Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags noraida 15 LELB garīdznieku izteikto kritiku par vēršanos pret citādi domājošajiem viņa vadītājā baznīcā.
Luterāņu arhibīskaps Vanags noraida kritiku par vēršanos pret citādi domājošajiem baznīcā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iepriekš ziņots, ka 15 luterāņu mācītāji publiskā paziņojumā pauduši satraukumu par naida kurināšanu baznīcā, norādot, ka LELB tiek nozagta un arvien vairāk attālinās no Rietumu protestantiskajai kristietībai tuvās un saprotamās tradīcijas, kas pārstāv skata plašumu, teoloģisku daudzveidību un atbildīgu akadēmisko brīvību.
Vanags publiskā atbildē garīdzniekiem, kas publicēta LELB mājaslapā, apšauba vēstules autoru cēlos nodomus: «Kādēļ skaistos nodomus, kuri ir kā norakstīti no mūsu baznīcas dokumentiem, vēstījuma autori pasniedz kā savu personīgo uzdrīkstēšanos? Kādēļ to, uz ko aicina Kristus evaņģēlijs un paredz ordinācijas solījums, un to, ko ikdienā īsteno daudzi amata brāļi un draudžu locekļi, viņi gatavojas darīt tikai tagad? Aicinot pievienoties skaistajiem mērķiem, autori faktiski aicina piekrist arī citiem apgalvojumiem par to, ka luterāņu baznīca Latvijā ir nozagta un ka brīvdomīgie tajā tiek pakļauti draudiem un spaidiem.»
LELB vadītājs uzsver, ka vajadzētu prātīgi apdomāt, cik pamatoti ir runāt par apdraudējumu un sāpīgu atspēlēšanos tiem, kuri patur atšķirīgu viedokli. Viņš uzsvēra, ka vēstījuma autoru vidū ir tādi, kas regulāri pauž atšķirīgus uzskatus, taču nevienu no viņiem baznīcas vadība neesot ne represējusi, ne atņēmusi kādas privilēģijas.
«Vai vēstījumā pausto frustrāciju drīzāk neraisa atrašanās mazākumā un nespēja samierināties ar sinodes lēmumiem un ar mūsu baznīcas pārvaldes sinodālo aspektu kopumā? Autoriem vajadzētu godīgi to apdomāt un varbūt atturēties spriest par citu traumām un deformācijām, iekams nav tikts skaidrībā par savu baiļu racionālo pamatojumu,» mudināja Vanags.
Vanags, vērtējot pārmetumus par LELB teoloģisko virzību, pauda, ka baznīcai Latvijā savulaik, lai izdzīvotu, bija jāiegūst cits raksturs, ar kuru tā izturēja apspiestības laikos un iekļāvās Atmodas norisēs. Viņš pieļauj, ka, iespējams, Latvijas kristīgajai un arī plašākajai sabiedrībai nemaz nav tik tuva un saprotama Rietumu protestantiskā tradīcija, kura daudzas luterāņu baznīcas ir vadījusi pie viena dzimuma pāru laulāšanas, Bībeles pārrakstīšanas t.s. inkluzīvajā valodā un likusi ievērojamiem teologiem apšaubīt un pat atmest kristietības pamata patiesības par Kristus dzimšanu, vietniecisko upuri un augšāmcelšanos.
Viņš uzskata par nepieciešamu raudzīties, kādā virzienā LELB teoloģiskā attīstība ir notikusi, ja nav sekojusi Rietumu protestantisma pamatplūsmai - vēstījumā tas nosaukts par sektantismu, taču, «godprātīgi vērtējot, LELB drīzāk ir tuvojusies autentiskā luterisma attieksmei pret Bībeli un luteriskajām ticības apliecībām, turklāt brīvības apstākļos baznīca ir brīva izvēlēties savu attīstības ceļu», teikts Vanaga atbildē.
Vanaga ieskatā, visuzmanīgāk jāattiecas pret apgalvojumu, ka LELB teoloģiskā virzība ir atzīstama par baznīcas nozagšanu. Vēstījums vedinot vilkt paralēles ar pašlaik aktuālo jēdzienu «valsts nozagšana». Valsts nozagšana ir parādība, kad atsevišķas privātpersonas lieto slepenus un nelikumīgus ietekmēšanas līdzekļus, lai piedabūtu likumdevējus un izpildvaru pieņemt lēmumus valsts nozadzēju interesēs, skaidroja LELB vadītājs, uzsverot, ka 15 garīdznieku vēstījums faktiski apgalvo, ka arī LELB teoloģiskā attīstība ir notikusi, lietojot slepenus, nelikumīgus un koruptīvus līdzekļus.
«Ja tie, kas to saka, grib saglabāt kādu integritāti, viņiem ir jāsniedz pierādījumi. Kādi baznīcas mācības jautājumi ir izlemti slepeni un nelikumīgi? Kurš uzpirka iecirkņu sapulces, mācītāju konferences un sinodes, kuras to nolēma? Pēdējā laikā mūsu baznīca ir pielīdzināta gan komunismam, gan nacismam. Ja tādi apgalvojumi izskan bez faktu pamatojuma, tad ir vērts atcerēties, ko pāvests Francisks raksta esejā «Korupcija un grēks», ka korumpētu cilvēku iemīļots paņēmiens savas rīcības attaisnošanai ir ekstrēma, pārspīlēta ļaunuma attiecināšana uz citiem un salīdzināšana ar savu ārēji izrādīto, šķietamo tikumu,» pauda Vanags, uzsverot, ka ir saprotama vēlme lietot publicistiski spilgtus līdzekļus, taču vajadzētu sevi pārbaudīt pāvesta Franciska brīdinājuma gaismā, lai nenonāktu viņa aprakstīto cilvēku kategorijā.