Kremļa «mediji» neko nedara tāpat vien

Kuzņecovs šobrīd strādā un dzīvo Ukrainā, kur producē ziņas un dokumentālās filmas Vācijas «ZDF TV» uzdevumā. Līdz 2002. gadam viņš bija producents vairākās Rietumu raidsabiedrībās un mediju kompānijās. Pēc 11.septembra terora aktiem bijis vecākais producents «CBS News» pagaidu ziņu aģentūrās Dušanbē, Tadžikistānā, un Islamabadā, Pakistānā. Sākot ar 2002. gadu Kuzņecovs strādāja RTR (Russia TV) Ārzemju ziņu nodaļā, kur koordinēja korespondentu tīklu un producēja dokumentālās filmas.

Strādājot «RTR», Kuzņecovs saņēma piedāvājumu piedalīties telekanāla «Russia Today», kas vēlāk tika pārsaukts par «RT», izveidošanā. Tur Kuzņecovs izveidoja un vadīja ārzemju ziņu aģentūru un mobilo filmēšanas grupu ikdienas pasaules notikumu reportāžām. Sarunā ar portālu TVNET Kuzņecovs atzīst, ka darbs bijis ļoti interesants, jo ne katram sanāk veidot jaunu televīzijas kanālu. Visam svītru pārvilcis Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā, kad «RT» sākusi parādīties propaganda, dezinformācija un Kremļa diktāts.

Sarunā ar TVNET Kuzņecovs stāsta par «RT» izmantotajām propagandas metodēm un Kremļa skatījumu uz pasauli.

Kā sākāt strādāt «RT» par ārvalstu ziņu galveno producentu? Kādi bija jūsu uzdevumi? Kādēļ izvēlējāties aiziet?

Mans stāsts sākās deviņdesmitajos gados. Līdz 2002. gadam strādāju tikai ārvalstu medijos - Vācijas, ASV telekanālos un informācijas aģentūrās. Paziņas 2002. gadā piedāvāja strādāt telekanālā «Russia TV». Viņi [telekanāls] toreiz centās reorganizēt savu ziņu dienesta komandu un ārvalstu nodaļu. Mani uzaicināja vadīt «Russia TV» ārzemju nodaļu, lai koordinētu korespondentus, kuri strādāja visā pasaulē.

Ar to nodarbojos līdz 2005. gadam, kad tika paziņots, ka [valsts aģentūra «RIA Novosti»] veidos jaunu televīzijas kanālu «Russia Today». Pirmo reizi par Krievijas notikumiem tiks ziņots angļu valodā, kanāls tiek veidots no nulles, kadri atlasīti rūpīgi. Būs interesanti un labi cilvēki. Nevēlies tur strādāt? Man tas šķita interesanti, tādēļ, ka veidot jaunu televīzijas kanālu ne katram dzīvē nākas darīt.

Sākotnēji «Russia Today» - kā telekanāls saucās līdz 2009. gadam - bija pavisam savādāks. Tas atbilda tam, kas bija deklarēts – piedāvāt vēl vienu platformu, skatu uz pasauli no Krievijas. Tur nebija ne propagandas, ne dezinformācijas. Tas bija kanāls, kurā nebija kauns strādāt.

Viss ļoti strauji izmanījās 2008. gadā, kad Krievija uzbruka Gruzijai. Līdz tam, atspoguļojot iekšējos Krievijas notikumus, jau bija notikušas izmaiņas – sācies politiskais spiediens – un es redzēju, ka cilvēki nodarbojas ar to, ko es pats nevēlējos darīt. Taču starptautiskās ziņas neaiztika. Mēs strādājām paši par sevi.

Sākoties Gruzijas karam, es sapratu, ka mūs visus tūlīt «mobilizēs» informācijas armijā. Būs vajadzīgs pildīt Kremļa uzdevumus, kuriem es galīgi nepiekritu. Es aizgāju projām no «RT» un apsolīju sev, ka nekad vairs nestrādāšu valsts medijos.

Kas bija tie valdības uzdevumi kuriem jūs nepiekritāt?

Es sapratu, ka «RT» kļūs par to, par ko ir kļuvis tagad. Par propagandistu instrumentu, kas izpilda valsts varas norādītos uzdevumus.

Kāda bija pašu žurnālistu pozīcija? Vai cilvēki neprotestēja tam, ko viņiem liek darīt? Varbūt viņi ticēja jaunajiem uzstādījumiem?

Cilvēki, kas strādā «RT» ir iedalāmi divās kategorijās – vieni ir tādi, kas patiesi tic tam, ko viņi dara. Viņi savā darbā iegulda visu sirdi un dvēseli. Viņi tic, ka Krievijai ir nepieciešams aizsargāties, tic, ka žurnālists atrodas kara situācijā un tam, ka, izpildot valsts noteiktos uzdevums, tiek darīts pareizs un labs darbs. Tādēļ viņi savu darbu paveic ar tīru sirdsapziņu.

