Vaidere: Negribu, lai vācieši un francūži visu laiku māca mums dzīvot

Kāds, raugoties no Latvijas pozīcijām, šobrīd izskatās ES 2018.gada un daudzgadu budžets?

Pašlaik strādājam pie 2018.gada budžeta, un līdz šī gada 20.novembrim jātiek skaidrībā starp trim institūcijām - Eiropas Komisiju (EK), kas mums ir devusi budžetu, ES Padomi, kas ir mēģinājusi «nogriezt» visu, ko vien var, un EP. Vismaz pagaidām kā stabila lieta šķiet lauksaimniecības un reģionālā politika, par kurām joprojām Latvijai ir lielākā interese, un mums šīs jomas ir svarīgas. Mēs tomēr lielā mērā esam lauksaimniecības zeme un reģionālā politika mums arī ir vajadzīga, jo Latvijas vidējais ienākums ir krietni zem ES vidējā līmeņa. Mani mazliet sarūgtināja tas, ka Padomes priekšlikums ir «nogriezt» līdzekļus izaugsmei un darbam, šeit domājot par 2020.gada apvārsni. Arī Eiropas infrastruktūras savienošanas finanšu instrumenta mehānismam ir priekšlikums līdzekļus samazināt. Tas mums būtu ļoti sāpīgi, jo līdzekļi «Rail Baltica» ir ļoti vajadzīgi. Budžeta komitejā esam vienojušies, ka uzstāsim, lai šie līdzekļi nonāk atpakaļ budžetā.

Gribu vērst uzmanību, ka septembrī Itālijai no Solidaritātes fonda tika piešķirti 1,2 miljardi eiro un tāda summa ir absolūti unikāla, bet tā, bez šaubām, bija nepieciešama. Jāsaprot, ka šis solidaritātes fonds varētu būt diezgan nozīmīgs atbalsts arī Latvijai, tieši plūdu, lietavu, vētru gadījumā. Piemēram, 2005.gadā vētra Latvijā nopostīja diezgan daudz un mēs ieguvām ievērojamu summu no šī fonda. Arī tagad, domājot par plūdiem Latgalē, ir jāvērtē iespējas izmantot šo fondu. Ja zaudējumi sasniegs 0,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP), ja vēl papildus aplēš visus infrastruktūras zaudējumus un visām saimniecībām aprēķina neiegūto peļņu, tad zaudējumu apmērs varētu būt liels. Zaudējumi ir jāaplēš pietiekami pamatīgi, un nedrīkstam būt pārāk kautrīgi šo zaudējumu aplēšanā. Ir jāskatās, ko šo plūdu rezultātā zaudējis arī parastais cilvēks. Ļoti iespējams, mēs varētu pretendēt uz kādiem ES palīdzības maksājumiem, un šķiet, ka varbūt deviņi miljoni nav nekas, bet Latvijai tā tomēr būtu liela palīdzība. Tieši es esmu ziņotāja par to, kā nākamā gada budžetā tiks nodrošināti avansa maksājumi no solidaritātes fonda. Izmaksāt līdzekļus tā, kā tas tika izdarīts Itālijai, droši vien nebūs iespējams, bet avansa maksājumi būs iespējami.

Kāda ir situācija ar budžetu aizsardzībai un drošības pasākumiem?

Ļoti būtiski, ka ir paredzēta palielināta summa ES drošības stiprināšanai, pie tam ar aizsardzības pētniecības darbiem. Esmu regulāri dzirdējusi no NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga, ka problēma ir dažādās armijas struktūras, piemēram, Latvijai ir viena armijas struktūra, savukārt Francijai cita, līdz ar to tām ir grūti sadarboties. Tāpat gan pētniecības darbs militārajā jomā, gan militārā industrija ir ļoti fragmentēta. Piemēram, ir bijuši pētījumi, ka Francijā ražotie militārie šāviņi nav pielietojami citu valstu ražotajā militārajā tehnikā. Tas ir liels izaicinājums - harmonizēt šo sfēru un veidot šo ES Aizsardzības savienību, jo ES aizsardzībai tērē ļoti daudz - ASV tērē aptuveni 500 miljardus eiro, bet mēs tērējam 230 miljardus eiro gadā. Tomēr, ja analizē efektivitāti, tad ES tā ir daudz zemāka. Svarīgi arī piebilst, ka ES Aizsardzības savienība nekādā gadījumā nedrīkst dublēt NATO uzdevumus. Budžetā nākamajam gadam ir paredzēti ievērojami līdzekļi - sākumā ap 100 miljoniem eiro un pēc gada vēl ap 100 miljoniem eiro, lai varētu sākt veikt pētījumus un spertu pirmos soļus šo sfēru harmonizācijai.

