Mēs nebūsim balti, un arī melni ne (3)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Sprādziens universālveikalā «Centrs», Latvijas debija «Eirovīzijā» un soļotāja Aigara Fadejeva sudrabs Sidnejas olimpiskajās spēlēs - ar šādiem skaļiem notikumiem Latvijā ienāca trešais gadu tūkstotis. Tieši pirms 17 gadiem - 2000. gada 1. septembrī - globālajā tīmeklī piedzima arī portāls «Tvnet».

Aiz muguras bija ar trešā gadu tūkstoša iestāšanos saistītās bailes par pasaules galu un datorsistēmu sabrukumu, aiz muguras - «trakie deviņdesmitie», kas lielā mērā noteica mūsu šodienu. Internets, kurš iepriekš bija pieejams vienīgi akadēmiskajai videi un naudīgākajām privātpersonām, Latvijā ieguva publisku seju. Šos 17 gadus «Tvnet» kopā ar lasītāju ar riteni ceļojis apkārt pasaulei, 24 stundas diennaktī bijis klāt mūsu tautas jauno laiku vēstures tumšākajā brīdī - Zolitūdes traģēdijā, un caur fotoobjektīvu ļāvis jums būt lieciniekiem bēgļu krīzei Eiropā.

Kā liecina jūlijā veiktais pētījums par Latvijas iedzīvotāju medijpratību, «Tvnet» ir otrs lielākais medijs Latvijā, kuram visvairāk uzticas lasītāji, otrs lielākais ziņu avots, kuru ver Latvijas iedzīvotāji, kad notiek kaut kas nozīmīgs - šeit vai otrā pasaules malā. Jā, «Coca Cola» bija pirmie, bet, jādomā, krievu rakstnieks Viktors Peļevins piekritīs, ka «Pepsi» paaudze vismaz šajos platuma grādos bija radošākā, izdomas bagātākā un sīkstākā, vienmēr gatava mainīties. Mēs neesam zelts, bet tieši sudrabs šīs zemes cilvēkiem vienmēr bijis tuvāks un ierastāks. «Mēs nebūsim balti, un arī melni ne,» saka SIA «TV Net» valdes loceklis Juris Mendziņš. Mēs būsim tieši tādi, kādi esat jūs - reizēm dusmīgi un skaļi, reizēm rotaļīgi un jautri, dažkārt ironiski un skeptiski, citkārt - vaļsirdīgi un neciešami pļāpīgi.

Ar Juri Mendziņu saruna par ziņu portālu dzimšanu Latvijā, par mediju nākotnes vīziju, par 4. varu un reklāmu.

Tu esi bijis elektronisko mediju telpas epicentrā kopš to pirmsākumiem. Kādu atceries šo pirmsākumu laiku?

Interesants. Vētrains. Tobrīd manas darba gaitas nebija saistītas ar TVNET, bet citu uzņēmumu, kurš atrodas «otrā upes krastā», es nebiju klāt TVNET dzimšanas brīdī. Taču interneta pirmsākumu sajūta man joprojām ir «muguras smadzenēs». Tolaik es darbojos ziņu aģentūrā BNS, kuru ironiskā kārtā liktenis man piespēlēja arī 14, 15 gadus vēlāk. Toreiz daļējs mūsu akcionārs bija uzņēmums «Microlink», kuram «niezēja nagi» izveidot interneta vietni, kas strādātu nevis pēc principa «pārdodu saturu lietotājiem», bet «dodu saturu bez maksas», līdzekļus gūstot no reklāmas. Tobrīd Latvijā jau bija šādu resursu iezīmes – piemēram, vietne «Navigators», Igaunijā - «Online», igauņi mēģināja šo vietni iedzīvināt arī Latvijā. Tā kā viņiem nebija ne infrastruktūras, ne juridiskās personas, ne bāzes vietas, tad es kā cilvēks no ziņu aģentūras veicu pirmo darbinieku atlasi un izveidoju pirmo redakcijas komandu, kas pēc tam bija portāla «Delfi» redaktori.

