Pirms 76 gadiem Latvijas tauta piedzīvoja vienu no šokējošākajiem un baisākajiem pret sevi vērstajiem noziegumiem visā Latvijas vēsturē, šodien uzrunājot klātesošos fonda «Sibīrijas bērni» rīkotajā konferencē «1941.gada 14.jūnija piemiņai» uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK).
Kā aģentūru LETA informēja parlamenta Preses dienestā, Mūrniece akcentēja, ka Latvijas iedzīvotāji neko tādu agrāk nebija piedzīvojuši un pat nevarēja iedomāties, ka cilvēkus var aizturēt, arestēt un aizvest prom no viņu zemes, turklāt bez jebkāda tiesiska pamata.
«Psiholoģiskais iespaids, ko uz tautas garu atstāja deportācijas gan 1941.gadā, gan arī 1949.gadā, bija ļoti smags. Diez vai šo baigo pieredzi, ko Latvijai atstājusi Padomju Savienība, vispār ir iespējams dzēst no tautas atmiņas,» sacīja Saeimas priekšsēdētāja un atgādināja - nevienam civilizētajā pasaulē nav šaubu, ka deportācijas ir vērtējamas kā noziegums pret cilvēci. To nav iespējams piedot, jo vairāk tādēļ, ka mums neviens nav prasījis piedošanu, piebilda parlamenta spīkere.
Mūrniece pauda nožēlu, ka šie notikumi joprojām turpina mest ēnu uz Baltijas valstu un Maskavas attiecībām. Turklāt Krievija tagad, 21.gadsimtā, Eiropā atkal ir atgriezusi agresijas un kara elpu, norādīja Saeimas priekšsēdētāja. Ārkārtīgi bīstams signāls ir tas, ka pēc iebrukuma Ukrainā Kremlis ir izvēlējies reabilitēt aliansi starp Hitleru un Staļinu. Vēl vairāk, tas sāk reabilitēt arī Molotova-Ribentropa paktu, paziņojot, kas tas tolaik bijis pareizs, vērsa uzmanību Saeimas priekšsēdētāja.
«Tieši tādēļ mēs tik lielu uzmanību pievēršam tam, lai stiprinātu savu drošību. Tieši tādēļ šodien pie mums ierodas NATO sabiedrotie, lai kopā ar mūsu karavīriem valstij nodrošinātu vēl nepieredzēti augstu aizsardzības līmeni. Lai neviens iebrucējs vairs nevarētu apdraudēt Latviju un tās tautu,» norādīja Saeimas priekšsēdētāja, pateicoties mūsu bruņotajiem spēkiem un sabiedrotajiem par ieguldījumu valsts drošībā.
Saeimas priekšsēdētāja uzsvēra, ka šajos atjaunotās neatkarības gados svarīgi ne vien pieminēt savas tautas vēstures melnās dienas, bet arī censties izprast šos notikumus daudz dziļāk, piemēram, turpinot apzināt vēsturiskos dokumentus un cenšoties arvien dziļāk izprast konkrētu cilvēku dzīves un likteņus.
Mūrniece pauda gandarījumu, ka izsūtīto likteņstāsti arvien biežāk iemiesojas mākslas darbos - grāmatās, teātrī, filmās. Kā piemēru Mūrniece minēja mākslas filmu «Melānijas hronika», kas īsā laikā kļuva par skatītāko filmu Latvijā.
Saeimas priekšsēdētāja īpaši pateicās fonda «Sibīrijas bērni» dibinātājai Dzintrai Gekai, kura ar savām unikālajām dokumentālajām filmām sāka šo radošo dokumentēšanu.
Mūrniece uzsvēra, ka ir būtiski nepazaudēt nevienu likteņstāstu no tiem, kurus var izstāstīt represētie, kas izgāja cauri Sibīrijai, un aicināja no šiem likteņstāstiem paņemt svarīgāko - tēvzemes mīlestību, izturību, varonību un cilvēcību. Viņa pateicās izsūtītajiem un viņu ģimenēm par spēku un spēju saglabāt gaišu skatu uz dzīvi.
Kā ziņots, visā Latvijā šodien notiek atceres pasākumi, kas veltīti Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, godinot aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju, kuri 1941.gada 14.jūnijā tika deportēti uz Sibīriju.
Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14.jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
No Torņakalna stacijas 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās. Stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens un vagons, kas kalpo kā uzskatāms liecinieks vienai no visdrūmākajām dienām Latvijas vēsturē.