Iestājamies arī par jauniešu bezdarba likvidēšanas vai samazināšanas stimulēšanu. Jau šogad tika iegūti papildu 500 miljoni eiro un nākamgad tiks iegūti vēl 500 miljoni eiro. Latvija ir ļoti labi izmantojusi naudu, kas šajā jomā tai bija paredzēta, un līdz ar to mēs vairs nevaram pretendēt uz šādu naudu, jo minēto pasākumu rezultātā jauniešu bezdarbs ir samazinājies. Šīm programmām būtu jāturpinās un budžetam vajadzētu būt pietiekami elastīgam gadījumā, ja rodas neparedzētas krīzes, lai pietiktu līdzekļu un nebūtu jāņem nost pētījumiem, izglītībai vai kam citam. Personīgi esmu ierosinājusi vairāk pievērsties jaunuzņēmumu attīstības veicināšanai, tas šķiet perspektīvs virziens Eiropā.

Kas ir lielākie riska faktori, ar kuriem rēķināties, plānojot nākamā gada ES budžetu?

Pašlaik 2018.gada budžets ir par diviem miljardiem eiro lielāks, tomēr vienlaikus rēķināmies ar to, ka pēc «Brexit» varētu būt budžeta samazinājums, un šīs bažas bija dzirdamas arī EK prezidenta Žana Kloda Junkera ikgadējā uzrunā par stāvokli ES. Ir arī aprēķini, ka samazinājums varētu būt aptuveni 15% no visa budžeta. Ja tas būs tik liels, tad jādomā, kā šos budžeta ienākumus vairot. Ja ES neizdosies panākt kaut kādu īpašu vienošanos ar Lielbritāniju, tad tirdzniecība noritēs pēc Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) principiem, kas nozīmēs, ka mūsu preces sadārdzināsies. Tas vienlaikus arī nozīmē, ka britiem nāksies maksāt dažādas nodevas, kas nonāks tieši ES budžetā. Jādomā arī par to, kā pavairot ES ienākumus, lai tas, ko izlietojam kopējām vajadzībām, palielinātos. Valstīm ir noteikti griesti, kas procentuāli no IKP jāiemaksā, bet neesmu dzirdējusi, ka kāda valsts šos griestus būtu sasniegusi. Tiklīdz kādai valstij kāda summa ir jāiemaksā, tā sākas lieli ķīviņi. Tomēr ir skaidri jāpadomā, jo kopējās vajadzības ir lielas.

Tikmēr migrācijas politikai budžets ir samazināts par 20%, jo visi līdzekļi, kas bija paredzēti šim gadam, nav izlietoti, un krietni samazinājušās arī migrācijas plūsmas. Kopējais pēdējos gados atvēlēto līdzekļu apjoms migrācijas politikai ir ievērojams jeb aptuveni 22 miljardi no 2015.gada līdz 2018.gadam.

Kādi vēl ir ES tuvākās nākotnes izaicinājumi bez jau pieminētā «Brexit», migrācijas politikas un drošības?