Kas attiecas uz pārējām interneta kustībām, bija vērojama vētraina un ambicioza darbība, jo vīri bija pārņēmuši virkni labu interneta provaideru (tie ir tie puiši ar kabeļiem, kuri piegādā internetu). Bija puiši, kas veidoja interneta veikalus, platformas un mājas lapas. Trešā bija mediji. Kopumā tas bija interesants laiks, lielākā daļa noteikti neatceras tādus nosaukumus kā «Ultra DSL» vai «iezvanu pieeja». Tajā laikā bija populārs radiolinks, ar kuru varēja bez vadiem piegādāt internetu. Šodien mēs visi lietojam bezvadu internetu un pat neatceramies, ka kādreiz mums bija «jāiezvanās», lai tiktu pie interneta, un 128 kilobiti jau bija vētrains ātrums.

Cik daudziem cilvēkiem bija pieejami pirmie ziņu portāli?

Pašos pirmsākumos interneta pieejamības dēļ, protams, nebija daudz lasītāju. Bet diezgan ātrā laikā to skaits uzauga līdz pāris simtiem tūkstošu. Mājās bija iezvanu pieeja, lietotājs varēja nebūt visu laiku pieslēgts internetam, bet iezvanīties uz dažām minūtēm un iegūt saturu, kas nepieciešams, tad atslēgties un vairāk nemaksāt.

Tas bija dārgs prieks.

Ne pārāk dārgs, bet kaut ko, protams, maksāja.

Cik daudz informācijas piedāvāja pirmie ziņu portāli? Šodien informācijas apjomi, protams, ir milzīgi.

Varētu pastrīdēties par to, vai toreiz informācijas bija mazāk nekā šodien, jo toreiz visi resursi strādāja līdzīgi ziņu aģentūrām, kas arī bija nosacīts paraugs, kurš visiem bija acu priekšā. Bija virsrakstu rinda, tie tika sakārtoti hronoloģiskā secībā, grupēti pēc attiecīgās ziņu kategorijas. Šobrīd viss darbojas savādāk. Mums nav virsrakstu saraksta, ir bilžu kolekcija, kuras uzdevums ir piesaistīt uzmanību, lai lasītājs sakrālajās trīs sekundēs varētu pieņemt lēmumu – viņu tas interesē vai ne. Runājot par dienā nopublicēto ziņu skaitu, man liekas, ka divtūkstošo gadu pirmajā pusē publicētā satura, iespējams, bija vairāk nekā šobrīd. Nebija jāstrādā ar bildēm, līdz ar to varēja publicēt vairāk virsrakstu.

Vai Latvijas elektronisko mediju pirmsākumi atšķiras no pārējo Baltijas valstu elektronisko mediju pirmsākumiem?

Mazliet atšķiras gan. Pirmais portāls, kas bija «Delfi», tika radīts visās trijās Baltijas valstīs - vairāk vai mazāk vienlaicīgi. Tā tas arī darbojās zem viena Baltijas zīmola. Pārējie resursi radās nedaudz savādāk. Portāls «Apollo» radās «Lattelekom» paspārnē, TVNET «kājas» auga LNT azotē. Igaunijā viens no vadošajiem medijiem ir «Postimees.ee», kas ir avīzes interneta vietne, Lietuvā «15min.lt», bet toreiz bija arī «Lietuvos Rytas» - pietiekami jaudīga avīze, kam tobrīd jau bija interneta vietne. Vēl esam aizmirsuši tādus nosaukumus kā «Everyday», «Mega», «XXL» un citus, kas divtūkstošo gadu pirmajā pusē Baltijas valstīs un arī Latvijā bija, bet vēlāk pazuda. Jāpiebilst, ka situācija Baltijas valstīs bija zināmā mērā unikāla, jo pasaulē šāda tipa biznesa piegājiena nebija vai arī bija ļoti reti. Tobrīd valdošais, pasaulē vērtīgākais interneta zīmols bija «Yahoo», meklētājs bija «Alta Vista», divtūkstošo gadu otrajā pusē popularitāti ieguva «Myspace», kamēr par «Google» un «Facebook» neviens vēl nezināja un nerunāja.

