Trešdiena, 20. jūnijā Vārda dienas: Maira Rasa Rasma
intervija
Eiropas Latviešu apvienības prezidija locekle Elīna Pinto |  
Foto: Zane Bitere / LETA

Ārvalstīs dzīvo teju 400 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo, un diasporu jau var saukt arī par piekto Latvijas novadu. Kamēr ārzemju tautieši tikai dziedāja un dejoja, tie līdzīgi kā mazi bērni vai kaķīši labi izskatījās. Taču tad, kad diasporai parādās savas idejas par Latvijas attīstību, kā arī vēlme un resursi tās īstenot, tā politikas veidotājiem kļūst neērta, intervijā portālam TVNET saka Eiropas latviešu apvienības (ELA) prezidija priekšsēdētāja vietniece Elīna Pinto.

Sarunā ELA priekšsēdētāja vietniece uzsver, ka līdzšinējie reemigrācijas plāni ir tikuši veidoti ķeksīša pēc, nav bijuši pārdomāti un nav iekļauti valsts ilgtermiņa stratēģijā. Ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas diasporas pārstāvjiem atgriezties traucē ne tikai dzīves līmeņa atšķirības, bet arī dažādas vēsturiskas anomālijas, grūtības no jauna iedzīvoties citā vidē un salīdzinoši konservatīvās vērtības sabiedrībā.

Tāpat nav nepieciešams uz Latviju atgriezt pilnīgi visus aizbraukušos, jo daudzi no tiem mūsu valstij daudz noderīgāki var būt, tieši sasniedzot augstus karjeras pakāpienus ārvalstīs. Diaspora veido dažādas iniciatīvas, kas varētu palīdzēt Latvijas ekonomikai, kā arī vēlas piedalīties lēmumu pieņemšanā par valsts nākotni, saka Pinto.

Nesen kādā intervijā izteicāties, ka reemigrācijas plāns ir politiskā kampaņa, patiesībā nekādu pasākumu kopuma, lai veicinātu aizbraukušo latviešu atgriešanos, nav. Kā to bijāt domājusi?

Šobrīd nav saskaņota un stratēģiska redzējuma par to, ko reemigrācija var dot Latvijai; kā tā būtu jārisina ne tikai ar vienu specifisku pasākumu, bet ar saskaņotu kopumu. Tāpat kā aizbraukšana, arī atbraukšana ir saistīta ar ļoti daudziem apsvērumiem – nodarbinātība, mājokļa jautājums, sociālā drošība un izglītības iespējas. Līdz ar to, lai reemigrācija būtu sekmīgs virziens kopējā valsts stratēģijā – darbaspēka krīzes un demogrāfijas problēmu risināšanā – jābūt pārdomātai, ilgtermiņa un saskaņotai vīzijai.

Vēl pirms nepilna gada tika klusībā apbērēts pirmais reemigrācijas plāns. Tā vietā, lai [sekotu] nopietnas sarunas iesaistīto ministriju, pašvaldību un uzņēmēju asociāciju starpā, vienā mirklī tika izšauts reemigrācijas koordinatoru pasākums. Idejiski tas ir labs, bet mēs redzam, ka vēl līdz galam nav sagatavots, ir ļoti dārgs un neveicina reemigrācijas plāna funkciju. Tas liek vilties arī cilvēkiem Latvijā, jo tiek tērētas lielas naudas summas, bet ieguvums ir ļoti grūti saskatāms.

Mēs uzskatām, ka reemigrācija ir jēgpilns, leģitīmas politikas virziens, kurā Latvija varētu strādāt, lai atrisinātu šībrīža izaicinājumus. Taču tam ir jānotiek apzināti, nepiesaistot papildu finansējumu, bet gan sakārtojot redzējumu, kas ir dažādās ministrijās un pašvaldībās. Tam ir jābūt praktiskam pasākumam.

Kas ir tie praktiskie pasākumi?

