«Vecmāte uzsēdās man uz kājām un ļoti brutāli veica kārtējo pārbaudi. Man sāka raut krampi kājā, un es lūdzu, lai viņa pakāpj malā. Viņa tikai atbildēja: «Davai, davai saņemies.» Šāda pieredze nav bijusi tikai Evijai, kura vada starptautiskas atbalsta grupas Latvijas nodaļu sievietēm, kuras cietušas no vardarbības dzemdībās.
Katru gadu 25.novembrī daudzviet pasaulē pie slimnīcām tiek novietotas rozes. Evija stāsta, ka viņas izpratnē tās simbolizēt sievišķību un pēc dzemdībām lietās asaras. Viņa uzsver, ka Latvijā vardarbība dzemdībās ir problēma, un sievietes bieži vien to pat nesaprot, jo nespēj atpazīt.
Sievietes dzemdību laikā piedzīvo gan psiholoģisku vardarbību, kad tiek kauninātas, kā arī fizisku, kad, jau tā būdamas jūtīgas, tiek ļoti burtāli izmeklētas. Tāpat sievietēm netiek paskaidrotas medicīniskās procedūras vai arī uzspiestas tādas lietas, kas viņām nav nepieciešamas. «Sievietes neatpazīt vardarbību, jo viņas domā, ka tā ir norma - ka drīkst ļoti brutāli pieskarties un nepaskaidrot darbības,» stāsta vardarbību piedzīvojusī Evija.
Viņa uzsver, ka pēc vairāk nekā mēneša ir sākusi dziedēt savas rētas – strādā ar to, lai psiholoģiski justos labi, kā arī gaida, kad sadzīs fiziskās traumas.
Sievietes pieredze bija Kuldīgas slimnīcā, kura esot pazīstama ar savu atbalstu jaunajām māmiņām. Tā kā ar pirmo bērniņu Evijai bija sāpīgas dzemdības, viņa izvēlējās pieaicināt dūlu jeb medicīniski zinošu partneri, kas dzemdību laikā var palīdzēt elpot un koncentrēties uz galveno uzdevumu. Evijas pirmā nepatīkamā pieredze bija reģistratūras darbinieces nelāgā attieksme par dzemdību partneri. «Viņa teica, ka redzēs, kā ies, jo vispār jau dūlām nevajadzētu šeit būt, jo te ir slimnīca,» stāsta sieviete, norādot, ka dūlai nav saistības ar vecmātes darbu un viņa ir vienkārši zinošs partneris.
Vecmāte, kas pieņēma Evijas dzemdības, uzreiz, bez pārbaudes, paziņoja, ka pielietos dzemdību stimulāciju. «Kad es vaicāju, viņa atbildēja, ka nestrādā šeit pirmo dienu. Viņa teica: «Vai tu visu dienu taisies dzemdēt?» Man bija skaidrs, ka šeit viss notiks pēc viņas prāta. Viņa bija ļoti skaļa un pārņēmusi varu, un man pēkšņi sabruka tas, uz ko ar dūlu bijām strādājušas, ka tās ir manas dzemdības,» apraksta Evija. Viņa uzsver, ka dzemdībās nav bijis risks, tādēl viņa līdz pēdējam brīdim cīnījusies pret mākslīgi izraisītām dzemdībām, jo zina, ka tas var nodarīt pāri gan mātei, gan bērniņam.
Evija atceras, ka visas pārbaudes pirms dzemdībām bijušas šausmīgas. «Vienā brīdī viņa uzsēdās man uz kājām, un man sāka raut krampi. Es viņai lūdzu, lai viņa pakāpj malā. Viņa mani ingorēja, sakot: Davai, davai saņemies!» Es zinu, ka, apmeklējot ginekologu, viņš uzreiz neskrien iekšā manī. Viņš to var izdarīt arī maigāk. Īpaši grūtniecei, kura ir jūtīga tajā brīdī. Un ja tev izsaka replikas par to, ko tu tagad ņemies, ka jādomā par bērnu un jāpaciešas un vispār vajadzēja rēķināties ar šo, kad taisīji bērnu...» sieviete nopūšas.
