Mamikins: ES jākļūst par federālu supervalsti, Latvijai atstājot tikai karogu un himnu

Francijas prezidents Emanuels Makrons un Vācijas kanclere Angela Merkele līdz jūnijam sola eirozonas reformu plānu. Kādas ir Latvijas intereses ES reformu procesā? Vai eirozona ir vienīgais sektors, kurā ES nepieciešamas reformas?

Galvenais jautājums ir ES federalizācija, jo bez federalizācijas un supervarenas valsts ES neizdzīvos un projekts izjuks. Redzam nacionālistiskas tendences Ungārijā, Polijā un citur, arī mūsu valstī, Lietuvā un Igaunijā. Mēs redzam, ka mums «de facto» ir divu ātrumu Eiropa, par ko jau tika runāts pirms vairāk nekā desmit gadiem. Merkele un Makrons faktiski pabeigs to, par ko tika runāts jau pirms aptuveni 10 vai 15 gadiem. Eirozonā ir tikai viens solis, kuru ir ļoti svarīgi spert, - mēs varam atdzīvināt ārējo tirdzniecību un ekonomiku tad, ja eksistētu stipra monetāra savienība un visas ES dalībvalstis piederētu pie vienotas valūtas zonas. Šobrīd ir valstis, kuras ir eirozonā, valstis, kuras negrib pievienoties eirozonai, un valstis, kuras grib pievienoties, bet neizpilda kritērijus. Ar nepacietību gaidu Makrona un Merkeles lēmumus. EP pastāv neformāls Makrona atbalsta klubs, kurā ir 70 deputāti no visām politiskajām grupām.

Latvijas sabiedrībai varētu būt sāpīgi to dzirdēt, bet ES federalizācija nozīmē to, ka būsim spiesti atdot vēl daļu no mūsu suverenitātes. Latvijai paliks tikai karogs, ģerbonis un himna, bet visu pārējo lems Brisele. Manā skatījumā tas ir labi, esmu izteikts federālists un nekad neesmu to slēpis. Esot sociāldemokrātam, man ir svarīgi, lai ES būtu vienoti sociālie standarti, un daļēji elementi jau ir redzami, piemēram, Eiropas Sociālo tiesību pīlārs. Tomēr jāturpina darbs, jāievieš sociālie standarti, jo Bulgārijā un Luksemburgā joprojām minimālā alga atšķiras pat desmit reizes, un Latvija šajā ziņā pieder pie Bulgārijas spārna. ES federalizācija ir vienīgais veids, kā iespējams saglabāt ES, jo jāspēj konkurēt politiski un ekonomiski ar ļoti stiprām ekonomikām - Ķīnu, ASV, zināmā mērā arī ar Krieviju. Šo projektu iespējams saglabāt tikai tad, kad ES būs supervarena supervalsts.

Kādi ir iespējamie risinājumi migrācijas politikas reformēšanai?

Mums jārunā par ārējo robežu labāku apsardzi. Daļēji uz ES robežaģentūras «Frontex» bāzes ir izveidota mobila grupa, bet tajā ir tikai 1500 cilvēki, kas ir piliens jurā, ņemot vērā ES mērogu. Jābūt ES robežsardzei kā atsevišķam dienestam. Otrs aspekts ir Eiropas armija. ES ir ļoti politiski atkarīga no ASV, kas ir pirmā vijole NATO orķestrī. Nereti ES vēro to, ko teiks ASV prezidents. Atbalstu Eiropas Komisijas (EK) prezidenta Žana Kloda Junkera ideju, ka vienota armija ir ļoti svarīgs elements. Atgriežoties pie bēgļiem, ir jautājums, no kurienes tie rodas. Šie cilvēki rodas tajos reģionos, kur ES vai atsevišķas dalībvalstis ir pieļāvušas ļoti nopietnas kļūdas, piemēram, Sīrijā, Irākā, Ziemeļāfrikā. ES dalībvalstis bombardēja Irāku, tāpat izrādās, ka nekādu ķīmisko ieroču Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam nav. Mūsu pienākums ir 99% no šiem bēgļiem pieņemt. Arī Latvijai politiski jāatbild par šiem cilvēkiem, jo Saeima vienbalsīgi atbalstīja militāro operāciju Irākā un Afganistānā. ES jāuzņem 99%, nevis visi 100% bēgļu tādēļ, ka daļa no viņiem ir riska zonā, jo tie, iespējams, ir savervēti radikālās organizācijās. Tieši tādēļ nepieciešams vienots robežsardzes dienests, kā arī aktuāls problēmjautājums ir speciālo dienestu kompetence un to sadarbība savā starpā. Vēl pirms gada no visām 28 dalībvalstīm tikai pieci speciālie dienesti apmainījās ar informāciju, un man nav saprotams, kādēļ tā. Ir būtiski, cik daudz naudas ES tērēs, lai speciālie dienesti sargātu ES pilsoņus no terora draudiem.