Cilvēki internetā izmantoja meklētājus vai laikrakstu interneta versijas. Tīrs biznesa formāts, kur tiktu publicēts saturs, investēts saturā, piesaistot reklāmu un tā būvējot biznesu, šāda pieredze bija ļoti reta. Īsti nebija, kur pašpikot pat dizaina paraugus. Jo, piemēram, BBC mērķis nav pelnīt naudu ar reklāmu. Laikraksta versijas balansēja starp to, kur tad īsti būs nauda – papīrā vai internetā. Internets negribēja kapitalizēt papīru, līdz ar to satura apjoms bija limitēts. Rotaļa par satura pasniegšanu vienmēr radīja jautājumu – vai tas reprezentē to, ko avīze drukā ar mērķi veicināt tās pārdošanu, vai tas ir solis jauna biznesa virzienā. Īsti nebija, kur paņemt gatavu piemēru.

Bija vieta radošai fantāzijai.

Ne pa jokam.

17 gadi globālajā informācijas laukā – kas mainījies pa šiem gadiem?

Skatoties uz informācijas patēriņu un mediju pasauli kā tādu, var vilkt paralēles ar mūzikas pasauli. Astoņdesmitajos gados pat vidēji populāri pasaules mākslinieki štancēja kompaktdiskus un pārdeva tos miljonu tirāžās. Šobrīd lielie mākslinieki pārtiek no straumēšanas ienākumiem un koncertiem. Lielajās izdevniecībās ar daudzstāvu birojiem stāvi, sākot no augšas, lēnām izdziest. Jaunās tehnoloģijas sašaurina biznesu. Latvijā un pasaulē notiek līdzīgi procesi. Piemēram, ja paskatāmies uz laikrakstu «Diena», divtūkstošajos gados tā apgrozījums bija mērāms padsmitos miljonu latu, šobrīd apjomi ir ievērojami mazāki. Kas attiecas uz nozares līderiem internetā Latvijā, runa ir par diviem, trim, varbūt mazliet vairāk miljoniem eiro lielu apgrozījumu. Biznesa apjoms samazinājies vairākas reizes. Bet tie, kuri sapratuši, ka tas ir jādara, arī ir izdzīvojuši.

Mediji šobrīd ir apjukuši. Pavisam nesen – pagājušajā vai aizpagājušajā gadā - lineārā televīzija cieta no diezgan nopietnas auditorijas reitingu pazemināšanās. Iemesls – cilvēki šos pašus raidījumus, kas televīzijā, sāka skatīties interneta platformās. Mērījumu kompānijas īsti nemācēja šos datus saskaitīt kopā. Vienlaikus jāņem vērā – tiklīdz sāc patērēt to pašu video saturu interneta platformā, turpat blakus ir globālie konkurenti, kuriem uz vienu satura vienību pretī ir miljonu auditorija. Līdz ar to izmaksas, ko var ieguldīt saturā, ir milzīgas. Nebūtu labi salīdzināt «Ugunsgrēku» ar «Troņu spēlēm» tā paša budžeta dēļ. Limits ir valoda, kas savukārt vairs nav problēma jaunajai paaudzei. Tas, ka skolā sīkie apspriež nevis to, ko rādīja Latvijas Televīzija, bet to, ko viņi redzējuši «ITunes» vai «Netflix», ir absolūti reāla šodienas parādība. Tādas situācijas kā pirms dažiem desmitiem gadu, kad Latvijas Televīzijas raidījums «Panorāma» pie ekrāniem pulcēja 700, 800 tūkstošus cilvēku, vairs nav un nekad nebūs.

