«Cietsirdīgās olas». Mēs jūs piespiedīsim mīlēt vistas!

«Mums visu laiku jātaisnojas, ka neesam sliktie. Cilvēku attieksme ir mainījusies – viņi nāk un prasa, vai arī mēs mokām vistas. Tas ir briesmīgi,» saka zemnieku saimniecības «Rasas» pārstāve Kristīne Grandovska.

«Rasas» ir 1992. gadā dibināts ģimenes uzņēmums – viens no retajiem, kas «izdzīvoja» 2012. gadā, pēc tam, kad sāka darboties ES direktīva, kas prasīja uzlabot vistu labturību, šauro vistu būru vietā ieviešot modernizētus. Latvijā ir 12 uzņēmumi, kuros olu ražošana notiek industriālā līmenī, un tikai četros no tiem dējējvistas šobrīd tiek turētas sprostos - «Balticovo», «Alūksnes putnu ferma», «Nīckarsti» un «Rasas».

Ņemot vērā, ka līdz 2025. gadam lielveikali apņēmušies pārstāt tirgot sprostu vistu olas, uzņēmumi būs jāpārveido vai jālikvidē.

Tikmēr ES dējējvistu labturības prasības reglamentē ļoti detalizēti un precīzi. Turklāt

ES prasības lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzībā ir vienas no stingrākajām pasaulē.

Dējējvistai būrī ir vismaz 750 kvadrātcentimetru liela platība, kas vistai ļauj izplest spārnus un brīvi izkustēties, kā arī jānodrošina, lai būra kopējā platība nav mazāka par 2000 kvadrātcentimetriem. Katrai vistai ir vismaz vismaz 15 cm gara vieta uz laktas, bet barības siles garums 12 cm katrai iemītniecei.

Dzīvnieku draugi saka, ka vistu laimei ar to ir par maz.

«Mēs modernizējām sprostus un izpildījām visas prasības,» nosaka Grandovska. Cilvēku klaji negatīvās attieksmes dēļ, kas balstīta nevis faktos un zināšanās, bet gan emocijās, ko izraisījusi «vistu atbrīvotāju» kampaņa, viņa atsakās tikties un izrādīt saimniecību. «Pagaidām gribam distancēties,» atklāti pasaka saimniece. «Protams, tā ir ražošana – vistas saulē nelūkojas un uz vārdu neatsaucas.»

Tikai lētos sektantu bukletos ir paradīzes ainiņas, kurās pūkainas vistiņas smaidot rotaļājas ar eņģeļiem līdzīgiem mazuļiem.

«Tomēr barību mēs gatavojam paši no graudiem, mikroelementiem, vitamīniem. Telpās ir mākslīgais apgaismojums, vistām ir speciāla vieta aiz aizkariem, kur dēt, lakta, kur sēdēt, un speciāla «nagu vīlīte», kur pakašņāties,» turpina saimniece. Ideālais variants esot viena ola dienā, bet tik daudz ne vienmēr sanākot. Uzskats, ka lauku olu dzeltenums ir košāks, nav mīts – tā patiešām esot.

Laukos vistas ēd burkānus un bietes, tāpēc olās ir vairāk karotīna un līdz ar to dzeltenās krāsas.

Savukārt olu čaumalas stiprumu nosaka kaļķis, kas atspoguļo vistas veselības stāvokli – nagu stiprumu, kuņģa darbību. Jaunāku vistu olu čaumala ir stiprāka, vecāku plānāka, vistu turēšanas aizkulises atklāj saimniece. Uz «Rasām» cāļi atceļo no Zviedrijas, bet pieaugušu vistu dzīves cikls ir pusotrs gads. Pēc tam vistas tiek pārdotas zemnieku saimniecībām, kur nomainot spalvu un turpinot dēt.

Vistu kari

«Vistu lieta» sākās ar to, ka 2016. gada rudenī biedrība «Dzīvnieku brīvība» publicēja materiālus no «Balticovo» sprostos turēto dējējvistu novietnēm Madonā, Daugavpilī un Iecavā. Pērn augusta sākumā lietuviešu dzīvnieku aizstāvji «Tušti narvai» nāca klajā ar šokējošiem video no sprostos turēto dējējvistu fermām Lietuvā, kurās ražotās olas tiek pārdotas arī Latvijā ar «Rimi» preču zīmi. Bez šausmām un riebuma skatīties uz parazītu apsēsto un beigto vistu tuvplāniem nebija iespējams.

Nekavējoties reaģēja gan Latvijas, gan Lietuvas pārtikas un veterinārie dienesti, kas drīz vien apliecināja, ka dzīvnieku draugu izplatītā informācija par it kā notikušiem dzīvnieku labturības pārkāpumiem Baltijas olu ražotnēs nav apstiprinājusies. «Nav grūti ar lauksaimniecību nesaistītiem cilvēkiem parādīt šokējošus tuvplānus un iestāstīt, ka dzīvnieki tiek spīdzināti,» skaidro putnkopji.

Cilvēki uzķeras!

«Dzīvnieku brīvība» turpināja vērsties pret «cietsirdīgas izcelsmes produktu», prasot lielveikaliem atteikties no sprostos turētu vistu olu tirdzniecības.

Par «vistu draugu» akcijām rokas priecīgi saberzēja kompānijas, kuru interesēs ir iespiesties neapgūtā tirgū, un, lai to izdarītu, tās ir gatavas likt lietā dažādas metodes.

Veikalu ķēde «Lidl», kas drīzumā plāno ienākt Latvijā, publiski paziņojusi, ka līdz 2025. gadam pāries uz brīvi turētu vistu olām.

2017. gada sākumā arī «Maxima Grupe» paziņoja, ka 2025. gads iezīmēs sprostos turētu vistu olu tirgošanas beigas. Arī «Rimi» paziņoja par atvadām no olām, ko apzīmē ar ciparu 3.

Tendencei pievienojušies pieci jauni Latvijas uzņēmumi - viesnīca «Wolmar», restorāni «Domini Canes», «Goldingen room», «ID Gourmet» un kokteiļbārs «Mākonis Cocktails & Design».

Pilnīga pāreja no kūtīm, kurās vistas mitinās sprostos, uz alternatīviem vistu turēšanas apstākļiem izraisīs ievērojamu olu un citu produktu cenu kāpumu.

Ja «Dzīvnieku brīvībai» patiešām rūpētu vistu liktenis, viņi atrastu veidu, kā uzrunāt Briseles amatpersonas, un dotos piketēt pie Eiropas Komisijas. Tā uzskata Latvijas Olu ražotāju asociācijas vadītāja Solvita Gulbe.

Gulbe saka, ka tik augstas dzīvnieku labturības prasības kā Eiropā nekur citur pasaulē nav. «Ja olas tiktu importētas no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienības, tad gan būtu bažas, vai dzīvnieki tiek turēti atbilstošos apstākļos. Tomēr labāk balsosim par savējiem un pirksim pašmāju olas,» mudina Gulbe.

Vistas laime

Nav jau tā, ka mistiskajā 2025. gadā noslēgsies vistu brīvlaišana. Ne visas dējējvistas Latvijā tiek turētas būros. Kopumā ir četras vistu turēšanas metodes, par kurām varam uzzināt pēc marķējuma uz olām. Ar ciparu 0 apzīmē bioloģisko ražošanu, ar 1 marķē brīvi turētas dējējvistas, ar 2 – dējējvistu turēšanu kūtī, bet ar 3 sprostos turētas vistas.

"Nulles un pirmajam marķējumam kopīgs ir tas, ka putni iet ārā. Brīvi turētās vistiņas tiek barotas ar zemniekiem pieejamo barību – kviešu graudiem, kas papildināti ar dažādiem labumiem. Olas, kurām piešķirts cipars divi, nāk no vistām, kuras samērā brīvi pastaigājas kūtī, bet ārā neiet. Trijnieks piešķirts sprostos turēto putnu olām,» par to, kā pie mums dzīvo vistas, stāsta Gulbe, piemetinot, ka bioloģiskā ražošana ir būtiski dārgāka nekā rūpnieciskā.