Kāda, jūsuprāt, būtu alternatīva bēgļu kvotu sistēmai?

Bēgļu pārvietošana piespiedu kārtā bija Junkera ideja. Tas ir jautājums par solidaritāti starp dalībvalstīm. ES galvenais motors ir Vācija. Kāpēc Vācijai būtu jāuzņem pusotrs miljons bēgļu, ja šī valsts un daļēji arī Francija, Spānija un Itālija baro tādas valstis kā Latvija? Pērn Latvija iemaksāja ES budžetā 250 miljonus eiro, bet atpakaļ saņēmām miljardu eiro, savukārt šogad Latvija iemaksās nedaudz vairāk kā 270 miljonus eiro un atpakaļ saņemsim aptuveni 1,2 miljardus eiro. Merkele jau vairākas reizes ir paudusi skepsi par «citu valstu barošanu» un piesaukusi solidaritāti. Ja tādas lielas valstis kā Francija un Vācija kaut ko izlems, tad citām dalībvalstīm būs pienākums tām pakļauties. Ja paskatāmies uz ES Padomi, visi formāli ir vienlīdzīgi, bet Vācijas balss procentuāli ir «smagāka».

Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena sacījusi, ka ES lēmumus ārpolitikā vajadzētu pieņemt ar balsu vairākumu, nevis vienbalsīgi, lai varētu ātri reaģēt uz krīzēm. Cik tas būtu nepieciešami un izdevīgi Latvijai?

Latvijai tas būtu izdevīgi, ja mums būtu sava pozīcija. Neskaitāmas reizes Latvijas Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) un citi premjeri piekrituši visam, ko prasījuši Vācijas, Francijas un Lielbritānijas kolēģi. Uzbrukums bijušajam dubultaģentam Sergejam Skripaļam ir ļoti zīmīgs notikums, jo tagad ir redzams, ka ES ir sašķelta. Piemēram, Grieķija, Kipra un Bulgārija nekad nesūtīs prom Krievijas diplomātus. Te ir lūzuma moments. Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja šobrīd ir zaudējusi visu «Brexit» dēļ, jo ES sarunu risinātājs Mišels Barnjē iedzinis viņu stūrī un «Brexit» notiek tik neizdevīgi britiem, ka arvien vairāk dzirdami viedokļi par vēl viena referenduma rīkošanu, kam Meja ir kategoriski pret. Briti politiski zaudējuši visu - gan naudas ziņā, jo Lielbritānija par izstāšanos maksās tik, cik vēlas ES, gan ekonomiski, jo Lielbritānijai būs piekļuve Eiropas tirgum kā trešajai valstij. Lielbritānija vēlas pārslēgt uzmanību no «Brexit» uz kopējo draudu jeb Krieviju. Vladimirs Putins ir ideāls ienaidnieks Eiropas politiskajai elitei, un neviens šobrīd nerunā par «Brexit». Citas valstis noticēja sešiem britu specdienestu parādītiem prezentācijas slaidiem, ka uzbrukumu viennozīmīgi īstenojis Putins. Vairs netiek lietots apzīmējums «augsti ticami», bet Rietumi tagad pauž, ka tas ir skaidri zināms. Mērķis ir novērst Lielbritānijas sabiedrības un ES elites un sabiedrības uzmanību, jo tagad visi runā par transatlantisko saišu stiprināšanu un stāšanos pret Putinu, kas ir absurds, jo ekonomiski ES zaudēs. Interesantu spēli spēlē arī Vācija, kas lēmusi par diplomātu izraidīšanu, bet brīdi vēlāk paziņoja, ka ir konceptuāli «par» «Nord Stream 2» projektu. Tas ir skaidrs, ka tas bija sarunāts ar Krieviju. Vācijai ir ļoti izdevīgi, lai Krievijas dabasgāze tiktu piegādāta vēl lielākos apjomos, jo Vācijas rūpniecība ir vitāli atkarīga no Krievijas gāzes. Pretestība pret «Nord Stream 2» ir tādēļ, ka ASV vēlas ienākt Eiropas tirgū ar sašķidrināto gāzi un ieņemt to tirgus daļu, ko šobrīd ieņem «Gazprom». Baidos šajā ziņā ko prognozēt, jo šajā laukā valda demagoģija.

