Katram ir savs priekšstats par to, ko Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijai būtu vajadzējis izdarīt savā pastāvēšanas laikā, intervijā laikrakstam «Diena» norāda komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.
VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs: Katram ir savs priekšstats, kas mūsu komisijai jādara
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Bija [izglītības un zinātnes ministra Kārļa] Šadurska (V) ziņojums. Pirms tam Saeimā «Vienotības» pārstāvji pieprasīja, lai mūs kontrolētu Saeimas komisija. Tagad nacionāļi (»Visu Latvijai»-«Tēvzemei un brīvībai«/LNNK) nāk ar savu priekšlikumu. Tas to lietu padara sarežģītu un nepārskatāmu. Arī ja to nacionāļu priekšlikumu pieņem, ka materiāli jānodod arhīvam, skaidrs, ka tas aizņems laiku, un tas nozīmē, ka ar to var mūsu darbību nobloķēt - teiks, ka arhīvs jānodod, viss jāpārskaita, jūs nevarat tam piecus mēnešus klāt tikt utt.,» VDK darba problemātiskumu skaidro Kangeris.
Viņš norāda, ka Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotajā ziņojumā bija lasāms, kas, pēc ministrijas domām, ir VDK zinātniskās izpētes komisijas galvenais uzdevums, lai gan patiesībā tādi uzdevumi nekad neesot bijuši nosprausti. «Jau 2015.gadā es teicu: problēma ir tajā, ka mums nav uzdots mandāts, respektīvi, uzdevumi, kas mums konkrēti jāizdara. Tagad pēkšņi mūs visi sāk pērt, katram ir savs priekšstats, kas mums būtu bijis jāizdara, bet mēs rīkojamies pēc tā, kas ir iespējams.»
Kangeris arī atgādina, ka Satversmes aizsardzības birojā (SAB) ir tikai aptuveni 0,2%, bet, ja pieskaita elektronisko datu bāzi, - apmēram 0,3% no visiem VDK materiāliem, kas ir ļoti maz. «Mēs skatāmies no kopuma, ko var pētīt, un arī gribam parādīt VDK darbību visā plašumā, ne tikai atsevišķas detaļas.»
Jautāts, vai paredz lielu sabiedrības un zinātnieku interesi par nākotnē atklātībā nododamo VDK dokumentu pētīšanu, Kangeris atbild apstiprinoši. «Interese noteikti sākumā varētu būt. Bet problēma tā, ka ir ļoti maz pētnieku, kurus interesē Latvijas vēsture PSRS laikā. Tāpēc mēs caur universitāti arī piesaistām stipendiātus, lai vismaz jaunajos pētniekos radītu šo interesi.»
Kangeris arī stāsta, ka 20.gadsimta sešdesmitajos gados dzīvojis Vācijā, un toreiz studentu kustība un revolūcija sākusies ar to, ka bērni prasījuši vecākiem par viņu darīto nacisma laikā. «Nezinu, apzināti vai ne, bet ir jūtama interese neveicināt šādus jautājumus. Nevis slēpt, bet neveicināt interesi par tiem,» novērojis VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs.
Šajā kontekstā viņš atzīst: ja šo nepatīkamo tēmu neizrunā, tad cilvēki, kas strādājuši agrākās sistēmas labā, var tikt šantažēti. «Otra lieta - arī Maskavā to saprot. Ja mēs ilgi vilcināsimies, baidīsimies, varbūt arī viņi var draudēt nopludināt savus datus.»