Eiroparlamentārietis Tarands: ES var darīt vairāk ar mazākiem resursiem

LETA
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Tairo Lutter / Postimees

Eiropas Savienības (ES) konstrukcija ir pārāk smagnēja, tai nav vajadzīgi 28 komisāri un septiņi viceprezidenti, intervijā aģentūrai LETA apgalvo eiroparlamentārietis no Igaunijas Indreks Tarands, kurš Eiropas Parlamentā (EP) tika ievēlēts kā neatkarīgais kandidāts. Viņaprāt, ņemot vērā ES dalībvalstu daudzumu un dažādību, tās federalizācija ir vienīgais iespējamais risinājums. ES lielākais izaicinājums patlaban ir monetārā politika, jābūt arī harmonizētai nodokļu politikai, taču situāciju būtiski apgrūtina fakts, ka eirozonai nav pievienojušās visas dalībvalstis, kas to solījušas, norāda Tarands.

Kas bija galvenais iemesls, kāpēc EP vēlēšanās Igaunijā izvēlējāties startēt kā neatkarīgais kandidāts? Vai neredzējāt sev vietu nevienā Igaunijas politiskajā partijā?

Jā, jo tas būtu nozīmējis kompromisus ar politiskajiem spēkiem, ko es nebiju gatavs pieņemt. Igaunijas politika vienmēr ir bijusi un arī joprojām ir diezgan korumpēts bizness. Jums ir jāslēdz dažādas vienošanās, lai atrastu naudu kampaņām. Es negribēju būt daļa no tā visa.

Jūs savā retorikā esat diezgan stingrs pret bijušajiem Komunistiskās partijas biedriem Igaunijā. Vai tiesa, ka savulaik tikāt izslēgts no universitātes tieši par svecīšu aizdegšanu pie Igaunijas virsnieka Jūliusa Kuperjanova kapa?

Jā, tā bija. Un kaut ko es joprojām nesaprotu: biju kvēls marksistu-ļeņinistu sabiedrības organizēšanas ceļa piekritējs, es piekritu visām deportācijām un Molotova-Rībentropa paktam, biju kārtīgs komunists, lai iegūtu sev tiesības nopirkt žiguli. Un tad pēkšņi kļuvu liberāls brīvās Igaunijas patriots. Tas nav nopietni! Bet, protams, ņemot vērā lielo sabiedrības daļu, kas okupācijas gadu desmitos pakļāvās sistēmai un kļuva par Komunistiskās partijas biedriem, mēs nevaram teikt, ka viņi visi bija vienlīdz slikti. Piemēram, pēdējais Igaunijas Komunistiskās partijas sekretārs Vaino Valjasa kungs bija ļoti populārs un viņa ietekme uz neatkarības atgūšanu bija ārkārtīgi liela. Viņš nekad neuzvedās tā, it kā būtu nomainījis seju. Es to cienu. Uz šo bijušo komunistu partijas biedru tipu es neesmu dusmīgs. Vienlaikus mums šobrīd ir komisārs, kura CV sākas ar vārdiem «vienmēr esmu cīnījies par ES». Nē, neesat vis! Jūs Komunistiskajā partijā necīnījāties par dalību ES. Jūs spīdzinājāt disidentus! Un tās ir lietas, kuras vēlos visiem atgādināt.

Ko jūs domājat par ES projekta veidošanas pašreizējo fāzi? Vai varam saskatīt jebkādas paralēles starp ES un Padomju Savienību? Es nerunāju par sistēmas represīvo pusi, bet par efektivitāti un to, kā tas viss darbojas.

Mēs noteikti varam saskatīt zināmas līdzības. Pirmkārt, Padomju Savienībā bija plānveida ekonomika, visu noteica doktrīna. Šo pašu cenšas panākt Eiropas Komisija (EK). Tā cenšas paredzēt ES budžeta un ekonomikas vajadzības un iestrādāt tās likumos. Tas samazina jebkādas iespējas ātri reaģēt uz jebkādiem izaicinājumiem. Mēs visi atceramies Eiropas nespēju rast risinājumu migrantu krīzei dienvidos.

Vai tad tā nav problēma joprojām?

Jā, tomēr pēc vairāk nekā divarpus gadiem mēs esam spējuši nedaudz stiprināt kopējos robežsardzes spēkus. Ir bijušas plašas pretrunas valstu starpā, tomēr esam spējuši vienoties par solidāru bēgļu sadali valstu starpā. Un mums ir ļoti pretrunīga vienošanās ar Turcijas prezidentu.

Bet ir arī ekonomiski izaicinājumi, ar kuriem Eiropa netiek galā. Piemēram, bezdarbs dienvidos joprojām mērāms divciparu skaitļos, vai ne tā?