ES attiecības ar Krieviju ir ļoti sarežģītas, turklāt tās vēl pasliktinājās pēc Skripaļa saindēšanas. Kāda, jūsuprāt, būs Krievijas ārpolitika un tālākās ES un Krievijas attiecības?

Lielu pārmaiņu nebūs. Putins vairāk pievērsīsies iekšpolitiskām problēmām un varētu par premjerministru iecelt kādu politiski un ekonomiski liberālāku personu. Tāpat viņš varētu nomainīt ārlietu ministru Sergeju Lavrovu pret senatoru Konstantīnu Kosačovu, ar kuru Rietumos runā vairāk. Iekšpolitiskās problēmas Krievijā eksistē, un to atzīmējis arī Putins. Krievijas tauta joprojām uzticas savam līderim, kāds viņš ir. Daļa vainas par šādu Krievijas prezidenta vēlēšanu rezultātu ir uz ES pleciem. Jo vairāk sankciju tiek vērsts pret Krieviju, jo vairāk tiek kliegts, kāds Putins ir diktators un fašists, jo lielāks atbalsts Krievijas tautā ir Putinam. Viņš ir reāls līderis, kas apvienojis nāciju ap sevi.

Baltijas valstu amatpersonas «Nord Stream 2» vērtējušas kritiski, uzsverot, ka tas ir ģeopolitisks projekts un ir pretrunā ar Eiropas Enerģētikas savienības mērķiem. Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas pozīciju šajā jautājumā?

Kopumā Latvijas pozīcijai un ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam (V) šajā jautājumā nepiekrītu, jo Krievijas dabasgāze ir vislētākā un to piegādāt ir visērtāk. Ne Norvēģijas dabasgāze, ne Kataras, ne ASV sašķidrinātā gāze nevar būt tik lēta, cik Krievijas gāze. Piekrītu, ka Krievija spēlējas ar mums politiski, cenšoties izmantot šo projektu politisku mērķu sasniegšanai kaut vai tāpēc, ka Latvijai dabasgāzes cena ir augstāka nekā Vācijai vai Beļģijai. Tāpēc ir svarīgi, cik Latvija ir veiksmīga, risinot sarunas par dabasgāzes piegādēm. Domāju, ka varam gan par zemāku cenu iegūt dabasgāzi no Krievijas, gan varam sarunāties un izdevīgā ceļā sadarboties ar Krieviju. Tomēr teikt, ka Eiropa ir kā narkomāns, kas sēž uz Krievijas gāzes adatas, ir liels pārspīlējums.

Kur būtu jāmeklē līdzekļi, lai segtu iztrūkumu ES budžetā, kas radīsies pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES? Vai dalībvalstu iemaksu palielināšana, kam piekrīt arī Latvija, ir labākais variants?

Pirms «Brexit» Lielbritānija maksāja un maksā ES budžetā 22 miljardus eiro. Vācija norādīja, ka varbūt papildus trīs līdz četrus miljardus tā ir gatava maksāt vairāk. Arī Latvija norādījusi, ka maksās vairāk, tomēr jāsaprot, ka mēs mazāk saņemsim atpakaļ. Ja nebūtu ES naudas un fondu, Latvijā nebūtu ekonomikas pieauguma, jo visi pieauguma procenti ir no ES naudas. Šī nauda ļoti sildīja Latvijas ekonomiku, tādēļ, ja šīs naudas kaut daļēji nebūs, pieaugums nebūs tik straujš. Mēs vairs nevarēsim izdomāt Latvijā koruptīvas shēmas Ludzā, Rīgā un Ventspilī. Būs jādzīvo bez šīs naudas, un tas ietekmēs ekonomiku.

