Latvijas vēsture ir bijusi sarežģīta, tādējādi arī sabiedrība ir jūtīga par pieminekļiem, kuri liek atcerēties gan gaišās, gan tumšās valsts vēstures lapaspuses. Sarunā ar portālu TVNET Rīgas pieminekļu aģentūras vadītājs Guntis Gailītis sniedz viedokli par Uzvaras pieminekļa un tā teritorijas attīstīšanu, izklāsta plānus saistībā ar Lielo kapu attīstību, kā arī dalās pieredzē par pieminekļu aprūpi.
«Mūsu pamatdarbs ir pieminekļu nozares praktiskā puse, un tad ir tā lielā pievienotā vērtība - ideja, vēsture, māksla, autori, tēlnieki, arhitekti,» stāsta Gailītis.
Pieminekļu aģentūras uzdevums ir uzturēt un saglabāt Rīgas publiskajā ārtelpā esošos pieminekļus. Gailītis stāsta, ka 2006.gadā, kad sāka darbu pieminekļu aģentūrā, daudzu pieminekļu statuss bija neskaidrs - tie it kā «karājās gaisā», jo nebija sakārtotas juridiskās lietas, piemēram, kuram pieder piemineklis, kā arī zeme zem tā.
«Vajadzēja noskaidrot, kam veltīts piemineklis, kurā gadā tas likts, kas autors, kas finansētājs... Bija pieminekļi, par kuru pamatotu motivāciju un novietošanu pilsētvidē, pārvietošanu bija daudz neskaidru jautājumu.
Nebija arī saprotams, vai pieminekļa novietojumam ir gadījuma raksturs vai arī dziļāka vēsturiska jēga,»
problēmu izklāsta aģentūras vadītājs. Šī daļa pašlaik esot sakārtota un aģentūrai atlikuši vairāki praktiski pienākumi, piemēram, informatīvo zīmju sagatavošana un novietošana pie pieminekļiem, pieminekļu restaurācija un sezonālā uzturēšana.
Gailītis skaidro, ka tiek tematiski un mākslinieciski grupēti patriotiskie pieminekļi, dekoratīvas skulptūras, portreti - bareljefi, figurālas skulptūras, kā arī memoriāli. Katra jauna pieminekļa uzstādīšanai ir jābūt ļoti pamatotai, un to izlemj Rīgas domes Pieminekļu padomes speciālisti. «Ir jābūt pamatojumam, vai tas visai sabiedrībai būs nozīmīgi, ko tas dos sabiedrībai, kā tas uzrunās cilvēkus,» uzsver pieminekļu aģentūras vadītājs.
Viņš norāda, ka liela problēma ir arī pilsētas centra pārblīvēšana ar pieminekļiem. Viņaprāt, tas nav pareizi, jo pilsētvide tiek piesātināta, pārslogota centrā. Uzlabojoties pilsētas infrastruktūrai, arī tālākos rajonos var tikt uzstādīti pieminekļi. «Piemineklis grezno parku.
Tas ir kā vīrietim, kad viņš gatavojas uz svinīgu vakaru - viņam ir balts krekls un kostīms, un tad viņam beigās vajag šlipsi.
Tātad piemineklis Rīgas kostīmā būtu kā kaklasaite,» ilustrē Gailītis.
Brīvības piemineklis
Par galveno Latvijas pieminekli Gailītis stāsta: «Tur var pat vairākas doktora disertācijas uzrakstīt. Brīvības piemineklis ir īpašs, vairāki līmeņi, un cik daudz lielu un nozīmīgu ideju tajā ir! Viens, ko [tēlnieks] Kārlis Zāle tur ielika un ko mēs vizuāli redzam, bet otrs ir - ko šīs skulptūru grupas simbolizē.» Viņaprāt, piemineklis simbolizē lielākās humānās un nacionālās vērtības – brīvību, ģimeni, darbu, arodus, izglītību. Pēc Gailīša teiktā, piemineklī iekaltais Lāčplēsis simbolizē mūsu nacionālo romantisko pagātni - leģendu, savukārt tuvāko pagātni atspoguļo Dziesmu svētki un karavīru pārnākšana mājās no kaujas lauka. «Brīvības piemineklī ir ielikts milzīgs idejiskais enerģijas lādiņš,» uzsver Gailītis, norādot, ka nezina nevienu citu pieminekli, kuru varētu salīdzināt ar mūsu brīvības simbolu.