Galvenais jautājums līdzās iepriekš minētajiem ir ES ekonomisko attiecību veicināšana un konkurētspējas nodrošināšana. Ir jāspēj pasaulē noturēties, jo pasaule ir atvērta un konkurence parādās gan no Ķīnas, gan Austrumiem un Rietumiem. ES ir relatīvi lielas algas un stabila sociālā nodrošinājuma sistēma, kas ne vienmēr palīdz konkurētspējas veicināšanai. Arī Junkera runā par konkurētspēju un ekonomikas attīstību dzirdēju mazāk. Eiropas Investīciju mehānisms, ko ES ir ieviesusi, nav slikta lieta, bet maziem un vidējiem uzņēmumiem kopīgais atbalsts būtu vairāk vajadzīgs. Tāpat lauksaimniekiem jāpastrādā pie platību maksājumiem, lai tie tik ļoti neatšķirtos starp dažādām valstīm.

Tagad tiek strādāts pie daudzgadu finanšu plāna, kas būs no 2020.gada, un ir dažādas runas par to, kā tas varētu izskatīties. Gribam noklausīties EK viedokli, vai tiešām septiņu gadu plānošanas periods ir nepieciešams, un varbūt pietiktu ar pieciem gadiem. Septiņi gadi - tas tomēr ir ilgs posms, bet pieci gadi būtu optimāli un vajadzīgi, lai redzētu, kā attīstīsies tās jomas, kuras mūs interesē.

Kā noregulēsies attiecības ar Lielbritāniju, nevaram pateikt, tādēļ daudzgadu finanšu plānu šobrīd ir problemātiski iezīmēt. Ir vajadzīgs pārvietot vairākas ES iestādes, jādomā, kā lauzt līgumus, kas maksā ļoti dārgi. Tāpat nezinām, vai Lielbritānija samaksās izstāšanās rēķinu. Budžets būs atkarīgs no tā, kādu vienošanos ar britiem mēs panāksim. Ja nepanāksim nekādu vienošanos, tad var būt lielas grūtības gan vienai, gan otrai pusei, tāpēc zināma nenoteiktība šobrīd ir.

Saistībā ar «Brexit» Latvijas uzņēmējiem droši vien vajadzētu būt plānam B?

Jā, tomēr uzņēmēji mēdz būt ļoti elastīgi. Lielā mērā ir pārvarētas grūtības, kas tos sagaidīja pēc ES sankciju ieviešanas Krievijai. Tas sākumā šķita dramatiski, bet ļoti daudzas nozares ir pārkārtojušās uz citiem tirgiem un funkcionē ļoti labi. Uzņēmējiem jau agrāk bija jāsaprot, ka Krievijas tirgus var būt ļoti plašs un ienesīgs, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi nestabils.

Kāds ES nākotnes scenārijs būtu vispiemērotākais Latvijai?

Divu ātrumu Eiropa, protams, jau pastāv. Tām valstīm, kurām ir zemāks IKP un zemāks ekonomikas attīstības līmenis, pie kurām okupācijas dēļ diemžēl pieder arī Baltijas valstis, Bulgārija, Rumānija, vidus un Austrumeiropas valstis, noteikti ir jāattīstās straujāk un tām ir vajadzīga palīdzība, kas nav vajadzīga Vācijai un Francijai. Ja eirozonas valstis kaut kā ļoti cieši apvienotos un pārējās valstis tādējādi tiktu atstātas aiz borta, tas nebūtu nekas labs. Man šķiet, ka eirozonai ir jāregulē savas attiecības ekonomiski, bet politiski ir grūti pateikt, kā to vajadzētu darīt. Domāju, ka valstīm ir jābūt savai patstāvībai, jo mēs apvienojāmies ar citām valstīm ES, lai savu suverenitāti aizstāvētu. Tāda nivelēšana un unifikācija nav Latvijas interesēs, un mēs negribētu, lai vācieši un francūži visu laiku māca, kā mums ir jādzīvo. Uzskatu, ka tām valstīm, kurām ir zemāks līmenis, jāattīstās straujāk, un šeit svarīga ir solidaritāte. Vienlaikus jāpatur prātā, ka eirozonas ekonomiskajā sfērā, lai stiprinātu eiro valūtu, vairāk nepieciešama harmonizācija ekonomisko instrumentu pielietojumā.