Te jāmin globālā tendence – lielākajam nekustamā īpašuma operatoram «AirBnB» nepieder neviens nekustamā īpašuma objekts, lielākajai transporta kompānijai «Uber» nepieder neviena automašīna. Lielākās interneta platformas «Facebook» un «Google» paši saturu neražo. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ražot saturu ir dārgi un neefektīvi. Mediju pasaules lielais izaicinājums šobrīd ir sabalansēt spēju pasniegt saturu auditorijai tā, lai tā paliktu, saglabāt uzticamību zīmolam, kas arī kļūst aizvien nevērtīgāks meklētāja dominances laikā, un pateikt, ka tas, ko paraksti ar savu vārdu un lasītājam pasniedz ar savu zīmolu, ir vērtība.

Taču vismaz Latvijā, kā liecina jūlijā Latvijas Faktu veiktā aptauja, tieši ziņu portāliem cilvēki visvairāk uzticas. Interesanti, kādēļ visi vadošie ziņu portāli Latvijā pieder igauņiem, nevis latviešiem?

Iespējams, tādēļ, ka igauņi liktenīgajos brīžos deviņdesmito gadu beigās pieņēma dažus pareizus lēmumus un šo industriju attīstīja. Otrkārt, būsim godīgi un paskatīsimies uz tiem medijiem, kas palikuši Latvijas bāleliņu rokās, – vai tad tur redzami veiksmes stāsti? Esmu nolēmis nelauzīt par to galvu, jo nevienā no uzņēmumiem, kas ir daļa no kādas Baltijas mediju uzņēmumu grupas, neesmu dzirdējis, ka būtu problēmas ar ietekmi vai akcionāru iejaukšanos satura veidošanā, vai jebkādām citām lietām, kas pēdējā laikā kļuvušas mūsu valstī jūtīgas. Laba, globāla vai vismaz visbaltijas struktūra, kas strādā vairākos tirgos un kuras ietvaros var mainīties ar pieredzi un, ja nepieciešams, iegūt zināmu atbalstu tehnoloģiju vai dizaina ziņā, ir apsveicama, jo ļauj drošāk stāvēt uz kājām un augt ātrāk. Latvija ir maza, visi visus pazīst, tiklīdz divi latvieši satiekas, tā sāk dalīt ietekmi. Ja pa vidu ir neitrāla īpašnieku struktūra, kam ir tikai biznesa intereses, tas pat ir labi. Man drīzāk gribētos, lai šeit saimniekotu latviešu bankas, nevis skandināvu. Tad varbūt arī mediju vidē situācija būtu cita.

Kamēr skandināvu bankas saimnieko, lielie skandināvu mediju uzņēmumi Latviju pamet.

Tur katrs gadījums būtu jāskata atsevišķi, tā nav sistemātiska tendence. Cits jautājums, kāpēc bizness grib pamest Baltijas reģionu un ko mēs varbūt darām nepareizi. Blakusparādība tam ir – cilvēki aizbrauc, iekšzemes kopprodukts būtiski nepieaug, reklāmas tirgus nepaplašinās.

Kas ir TVNET brends?

Zīmols ir solījums pircējam. Tam laika gaitā ir jāmainās. Iepriekš TVNET solīja ievērojamas ziņas, šobrīd mēs solām īstas un patiesas ziņas. Bet ar ziņām nevienu vairs īsti pārsteigt nevar. Piedāvāt patiesas ziņas ziņu portālam ir tāpat, kā cilvēkam katru rītu piecelties un iztīrīt zobus, ar to nevienu nepārsteigsi. Protams, ir jāraksta patiesas ziņas. Es ļoti vēlos, lai TVNET nākotnē nevis vienkārši rakstītu patiesas ziņas, bet stāstītu aizraujošus stāstus, vienlaikus informējot par būtisko.