Otra kategorija saprot, ka viņi nodarbojas nevis ar žurnālistiku, bet ar propagandu. Viņi to dara tikai naudas dēļ. Nekur citur žurnālisti Krievijā tādas algas nesaņem, kā «RT».

Cik lielu algu saņem «RT» žurnālists?

Tur viss ir ļoti individuāli. Tur viss ir amerikāniski. Ir individuāli kontrakti, algas līmenis ir atšķirīgs, bet var teikt, ka žurnālisti tādos kanālos kā «RT» un «Rossija», saņem ievērojami vairāk nekā citās vietās.

«RT» galvenā redaktore Margarita Simonjana ir izteikusies, ka «RT» tikai atspoguļo Krievijas viedokli par pasauli. Kā Krievija raugās uz pasauli?

Šobrīd Krievija uz pasauli skatās vai no ierakumiem, vai arī no tanka. Nezinu, kurš no šiem salīdzinājumiem ir pareizāks. Ko šobrīd dara Putins? Putins mēģina novirzīt iedzīvotāju uzmanību no iekšējām problēmām, kuru Krievijā ir sakrājies ļoti daudz. Valsts pārvalde tiek organizēta ļoti slikti un ir radies iespaids, ka [Kremlim] nav ilgtermiņa plānu. Viņi par nākotni īpaši neuztraucas, bet dzīvo tikai šodienai.

Krievija tādējādi vienkārši jūk ārā. Lai cilvēki par to nedomātu, ir notikusi atgriešanās pie vecās padomju paradigmas - mūsu valsts nonākusi ienaidnieku aplenkumā, mūs visus grib iznīcināt. Laiki ir grūti, visiem ir jākļūst vienotiem ap partiju un valdību, visiem jācīnās ar pārējo pasauli, kas ir pret mums. Tā Krievija šobrīd raugās uz pasauli un vairums iedzīvotāju tam piekrīt.

Valstī ir milzīgas sociālās problēmas. Noslāņošanās starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir lielāka nekā jebkurā citā Eiropas valstī. Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju dzīvo absolūtā nabadzībā, bet neliela saujiņa cilvēku valsti uzskata par personīgo īpašumu.

No faktoloģiskā aspekta bieži vien «RT» ziņas nav nepatiesas. Taču jautājums ir par pasniegšanu. Viņi ņem kaut kādas marginālas idejas, samet kopā ar faktiem, padara nesaprotamu robežu starp patiesību un meliem. Saredzat kaut kādu veidu, kā ar šo pieeju var cīnīties?

Vienmēr ir jāsaprot, kas ir «RT». Jāsaprot, ka viņiem neviens materiāls netop tāpat vien. «RT» ir valdības aģentūra, kas izpilda tos uzdevumus, kurus viņiem uzliek. Kremlis tērē ļoti daudz naudas un seko līdzi finansējuma tērēšanai. Viņi nekad sižetus neveido tāpat vien. Jāsaprot, ka katrs «RT» ēters ir Kremļa akceptēts un kalpo kaut kādiem Krievijas valsts mērķiem. No tāda skatpunkta ir jāvērtē katrs viņu materiāls.

Pat, ja kaut kāda reportāža faktoloģiski ir patiesa, vienalga jāsaprot, ka eksistē veids kā fakti tiek atlasīti. Var stāstīt par vienu notikumu, bet var arī par pavisam citu. Ja viņi stāsta par tieši šo notikumu, tas nozīmē, ka tas viņiem kaut kam ir nepieciešams.

Kad 2013. gadā par aģentūras galveno vadītāju kļuva Dmitrijs Kiseļovs, viņš sapulcināja žurnālistus un paziņoja, ka mūsdienās vairs nav objektīvas žurnālistikas. Medijiem ir jāstrādā savas valsts labā un jāveido kaut kādas noteiktas vērtības.

Jā. Tas ir tas uzdevumus, kuru Kiseļovs saņēma no saviem priekšniekiem. No tiem cilvēkiem, kuri viņu paņēma amatā.

Taču tā ir ideja, kas ir pietiekami populāra ne tikai Krievijā, bet arī, piemēram, Latvijā. Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka tieši tā arī jābūt.

Viss ir atkarīgs no situācijas. Šobrīd situācija pasaulē un Eiropā ir sarežģīta. Blakus ir agresīva valsts, kas uzbrūk saviem kaimiņiem, nodarbojas ar militāru intervenci un ir okupējusi kaimiņvalstu teritorijas. Profesionāliem žurnālistiem nepieciešams tam pretoties. Žurnālista pienākums ir stāstīti to, kas patiešām notiek.

Valsts propaganda var būt arī nekaitīga. Piemēram, Ziemeļkoreja. Ja viņai nebūtu kodolieroči, neviens viņus pasaulē nopietni neuztvertu. Viņu propaganda [līdz šim] nevienu neuztrauca. Ar Krieviju situācija ir savādāka - viņiem informācija kalpo tieši agresīvam, militāram projektam. Tam obligāti ir jāpievērš uzmanība.