Tātad eirozonas politiska apvienošana, jūsuprāt, nebūtu labs risinājums?

Jā, tā ir baiļu puse, runājot par divu ātrumu Eiropu, kad eirozonas valstis apvienotos un pārējie paliktu aiz borta. Latvija šajā ziņā būtu pirmajā un drošākajā laivā, bet arī šim scenārijam tomēr ir otra puse. Junkers savā runā vairs nepieminēja līdz šim izskanējušos piecus scenārijus, bet gan runāja par jaunu attīstības modeli, varbūt galu galā tas būtu kāds sestais variants, kas nepieciešams. Domāju, šobrīd tas pašam Junkeram vēl īsti nav skaidrs. Katrā gadījumā Latvijai būtu ļoti svarīga droša Eiropa ar drošām robežām, ar solidaritāti drošības jomā un ārējo robežu apsardzībā un ar palīdzību ekonomikas jomā, lai sasniegtu Eiropas vidējo līmeni. Latvijai struktūrfondu dēļ bija vieni no vislabākajiem rezultātiem, bet, protams, visu laiku nevar staigāt ar izstieptu roku un prasīt. Ir jārada apstākļi, lai uzņēmēji var strādāt un ražot, bet kādu brīdi mums noteikti Eiropas atbalsts būs vajadzīgs, īpaši infrastruktūrai. Tā ir tāda Eiropa, kāda Latvijai būtu izdevīga un laba - droša un ar solidaritāti attiecībā pret vājākiem.

Kurās jomās mums šī solidaritāte būtu visnepieciešamākā?

Citi reizēm aizmirst, ka Latvijai ļoti būtiska lieta ir aizsargāt ES austrumu robežu. Tomēr tā ir ne tikai mūsu, bet arī ES austrumu robeža, bet bieži jūtu, ka daudz kas šajā sakarā tiek atstāts mūsu pašu ziņā, un no Eiropas dzirdu - «rociet grāvjus, celiet sienu, dariet ko gribiet, bet tā nav mūsu darīšana». Ir labi tām valstīm, kuras atrodas Eiropas iekšienē, kurām nav ES ārējo robežu, kuras jūtas relatīvi droši un kurām nav tādu izdevumu. Tādām valstīm šī problēma neinteresē, bet mums tā ir ļoti būtiska.

Tāpat ļoti nepieņemami ir tas, kas notiek Itālijā un ES dienvidvalstīs. Atceros, kad biju Ārlietu komitejā un pienāca pirmie palīdzības saucieni no Itālijas un Grieķijas par ļoti lielo migrantu pieplūdumu, visas pārējās valstis izlikās nedzirdam, bet rīkoties vajadzēja jau tad. Tagad ir uzradušās interesantas nevalstiskās organizācijas (NVO), kas it kā glābj cilvēkus, bet tā vietā, lai viņus nogādātu atpakaļ, šie cilvēki tiek vesti uz Eiropu. Cilvēki zina, ka viņus izglābs. Nesen kādā sanāksmē Tunisijā tikāmies ar Itāļu kuģi, kas koordinē glābšanas darbus. Šie darbinieki sacīja, ka ir palielinājies NVO skaits, kas glābj cilvēkus un ved uz Itāliju, un cilvēki izmanto arvien nedrošākus peldlīdzekļus, jo zina, ka tiks izglābti. Tādā veidā plūsmas turpina attīstīties, bet, ja visus ātri nogādātu atpakaļ, tad plūsmas apstātos. Tādēļ ir daudz lietu, ko darīt robežas stiprināšanā.

Vācijas kancleri Angelu Merkeli tagad kritizē par kādreizējo līgumu ar Turciju migrācijas kontekstā, bet vismaz tas strādā. Sadarbība ar Turciju mums maksā daudz, bet tomēr bēgļu straumes ir samazinājušās. Vāciešiem ir tāda pati nostāja kā man, ka Turcija nav un nebūs ES dalībvalsts. Varam runāt par priviliģēto partnerību, bet tagad, kad Turcija aiziet tālu prom no demokrātijas, ņemot vērā tās prezidenta Redžepa Tajipa Erdoana uzskatus un izteikumus, ir skaidrs, ka Turcija kā ES dalībvalsts - tas nav reāli. Tajā pašā laikā sadarboties ekonomikas un drošības jomā ir nepieciešams, jo Turcija ir arī spēcīga NATO valsts, kas ir svarīgi.