«Gribam konsolidēt valsti - vajag konsolidēt medijus,» šis ir Aināra Šlesera citāts no bēdīgi slavenajām «oligarhu sarunām», kurās tika dalītas ietekmes sfēras Latvijas medijos. Cik stipri šobrīd ir Latvijas mediji, ņemot vērā visas īpašnieku ķēdes?

Man šķiet, ka ļoti stipri. Pirmkārt, es domāju, ka šīs īpašnieku ķēdes nekādā veidā neietekmē īpašnieku struktūras ārzemēs. Ja runājam par mediju ienākumu avotu, kas pamatā ir reklāma, šī vide kļūst arvien tīrāka, caurskatāmāka, saprotamāka un mazāk orientēta uz korporatīvu darījumu organizēšanu. Vienmēr var nopirkt zināmu apjomu auditorijas, tehniski izmantojot tos pašus tīklus. Ekonomiski medijiem darboties ir daudz vieglāk. Problēma ir apstāklī, ka tīrā veidā medija publikācija var sasniegt salīdzinoši maz. Piemēram Zviedrijas vēsturē ir slavenā «Toblerone» lieta – 1995. gadā zviedru politiķe Mona Salina ar valsts kredītkarti iegādājās šokolādīti. Laikraksts «Expressen» šo gadījumu darīja zināmu publikai, sākās troksnis, viss beidzās ar to, ka viņa atkāpās no amata. Tur bija vēl daži pirkumi, bet ne vairāk par dažiem simtiem eiro. Es neatceros nevienu gadījumu, kad daudz nopietnākas šaubu ēnas par kaut kādiem darījumiem vai lēmumu pieņemšanas procesu būtu nopietni ietekmējušas nopietnu spēlētāju turpmāko likteni Latvijā. Mediju spēja darboties patstāvīgi ir kļuvusi labāka, bet grūti teikt, vai mediju ietekme uz reālajiem dienaskārtības notikumiem ir pieaugusi. Visticamāk, ka ne.

Un kādēļ tas tā ir?

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Cilvēkiem nav instrumentu, lai ļoti precīzi un nekavējoties ietekmētu procesus. Raidījumos «De facto», «Nekā personīga», «Bez tabu» ir kaudzēm materiālu, kur par katru epizodi varētu ierosināt krimināllietu.Tas nenotiek, vainīgie turpina darīt, ko darījuši – atsakās no intervijām, izmet žurnālistus pa durvīm un turpina strādāt. Tā Latvijā ir būtiska problēma.Iespējams, ka cēlonis ir varas tīklojumā, slēgtā varas struktūrā, tādā kā pulciņā, kur viens otru aizstāvēs tikmēr, kamēr tas būs izdevīgi. Kamēr tā būs, mediji neko nespēs mainīt.

Vienīgais, ko mediji šādā situācijā var darīt, – nepārstāt par to runāt un nemitīgi to atgādināt.

Precīzi. Kamēr nomainīsies paaudzes, politiskā kultūra un virkne no esošā politiskā tīklojuma personāžiem pensionēsies vai pametīs skatuvi, jo būs lieki. Kad parādīsies politiskie spēki ar savu piedāvājumu, kas būs atšķirīgs no esošā, ne solījumu kaudze muļķu partijas līmenī.

«Drukātie mediji ir visdrošākais informācijas avots, jo tie nekad neatļausies publicēt nepārbaudītu informāciju,» tā uzskata «Rīgas Viļņu» valdes priekšsēdētāja Aija Šmidre. Taisnība vai ne?

Ja cilvēks uzrakstījis materiālu, nav svarīgi, kur viņš pēc tam to publicē. Tas atkarīgs no žurnālista un redaktora, nevis satura nesēja. Vēsturiski uz papīra sarakstīts tik daudz muļķību, ka par maz neliksies, tāpat internetā varam atrast veselu kaudzi mēslu. Tas ne par ko neliecina, šajā gadījumā cilvēks vienkārši aizstāv savu industriju, kurā ar sirdi un dvēseli strādā, un tas ir labi.

Vai mediji ir sabiedrības spogulis?

