Efektīvākais veids cīņai ar politisko korupciju ir reāla soda pieredze jeb nesodāmības sajūtas izskaušana, starptautiskajā konferencē «Ceļā uz atklātību, atbildību un labāku pārvaldību: trauksmes celšanas veicināšana, cīņa pret korupciju, nākotnes perspektīvas» sacīja Korupcijas pētniece Rasma Kārkliņa.
Viņasprāt, ir daudz skaļu korupcijas lietu, par kurām ir runāts un rakstīts medijos, bet nav nekādu rezultātu, un tas demoralizē citus cilvēkus, kas gribētu valstī kaut ko mainīt. Klātesošajiem pētniece centās definēt politisko korupciju, minot arī piemērus un norādot ka tā ietver kompleksas darbības, tostarp valsts sagrābšanu, kas ietver valsts institūciju «de facto» pārņemšanu, privātu «muižu» veidošanu un publisku institūciju izmantošanu savas un «savējo» bagātības vairošanai.
«Politiskā korupcija arī ietver slepenu koruptīvu varas tīklu veidošanu, likumdevēja varas ļaunprātīgu izmantošanu, tiesas procesa korupciju, korupciju medijos un citas. Mediju jautājumos arī nav rezultātu par to, kam tad pieder lielākie mediji, neskatoties uz to, ka ir aizdomas,» norādīja Kārkliņa.
Pēc pētnieces domām, korupcija pēc definīcijas ir slēpta, tādēļ to ir grūti pierādīt, tomēr ir veidi, kā mazināt politisko korupciju. Politiskās korupcijas apkarošanā svarīga loma ir institūcijām, proti, skaidriem un stingriem likumiem. Jābūt arī pretkorupcijas iestādēm un pilsoniskas pretkorupcijas organizācijām un sadarbībai starp institūcijām. Svarīgi ir arī rīki korupcijas atklāšanai, pie kuriem pētniece minēja trauksmes cēlājus, pētniecisko žurnālistiku un operatīvo darbību.
"Ļoti būtisks ir sabiedriskais nosodījums, skaidra sabiedrības informēšana un skaidrojums par korupcijas kaitējumu sabiedrībai. Tāpat jākoncentrējas arī uz stratēģiju, proti, jābūt fokusam uz lielāko sabiedrisko kaitējumu un "lielajām zivīm" jābūt kā prioritātei, skaidroja Kārkliņa.
Viņasprāt, pats būtiskākais ir nesodāmības pieredzes novēršana, proti, ātra izmeklēšana, nekavēta tiesvedība, kā arī redzams un iespaidīgs sods. Pētniece vērsa klātesošo uzmanību, ka diemžēl līdz šim Latvijā ir vērojama nesodāmības kultūra. «Varbūt labāk pat neatklāt sabiedrībai lielas lietas, nekā sacelt troksni un beigās pateikt, ka nav rezultāta, kas veicina nesodāmības izjūtu ne tikai vainīgajos, bet arī sabiedrībā,» uzskata Kārkliņa.
Arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja Demokrātiskas pārvaldības un dzimumu vienlīdzības nodaļas priekšnieks Marcins Valeckis uzsvēra, ka cīņā ar politisko korupciju nepieciešami neatkarīga finansējuma regulatori, vēlētāji, kas gatavi izbalsot koruptīvus politiķus, pilsoniskā sabiedrība un mediji, kā arī nepieciešama spēcīga iekšējā kontrole pašās partijās.
Viņš arī vērsa uzmanību, ka pastāv sadarbības problēmas starp starptautiskām tiesībsargājošajām iestādēm, bet tajā pašā laikā korumpantiem starptautiska sadarbība nav nekāda problēma un šie noziedznieki kļūst arvien gudrāki. Tāpat vērojams disbalanss starp resursiem cīņai pret politisko korupciju un politisko partiju milzīgajiem resursiem un to plūsmām.