Tajā pašā laikā piemineklim ir nepieciešama regulāra apkope, kurai šogad pēdējā brīdī tika piešķirti nepieciešamie 193 636 eiro. Brīvības piemineklis daudz cietis kara laikā, kā arī padomju laikā, ņemot vērā apkārtējās vides ietekmi. Par tautas ziedojumiem tas ticis atjaunots 2000.gadā. Aprūpēts – restaurēts 2006.gadā «Es domāju, ka tas, kā šobrīd Brīvības piemineklis tiek uzturēts, tā nav bijis nekad kopš tā uzbūvēšanas,» uzsver Gailītis.
Viņš skaidro, ka piemineklim ir izstrādāta zinātniski pamatota aprūpes programma, pēc kuras vadīties ikdienas darbā. «Piemineklis taču apaug ar sūnām, pilsētvides sārņiem. Tas ir regulāri jāuztur labā estētiskā un tehniskā stāvoklī. Ir metodiski pamatotas aprūpes programas gan akmenim, gan bronzai u.c. Tas nav tā – kad gribēsim, tad to darīsim,» uzsver pieminekļu aģentūras vadītājs.
Uzvaras piemineklis
Runājot par pieminekļiem un to nozīmi Latvijā, Gailītis norāda, ka mūsu vēsture ir bijusi sarežģīta, tādēļ mēs esam pamatoti pārjūtīgi un baidāmies no tās. «To mēs izcelsim un to neizcelsim, to novāksim, to pārveidosim un tā tālāk. Eiropā tāda prakse nav. Problēma ir tajā aspektā, cik sabiedrībai ir kopīga sajūta un sapratne un cik saskaņojas domas, viedokļi un rīcība attiecībā uz vienu vai otru pieminekli,» skaidro Gailītis, norādot, ka šajā gadījumā ir jābūt dialogam, kam jābalstās vēsturisko faktu kopumā.
Viens no šādiem «jūtīgiem» pieminekļiem ir Uzvaras piemineklis, pie kura 9.maijā tiek atzīmēta padomju karaspēka uzvara pār nacistiem, neņemot vērā to, ka Latvijai šis datums nozīmēja sāpīgu tālāku valstisko pārmaiņu un turpmākas okupācijas pastāvēšanas faktu, nevis tikai atbrīvošanu.
Saistībā ar rosinājumiem nojaukt Uzvaras pieminekli Gailītis pauž, ka tas ir emocionāls brāzmojums, kam nepieciešams izsvērts, argumentēts pamatojums. «Kas, kam un par kādu naudu to cēla? Autorības un īpašuma lietas, un kur vēl humānie un politiskie aspekti. Kas būs un ir tie lēmēji, kā piemineklim būt? Kur ir konsenss – kopējais viedoklis? Eiropas prakse parāda, ka neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi vēsture, tā ir kultūras mantojuma sastāvdaļa un tai jākalpo par piemēru kļūdām, kas pieļautas agrāk.
Neērti pieminekļi netiek nojaukti, bet tie dzīvo «savu dzīvi», jā - ir diskusiju objekts.
Lai beigās mēs tomēr nonāktu (vai arī nenonāktu) pie kopīga viedokļa un galamērķa. Vienalga, kāda ir bijusi mūsu vēsture, jo atgriezt diemžēl mēs to vairāk nevaram, bet mācīties no kļūdām gan,» saka Gailītis.
Viņš norāda uz vairākiem piemēriem vēsturē Eiropā un arī Rīgā. «Napoleons tiek sakauts, un Eiropas austrumos Aleksandrs I ir uzvarējis. Visur tiek celtas Uzvaras arkas un kolonas. Arī Rīgā. Pilsētas iedzīvotāji nolemj, ziedo līdzekļus, pasūta un uzbūvē Triumfa arku un Uzvaras kolonnu uzvarētājam. Tā ir mūsu vēsture. Vai citās valstīs šādus pieminekļus vāc nost? Kara laikā vienmēr noteikumus diktē uzvarētājs, bet Napoleonam, kas savu dzīvi un lielo triumfu beidz kā zaudētājs, Vaterlo, Beļģijā, ir vesels slavinājuma memoriāls - muzejs. Vieniem tas patīk - otriem ne,» skaidro Gailītis.
Viņš uzskata, ka viedokļi un domas ir dažādas - jāsarunājas, jāveido dialogs gan profesionāļu, gan sabiedrības grupu starpā un beigās jāvienojas par labāko risinājumu.
Lielie kapi
Viedokļu uzklausīšana un apkopošana ir aktīvi sākta saistībā ar Lielajiem kapiem, kuru nozīmīgums tika aktualizēts līdz ar Rīgas domes lēmumu būvēt tramvaja līniju uz Skansti, kas daļēji skartu arī kapu teritoriju.