Gan jā, gan nē. Nē - tādēļ, ka vienmēr būs mediji, kas tomēr gribēs būt mazliet elitārāki nekā vidējais statistiskais sabiedrības viedoklis. Tāpat vienmēr būs mediji, kas gribēs strādāt atbilstoši pieprasījumam. Skaistums ir dažādībā. Tā tas arī turpināsies, tikai atliek cerēt, ka tirgus nesašaurināsies tālāk un spēs nodrošināt šo dažādību arī turpmāk..

Kādi būs elektroniskie mediji pēc 17 gadiem?

Man šķiet, ka atsevišķu mediju robežas izplūdīs, būs skaidri izteiktas platformas, kas ļaus agregēt un meklēt saturu. Un būs nosacīti producenti, kas šo saturu ražos un publicēs. Iespējams, tās vairs nebūs tikai mediju grupas, bet individuāli cilvēki. Jau tagad mēs redzam «jūtūberus» ar miljoniem sekotāju. Tiek filmēti ceļojumu piedzīvojumi, montēti un izlikti citiem apskatei, tādējādi ļoti foršā veidā nopelnot iztiku. Šāda satura būs arvien vairāk, un tas kļūs aizvien dažādāks. Robežas izplūdīs, un mēs vairs īsti nezināsim, ko mēs satura platformā skatāmies – vai tas ir TV3 vai Latvijas Televīzija, «Netflix» vai kāds ceturtais satura piegādātājs, kura nosaukums mums nav iespiedies atmiņā, jo mēs gribam redzēt tikai to filmu, ko tas piedāvā. Domāju, ka tā nav problēma, mums tikai sev jāatbild, kas mēs gribam būt – platforma vai satura ražotājs.

Vēl kāds citāts: «Ceturtā vara, manuprāt, tomēr lielā mērā ir izvirtusi un pakļauta reklāmas loģikai, acīmredzot dzenoties pēc klikšķa, un nekādi augstāki ideāli par to, ko nozīmē būt medijam, neeksistē. Jo normālām ziņām blakus ir kaut kādas mākslīgi ģenerētas un no pirksta izzīstas pasakas un tukši savārstījumi,» tā par lielajiem portāliem saka zīmolu speciālists Krišjānis Papiņš. Kā tur ir ar ceturto varu Latvijā? Cik lielā mērā tā kalpo reklāmai?

Es negribētu teikt, ka ceturtā vara kalpo reklāmai, bet nenoliedzami mēs visi cīnāmies par auditoriju. Tas, ka auditorijas uzmanība pēdējo 15, 20 gadu laikā ir mainījusies, ir nemaināms fakts. Uzmanības laiks, kas dots katram no medijiem, ir saīsinājies, bildes kļuvušas lielākas, video saturs kļuvis daudz pieejamāks. Visi grib skatīties bildes, nevis tērēt enerģiju un lasīt tekstus. To visu jāņem vērā, lai cik tas bēdīgi arī nebūtu. Ja paskatāmies mūsu resursu lasītākās ziņas, būs maz pārsteigumu – kriminālziņas, šovbizness, skandāli – vēlams ar politiķiem un vēlams ar pikantu pieskaņu.

Tā bijis visos laikos.

Bet tas jāņem vērā un ar to jāsadzīvo. Mēs nevaram pateikt, ka esam baltāki, nekā esam. Mums jāpiedāvā auditorijai tas, kas to interesē, vienlaikus nedrīkstam izvairīties no nopietnām tēmām, kas svarīgas ne tikai mums kā medijiem, bet arī mums kā pilsoņiem, šīs valsts iedzīvotājiem. Mūsu mērķis ir iesaistīt šajā retorikā par nopietnajiem jautājumiem interesentus, ja kāds vēl ir palicis. Tad varbūt cilvēki sāks domāt un patērēs tālāk normālu saturu. Mēs nebūsim balti. Un arī melni ne.

Komentāri (3)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu