilsētas Jūrmalas viesnīcas direktoru nav tieši saistīta ar VDK interesi par to, kādas izlūkošanas, pretizlūkošanas un ideoloģiskās diversijas iespējas paver Rīgas un Jūrmalas, kura vien ar LPSR Augstākās Padome Prezidija 1959. gada 11. novembra lēmumu atdalīta no Rīgas, atvēršana ārzemju tūrismam.
Varam vien sapņot turpmāk sīkāk izpētīt, kādus darbus nopelniem bagātais čekas pulkvedis plānoja veikt okupētajā Latvijā un kurus ārzemju tūristus «izstrādāja».
Atsauces:
1. PDVA, 3406. f., 2. apr., 11. l., 21.–22. lp., 23.–24. lp.
2. PDVA, 3406. f., 2. apr., 10. l., 94. lp.
3. LVA, 222. f., 1. apr., 11. l., 6. lp.
5. PDVA, 3406. f., 2. apr., 9. l., 57. lp.
6. PDVA, 3406. f., 2. apr., 9. l., 67. lp.
