Kāpēc latvieši dejo? Inetas stāsts

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Privātais arhīvs

Katrā Latvijas novadā ir cilvēki, kuri reizi vai pat vairākas reizes nedēļā savācas kopā, lai dejotu. Tie ir esošie vai topošie celtnieki, ārsti, menedžeri, kuri atvēl laiku vēl pēc darba, lai mācītos tautas deju soļus. Kas liek latvietim dejot? Dažiem tas ir pēctecības jautājums, daži grib būt daļa no kaut kā lielāka, savukārt citi - vienkārši nespēj nedejot.

«Bija periods, kad nevarēju izbraukāt uz dejošanu, jo mājās bija mazs bērns. Atceros, kā strādāju dārzā pie mājas un dzirdēju, ka estrādē kāds dejo «Mugurdanci». Es nevarēju izturēt to mūziku. Ieslēdzos mašīnā un uzgriezu radio labi skaļi, lai man tas nebūtu jādzird. Es nevarēju to klausīties. Vienkārši nevarēju.»

Tā par sevi stāsta dejotāja, Ventspils tautas deju kolektīva «Strautuguns» vadītāja Ineta Judzika. Viņa deju iemīlējusi jau bērnībā. Dažādi pavērsieni dzīvē Inetu ik pa laikam aizveduši prom no dejām, tomēr viņa vienmēr nonākusi atpakaļ.

Ineta stāsta: ja kāds ir sācis dejot un to iemīlējis, tad viņš vienmēr atgriezīsies, jo jutīsies tā, ka kaut kā pietrūkst.

«Dejotāji ir tāda dīvaina tauta.

Varētu pat teikt, ka tā ir slimība. Ja cilvēks ir saslimis ar to lietu, tad tas ir neārstējami. Ir kaut kādas krīzes, kad cilvēks aiziet prom. Bet paiet laiks, un viņš meklē ceļu atpakaļ. Bez tā nevar,» uzsver dejotāja.

Ineta sāka dejot aptuveni sešu gadu vecumā. Viņa gribēja apgūt sporta dejas, tomēr pēc pirmās klases pabeigšanas meitenes vecāki no Jelgavas pārcēlās uz Talsiem, kur tas nebija iespējams. Meitenei tas bija liels pārdzīvojums, un viņa mēģināja bloķēt savu vēlmi dejot, jo, par to domājot, viņai bira asaras. Tik ļoti viņa to gribēja.

Tikai septītajā klasē Ineta atklāja tautas dejas. «Tajā laikā Talsos bija tautas deju ansamblis «Rota». Aizgāju tur dejot un sapratu, ka patīk. Biju pat izdomājusi, ka vēlos kļūt par deju kolektīva vadītāju un došos mācīties,» stāsta Ineta. Tomēr sapni par dejošanu pārtrauca veselības problēmas, kuru dēļ jaunietei nedrīkstēja būt liela fiziskā slodze.

Aptuveni 24 gadu vecumā, kad Inetai jau bija divi bērni, viņai piedāvāja dejot «Talsu kuršos» - vidējās paaudzes deju kolektīvā. «Es izlēmu: ja jau varēju divus bērnus laist pasaulē, kāpēc lai es nevarētu dejot. Es dejošu,» viņa nosmej.

Vēlāk, kad Ineta no Talsiem nonākusi Piltenē, viņu vairākus gadus mēģinājuši pierunāt vadīt deju kolektīvu. Tomēr viņa bijusi stūrgalvīga. «Man visu laiku bija atruna. Nē, es neesmu vadītāja. Es esmu dejotāja. Es neko nesaprotu, negribu, man nevajag! Vajadzēja trīs gadus, lai mani pierunātu uz to, kas kādreiz bija mans sapnis.»

Jaunieši paši nodibina kolektīvu

Jautāta par deju kolektīva «Strautuguns» izveidi, Ineta skaidro, ka kolektīvs atradis viņu, nevis otrādi: «Tolaik vadīju Piltenē vidusskolas deju kolektīvu, un man piezvanīja no Ventspils kultūras centra, piedāvājot vadīt pilnīgi jaunu kolektīvu, kurā savākušies studenti, kas vēlas dejot.» Par spīti bailēm, jaunizceptā deju kolektīva vadītāja piekritusi mēģināt.

Viņu sajūsminājis tas, ar kādu entuziasmu jaunieši sākuši mēģinājumus. Jau pāris mēnešus pēc kolektīva izveidošanas viņiem sevi vajadzēja parādīt skatē. «Tā nu es taustīju viņus, viņi taustīja mani. Kopīgiem spēkiem kaut kā tikām galā. Bija daļa, kuri bija dejojuši iepriekš, bet bija arī tādi, kuri nebija dejojuši vispār,» atceras Ineta. Lai skatē varētu piedalīties visi, dejotpratēji ņēmuši papildu nodarbības un apmācījuši «jaunos». Starts bijis veiksmīgs, jo jaunieši pierādījuši, ka kvalificējas otrajā augstākajā jeb B grupā.

Deju kolektīvam «Strautuguns» ir arī vidējās paaudzes grupa. Tajā pulcējas jau pieauguši cilvēki. Tomēr arī viņu vidū ir tādi, kuri izdomā sākt dejot «no nulles». «Ik pa laikam mums tādi ir. Cilvēkam pāri 30, pie 40, un viņš izdomā, ka grib dejot tautas dejas. Un viņš to dara - neatlaidīgi mācās, kamēr iemācās. Es nezinu, kas tas par fenomenu ir latviešu tautā,» saka kolektīva vadītāja.