Cik racionāli un godprātīgi, jūsuprāt, Latvija ir izlietojusi līdz šim no ES saņemto naudu?

Ir gan labi, gan slikti piemēri. Piemēram, Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī ir lielisks projekts, bet e-veselība ir negods un posts. Tikmēr Polijā visas reformas, kas ir saistībā ar tiesām, īstenotas ar ES naudas palīdzību. Tas nav tas, uz ko Vācija cerēja, veidojot šīs programmas un cerot, ka uzlabosies dzīves līmenis. Ludzā ir nobruģēti lieliski ceļi, bet bezdarba līmenis īsti nav krities. ES nevar tērēt naudu konkrētas nozares atbalstam, jo tas uzreiz būtu konkurences pārkāpums. Ir iespējams nobruģēt ceļu, nopirkt jaunus autobusus, aprīkot skolā ķīmijas kabinetus, bet nav iespējams uzbūvēt jaunu rūpnīcu par ES naudu. Tādēļ cilvēki brauc uz Rietumiem, kur dzīves līmenis un minimālā alga ir lielāka. Gan latviešu, gan krievu vidusmēra skolēna sapnis ir pabeigt skolu un aizbraukt no Latvijas. Jaunatne netic valsts nākotnei, un tas ir nožēlojami.

Kādām vajadzētu būt Latvijas prioritātēm nākamajā ES daudzgadu budžetā?

Man principā nepatīk šādas sarunas par kaut kādu lūgšanos, jo domāju, ka valstij ir pazemojoši stāvēt kā pie baznīcas un lūgt naudu. Nākamgad Latvija būs ES kā pilntiesīga dalībvalsts jau 15 gadus, un mums pašiem jāattīsta sava ekonomika, jo ES nauda ir kā atkarība. No otras puses, mēs nevarēsim veikt izrāvienu ekonomikā, ja neatvērsim darba tirgu, pārskatot valodas un citas prasības pret ārvalstniekiem, citādi pie mums neviens nebrauks. Arī nodokļu slogs ir jāsamazina. Savukārt tas, ko finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) izdarīja, saucot to par nodokļu reformu, nav reforma. Ārpolitiski sarunās par prioritātēm neko nevarēsim izdarīt ne paši, ne Padomes līmenī, ne sarunās ar EK, jo neesam viena valsts, bet esam 28 valstis. Tas, ko Skandināvijas valstis pēdējā laikā runā, ka nākamajā gadā finanšu palīdzība būtu jāpiesaista IKP pieaugumam, viņu skatījumā ir taisnīgi, bet mēs viennozīmīgi saņemtu mazāk, kas varētu būt pat mazāk nekā viens miljards eiro. Savukārt pašvaldību līmenī tiek runāts par to, lai nauda kohēzijas projektiem tiktu iedota tiem reģioniem, kuriem IKP pieaugums ir mazs. Tas nozīmētu, ka Rīga neko nesaņemtu. Februārī, lidojot uz Briseli, bija pilna lidmašīna ar pašvaldību pārstāvjiem, kas devās uz Briseli mēģināt pārliecināt Briseles kolēģus EK, ka Latvijai būtu kaitīgs princips, ka tikai neattīstītie reģioni saņems naudu. Tomēr Barnjē jau ir pateicis, ka naudas ir tik, cik tās ir, tādēļ būs jāsamazina arī kohēzijas projekti.

Cik reāla tuvākajā nākotnē ir Rietumbalkānu valstu uzņemšana ES? Vai ES šīs valstis ir nepieciešamas?

2004.gadā politiski Latvija ļoti vēlējās iestāties ES, un, lai gan esmu liels NATO pretinieks, tomēr biju un esmu ES fans. Ģeogrāfiski šo valstu uzņemšana ir svarīga, bet finanšu ziņā mums būs jābaro šīs valstis un būs jāievieš ES likumdošanas normas šo valstu likumos. Prognozēju, ka varētu paiet aptuveni desmit gadi, līdz šīs valstis varētu iestāties ES.