Kādā neformālā sarunā pēc politikas atstāšanas ministrs, kura pārziņā tapa šis plāns, man reiz atzinās, ka tas veidots vairāk kā ķeksītis, lai varētu sākt runāt par imigrācijas plānu no trešajām valstīm. Jānovērš, ka tas atkal ir tikai ķeksīša pēc. Ja runā par atgriešanos, mūsu pētījumi par to, kas cilvēkus satrauc Latvijā, norāda, ka izaicinājumi ir veselības aprūpes sistēmas nesakārtotība, nodarbinātība, kā arī pārlieku lielais konservatīvisms un smagnējā administratīvā sistēma.

Konservatīvās vērtības sabiedrības vai valsts pārvaldes kontekstā?

[Ārvalstīs dzīvojošos] cilvēkus ļoti uztrauc neiecietība pret dažādību, kur arī mēs [diaspora] jau tiekam pieskaitīti. [Latvijas sabiedrībā] ir spēcīgi aizspriedumi. Tie ir pat pret tiem ļaudīm, kuriem piemīt akcents, nemaz nerunājot par citas ādas krāsas vai reliģiskās pārliecības cilvēkiem. Tautiešiem ārzemēs ir izveidojušās ģimenes, atbraucot tām ir jāiekļaujas atpakaļ sabiedrībā, un daļai cilvēku [aizspriedumi] ir būtisks apsvērums.

Protams, nevar par zemu novērtēt nodarbinātības situāciju un darba atalgojumu. Diaspora veido dažādas iniciatīvas, kas varētu palīdzēt Latvijas ekonomikai izaugt, – piesaistām eksporta un investīciju mentorus uzņēmējdarbības veicināšanas programmā. Apsveram iespēju veidot fondu, kurš varētu darboties kā atbalsta mehānisms Latvijas sociālajiem uzņēmējiem. Mēs domājam par to, kā celt kopējo ekonomikas līmeni, arī esot ārpus Latvijas. Reemigrācijas plānu kontekstā ir jārunā arī par plašāku diasporas iesaisti tautsaimniecībā. Lai cilvēki būtu daļa no Latvijas ekonomiskās asinsrites, pat dzīvojot ārvalstīs.

Tāpat ir vēsturiskās anomālijas, kuras būtu jānovērš. Piemēram, dzīvesvietas reģistrācijas sistēmas radītie apgrūtinājumi. Šā brīža likumi nedod cilvēkam tiesības deklarēt dzīvesvietu Latvijā, kamēr viņš atrodas ārvalstīs. Pirms atgriešanās Latvijā nav iespējams pieteikt vietu bērnudārzā un izstāvēt rindu. Šādas mazas lietas nemaksā miljonus, bet to novēršana no valsts puses parādītu, ka ir vēlme uzturēt saikni ar tautiešiem.

Viens ir emocionālās runas, bet otrs – cilvēki bieži vien ir pamatīgi iedzīvojušies jaunajā mītnes vietā, radījuši bērnus, precējušies ar vietējiem. Šādiem cilvēkiem Latvijas pusei pat nav īsti ko piedāvāt.

Es nedomāju, ka nepieciešams Latvijā atgriezt visus aizbraukušos. Mūsu vecāki un vecvecāki ir cīnījušies par to, lai Latvija būtu brīva valsts, kurai priekšā nav aizvilkts priekškars. Cilvēki dodas uz ārvalstīm arī lai iegūtu jaunas zināšanas vai pieredzi, kādu Latvijā nekad nedabūtu. Valstij profesionālis, kas [ārvalstīs] sasniedz būtiskus karjeras augstumus un nes Latvijas tēlu pasaulē, var daudz dot. Tikpat lielā mērā, kā ir atvērtas mūsu robežas, jābūt atvērtam mūsu saprātam – gatavībai pieņemt tās atziņas, kas ir radušās latviešiem ārvalstīs un ļauj paskatīties uz lietām daudzveidīgāk.

Ārvalstīs dzīvo Latvijai lojāli un aktīvi cilvēki. Arī tad, ja viņi tur paliks, svarīgi, lai bērni iemācās latviešu valodu un paliek Latvijas vienotajā asinsritē. Svarīga ir ikdienas saiknes uzturēšana – piedaloties vēlēšanās, atbalstot iniciatīvas Manabalss.lv portālā, sekojot līdzi norisēm Latvijā.

Ja cilvēks ilgāku laiku ir dzīvojis ārpus Latvijas, viņam grūti izprast esošās prasības. Tādēļ reemigrācijas koordinatoru ideja nav slikta. Pirms tika veidota šāda iniciatīva, bija izstrādāts pētījums par to, kādā veidā pašvaldības sadarbojas savā starpā dažādu pakalpojumu sniegšanā. Izrādījās, ka pašvaldības – pat ja starp to centriem ir 10 – 15 kilometri – nezina, kādas iespējas ir kaimiņos. Viena pašvaldība atbraucējam var piedāvāt darbu, cita skolu, bet vēl cita – dzīvesvietu.

Koordinatoru pasākums ļauj paraudzīties ar skatu no augšas, no plānošanas reģionu perspektīvas, aptvert iespējas, kuras ir pagastos un novados. Tas var mudināt pašvaldības sadarboties un uz tāda pamata veidot mobilitātes programmu, kas būtu derīga Latvijai. Cilvēkam, kurš izdomās pārcelties, piemēram, no Ventspils uz Latgali, – viņam būs svarīgas tādas pašas lietas kā kādam no Īrijas. Reemigrācijas koordinatoriem drīzāk būtu jāveicina pašvaldību sadarbošanās, lai tiktu lauzta latviešu viensētu domāšana, kas novados joprojām ir dzīva.

Dažreiz no atbraucējiem var dzirdēt viedokli, ka Latvijā ir vieglāk sākt uzņēmējdarbību, strādāt savā profesijā, jo šeit ir mazāka konkurence.

Jauniem, izglītotiem un kvalificētiem cilvēkiem bez sociālajām problēmām Latvija ir viena no sapņu zemēm. Šeit konkurence ir salīdzinoši zema, inovācijas tiek atbalstītas. Ir augstāka dzīves kvalitāte, kuru var iegūt ar zemāku atalgojumu nekā ārvalstīs. Līdz ar to jaunie profesionāļi, kuri iegūst pieredzi Ņujorkā, Nigērijā vai arābu valstīs, izlemj atgriezties un veidot savu karjeru Latvijā.

Noderīgi ir tas, ka Latvijas interneta ātrums un pārklājums ļauj uzturēt saikni ar Eiropu un strādāt attālināti, piemēram, esot Daugavpilī. Ir Eiropas orķestru vai koncertzāļu štata darbinieki, kuri dzīvo Vidzemes laukos, bet koncertēšanas laikā ir projām. Iespējas ir. Jābūt mazliet radošam un jācer, ka nesaslims. Tad Latvija tiešām var būt atspēriena punkts cilvēka izaugsmē.

Diasporai vienmēr bijušas problēmas ar latviešu valodas skolotājiem. Ņemot vērā skolu slēgšanu Latvijā, iespējams, būs brīvi skolotāji, kurus varēs piesaistīt tautieši ārzemēs?

Jā. Diasporas skolās latviešu valodu bez atlīdzības vai ar simbolisku vecāku atbalstu māca pārsvarā brīvprātīgie. Protams, tas apgrūtina kvalitatīvu latviešu valodas apgūšanu. Šiem skolotājiem valodas vai pedagoģiskās prasmes nav tādā līmenī, kādā pienāktos. Pamazām tiek saņemts lielāks atbalsts no valsts puses un skolotāji var celt savu kvalifikāciju.

Jautājums par skolotāju emigrāciju ir kā abpusgriezīgs nazis… Norvēģijā Oslo latviešu skoliņā 90% no mācībspēka ir bijušās skolotājas, kas ieradušās no Latvijas. Viņas tur nonākušas tādēļ, ka Latvijā nebija darba, vai arī pārāk zema atalgojuma dēļ. Zināmā mērā tas mums ir ieguvumus. Jau otro gadu notiek pilotprojekts tālmācībai interneta vidē. Tajā Latvijas skolu skolotāji caur «Skype» sazvanās ar savām klasēm. Teiksim, ir pieci seši bērni – viens Austrijā, cits Norvēģijā, cits Luksemburgā. Visi strādā interneta vidē atbilstoši līmenim. Šo programmu noteikti vajadzētu izvērst, jo šoreiz nepietika vietu visiem gribētājiem. To arī varētu paplašināt, piedāvājot specifiskus modeļus, piemēram, tiem bērniem, kuri atgriezīsies Latvijā.

Diasporas bērniem valoda pazūd?

Bērniem valoda pazūd strauji. Tas notiek straujāk nekā kādreiz trimdas latviešu vidū. Daļēji tas saistīts ar angļu valodas milzīgo klātbūtni gan internetā, gan ikdienā, daļēji – ar latviešu skoliņu trūkumu un retajām mācību stundām. Tas arī atspoguļo pašu vecāku attieksmi pret latviešu valodu. Mēs neesam radušies uz Mēness – ārvalstīs dzīvojošie ir dzimuši un auguši Latvijā un sev līdzi aizveduši attieksmi pret latviešu valodu. Vajadzētu vairāk strādāt ar vecākiem, lai viņi saprot to, kāda ir latviešu valodas vērtība, un varētu to nodot saviem bērniem.

Attiecībā uz atbalstu latviskajai izglītībai diasporā plānošana no valsts puses līdz šim notikusi spontāni – katru gadu [jālemj] par kaut kādas naudiņas piešķiršanu latviešu valodas apgūšanai. Mēs ceram, ka diasporas likums naudas piešķiršanu nostiprinās un mēs varēsim izstrādāt ilgtermiņa plānus. Tad arī valsts varēs skaidrāk noteikt savas prioritātes – kurās diasporas jomās tā vēlas ieguldīt naudu un nebūs katru gadu no jauna jāizgudro divritenis. Valodas apgūšana nenotiek ne mēnesī, ne gadā. Tas ir pastāvīgs darbs, kuru būtu ļoti būtiski iekļaut bāzes finansējumā.

Ar reemigrācijas jautājumiem nodarboties ir mēģinājušas daudzas institūcijas. To darījusi Ekonomikas ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Ārlietu ministrija, Latvijas Institūts...

Esam secinājuši: kamēr diaspora tikai dziedāja un dejoja, mēs bijām ērti un, līdzīgi kā mazi bērni vai kaķīši, labi izskatījāmies. Ja tā paraugās – tad mēs tagad jau esam «piektais Latvijas novads». Tas nozīmē, ka esam ne tikai ar kultūridentitātes profilu, bet arī cilvēki, kuri domā par veselības aprūpi, sociālo drošību un darbavietām. Diasporas profesionāļiem un uzņēmējiem ir savs skatījums, kā varētu sekmīgāk noritēt Latvijas uzņēmējdarbības vides attīstība vai tiktu īstenota nodokļu politika. Tajā brīdī, kad diaspora pāraug no kultūras nama funkcijas uz pilntiesīgu Latvijas tautas daļu, tā kļūst par neērtu darba materiālu politikas veidotājiem.

Aizbraukušo atgriešanās ir lakmusa tests valsts spējai domāt visaptveroši. Tādā veidā tiek iegūts jauns pilsonis, kurš ir gan valsts politiskā, gan ekonomiskā daļa un spēj dot savu pienesumu. Tas ir cilvēks, kurš ienes vairāk dažādības. Lai veidotu šādu politiku, ir jābūt politiskai drosmei, jo [ekonomisks] solis pretī aizbraucējiem var radīt pretsitienu vietējo vidū. Jābūt ļoti tālredzīgam, lai spētu pamatot un paskaidrot, ka, iekļaujot [aizbraukušo] tautas daļu, mēs visi kopumā varēsim augt ātrāk. Diasporas jautājumus nereti risināt ir tāpat, kā bakstīt istabā sēdošu ziloni pa atslēgas caurumu. Tas nemaina kopējo problēmu, bet zilonim bakstīšana var būt kaitinoša. Taču tas ir arī atslēgas caurums, kuru var atslēgt un parādīt ceļu uz kādu risinājumu.

Mēs no ELA puses nekad nevirzīsim priekšlikumus, kuri ilgtermiņā Latvijai nedod pozitīvu pienesumu. Starp mūsu priekšlikumiem ir darba algas atklātības noteikšana sludinājumos. Lai cilvēks pieņemtu lēmumu pārcelt visu ģimeni atpakaļ uz Latviju, viņam ir jābūt skaidrībai par to, kādu atalgojumu viņš var saņemt. Šāda atklātība, kas pastāv jau vairākās citās valstīs, var palīdzēt arī Latvijai izkāpt no pelēkās ekonomikas zonas. Mēs aicinām arī aizsargāt ārvalstu pensijas un neatliekamo minimumu cilvēkiem, kas atgriežas Latvijā. Esam aprēķinājuši, ka paredzot šādu aizsardzību, kas jau pastāv ASV un Kanādas gadījumā, Latvijas budžetam kopumā tiktu pienests vairāk naudas, nekā hipotētiski būtu zaudēts nodokļos. Īpaši iegūtu novadi, kur [šī nauda] palīdzētu uzturēt infrastruktūru un palielināt pirktspēju. Mēs palīdzētu darboties vietējiem uzņēmējiem, mēs netiecamies radīt kādu privilēģiju, bet gan dot pienesumu Latvijai.

Nav obligāti jābūt Latvijā, lai iesaistītos valsts dzīvē. Diasporā vienmēr ir bijusi visai zema aktivitāte vēlēšanās. Tas ir saistīts ar to, ka nav vietu kur balsot, piemēram, cilvēks, kurš dzīvo Anglijas mazpilsētā, nebrauks vēlēt uz Londonu, vai arī ar kādu politisko apātiju?

Mūsu veiktajos pētījumos parādās divi argumenti. Viens ir vēlēšanu iecirkņu attālums, bet otrs – cilvēki nejūtas vajadzīgi un sadzirdēti. Vēlēšanu iecirkņu gadījumā par šo gadu ir piesardzīgs optimisms. Ārvalstīs Saeimas vēlēšanu laikā šoruden tiks atvērti 117 iecirkņi, kas ir palielinājums par 20 iecirkņiem. Liela daļa no šiem ir nevis vēstniecībās, bet gan izveidoti diasporas kopienu iniciatīvu rezultātā. Cilvēki paši sāk kļūt līdzatbildīgāki un ir gatavi veikt juridisko darbu, uzņemoties atbildību par pareizu vēlēšanu norisi. Šādi cilvēki arī savus paziņas mērķtiecīgāk aicinās piedalīties vēlēšanās. Nākotnē būtu svarīgi apsvērt pasta balsošanas atvieglošanu, padarīt to vienkāršāku.

Savukārt attiecībā uz diasporas politisko pārstāvniecību - līdz šim ir bijis maz politisko partiju, kas pievērsušās ārzemju latviešu aktualitātēm. Zināmas diasporas daļas cilvēku frustrācija ir palīdzējusi Artusam Kaimiņam iekļūt Saeimā. No otras puses – 34% diasporas vēlētāju pagājušās vēlēšanās balsoja par «Vienotību». Tas rada interesantas pārdomas saistībā ar šīm vēlēšanām. Mēs aktīvi strādājam, lai pilsonisko redzamību paceltu, bet ir jautājums: cik daudzas no partijām apzinās mūs kā daļu no sava elektorāta? Līdz šim mērķtiecīgi soļi ir redzami tikai no mazo, jauno partiju puses. «Progresīvie» un «Kustība «Par!»» brauc uz Beniluksa valstīm uzrunāt vēlētājus. Acīmredzot ir identificēts, ka tur ir sociāldemokrātiski domājošs elektorāts.

Ja diasporas vēlētāji aktīvi piedalītos vēlēšanās, Saeimā ar viņu atbalstu iekļūtu astoņi līdz desmit pārstāvji, kas tomēr ir būtisks skaitlis. Līdz ar to tas ir izaicinājums mums pašiem – jāpierāda, ka mums ir ko teikt. Mēs to redzējām valodas referenduma gadījumā. Kad diaspora mērķtiecīgi un aktīvi devās balsot, parādījās vairākas politiskās iniciatīvas no valsts puses, lai uzturētu ciešāku saikni. Mums jāapliecina, ka sekojam līdzi norisēm Latvijā un spējam izvēlēties, kurā virzienā valstij ir jādodas.

Oficiālie skaitļi par diasporas lielumu visā pasaulē vēsta, ka aiz Latvijas robežām dzīvo 370 tūkstoši cilvēku. Cik šie skaitļi atbilst realitātei?

Tās ir aplēses. Šajā skaitā ietilpst arī ne tikai Latvijas pilsoņi, bet arī nepilsoņi – valstspiederīgie, arī trimdas pārstāvji, no kuriem dažiem nav pilsonības. Ir pētnieki, kuri saka, ka diasporas skaits varētu būt lielāks. To ir grūti izsekot, un arī mēs labprāt gribētu precīzāk zināt par ekonomisko ieguldījumu, ko diaspora dod Latvijai.

Saskaņā ar Latvijas Bankas aplēsēm, diasporas pienesums Latvijas ekonomikai nedaudz mazāks par pusmiljardu eiro gadā. Tas gan pēdējos gados ir samazinājies, iespējams, tādēļ, ka naudas aprite notiek pelēkajā zonā, bet daļa vecvecāku, ģimenēm apvienojoties, pārceļas uz ārzemēm. [Savukārt] «Eurostat» dati rāda, ka Latvija ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā pēc diasporas pārskaitījumu īpatsvara attiecībā pret IKP. Papildus tam ir arī ziedojumi, tūrisms, mecenātisms un Latvijas pakalpojumu izmantošana. Ņemot vērā mobilo sakaru viesabonēšanas tarifu atcelšanu Eiropā, aizvien vairāk ārvalstu latviešu lieto Latvijas mobilo sakaru operatoru pakalpojumus. Līdz ar to esam lūguši Diasporas un migrācijas pētījumu centram veikt aplēses, cik liels ir «piektā novada» ekonomiskais pienesums Latvijai.

Kāds noskaņojums valda Lielbritānijā dzīvojošo latviešu vidū saistībā ar gaidāmo Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības?

[Nesen] bija diasporas mediju seminārs, kurā runājām par to, kādas ziņas latvieši diasporā patērē visvairāk. Lielbritānijas ziņu portāls «Anglo – Baltic News» informēja, ka visvairāk lasa jebko, kas ir saistīts ar Brexit. Cilvēki ļoti uzmanīgi seko Lielbritānijas izstāšanās procesam un mēģina saprast, kā tas attieksies uz viņu nākotni. Šobrīd neredzam tendenci, ka notiktu aizbraukšana no Lielbritānijas. Saskaņā ar [Latvijas] vēstniecības sniegtajiem datiem, ir palielinājies pieteikumu skaits britu pilsonības iegūšanai. Daļa cilvēku domā par sava statusa nostiprināšanu Lielbritānijā, citi – par atgriešanos Latvijā vai pārcelšanos uz citām Eiropas valstīm. Līdz ar to tas šobrīd ir labvēlīgs brīdis reemigrācijas pasākumiem.

Svarīgs ir jautājums par Lielbritānijā nopelnīto pensiju paturēšanu. Vairākkārt Latvijas diplomātiem esam lūguši sarunās uzturēt šo punktu. Būtiski, ka Lielbritānijā nopelnīto cilvēki turpinātu saņemt, arī pametot Apvienoto Karalisti. Pretējā gadījumā šādi cilvēki vienkārši neatgrieztos, lai nezaudētu šo pensijas daļu. Ja neatgriežas seniori, jaunākajām paaudzēm ir mazāks iemesls uzturēt saikni ar Latviju.

Vai pašu britu attieksme ir mainījusies? Varbūt ir parādījusies kāda neiecietība?

Ir jūtama. Sevišķi tas bija redzams laikā pēc referenduma - cilvēki sūdzējās par to, ka ir saasinājies nacionālais naids pret iebraucējiem, ne tikai no tālākām zemēm, bet arī no Eiropas. Ir sūdzības par sliktu attieksmi vai pārlieku birokrātiskām prasībām, kārtojot dokumentus britu iestādēs. Tajā pašā laikā interesants gadījums bija saistīts ar kādu bezpajumtnieku no Latvijas, kuru bija paredzēts deportēt no Lielbritānijas. Sadarbībā ar vietējiem advokātu birojiem viņam izdevās izcīnīt nacionālas nozīmes precedentu, ka cilvēku nevar izraidīt no valsts tikai tāpēc, ka viņam nav pastāvīgas mītnes. Cilvēki cīnās par sevi dažādos veidos.

Raugoties desmit gadu nākotnē, ticat, ka notiks kustība pretējā virzienā?

Es ceru, ka mūsu robežas joprojām būs atvērtas un cilvēki varēs doties uz ārvalstīm, lai pilnveidotu sevi profesionāli vai arī mīlestības vadīti. Mums ir brīvība izvēlēties. Politiķu un mūsu pašu uzdevums ir apturēt izmisuma dzīto bēgšanu, kas cilvēkiem ir likusi doties faktiski bēgļu gaitās. Te ir vajadzīgāks daudz spēcīgāks vēstījums par saliedētību un valsts dialogu. Katram no mums individuāli ir jāpārvar bezpalīdzības slazds, kurā ļoti daudzi cilvēki ir iekrituši.

Mums jāmāk pārveidot arī sava ekonomika, no tādas postkomunistiskas vienkāršās ekonomikas ar zemu pievienoto vērtību, atrodot tās nišas, kur mēs ar savu radošumu, likumdošanas regulējumu, varam radīt augstu pievienoto vērtību. Desmit gadu laikā tas ir uzdevums, kas ir paveicams. Taču ir vajadzīga politiskā drosme, katra cilvēka iesaiste un spēcīga starptautiskā partnerība.

Izjūtat arī šķelšanos starp diasporu un Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem?

Saka jau, ka latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Aizspriedumus kultivē tikai tāpēc, lai novērstu mūsu uzmanību no patiesajām problēmām. Tāpat kā Krievija, kas meklē ārējo ienaidnieku savu iekšpolitisko problēmu dēļ, arī mūsu sabiedrībā tiek mākslīgi veidotas šādas problēmas.

Mums ir jārunā par lieliem kopīgajiem izaicinājumiem. Tādiem kā ekonomikas izaugsme, tiesiskums, sociālā drošība un izglītības kvalitāte. Svarīgi ir apzināties, ka nu jau katrai ģimenei ārpusē ir kāds ģimenes loceklis vai tuvinieks. Mēs viens otru pazīstam, mēs zinām, kas esam, un ir jāpārtrauc runāt tādos pretnostatījumos kā «aizbraucējs», «palicējs», «savējais» un «svešais». Tas varbūt ir laika jautājums – ir jākļūst labestīgiem vienam pret otru. Jāpievēršas patiesajiem izaicinājumiem, jo tikai tā Latviju varēsim padarīt par vietu, kur mums visiem ne tikai gribas, bet arī ir iespēja dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

© TVNET. Visas tiesības paturētas