Vai tieši migrācijas politika nav viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas šobrīd apdraud un grauj ES solidaritāti?

Dažkārt ES atstāj problēmas pašu robežvalstu ziņā. Ungārijai ir viens modelis, Itālijai ir cits modelis - viņi ir daudz atvērtāki, uzņem visus, bet pēc tam grib tālāk pārdalīt. Latvijai tas neder, mums šī politika principā nav pieņemama. Tas, ka mēs uzņemam pāris simtus bēgļu, tas ir pieņemami, bet mums ļoti pacietīgi un katru reizi jāskaidro, ka mums jau ir 40% migrantu, viņi neintegrējas un liela daļa no viņiem negrib integrēties. EK ļoti bieži saka: «Nu ko jūs tur par to padomju laiku, cik tad var?» Bet var un vajag runāt! Diemžēl tas ir noteikts cilvēku daudzums, kas negrib integrēties, un tātad tie ir migranti, ja viņi nav integrējušies sabiedrībā. Tajā pašā laikā es nesaprotu, kāpēc Polija nevarētu solidarizēties un uzņemt kādu cilvēku daudzumu, kuri zaudējuši visu karadarbības rezultātā, un šeit nav runa par ekonomiskajiem migrantiem. Šādiem migrantiem, manuprāt, ir jābrauc atpakaļ un jāmeklē darbs savā valstī. Lielajai Polijai nekas nenotiktu, ja tā uzņemtu pāris tūkstošus cilvēku. Saprātīgi un ņemot vērā katras valsts specifiku, tas būtu jādara. Nevienai valstij jau nevar uzspiest uzņemt cilvēkus, ja viņi paši to nevēlas, bet tomēr jāskatās uz reālām iespējām.

Kāda šobrīd ir Baltijas valstu eiroparlamentāriešu vienotība EP? Tā ir mazinājusies vai kļuvusi stiprāka?

Es teiktu, ka EP šādu plaisu nejūt. Protams, ir deputāti, kas strādā pretēji savas valsts interesēm, tādi ir gan Latvijā, gan Igaunijā, turpretim Lietuvā lielu pretdarbību Eiropas interesēm gan neesmu manījusi. Katrā gadījumā galvenais virziens ir kopīgs, un vienmēr esam labi sadarbojušies ar Baltijas kolēģiem. Vienotība, lai parādītu, kādi mēs esam, bija ļoti svarīga pirmajā sasaukumā. Toreiz mums bija ļoti svarīgi apvienoties pret dažādiem kaitīgiem uzskatiem, un tas mums ļoti izdevās. Tagad mums lielos virzienos ir līdzīgas ekonomiskās intereses. Arī ar Poliju daudz kas saskan, un domāju, ka tiekam galā labi. Neredzu, ka būtu kaut kas ļoti principiāli pretējs.

Kā vērtējat jauno partijas «Vienotība» valdi un partijas attīstības iespējas tuvākajā nākotnē?

Partijas valdi vērtēju ļoti pozitīvi, jo tā izskatās spēcīga un arī partijas vadītājs Arvils Ašeradens izskatās darboties gribošs. Ja viņš patiešām atradīs laiku un daudz strādās ar cilvēkiem nodaļās, kuri arī ir apmulsuši no visām pārmaiņām, un ja izpildīs uzdevumus ministru līmenī, ko cilvēki sagaida, un pratīs sabiedrībai par šiem uzdevumiem pastāstīt, tad ir labas cerības arī nākamajās Saeimas vēlēšanās startēt veiksmīgi un saglabāt «Vienotību». Esam labēji centriska partija, un domāju, ka tik gara rezervistu soliņa ar cilvēkiem, kuri var vadīt ministrijas un komisijas, nevienā citā partijā nav. Ja kāda cita partija nonāktu pēkšņi valdībā, tad jāskatās, ko likt ministru amatos. Tā pati lielā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) parasti kaut ko paņem no malas, jo nav resursu. Mums ir praktiski neierobežoti resursi un mēs varam noformēt trīs valdības, ja vajag. Nevar aizlaist šādu partiju zudumā tikai tāpēc, ka ilgu laiku bijuši iekšējie kašķi!