Vai ir kādas īpašas metodes, kuras «RT» izmanto, lai strādātu pret Baltijas valstīm? Piemēram, mantra par fašisma atdzimšanu. Vēl kaut kas?

[Fašisma atdzimšana Baltijā] ir tradīcija vēl no pirmsputina laikmeta. Tas tiek izmantots kopš deviņdesmitajiem gadiem. Principā, metodes, kuras tiek izmantotas pret Baltijas valstīm, ir līdzīgas tām, kuras «RT» lieto citās postpadomju valstīs. Krievijas informatīvais karš Ukrainā ir ļoti līdzīgs tam, kāds tiek izvērsts Baltijā.

Tomēr Baltijā ir sarežģītāk, jo ir mazāk ietekmes sviru. Baltijas valstis ir Eiropas Savienības dalībnieces. Tajā pašā laikā, ņemot vērā to, ka ir liels krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars, tiek mēģināts strādāt ar šo sabiedrības daļu, lai iegūtu sev atbalstītājus.

Visas «RT» izmantotās metodes ir ļoti līdzīgas kādreizējai padomju propagandai. Arī tad tika skandināts, ka PSRS ir naidīgu valstu ielenkumā, ka Rietumi ir dekadenti un sapuvuši. Tas ir labi aizmirsts vecais?

Ņemot vērā to, ko Putins dara, ir redzams, ka viņš ir liels Padomju Savienības fans. Krievijā atgriežas ļoti daudz lietu, kas bija Padomju režīma laikā. Šķita, ka deviņdesmitajos gados tie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos, taču tagad mēs redzam padomju metožu atdzimšanu. Tās ir rediģētas un daudz bīstamākas. Padomju Savienība nekad nopietni nepievērsās ārējai propagandai. Protams bija radiokanāli angļu, vācu un franču valodās, taču principā tam netika pievērsta liela uzmanība. Padomju propaganda galvenokārt strādāja uz saviem iedzīvotājiem, apgalvojot, ka pie mums viss ir kārtībā, bet ārpasaulē - slikti.

Padomju savienības propaganda bija ar aizsardzības raksturu, bet Krievija ir pārgājusi uz aktīvu uzbrukumu. Kremlis mēģina iegūt atbalstītājus Eiropā un Amerikā. Viņi ņem dažādas margināļu grupas un mēģina tās paplašināt gan ar finanšu, gan ar informatīvām metodēm. Tas ir ļoti redzams pēc atbalsta, kuru viņi sniedz dažādām labējo kustībām. Kremlis atbalsta dažādas neonacistu kustības Eiropā, bet tajā pašā laikā cīnās ar «nacistiem» Ukrainā. Tas ir ļoti ironiski.

Kāda ir Aleksandra Dugina un viņa filozofiju ietekme uz Krievijas mediju pasaules priekšstatiem?

Liela. Dugins ir ļoti smieklīgs personāžs, ir pat visai interesanti novērot tos projektus, kuros viņš piedalās. Taču viņu izvēlējās kā vienu no galvenajiem ideologiem, kas nosaka šī brīža [Krievijas] politisko ideoloģiju. Viņa idejas ļoti ietekmē Krievijas masu medijus. Dugins popularizē tieši to jaunā Krievijas imperiālisma formātu, kurš šobrīd ļoti atbilst Putinam. Šādām idejām daudzi tic. Var pat teikt, ka vairums Krievijas iedzīvotāju atbalsta šādu diskursu.

«RT» rīcībā ir milzīgi finansiālie līdzekļi un Kremļa atbalsts. Vai mediji, kuri regulāri atrodas uz izdzīvošanas robežas, var pastāvēt pret tik lielu spiedienu?

Nepieciešams audzināt cilvēkus. Apgaismot, lai viņi varētu kritiski izvērtēt informāciju un avota uzticamību. Tas nav tik sarežģīti, bet ļoti daudzi to nemāk darīt. Informācijas produkta lietotājam ir jāsaprot, ko tieši viņš izmanto. Piemēram, viltus ziņas vairumā gadījumu atpazīt ir ļoti vienkārši, taču cilvēki tam ir jāmāca.

Tādā rezultātā mēs nonākam pie tā, ka rodas cita veida propaganda...

Tā ir viena no informatīvā kara blakusparādībām. Visur, kur ir kaut kāda darbība, rodas pretdarbība. Principā, valdības propaganda nav laba lieta, taču tas, ka viņa parādās, atbildot uz Krievijas darbībām, to arī var saprast. Tas ir dabisks process, lai arī nav pozitīvs. Tomēr viltus ziņas var uzvarēt tikai brīva informatīvā telpa. Vadošie, lieli masu mediji, piemēram, «BBC World» - pret viņiem var būt kaut kādas pretenzijas, taču kopumā viņus nevar nodēvēt par neobjektīviem.