Vecmāte mēģinājusi panākt mākslīgo dzemdību stimulēšanu arī spiežot uz dzemdētājas jūtām, sakot, ka, ja viņa neievēros vadlīnījas, tad tiks atlaista no darba. Dzemdību pieņēmēja arī melojusi, ka Evijas atvērums dzemdībām nav pietiekami liels, bet pēc tam māsiņai pačukstējusi, ka viss kārtībā un atvērums pietiekams. «Tad mēs sapratām, ka notiek meli, lai tikai fiksāk notiktu dzemdības,» uzsver Evija. Pēc tam sievietei stāstīts, ka ir pilna dzemdību nodaļa un nav laika gaidīt, kad viņas dzemdības sāksies dabiski, kaut arī tajā dienā dzemdēja tikai vēl viena meitene. «Viņa teica, ka viss, ir jāliek klāt un jāstimulē. Un nekādas ņemšanās te vairāk, un jābeidz šitas cirks. Es parakstījos,» skaidro Evija.
Viņas mazulis piedzimis sveiks un vesels, bet pašai bijis daudz plīsumu. Tomēr viņas uzmanību pievērsis kāds interesants fakts – sievietei vēl pēc dzemdībām joprojām sistēmā laists medikaments, kas paātrina dzemdības. «Kad viņai vaicāju. Viņa atbildēja: «Ko tad man darīt? Mest ārā?»»
Arī tajā brīdī šausmas vēl nebija beigušās, jo, kad Evija bija lūgusi padomus saistībā ar barošanu ar krūti, saņēmusi atbildi: «Nē, mīlulīt. Mēs tev palīdzējām piedzemdēt. Krūts zīdīšana ir tevis pašas maratons». Evija stāsta, ka tajā brīdī bija gatava doties mājās un nekad nedzemdēt bērnus.
Evija pašlaik baidās doties pie ginekologa, nemaz nerunājot par fizisku tuvību ar partneri. «Man ir ļoti bail kāpt uz ginekologa galda, jo ķermenis ir tik ļoti satraumēts no visa, kas notika. Psiholoģiskajam es tikšu pāri, jo daudz strādāju ar sevi. Bet fiziski es jūtos brutāli tiešām izvarota. Tā to var nosaukt. Labi, ka ir pagājis tas laiks, kad es raudu katru vakaru un pārdzīvoju par to. Dabūju arī beigt zīdīt ar krūti, jo pati biju tādā strešā. Viss bija ļoti spilgts un saasināts no tām dzemdībām,» dalās Evija.
Viņa stāsta, ka šodien pati dosies ar rozi uz slimīcu. Viņai roze simbolizē sievišķību, maigumu un mīlestību. «Tās ir tās rožu asaras, kuras dziedējam pēc dzemdībās,» pauž Evija. Viņa cera, ka arī citas meitenes, kuras piedzīvojušas vardarbību dzemdībās, ar rozēm dosies uz slimnīcu.
Ideja par rožu revolūciju radusies kādai māmiņai Spānijā, kura sapratusi, ka nevar klusēt. Tagad revolūcija izpletusies jau pa daudzām pasaules valstīm, tostarp Latviju. Evija ir Latvijas sadaļas vadītāja, jo pieteikusies starptautiskajai organizācijā, saprotot, ka, ja jau tāda ir kaimiņvalstī Lietuvā, tad arī Latvijā ir sievietes, kurām nepieciešama palīdzība.
«Es vēlos, lai par to runātu skaļāk, lai sievietes zinātu savas tiesības. Atpazīstot vardarbību, viņas sāk domāt, ka tas ir noticis ar viņu. Tad arī ir izskaidrojums visām pēcdzemdību depresijām,» norāda Evija. Viņa stāsta, ka saņem daudz meiteņu vēstules par pieredzi dzemdībās, un kaut arī «Rose revolution Latvia» lapai sociālajā tīklā «Facebook» ir tikai nedaudz vairāk kā 80 sekotāju, arī Latvijā par šo problēmu tiek runāts arvien vairāk.