Šīs nesaskaņas pašlaik ir atrisinājušās, un es uzskatu, ka labākais, kas ar «Vienotību» varēja notikt, ir «piecinieka» aiziešana. Labāk, protams, būtu, ja Lolitu Čigāni un Ilzi Viņķeli par partijas diskreditāciju būtu izslēguši jau toreiz, kad viņas slēdza slepenas vienošanās ar citu partiju, proti, ar ZZS. Būtu bijis labi jau toreiz atbrīvoties no cilvēkiem, kas, kā tagad ir pierādījies, strādājuši pret savu partiju. Šie cilvēki ir partiju atstājuši, varbūt citādā veidā, kā tam vajadzēja notikt, tomēr tagad ir iespēja partijai ievilkt elpu, nestrīdēties, bet koncentrēties uz kopīgiem mērķiem un veikt nepieciešamos darbus un reformas.

Kā vērtējat bijušās partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas lēmumu aiziet no politikas?

Āboltiņa, kura diemžēl sabiedrības acīs lielā mērā ir uzskatīta par negatīvu tēlu, ir paziņojusi par to, ka atstās politiku. Man gan šķiet, ka viņa ir cietusi ļoti daudz nepelnīti, bet tie, kam nepatīk viņas klātbūtne «Vienotībā», arī varētu nomierināties. Viņa taču nevadīs partiju, partiju vadīs Ašeradens, kurš ir pilnīgi spējīgs to darīt, un esmu pārliecināta, ka viņš to arī darīs. Es domāju, ka šīs pārmaiņas, kas ir notikušas, ir ļoti pozitīvas.

Man ļoti žēl, ka partiju atstājušas pāris spēcīgas un labas nodaļas. Nezinu, kāpēc tas bija jādara šobrīd, kad notikušas pozitīvas pārmaiņas. Man šķiet, arī Edvardam Smiltēnam noteikti vajadzēja startēt vēlēšanās, lai cilvēki redzētu, kāds ir spēku samērs. Vienkārši pamest partiju es neredzēju iemeslu. Viņam bija svarīgi, lai mazinātos Āboltiņas ietekme, un tā ir mazinājusies, nākotnē pat nebūs vispār.

Vai neviennozīmīgā sabiedrības attieksme pret Āboltiņu traucēja partijai attīstīties un viņas paziņojums par aiziešanu no politikas bija nepieciešams, lai «Vienotība» atgūtu otro elpu?

Varbūt ne vienmēr šķitis, ka vērtējums par viņu bijis adekvāts, bet diemžēl tāds tas ir, un lielā mērā šis vērtējums ir bijušo partijas biedreņu Čigānes un Viņķeles inspirēts no iekšienes, nesot visādas nesaskaņas uz āru un nekritiski informējot presi, tādējādi veidojot šo negatīvo fonu. Šobrīd šīs divas dāmas ir prom, un partijā noteikti uzlabosies iekšējais klimats. Lai cik skumīgi tas būtu un lai cik daudz Āboltiņa būtu izdarījusi «Vienotības» izveidošanā un turēšanā kopā, visu šo pretdarbību rezultātā reitings diemžēl ir negatīvs un cilvēki uzskata Āboltiņu par negatīvu faktoru «Vienotībai». Es neesmu asinskāra, man nepatīk, ka cilvēku nepelnīti «sit», bet šajā gadījumā viņas lēmums aiziet no politikas, ņemot vērā situāciju, ir pamatots.