Bioloģiski turētas vistas ne vien brīvi pastaigājas, bet arī ēd tikai un vienīgi sertificētu, bioloģiski tīru barību, kas nozīmē, ka neviens vistas apēstais graudiņš nav sakāries ar lauksaimniecības ķimikālijām.

Bioloģiskā vistu barība ir apmēram četras reizes dārgāka par parasto vistu barību. Protams, tas ir pamanāms arī gala cenā. Nulltās oliņas izvēlas cilvēki, kuri seko ekoloģiskās modes tendencēm.

Robeža, no kuras sākas rūpnieciskā ražošana, ir 350 putni. "Šie vistu audzētāji savu produkciju var piedāvāt lielākiem un mazākiem veikaliem, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Turpretim tie, kuru ganāmpulks ir mazāks, produkciju realizē tikai ar tiešās pārdošanas metodi – tirdziņos un tamlīdzīgi,» vistkopības aizkulises atklāj asociācijas vadītāja.

«Protams, ražošanā procesi ir mehanizēti, bet tā ir jebkurā jomā – pienkopībā, gaļas lopkopībā,» ilūzijas kliedē Gulbe un piemetina, ka vistas ir ļoti jutīgas būtnes. «Jebkas, kas iztraucē rutīnu, vistā rada satraukumu un traumē. Ja sprostā dzīvojošu vistiņu izlaiž brīvā dabā, tā piedzīvo lielu stresu un no pārdzīvojumiem var pat aiziet bojā. Komfortabli šis mājputns jūtas rutinētos, mierīgos apstākļos.

Ir veterinārārsti, kas uzskata, ka dzīvesveids sprostā vistai sagādā vismazāko stresu un ir vispiemērotākais.

Asociācijas darbā mēs saskaramies ar gadījumiem, kad laukos dzīvnieki jūtas slikti. Ir saimniecības, kur vistas tiek nepareizi turētas un barotas. Līdz ar to nevar viennozīmīgi sacīt, ka brīvībā turētās vistas ir «laimīgākas» nekā sprostos. Viss atkarīgs no cilvēku zināšanām un attieksmes. Piemēram, ir stereotips, ka putni ēd maizīti, bet tā gluži nav – ja putns apēd maizi ar pelējumu, toksīni nonāk arī olās. Putns apēd jebko, ko tam piedāvā, piemēram, jēlas zivis. Protams, šādā gadījumā arī olas odīs pēc zivīm. Olās ir ne tikai veselībai derīgas sastāvdaļas, bet arī viss kaitīgais, ko putns apēdis.

Gulbe iesaka nekādā gadījumā nepirkt olas «no rokas» pie kādas lauku tantiņas, jo «tā ir bumba ar laika degli». «Kamēr nestrādāju šajā jomā, arī es nezināju, kādas briesmas var draudēt no it kā tik nevainīga produkta kā olas.

Jāņem vērā, ka vista ir visēdāja. Ir desmitiem slimību, ar ko tā var saslimt, piemēram salmoneloze, zarnu baktērijas.

Putniem bīstama ir putnu gripa, Ņūkāslas slimība.» Pērkot lauku olas, jāpalūdz tirgotājam uzrādīt PVD atļauju. Ja saimniecībā tiek turētas vairāk nekā 50 vistas, olas tiek marķētas,» paskaidro eksperte.

Sprostos turētu un brīvē audzētu vistu olas no uztura viedokļa tikpat kā neatšķiras – vien dažās nebūtiskās niansēs, apliecina uztura speciāliste Ksenija Andrijanova. Atšķirība ir barībā. Piemēram, industriāli audzētu vistiņu barība ir sabalansēta. Kas konkrētā dzīves posmā vistai ir visvairāk vajadzīgs, aprēķina programma. Turpretim vista, kas pastaigājas pa pļavu, knibina zālīti, atrod tārpiņus. Ārpus sprostiem turētu vistu, kas uzturas ārā, olu dzeltenums ir citādāks taukskābju satura dēļ. «Ja ražotājs ir godīgs, visas olas ir labas un drošas,» saka uztura speciāliste.

Uzņēmuma «Balticovo» uztura eksperti saka, ka olas, kas startē ar 1., 2. un 3. numuru, faktiski neatšķiras, jo gan sprostos mītošās, gan kūtī un ārā brīvi staigājošās vistas saņem tikpat kā vienādu barību. Vistas, kuras vairāk kustas, saņem mazliet vairāk rapšu raušu, kas ir vajadzīgi vistu enerģijai.