Briselei šobrīd ir sarežģītas attiecības ar Poliju. Tāpat tika kritizēta ES līderu reakcija uz notikumiem Katalonijā. Cik spēcīga šobrīd ir ES dalībvalstu vienotība un spēja reaģēt uz dažādiem iekšpolitiskiem izaicinājumiem?

ES ir ļoti pasmags varas modelis. Eksistē trīs varas centri - EP, EK un Padome. Lai jebkurš lēmums tiktu pieņemts, ir jāiziet caur šiem trim varas centriem. Tāpēc esmu par federalizāciju. Padomē ir tikai valstu vadītāji, bet nav reģionu pārstāvju, un no 1979.gada aptuveni divi tūkstoši lēmumu stāv plauktos, jo par tiem nav panākta vienprātība. Tagad arvien vairāk tiek runāts par to, ka jādod izteikties reģioniem. Domāju, ka Padome būtu jāpārtaisa par reģionu pārstāvju padomi. Tieši šī iemesla dēļ notika Katalonijas krīze. Bijušajā Katalonijas premjerā Karlesā Pudždemonā neviens neklausījās, un viss notika tā, kā teica Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs. EK ir sākusi 7.panta procedūru pret Poliju, un šajā ziņā ir divi bloki, vienā no kuriem Višegradas valstis solidarizējas ar Poliju. Jāsaprot, ka divu ātrumu Eiropa jau pastāv - Eiropa faktiski ir sašķelta Rietumvalstīs un Austrumu valstīs jeb vecajās un relatīvi jaunajās ES valstīs. Esošais pārvaldīšanas modelis ir strupceļš un tas nedarbojas. 2016.gada 22.martā Briseles lidostā notika sprādziens, bet ES tikai nesen tika dibināta īpašā komiteja terorisma jautājumu izpētei. Jāreaģē ļoti ātri. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ASV prezidents Donalds Tramps vai Ķīnas prezidents Sji Dziņpins reaģē tik ātri, jo viens cilvēks šajās valstīs atrisina visu. Es neaicinu ES pārveidot par diktatūru, bet ļoti vēlētos, lai posmu šajā ķēdītē būtu mazāk nekā šobrīd. Pie esošā modeļa joprojām notiks garas diskusijas un tiks izdzerts tonnām kafijas, bet lēmumi būs novēloti.

Kāda pozīcija EK un Varšavas strīdā par likuma varu Polijā būtu jāieņem Latvijai?

Ja žurnālisti sēž cietumā, ja konstitucionālās tiesas tiesneši tiek iecelti pēc politiskiem principiem, ja sabiedrisko mediju vadītāji tiek iecelti, premjerministram vai ministram ņemot vērā kritērijus «patīk» vai «nepatīk», tad par to ir jāatbild. Polijai ļoti patīk saņemt naudu no ES budžeta, bet ļoti nepatīk pildīt ES pamatprincipus - brīvība, tolerance, vārda brīvība. Ungārijā situācija nav vienkāršāka. Kučinskis ir pateicis, ka nebalsos par balss atņemšanu Polijai ES Padomē, bet es šo balsi atņemtu. Pirmkārt, tas būtu precedents, otrkārt, tas audzinātu Polijas politisko eliti. Ja Polija nevēlas rīkoties atbilstoši ES normām, būtu taisnīgi, ka tā nepiedalās lēmumu pieņemšanā un nesaņem naudu.

Šobrīd ES ir sarežģītas attiecības ar Turciju. Kā jūs saredzat tālāko pušu attiecību attīstības scenāriju? Cik svarīgi ir ES turpināt kontaktus ar Turciju par tās iespējamo dalību ES?