Vai bez minētā no partijas aizgājušā «piecinieka» varat nosaukt vēl kādas kļūdas vai problēmas, kas noveda pie vēlētāju uzticības krituma?

Es domāju, ka nosauktais ir galvenie faktori, jo «Vienotības» politika lielos virzienos ir bijusi pārdomāta, un neredzu milzīgas kļūdas, piemēram, no ekonomikas un drošības politikas viedokļa. Man šķiet, ka tieši «Vienotība» ir bijusi tādās pārdomātās pozīcijās. Tieši iekšējās nesaskaņas bija lielākā problēma. Ir skaidrs, ka lēmumi nāca par vēlu, tā tas ir, un to jau teicu par «piecinieku». Es gan nesaprotu, kāpēc tie trīs cilvēki ir aizgājuši no partijas, un vēl joprojām nezinu viņu motivāciju, bet no šīm divām kundzēm, kas tiešām ir šķēlušas partiju, jau sen vajadzēja atbrīvoties. Tad varbūt būtu palikuši arī pārējie trīs cilvēki. Runājot, piemēram, par Dzintaru Zaķi, acīmredzot tie cilvēki, kas toreiz viņu aizstāvēja, ticēja, ka viņš ir bez vainas. Es personīgi viņu praktiski nepazīstu. Varbūt cilvēki tiešām domāja, ka viņš ir bez vainas un ka tas bija kādu pretinieku inspirēts gadījums. Tā nenotiek, ka kādreiz kādu cilvēku apvaino un tad viņu izsper ārā varbūt pat bez pamata. Parasti jau tomēr cilvēki cenšas izprast sākumā situāciju un tad izmest ārā vai nē, un tā varbūt bija arī šajā gadījumā. Tas bija ilgstošs process un mums par labu nenāca.

Pašreizējā «Vienotības» frakcija, man šķiet, ir ļoti grūta, es negribētu būt šīs frakcijas vadītāja. Es jau uzreiz, pēc «piecinieka» paziņošanas par aiziešanu, uzrakstīju partijas biedriem vēstuli, ka viņu atrašanās frakcijā ir pilnīgi nepieņemama, un man joprojām ir šāds stingrs viedoklis. Pirmkārt, viņiem pašiem vajadzētu aiziet, ja viņi grib būt godīgi un neturēties tikai un vienīgi pie amatiem, kā to šobrīd dara Čigāne un kā to līdz savai aizbraukšanai darīja Viņķele. Ja viņi paši nevēlējās aiziet, tad frakcijai vajadzēja būt vienisprātis un no šiem cilvēkiem atbrīvoties, izslēdzot viņus. Ja cilvēki ir vairāk nekā pusgadu intensīvi strādājuši pie citas partijas veidošanas, graujot «Vienotību» no iekšienes, tad kāds pamats viņiem ir atrasties «Vienotības» frakcijā? Ja viņu motivācija ir atbalstīt valdību, kāpēc to nevar darīt ārpus frakcijas? Lai viņi to dara - nodibina savu neatkarīgo deputātu grupu, atbalsta valdību un strādā kopā. «Vienotības» iekšienē es neredzu nekādu vajadzību to darīt un neredzu, ka tas valdības stabilitāti varētu graut, ja viņi strādātu ārpusē. Šis man īsti nav skaidrs, kāpēc nebija iespējas no šiem cilvēkiem atbrīvoties uzreiz, jo tas noteikti padarītu daudz skaidrāku arī partijas nostāju. Es nevaru izskaidrot cilvēkiem, kāpēc viņi tur atrodas...

Vai par «Vienotības» izredzēm nākamajās Saeimas vēlēšanās esat optimistiska?

Tas būtu dīvaini, ja tik daudz talantīgu cilvēku, kas Latvijai ir tik vajadzīgi, tiktu aizvietoti ar populistiem. Latvijā nav tik daudz cilvēku. Protams, būtu labi, ja uzņēmīgi cilvēki atrastos, un tādi ir uzņēmēju un profesoru vidū, bet ne visi grib darboties politikā. Tā pieredze, kas «Vienotības» cilvēkiem ir, man liekas, būtu Latvijai ļoti vajadzīga.