Jā. Varam teikt, ka neesam tālu no «Grexit» - Grieķijas ekonomika un finanses ir tuvu sabrukumam. Esam jau piedzīvojuši «Brexit». Manuprāt, tas liecina arī par institucionālu paralīzi. ES konstrukcija ir pārāk smaga. Ja mēs skatāmies no efektivitātes puses - vai mums tiešām ir vajadzīgi 28 komisāri un septiņi viceprezidenti, sākot ar Dombrovski un beidzot ar Ansipu? Domāju, ka Eiropas mehānisms jau funkcionētu labāk, ja samazinātu šo EK aparātu. Tas pats ir Luksemburgā, kur katrai valstij ir savs auditors. Pārsvarā tie visi ir bijušie politiķi, kuriem tur piemeklētas siltas vietiņas. Vai mums tiešām vajag 28 komisārus? Nē! Kad mēs runājam par to EP, tas tiek uzskatīts par ļoti delikātu jautājumu, jo tā risināšanai vajag izmaiņas Lisabonas līgumā. Otrkārt, par to runājot, ir ļoti viegli izpelnīties eiroskeptiķa slavu un dzirdēt citus sakām, ka gribam iznīcināt ES institūcijas. Nē, mēs nevēlamies neko iznīcināt! Mēs vēlamies aizdomāties par to, vai tiešām darām visu pareizi.

Vai esat uztraucies par Eiropas projekta nākotni kā tādu?

Jā, mani tiešām māc bažas. Te nav runa tikai par ES, bet par visu Rietumu pasauli. Ja tradicionālās politiskās partijas nespēj piedāvāt cilvēkiem problēmu risinājumus, parādās jauni politiskie spēki - radikāļi no abām pusēm, kas piedāvā savus risinājumus. Paši cilvēki kļūst agresīvi. To jūt sabiedrībā. Nedz EK, nedz parlaments vai nacionālās valdības šobrīd nespēj atgriezt cilvēkiem to sajūtu, ka viņi kaut ko nozīmē, ka ar viņiem rēķinās. Domāju, ka tā ir lielākā problēma.

Kāpēc ir šī institūciju nespēja piedāvāt cilvēkiem risinājumus un rīkoties ātri un efektīvi?

Viena lieta, ko jau minēju, ir strukturāla problēma. Tā jāpārvar! Otra lieta - pēdējos trīsdesmit gadus mēs varam vērot parādību, ko dēvē par «politiskās klases triumfu». Politiķus vairs nevada idejas vai kādi augsti mērķi, lai veidotu labāku valsti. Tagad mums ir profesionāli politiķi. Viņi tiek audzināti kopš bērna kājas, tad tiek jaunatnes organizācijā un tad pēkšņi tiek iekārtoti ministra amatā. Viņiem galvenais ir nevis labākas valsts veidošana, bet gan vēlēšanu rezultāts. Viņi domā četru gadu ciklos. Šādā vidē jūs nesagaidīsiet labas idejas un politiku. Arī žurnālistika, starp citu, ir pakļauta šim politiskās klases triumfam.

Salīdzinoši nesen Junkers prezentēja savu Eiropas glābšanas plānu jeb «Balto grāmatu». Tur tiek piedāvāti pieci dažādi scenāriji. Man tas atgādināja dziesmu «Maybe yes, maybe no, maybe sex, maybe go!». Ko par to domājat? Vai to vispār var uzskatīt par plānu?

Manuprāt, šajā plānā ir tikai viens scenārijs, par kuru vērts diskutēt. Man patīk tas sauklis, ka jākļūst ambiciozākiem, bet tas ir tāds «post Brexit» brīdis, kad savienībā palikušajiem jājautā sev, ko darījām nepareizi. Mēs nedrīkstam turpināt glaimot sev un apgalvot, ka britu vēlētāji izdarīja nepareizu izvēli. Mums jādomā par to, lai Lielbritānijai nesekotu citas dalībvalstis. Un šajā darbu sarakstā ir lietas, kuras es jau iepriekš minēju. Mums jāveido efektīvāka pārvalde. Palūkojiet, kas notiek ar iniciatīvu Eiropas militāro spēku apvienošanai! Manuprāt, rezultātam vajadzētu būt vienotam ģenerālštābam un Eiropas armijai. Bet nē, ES augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jomā Federika Mogerīni saka: «Mēs nerunājam par Eiropas armiju, mēs runājam par spēku konsolidāciju.» Tad kas tas par veidojumu galu galā būs? Štābs ar 28 ģenerāļiem? Lisabonas līguma lielais sasniegums bija tas, ka tika izveidots kopējs ES ārlietu dienests, un toreiz teica, ka dalībvalstis tagad ietaupīs uz ārlietām. Vai tad mums tagad ir mazāk ārlietu ministriju? Nē, mēs dublējam šīs funkcijas. Politiskā klase ir pārliecināta, ka cilvēki nevēlas neko dzirdēt par federālu Eiropu, tie vēlas atpakaļ savas valstis. Domāju, tas ir nepareizs pieņēmums. Un, ja tas tā ir, kādēļ jūs neko nedarāt lietas labā?