Biovistas pasauli nepabaros

Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure saka: jāņem vērā tas, ka mēs neesam tik bagāti kā vecās Rietumu valstis Vācija, Francija, Anglija. Ir pagājis neilgs laiks, kopš pašmāju uzņēmēji sākuši modernizēt saimniecības – daudzas ir iznīkušas, citas ķepurojas. «Mēs esam par nabadzīgu, lai uzreiz sasniegtu augstu līmeni, kā, piemēram, Vācijā, kur ir plaša kūšu sistēma.» Ja olu saturs un uzturvērtība ir tāda pati, kāpēc pāriet uz dārgākajām lauku olām, pēc kurām nav pieprasījuma?

Šure atgādina, ka olas ir ārkārtīgi daudzos produktos. Vai sabiedrība būs gatava majonēzes, cepumu, kūku, maizes, makaronu sadārdzinājumam, tāpēc ka, iespējams, mitināšanās būros vistām rada diskomfortu?

Pilsoniskas aktivitātes, kuru rezultātā tiek konstatēti un novērsti pārkāpumi, vērtējamas pozitīvi, saka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

viņš piemetina, ka dažreiz mākslīgi tiek veidotas biedrības, kuras darbojas nevis pēc pārliecības, bet gan ir instruments, lai realizētu kāda intereses.

«Svarīgi, lai visās jomās būtu godīga konkurence – tā ir ābeces patiesība.»

«Ja kāda dzīva būtne, kurai ir asinsrite un nervu sistēma, dod mums barību, kas ļauj mums būt veseliem un attīstīties, mums pret to jāizturas ar cieņu,»

saka uztura eksperte Ksenija Andrijanova. «Pat ja mēs vistām atņemam olas, tās ir pelnījušas komfortu, nevis drausmīgus apstākļus. Tomēr, racionāli raugoties, ja gribam par adekvātu cenu pabarotu pasauli, no rūpnieciskās olu ražošanas ir grūti atteikties. Arī ideja par atteikšanos no dzīvnieku valsts produktiem, kaut idejiski ir skaista un praktiski - realizējama, diez vai ir piemērota cilvēkiem, kas dzīvo nelabvēlīgos klimatiskajos apstākļos, vai tiem, kam ziemā ir ierobežota piekļuve augļiem un dārzeņiem. Pārāk daudz cilvēku pasaulē dzīvo uz iztikas minimuma robežas.»

Būtu nežēlīgi to piedāvāt mammai, kura, lai pabarotu bērnus, skaita pēdējos centus.

Pēc viņas domām, labākais risinājums ir individuāla izvēle, pērkot olas. «Ja tevi emocionāli uzrunā brīvi turētu vistu saimniecības, pērc tajās ražotas.»

Pārdomas nobeiguma vietā

Gadās, ka par laimīgu vistu un sivēnu dzīvi runā zilzeķes, kas savus modificētos mopšus ietērpj mežģīņu mētelīšos. Tā ir vienkāršāk un jautrāk, nekā doties uz lauku slimnīcas gerontoloģijas nodaļu nomainīt pamperus vecam cilvēkam, kurš vientulībā pietuvojies nāves slieksnim. Jaunos, stilīgos hipsterus bez atbilstošas izglītības, bet ar noslieci uz zaļumu var sastapt Vecrīgas klubiņos un košos brīvdabas festivālos. Viņiem ir dredi, zīmīgi tetovējumi, vairākus simtus vērts ekostila apģērbs, kabatā biļete lidojumam uz tuksnešos izmirstošo kaktusu aizstāvju saietu Ņujorkā. Viņi ir nosauļojušies, ar veselīgu sejas krāsu un labu angļu valodu. Viņus nekad nesatiksiet nomaļā fermā mēžot netīrumus, slaucot govi, novācot no lauka bietes, tīrot skursteni vai palīdzot fermeriem uzcelt kūti. Tur nav publikas, kas aplaudē un novērtē viņu «cēlo» rīcību.