Vai un kādas sadarbības iespējas «Vienotībai» saredzat ar partiju «Kustība Par!»?

Tā ir partija, ar kuru es neredzu nekādus saskarsmes punktus. Es redzu ļoti labas iespējas viņiem sadarboties ar «Saskaņu», jo viņi arī ir par nepilsoņu «nulles variantu». Tā ir liberāla partija, un liberālas partijas Eiropā atbalsta varbūt pāris procenti, tās pašlaik ir ļoti nepopulāras. Es nezinu, uz ko Latvijā šī partija varētu cerēt, ja nu vienīgi tiek piesaistītas personības, par kurām cilvēki varētu balsot, bet ideoloģiski, manuprāt, šī partija varētu būt absolūti nepopulāra pilsoņu vidū. Cilvēki grib stabilitāti un grib, lai tiktu cienītas vērtības, nevis lai būtu maksimāli daudz individuālās brīvības. Es neredzu šai partijai nekādu ideoloģisko bāzi. Ja nu gadījumā viņi tiktu ievēlēti, tad jāmeklē kādas sadarbības iespējas un kopīgie saskarsmes punkti, bet es pašlaik neredzu, kāpēc cilvēki balsotu par šo partiju. Īpaši tāpēc, ka partija veidojusies no tādiem cilvēkiem, kas iepriekš ilgi un stingri grāvuši savu partiju no iekšienes, tāpēc kādēļ uzticēties, ka viņi to nedarīs arī kaut kur citur? Varbūt, ka viņiem ir citas intereses, varbūt viņiem vajag sagraut Latvijas partijas?

Vai jums nešķiet, ka Latvijā šobrīd ir pārāk daudz partiju un vēlētājiem kļūst arvien grūtāk izvēlēties, par ko balsot?

Cilvēkiem jau nevar aizliegt veidot jaunas partijas. Man gan tas liekas komiski, ka no «Vienotības» cilvēki ir aizgājuši un atkal veido jaunu partiju. Ja ir nesamierināmas ideoloģiskas domstarpības, tad jaunas partijas veidošana ir saprotama, bet pašlaik jaunajās partijās es neredzu ideoloģiskas nesamierināmas domstarpības ar eksistējošajām partijām. Ir varbūt dažādas personīgas domstarpības. Arī Vācijā un citās valstīs veidojas partijas un cilvēki grib būt patstāvīgi un grib savu partiju. Varbūt cilvēki cer, ka, ja izveidos jaunu partiju, tad kļūs redzamāki, varēs izteikties. Skaidrs, ka ir par daudz, bet partijas nevar aizliegt veidot, jo tas tomēr ir demokrātijas pamats.

Vai startam nākamajās Saeimas vēlēšanās «Vienotībai» vajadzētu apvienoties ar kādu citu partiju?

Ja kāda partija grib pievienoties «Vienotībai», tad ļoti labi. Ar ko apvienoties? Ar nacionālo apvienību «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK neredzu nekādas briesmīgas pretrunas. Ar ZZS - arī nekādas briesmīgas pretrunas neredzu, tāpat kā ar Jauno konservatīvo partiju. Bet vai vajadzētu apvienoties un vai «Vienotībai» kādam vajadzētu lūgt apvienoties, nezinu... Protams, ka labāk ir apvienoties un startēt ar lielāku un spēcīgāku sarakstu, bet es īsti neredzu, ar ko tagad vajadzētu apvienoties. Protams, neredzu, kā mēs atkal varētu apvienoties ar tiem, kas mūs ir nodevuši, piemēram, Pēteris Viņķelis, kas ir Sandras Kalnietes palīgs, ilgu laiku strādājis pie dokumentiem jaunajai partijai - tas vispār ir kaut kas komisks. Apvienoties ar «Kustību Par!» būtu smieklīgi. Latvieši ir ļoti izglītota tauta, un tas mūs padarītu nenopietnus.