Jūs minējāt ES ārpolitiku. Tiklīdz bija parakstīts Lisabonas līgums, Brisele paziņoja, ka jautājums, kam zvanīt, lai piezvanītu uz Eiropu, ir atbildēts. Vai tas tā tiešām ir?

Formāli - jā. Mums ir viceprezidente, kas atbild par ārpolitiku, un Mogerīni, starp citu, ir krietni spēcīgāka par savu priekšgājēju Ketrīnu Eštoni. Bet ES ārlietu ministrs nav pārstāvēts ANO Drošības padomē. Ja Francijai ir problēmas centrālajā Āfrikā, tas ir Francijas ārlietu ministrs, kurš tās risina.

Iepriekš minējāt, ka tikai viens scenārijs Junkera «Baltajā grāmatā» ir diskusiju vērts. Kurš tad īsti tas ir? Federāla Eiropa?

Darīt vairāk ar mazākiem resursiem! Manuprāt, ņemot vērā dalībnieku daudzumu un dažādību ES, federalizācija ir vienīgais iespējamais risinājums.

Kādi patlaban ir ES galvenie draudi un izaicinājumi?

Pirmkārt, tā ir monetārā politika. Mums ir eiro, kas tika radīts pēc franču pieprasījuma kā papildu garants pret Vācijas atkalapvienošanos. Un mums ir Vācijas izpratne par monetāro politiku, kura, protams, dominē. Ja vēlamies, lai šī sistēma darbotos, mums nepieciešama kopēja fiskālā politika.

Ar kopēju budžetu?

Neesmu drošs. Iespējams, te nepieciešami Lisabonas līguma grozījumi. Bet esmu pārliecināts, ka cilvēkiem, kuri to pieprasa, ir taisnība. Jābūt arī harmonizētai nodokļu politikai ES iekšienē. Un vēl ir viena problēma, proti, ne visas ES dalībvalstis ir eirozonā, lai gan solījušas pievienoties. Piemēram, Čehija, Bulgārija, Polija, parakstot asociācijas līgumu, bija apņēmušās ieviest eiro.

Neieviešot eiro, tās aizsargā savu ekonomiku, savu ražošanu...

Tas tiesa. Taču, katram mēģinot sevi pasargāt, kopēja nodokļu un fiskālā politika ir neiespējama. Kamēr tā ir neiespējama, pastāvēs konflikts starp Ziemeļu (Vācijas) un Dienvidu izpratni par fiskālo politiku, un šis konflikts ir neatrisināms, tas var novest pie nopietnām sekām.

Neatrisināma krīze šobrīd ir Grieķijā. Tieši tādēļ, ka viņi ir eirozonā.

Jā!

Bet ja būtu federāls budžets?

Tā būtu fiskālā apvienība, kādai Vācija nekad nepiekritīs.

Tad patiesībā dilemma ir vienkārša - ir fiskālā apvienība vai nav?

Jā. Bet es negribētu ticēt, ka pārāk daudz cilvēku vēlētos atteikties no vienotās valūtas. Es domāju, ka agri vai vēlu mēs tomēr nonāksim pie fiskāliem un nodokļu mehānismiem, kuri balstītu šo valūtu. Protams, mēs varam būt ciniski un teikt, ka zem «solidaritātes» saukļa slēpās vācu un franču banku intereses un tikai tādēļ Grieķija tika glābta, kas, protams, nebūs melots. Bet tas arī ir skaidrs, ka Grieķija krāpās ar kritēriju ievērošanu.

Bet tās pašas vācu un franču bankas palīdzēja Grieķijai «sakārtot» grāmatvedību...

Protams, protams. Tas labi parāda to, kā šī sistēma strādā. Ne pārāk apmierinoši, es teiktu. Tiek pieļauti kompromisi, kas noved pie traģiskām sekām un ir pretrunā ar elementāru teoriju.

Vai pats eiro projekts nav pretrunā ar jebkuru ekonomikas teoriju?

Daudzos aspektos tas tiešām tā ir. Tomēr es paredzu, ka pēc gaidāmajām Vācijas parlamenta vēlēšanām mēs redzēsim jaunus pavērsienus šajā lietā. Man šķiet, ka Vācijas valdība mīkstinās savu pozīciju pret ciešāku fiskālo sadarbību, apmaiņā pret to prasot Francijai reformēt darba tirgu un ieviest citas reformas, kādas prezidents Emanuels Makrons ir solījis. Un tad es pieļauju, ka mēs maziem solīšiem sāktu virzīties pretī fiskālajai savienībai.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu