Labklājības ministrija (LM) ir kardināli mainījusi audžuģimeņu statusu un tagad gatavo likuma izmaiņas arī attiecībā uz adopciju, lai pabalsts par adoptētu bērnu būt tikpat liels kā pabalsts audžuģimenēs, «Neatkarīgās» organizētā diskusijā teicis labklājības ministrs Jānis Reirs (V).
Reirs solījis, ka būs arī cita veida pozitīvas izmaiņas attiecībā uz adopciju. «Jāatceras, ka bērns, dzīvodams institūcijā, tiek atstāts aiz tās durvīm, tiklīdz sasniedz 18 gadu vecumu. Ģimene tomēr ir ģimene: tur viņš var palikt daudz ilgāk, kamēr sagatavojas patstāvīgai dzīvei. Un laba ģimene viņu sagatavos, jo nekas valstij neizmaksā tik dārgi kā pabalstu maksāšana cilvēkiem, kuri nav sagatavoti dzīvei.»
Allažu Bērnu un ģimenes atbalsta centra vadītāja Aelita Ziemele paudusi viedokli, ka ministrs dažkārt pārāk optimistiski skatās uz audžuģimenēm, cerot, ka tās atrisinās lielāko daļu problēmu. «Vai tiešām tās būs tik labi sagatavotas, ka varēs aizstāt profesionālus psihologus un sociālos darbiniekus?» retoriski vaicājusi Ziemele.
Viņa arī paudusi viedokli, ka vardarbība bērnunamos nemaz nav tik izplatīta. «Tika uzdots jautājums: vai institūcijās tiešām notiek vardarbība? Tā nenotiek. Tur ir cita lieta. Vecāki dažkārt nedara neko, lai audzinātu savu bērnu. Bet arī šī nedarīšana ir vardarbība pret bērnu, jo nav nekādu prasību un pienākumu, nav nekādas vērtību sistēmas. Nonākot institūcijās - ne tikai Jelgavas bērnunamā -, var novērot, ka šiem bērniem nav pienākumu, ir bijušas tikai tiesības un prasības, viņiem pat nav elementāras izpratnes par to, ko darīt pašiem ar sevi. Domāju, ka bērns, kurš juta nepatiku pret konkrētu darbinieku, nebija spējīgs pieņemt vidi, kurā tiek izvirzītas normālas prasības. Tāpēc sākās protests.»
Deputāts Andris Bērziņš (ZZS) apgalvojis, ka esot vērojama vardarbība arī pret institūciju darbiniekiem. «Lūk, piemērs. Vienā no centriem strādāja kāda sociālā darbiniece, viņa bija bērna gaidībās, kāds pusaudzis iespēra viņai ar kāju pa vēderu, un jaunā sieviete zaudēja bērnu.» Viņam piebalsojusi Dobeles sociālo pakalpojumu centra darbiniece Dace Uzulēna, atzīmējot, ka fiziska vardarbība nav tik bieža, taču ar verbālu vardarbību no klientu puses nākoties sastapties ik dienu. «Un tas notiek tad, kad viņi nonāk konkrētos prasību rāmjos. Tāpēc ir ļoti būtiski, organizējot rehabilitācijas saturu, domāt par šo verbāli un fiziski agresīvo pusaudžu un bērnu īpašu audzināšanu.»
«Es skatos, ka mēs tūlīt aiziesim līdz tam, ka vienīgais vainīgais ir bērns, kurš ir vardarbīgs un slikts. Tas, ko jūs sakāt, ir apliecinājums tam, ka institūcijām nav jābūt, bērni ir jāpietuvina ģimeniskai videi. Bērns jau nepaliek agresīvs tāpat vien, pats no sevis, un institūcija nav tā vieta, kas dos korekciju bērna uzvedībā,» atbildējis Reirs.
«Nav viena standartrisinājuma, var būt problēmas arī audžuģimenēs. Bet mēs nopietni tās apmācām, veidojam atbalsta centrus. Es nevaru pateikt, ka institūcijas - tas ir slikti, bet audžuģimene - tā ir burvja nūjiņa,» piebildis ministrs.