ES kandidātvalsts statuss Turcijai ir iesaldēts, kaut gan tai ir asociētās valsts statuss jau no 1963.gada. Tomēr arī Turcijas prezidentam Redžepam Tajipam Erdoanam jāatbild par saviem darbiem - žurnālisti ir cietumos, vērojama ļoti nedemokrātiska izturēšanās pret kurdiem, faktiski pret tiem tiek īstenots genocīds. Pēc apvērsuma mēģinājuma daudzi tika apcietināti. Ļoti diplomātiski izsakoties, tas viss liecina, ka Turcijas režīmā demokrātija ir ļoti liels deficīts. Vienlaikus viss ir iespējams, tāpēc svarīgi neizolēt Turciju no ES. Šī valsts zināmā mērā ir drošības garants saistībā ar Sīriju un tās bēgļiem.

Jūs esat priekšsēdētāja vietnieks delegācijā attiecībām ar Baltkrieviju. Kā jūs raksturotu šī brīža ES un Baltkrievijas attiecības?

Labi, ka pamazām viss virzās uz labo pusi. Daudz esmu strādājis, lai notiktu pirmā oficiālā delegācijas vizīte Minskā 2015.gadā, bet toreiz, ņemot vērā ES oficiālo pozīciju, nevarējām oficiāli tikties ar Baltkrievijas apakšpalātas deputātiem. Tomēr neformāli, pie pusdienu galda, mēs ar apakšpalātas deputātiem tikāmies un sākām attīstīt kontaktus. Vizītē bijām arī pērn, kad Minskā jau oficiāli tikāmies faktiski ar visiem, izņemot Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko. 14 gadu laikā pirms 2015.gada nebija vizīšu un attiecības bija iesaldētas. Ļoti nopietni kā delegācija strādājam ar ES Padomi, lai tā samazinātu sankcijas pret Baltkrieviju, kas tika reducētas. Tagad eksistē ieroču embargo un liegums četrām personām, ieskaitot Baltkrievijas centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju, iebraukt ES. Attiecības starp ES un Baltkrieviju attīstās un pastāv laba politiska attieksme pret šo valsti. Ļoti priecājos, ka nesen Kučinskis tikās ar Lukašenko.

Jūsu darbakārtībā EP ir arī jautājums par nepilsoņu tiesībām. Kur šajā jomā saskatāt problēmas un kā tās cenšaties risināt ES līmenī?

Problēma ir tāda, ka diennaktī ir tikai 24 stundas, un fiziski nav iespējams uzrunāt katru deputātu, skaidrojot šo problēmu. Kad esmu parunājis ar vairākiem deputātiem, atmosfēra mainās, jo galvenā problēma bija tāda, ka cilvēki EP gandrīz neko nezināja par nepilsoņiem. Strādāsim, lai būtu noklausīšanās PETI komitejā. Zinu, ka EP deputāte no Igaunijas Jana Toma iesniegusi vēl papildu petīcijas par nepilsoņu problēmām Igaunijā, un ko līdzīgu plānoju arī es. Mūsu nepilsoņiem, piemēram, ir liegums strādāt par ugunsdzēsējiem vai civilās lidmašīnas pilotiem, kas ir absurds. Tādu atšķirību starp profesijām Latvijas likumos ir ļoti daudz. ES tiek runāts, ka būtu jāpiešķir balsstiesības Sīrijas bēgļiem Vācijā. Piemēram, Nīderlandē trešās valsts pilsonis var balsot pašvaldību vēlēšanās jau pēc pusgada nodzīvošanas šajā valstī. Kāpēc jāliedz Latvijas nepilsoņiem balsstiesības vismaz pašvaldību un EP līmenī? Starprezultāts darbā ar šiem jautājumiem varētu būt tas, ka cilvēki arvien vairāk zinās par nepilsoņu situāciju Latvijā un Igaunijā. Paldies Dievam, ka Miroslavs Mitrofanovs ir pievienojies EP. Varu pateikt arī labus vārdus par Tatjanu Ždanoku, kura ļoti cītīgi strādāja un deva mums savu pieredzi, lai mēs nepieļautu tās kļūdas, ko savā laikā pieļāva viņa, varbūt īsti nezinot procedūru. Viņa faktiski bija vienīgā, kura aktualizēja šo jautājumu. Mitrofanovs ir traks cilvēks vārda vislabākajā nozīmē un viņam ir ļoti daudz enerģijas. Ļoti labi, ka viņš tik enerģiski strādā un palīdz man un Janai Tomai nepilsoņu jautājumā.