Par to, kas noticis Černobiļā, mēs sākām uzzināt pamazām. Sākumā no «imperiālistu» radiobalsīm, pēc tam - no padomju ziņu izlaidumiem, kuros stāstīja par nelielu avāriju, kuras «sekas jau likvidētas», un ka radiācijas draudu vairs nav. Kā ir patiesībā, īsti nezināja neviens.
Tad parādījās baumas, ka tiek vākti «brīvprātīgie» - ārsti, celtnieki, šoferi, kuriem paredzēts strādāt tiešā reaktora tuvumā. Taču tie bija pieaugušie un uz mums, vidusskolniekiem, protams, nekas tāds neattiecās.
Tomēr maija vidū mēs cits pēc cita sākām saņemt pavēstes par ierašanos uz «pēdējo medkomisiju» - tādas parasti saņēma tie, kurus bija paredzēts iesaukt armijā tuvākā mēneša laikā.
Kara komisariātā atklājās kāda dīvaina sakritība - atsevišķi tika pulcināti tie, kam bija C kategorijas autovadītāja tiesības.
Šeit nepieciešams paskaidrojums - mūsu skolai, kā jau visām padomju laiku vidusskolām, bija arī sava arodizglītība - mūsu gadījumā automācība, kuru bijām apguvuši trīs gadu garumā un rezultātā saņēmuši «profesionālās» jeb C kategorijas tiesības. Tagad kara komisariātā par tām tika izrādīta pastiprināta interese. Neatceros, kurā brīdī paklīda baumas, ka šoferi tiek vākti tieši sūtīšanai uz Černobiļu. Kā noskaidrosies vēlāk, tā bija taisnība - būvējot reaktora sarkofāgu, bija jāpiegādā iespaidīgs daudzums cementa un citu celtniecības materiālu, un tādu daudzumu kravas auto ar šoferiem varēja nodrošināt tikai armija.
Aizejot no kara komisariāta, visiem nācās parakstīties par dzīvesvietas nemainīšanu un ierašanos jauniesaucamo savākšanas punktā pēc pirmā aicinājuma.