Gailītis stāsta, ka Lielie kapi ir apjomīgs un sāpīgs objekts – liela daļa cilvēku tajā ir personīgi iesaistīti, jo viņiem tur guļ radi, draugi. Lielie kapi ir veidojušies no 1773. gada. Pieminekļu aģentūras darbiniekiem tagad jāuzklausa un jāapkopo visu ieinteresēto pušu viedokļi un jāsaprot, kā radīt nākotnes vīziju - koncepciju šim Rīgas vēsturiskajam kultūras mantojuma objektam. «Pirmais etaps pētīt un informēt par tām izcilajām mūsu personībām kas tur ir apbedīti.
Tur guļ Andrejs Pumpurs, [Krišjānis] Barons, [Krišjānis] Valdemārs, [Fricis] Brīvzemnieks. Tur ir [Elza] Žiglēvica kundze, kas ir pirmā sieviete Lāčplēša ordeņa kavaliere. Tur ir Ozolu dzimta, kurai ģimenē ir četri Lāčplēša ordeņi.
Tur atdusas izcilākie vecās paaudzes Rīgas arhitekti, zinātnieki, visdažādāko profesiju un sabiedriskā stāvokļa cilvēki - divi izcilākie Rīgas mēri un garīdznieki, Rīgas domnieki un citi. Tas viss jāatrod arhīvu materiālos, jāpēta, jāsistematizē un tad jāpublisko, lai sabiedrība saprastu to lielo mūsu priekšgājēju paaudzi un viņu darbus. Lai mēs ar šo uzmanību un darbu sākumu vismaz atvainotos un pateiktos par viņu lielo devumu Rīgai, Latvijai un pasaulei,» ieskicē Gailītis.
Viņš skaidro, ka ir jāizdomā, kas Lielie kapi būs turpmāk, un jāatrod kopējais labākais un ekonomiskākais risinājums. «Ir jāsaprot, kas tas būs - parks, memoriālais parks, muzejs, kapsēta, atpūtas un izklaides vieta, pastaigu vieta, kolumbāriju vieta, varbūt apbedījumi... Jāiesaista plaša spektra speciālisti, pilsētplānotāji, ainavu arhitekti, restauratori, tehniskie speciālisti, ekonomisti, praktiķi - cilvēki, kam tas interesē. Jāiepazīstas un jāizvērtē citas pieredzes, gan pašu, gan ārpus Latvijas, un jāatrod savs risinājums,» skaidro Gailītis. Viņš piebilst, ka tam būs nepieciešami lieli finanšu līdzekļi, bet tas attieksies uz visiem rīdziniekiem un varētu būt liels «pievilkšanas akmens» Rīgas viesiem.
Pašlaik teritorijā tiek novērstas avārijas situācijas, kā arī mēģināts aplēst, kādā stāvoklī ir pieminekļi. «Cilvēki ikdienā ar suņiem gāja pastaigāties. Bet kas tas būs nākotnē? Vai suņu pastaigu vieta? Vai tomēr kaut kas vērtīgāks?» retoriski vaicā Gailītis. Viņš skaidro, ka Lielo kapu teritorija ir milzīga – vairāk nekā 25 hektāri. Salīdzinājumam Brāļu kapos ir 6 - 7 hektāri. Tādējādi paralēli Lielo kapu teritorijas konceptam ir jāsaprot arī veids, kā saimnieciski uzturēt teritoriju kārtībā. Pašlaik Rīgas īpašuma departaments kā īpašnieks teritorijas parka daļas apsaimniekošanu ir uzticējis «Rīgas mežu» dārzu un parku speciālistiem, bet pieminekļu un arhitektūras daļu - Rīgas pieminekļu aģentūrai.
Lai atrastu labāko modeli, nākamā gada martā plānota Lielajiem kapiem veltīta starptautiska konference ar nosaukumu «Senās kapsētas un memoriāli pilsētvidē Rīgā, Latvijā, pasaulē. Pieredze un prakse». Gailītis paredzējis aicināt kolēģus no Latvijas un ārvalstīm - Francijas un Beļģijas, ASV, Krievijas un citām valstīm, lai varētu dalīties pieredzē un uzklausītu viņu domas, pieredzi un skatījumu.
Visi iepriekš minētie objekti nenoslēdz darbu sarakstu, kuri nākotnē būs jāveic pieminekļu aģentūrai. Turpinās diskusijas arī par to, kā vislabāk uzturēt Rumbulas, Biķernieku, Torņakalna memoriālu, Bumbu kalniņu, kā arī Autotanku pulka skvēru. «Tam nepieciešama gan lielāka nauda, gan cilvēkresursi. Tāds ir mūsu darbs, un pie tā mēs strādājam,» noslēdz Gailītis.