Ineta skaidro, ka vidējās paaudzes grupā ir mazliet zemākas prasības nekā jauniešu grupā, tomēr savus dejotājus nesaudzē. Viņa esot ceturtais vecākais cilvēks kolektīvā, tātad tikai pāris cilvēkiem ir atļauts kaut ko nevarēt. Ineta saviem dejotājiem rāda piemēru: «Ja es varu, jums arī jāvar!»

Foto: privātais arhīvs

Kāpēc latvieši dejo?

«Savācas cilvēku grupa, kuriem ir līdzīgas intereses, līdzīgs trakums. Un viss notiek,» tā kolektīva darbību skaidro Ineta. Viņa atzīst, ka nesaprot, kas gan uz pirmo mēģinājumu atved cilvēkus, kuri nekad nav dejojuši. Deju kolektīva vadītāja atceras kādu puisi, kurš arī sācis dejot bez iepriekšējas pieredzes. «Nesen redzēju bildi, kuru viņš publicējis, - pastalas un apakšā rakstīts, ka pagājuši jau trīs gadi, bet mīlestība nepāriet. Es nezinu. Tas vienkārši ir lipīgi,» pārdomās dalās Ineta.

Viņa stāsta, ka pašai dejotājas pieredzē ir bijuši brīži, kad pēc smagas dienas ir nogurums un negribas iet uz mēģinājumu. «Sakostiem zobiem aizeju, lai nepieviltu kolektīvu. Un ir pirmās mūzikas taktis. Viss, es esmu visu aizmirsusi. Es smaidu. Un mājās lidoju. Tās ir tās sajūtas, kas rodas dejojot. Kaut kāda kopā būšana, enerģijas apmaiņa,» skaidro dejotāja.

Lai gan lielie deju svētki nav galvenais dzinulis «Strautuguns» pastāvēšanai, tiem ir ļoti liela nozīme, atzīst kolektīva vadītāja. Viņa stāsta, ka svētki ir atskaites punkts, kulminācija pašam kolektīvam, kā arī milzīga kopības sajūta, redzot to, cik daudz cilvēku dejo tautas dejas. «Kas tur par masām un visi dejo. Un tie nav profesionāļi - tur ir celtnieki, ārsti, skolotāji, apkopēji - praktiski jebkuras profesijas pārstāvji. Tur ir ļoti, ļoti dažādi cilvēki, kurus visus vieno deja,» norāda Ineta.

Viņa kā deju kolektīva vadītāja piedalījusies vienos deju svētkos. Tiem gatavojusies ļoti rūpīgi, pat sarīkojot mēģinājumu Piltenes stadionā. «Saliku marķējumus, lai viņi orientētos telpā - lai saprastu, kurā laukumā jādejo, kā viņiem būs jāuziet,» skaidro Ineta. Pašos svētkos viņa bijusi ļoti aizņemta, jo vadījusi trīs kolektīvus un ar ceturto vēl izpildījusi vienu deju. Tomēr viņu ļoti aizkustinājusi jauniešu reakcija svētku laikā:

«Deju uzveduma pēdējā koncertā puišiem bira asaras. Un viņi par to nekaunējās.

Viņi pat bija lepni par to. Un tas ir kaut kāds rādītājs. Es pati arī domāju: «Jā. Es te esmu. Man ir trīs kolektīvi. Kaut kas neiedomājams!» To kopību nevar aprakstīt,» uzsver Ineta.

Tautastērpā jāstaigā staltu muguru

Deju kolektīva vadītāja uzsver, ka nekur citur nav tādas patriotisma sajūtas kā Dziesmu un deju svētkos, tādēļ žēl, ka daudz bērnu deju kolektīvu no laukiem netiek uz svētkiem to izbaudīt. «Tā ir ļoti laba patriotiskā audzināšana. Citur tādu patriotismu nevar dabūt. Lauku bērnam būtu vēl svarīgāk aizbraukt un piedalīties. Viņš varbūt nedejo tik labi, bet tik un tā vajag. Varbūt vairāk mūsējo tad paliks šeit un neaizbrauks,» uzsver Ineta.

Viņa skaidro, ka nozīmīgs dejotājam ir arī tautastērps. Tas liek sevi apzināties kā savas tautas pārstāvi. «Uzvelkot tautastērpu, automātiski gribas iztaisnot muguru. Pat Jāņu zāles lasot tautastērpā, ir pilnīgi cita sajūta. Tā ir tāda pacilātība,» stāsta dejotāja.

Jautāta par dejošanas pieredzi padomju laikā, Ineta atceras cittautu deju mācīšanos, kas dejotājiem palīdzējusi attīstīt tehniku. Runājot par ideoloģiju tajā laikā, viņa saka: «Es gan tad vēl biju bērns un maz ko no tā sapratu.

Mums jau galvenais ir deja,

arī stāsts, ko tā nes. Bet, tā kā mums ļoti patīk dejot, mēs varam daudz ko paciest un palaist gar ausīm arī.»

Ineta gan atzīst, ka ir «dīvains putns», jo viņa var dejot visu. Ja kāds neatnāk uz mēģinājumu, viņa ar milzīgu prieku aizstāj tukšo vietu, mazliet gan baidoties, ka tādējādi ir slikta vadītāja, jo tajos brīžos īsti nevar redzēt, ko dara pārējie, bet reizēm izdodas noķert jaunu niansi, ko no malas neredz. Tomēr pēc izdejošanās viņa jūtas ļoti laimīga. «Nesaprotu, kā kāda deja var nepatikt. Man ka tik dejot. Es dejošu visu. Tikai dod!» uzsver Ineta.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu