Tūlīt ies vaļā! Daugulis kaitina, smīdina, preparē

Dzirdot raidījuma alķīmisko nosaukumu «Daugulis preparē», prātā nāk par klasiku kļuvusī žurnāla «Rīgas laiks» nerediģētā intervija ar Aināru Šleseru. Tas bija deviņdesmito gadu beigu hits, kas tika kolektīvi pārlasīts un apspriests. Mūsdienās šāds efekts vairs nav iespējams. Un tomēr - kāds būs sarunu šova stils?

Mans kā raidījuma vadītāja mērķis savā ziņā ir egoistisks, jo man kļūst neinteresanti dzīvot pilnīgas sagatavotības laikmetā. Katrā intervijā atkārtojas vienas un tās pašas frāzes – politiķi ir iemācījušies pareizi runāt, un tu nevari tikt aiz tās gludās virsmas, saprast, kas viņu motivē rīkoties tā vai citādi. Pārraides mērķis nebūs atklāt universālo patiesību, parādīt viesi kā labu vai sliktu, bet iztaujājot preparēt viņa domāšanas veidu un ļaut skatītājam pašam izdarīt secinājumus.

Esmu sapratis, ka zinātniskā metode sadalīt lietu pirmreizinātājos, lai tiktu klāt kodolam, ir ļoti interesanta. Mēs šādi varam pētīt jebko pasaulē, arī cilvēka domāšanu.

Tas būs mēģinājums arī man pašam saprast, kā cilvēks domā, kāpēc un vai vispār domā. Līdzībās runājot – vai, atverot galvaskausu, tajā kaut kaut kas ir.

Šajās intervijās nebūs tik daudz par faktiem un skaitļiem, bet par veidu, kā cilvēks sarindo faktus savā paša stāstā un kā redz pasauli. Turklāt raidījums būs atvērts ar sociālo tīklu starpniecību. Tas nozīmē – ja skatītājam liksies, ka ir kāds jautājums, ko neesmu uzdevis mūsu viesim, es vēlreiz ar viņu tikšos, lai uzdotu šo jautājumu.

Priekšvēlēšanu laikā attiecībā uz politiķiem tas būs īpaši vērtīgi, jo līdzvērtīgi politiskajām iniciatīvām politiķa būtību definē viņa vērtību sistēma – vai viņš ir tradicionāls vai liberāls, vērsts uz kopienu vai uz individualitāti, vai viņam šķiet, ka galvenais ir saglabāt stabilitāti, vai gluži otrādi - nojaukt vērtību sistēmas.

Kad nonāksim līdz partiju kandidātiem, izmantošu instrumentus, kādi citur nav lietoti, piemēram, vērtību sistēmas kartēšanu. Tas nozīmē, ka ātrā tempā uzdošu 40 līdz 50 jautājumus par ētiski morālām dilemmām. Tātad zinātnes instrumentu – psiholoģisku testu izmantošu populārzinātniskā veidā. Rezultāts nebūs superprecīzs un zinātniski korekts, jo raidījumā jābūt izklaides elementam, taču kopaina būs pietiekami skaidra.

Būs smieklīgi! Skatītāji varēs ielūkoties, tā sakot, viesa galvaskausā, kur ieraudzīs, visticamāk, dažādas domāšanas sastāvdaļas un garšvielas. Ko bez izklaides tas vēl dos?

Redzot, kā cilvēks «štuko», skatītājs sapratīs, vai viņš ar šo cilvēku domā līdzīgi. Valstsvīriem un politiķiem vislielākais izaicinājums ir situācijas, kurās jārīkojas bez gatavas programmas, kas nolikta priekšā, un viņi tam nav gatavi. Kad nonākam ētiskās dilemmas priekšā, mēs pieņemam lēmumu, vadoties pēc mūsu iekšējās vērtību sistēmas. Tā būs soļu pieeja – vairākas reizes uzdošu vienu un to pašu jautājumu, kamēr maska kritīs. Interesanti, kā pakāpeniski atklājas, ka katram ir pamattēma, kas viņam rūp.

Lai par ko mēs runātu ar Baibu Sipenieci, beigās tik un tā nonākam pie politikas. Runājot ar Renāru Kauperu, vienmēr atgriežamies pie ticības un nāves.

Tu vari tirdīt Borisu Grebenščikovu par politiku, kā to ir darījis Pozners, bet tam nav jēgas, jo viņa attieksme nolasās pēc pirmajiem diviem jautājumiem. Kad redzi, ka viņam tas nerūp, vari mēģināt iet dziļāk, un tā jau ir improvizācijas daļa, un tad sākas visinteresantākais.

Minēji Krievijas žurnālista Vladmira Poznera intervēšanas metodi. Kas vēl tevi iedvesmoja, kad domāji par savu komunikācijas stilu?

Amerikāņu televīzijas raidījumu vadītājs Lerijs Kings. Vēl darba interviju metodes pieeja - psiholoģiskā profilēšana, kuras laikā caur jautājumiem tiek mērīta kandidāta emocionālā temperatūra – vai viņš būs patīkams kā kolēģis, vai būs gatavs ziedot laiku. Ja cilvēks nīst un kritizē iepriekšējo darba devēju, visticamāk, tāpat attieksies pret nākamo.

Daudzi visu mūžu strādā vienā profesijā, paliekot vienā tēlā, noteiktā rāmī, no kura neatkāpjas. Tu «cepures» maini galvu reibinošā ātrumā - vienlaikus esi pētnieks un aktieris, pasniedzējs un žurnālists, vadi izklaides pasākumus un lasi lekcijas par politikas zinātni. Kā tev izdodas realizēt sevi tik dažādās jomās?

Ir bijusi sajūta, ka man vajag palikt monolītam vienā jomā, bet ir kāda personība, kas ļauj man pieņemt šo dažādību, un tas ir sers Arturs Konans Doils. Viņš bija ārsts, rakstnieks, spiritists, sabiedriskais darbinieks, politiķis, avantūrists, sportists, slēpotājs. Tas ir tik interesanti, ka ir cilvēki, kas neapslāpē personības dažādību! Es apbrīnoju cilvēkus, kas spēj fokusēt sevi vienai lietai un iet tajā dziļi iekšā. Es metos lietās ar lielu interesi, bet man ir vajadzīgas vairākas, sevi apvienojošas.

Ir lietas, ko mēs piemirstam. Piemēram, ja politiķim nav humora izjūtas, viņš ir slikts valstsvīrs, jo humora izjūta ļauj būt atvērtam un paškritiskam. Ir teiciens: ja politiķis pazaudē humora izjūtu, viņš kļūst bīstams sabiedrībai, jo sāk visu uztvert personiski. Tāpēc katrā karaļnamā bija āksts, kura uzdevums bija izsmiet karali, atgādinot viņam par mirstību, atgriezt realitātē, pasakot, ka mēs visi esam cilvēki. Ja karalis sevi uzskata par dievu, viņš kļūst par tirānu, kas ir bīstams sabiedrībai.

Ir teorija, ka mēs, rietumu sabiedrība, ciešam no tā, ka nav neviena, kas izsmej politiķus viņiem klātesot, tā atgādinot par viņu cilvēcību. Hei, mēs visi esam mirstīgi, kādi vēl 2080. gada mērķi? Mēs dzīvojam tagad!

Bet varbūt otrādi – vajag atgādināt, ka mums ir bērni, un kā viņi dzīvos šajā valstī? Latvijā tikpat kā nav politiskās komēdijas, jo mēs aizvien domājam, ka ar nopietnām sejām lietas ir veicamas labāk, bet, kā zināms, ar nopietniem nolūkiem ir bruģēts ceļš uz elli. Ja vēlamies kritizēt, nav noteikti jābūt dzelzs sejai, jo politiķa izsmiešana, atgādinot viņa cilvēcības/mirstības faktu – momento mori – ir būtisks elements, kas ir jebkurā attīstītā sabiedrībā. Latvijas sabiedrībā mēs varam vērot pārāk lielu nopietnību, paššaustīšanu un kritiku pret sevi. Nē, šajā ziņā neesam unikāli, tā ir globāla tendence, saistīta ar gadsimta stīvumu. Cik mums vispār ir uz pilnu slodzi strādājošu skatuves komiķu? Viens – Skutelis. Rīgas klubos, kur notiek izsmiešanas lietas, rodas jauna komiķu paaudze. Spēja pasmaidīt, bet neuzbrukt, nenorakstīt cilvēku, ir smalks, sarežģīts mehānisms. Prognozēju, ka daudzi kļūs nikni, izdzirdot «Daugulis preparē», bet arī tur ir liela daļa pasmaidīšanas pašam par sevi.

Vēl viena diža lieta ir pašironija.

Kad cilvēks spēj pasmaidīt par sevi, viņš atzīst savu vājumu un atļauj sev kļūdīties. Brīdī, kad atzīstam, ka kļūdījāmies, mēs jūtamies atviegloti, jo nekļūdīgu cilvēku nav.

Viens no pasaulē pirmajiem viedokļu mainītājiem un stand up komediantiem ir Jēzus. Brīnumdarbus viņš sāka veikt ballītē, sakot: «Hei, ir kāzas, bet vīna nav. Pārvērtīsim ūdeni vīnā!»

Cilvēkiem ir grūti saprast tos, kas visu laiku nav supernopietni. Evaņģēlijā noteikumi daudzkārt tiek pārkāpti. «Kāpēc jūs sabata laikā plūcat graudus un vārpas?» «Bet kas ir svarīgāks,» jautā pretim. Sistēma neizturēja, ka kāds lauž ierastos rāmjus un noteikumus, un piesita cilvēku krustā. Man nav tik diženas ambīcijas (smejas).

Es grasos aizkļūt aiz glancētā, virspusējā tēla, izjautāt, kā cilvēks uzvestos situācijā, kurā, iespējams, nekad dzīvē nenokļūs.

Vai vari minēt piemēru?

Tu esi sava labākā drauga kāzās, bet iepriekšējā dienā esi redzējis viņa līgavu kopā ar citu vīrieti konkrētā situācijā. Kā tu rīkosies? Tas ir jautājums, kurā nav pareizās atbildes, ir tikai jautājums. Reāls notikums 1884. gadā Anglijā, kas kļuvis par ētisko dilemmu, apspriestu mācību stundās – Dadlijs un Stīvenss pret Ričardu Pārkeru.

Glābšanas laiva, trīs jūrnieki, viens no viņiem ir bārenis, ievainots un mirs tāpat. Vai pārējie divi, lai glābtu savu dzīvību, var viņu apēst?

Sākumā viņi lozēja, bet tad izlēma viņa vietā...

Kurš politiķis tevi ir pārsteidzis, paliekot bez maskas?

Piemēram, kas ir Donalds Tramps? Viņu a priori mīl vai nīst, bet vienaldzīgo nav. Politikas zinātnieki pēta šo lietu, proti: kas ir kopelements Donaldam Trampam, Barakam Obamam, Martinam Luteram Kingam, Vinstonam Čērčilam un Vladimiram Putinam? Viņi visi ir maksimāli autentiski, un tas nav tas pats, kas patiesi.

Putins pajoko, ka Krievijas prostitūtas ir vislabākās, un tajā brīdī savā izpausmē viņš ir autentisks, jo uzdzirkstī dabisks humors.

Tajā brīdī viņš ir dzīvs. Arī Tramps savās runās ir dzīvs un autentisks un ar to pievelk sekotāju masas. Obama ir autentisks intelektuālis. Tiklīdz cilvēks uzliek masku, viņš attālina savu iekšējo «es», un visiem pārējiem kļūst grūti vērot masku. Ir daudz tēlojošo, tukšo cilvēku. Tā ir liela drosme, parādīt savu autentisko būtību, lai kāda tā būtu.

Lai virzītos uz priekšu, ir jāiziet no komforta zonas, un tam ir vajadzīga drosme. Realizēt «lielas lietas» mūs attur bailes.

Cilvēks ir daudzu tūkstošu gadu laikā perfekti dizainēta būtne, kuras primārais mērķis ir izdzīvot, un viena no lielākajām apdraudējuma izjūtām saistīta ar bailēm tikt sociāli izstumtam. Tā ir mūsu pamatfobija. Līdz ar to bailēm ir evolucionārs pamats.

Vārds «elle» israēliešiem tā izcelsmē pat apzīmēja reālu vietu – Ben-Hinnomas ieleju, kur nokļuva tikai galēji sociāli nepieņemamie – jo tā bija netīrā vieta, vieta, kur dedzina visu slikto.

Tātad mūsu baiļu motīvs ir netikt izgrūstam un palikt sociāli iekļautam. Mēs dzīvojam kolosālā sabiedrībā – pat tad, ja esam ārpus komūnas, mēs neriskējam zaudēt dzīvību un mēs nemirsim mežmalā. Vienmēr būs cita kopa, kurā iekļausimies. Savukārt drosme ir apņemšanās. Ķermenis sauks «neizcelies», bet prāts teiks «izskaidro to». Kas notiks, ja atšķirsies no pārējiem, izcelsies? Nekas. Tad pamēģini, ej uz priekšu, atrodi savu īsto ceļu! Katrs nonāk līdz brīdim, kad citādāk nevar un sper soli uz priekšu. Jautājums, kas ir tavs ceļš? Viens komforta izjūtu atrod laukos, vācot medu, un viņam nav jākļūst par miljonāru. Ir jānoslāņo tas, ko es patiešām gribu, no tā, ko man kāds no malas saka. Aiz Instagram foršās bildītes ir citas emocijas. Ir normāli būt dusmīgam, apbēdinātam, skumjam. Ja tev visu laiku sludina, ka jābūt priecīgam, tu vienā brīdī kļūsi ļoti skumjš.

Paralēli daudzām dzīves lomām rudenī tu uzņemsies vēl vienu. Kāda tā būs?

No rudens 41. vidusskolā, kurā pats mācījos, sākšu strādāt par sociālo zinību skolotāju. Universitāte veido sadarbību ar skolu, kas atrodas turpat blakus. Es domāju, ka tā ir kaitnieciska prāta forma, ka augstskolas lamā vidusskolas, kas savukārt pamatskolas, un tā līdz Ādamam un Ievai, kas lamā čūsku, bet tā nevar atbildēt, jo nemāk runāt. Man patīk pasniegt – tas ir viens no manas dzīves nesošajiem kodoliem. Jebkāda administratīvā darbība mani slepkavo, tāpēc daru to, lai varētu būt kopā ar skolēniem. Es ļaušos izaicinājumam un kļūšu par skolotāju, jo tas ir virziens, kurā varu ielikt savu pievienoto vērtību.

Un kā tad ar Ķīnu, par ko raksti doktora disertāciju?

Tas viss sasaucas ļoti labi, jo mana tēma it visā ir saruna – varas saruna ar cilvēku un otrādi, kā vara uztver sevi. To visu smalkos vārdos dēvē par stratēģisko komunikāciju, taktisko komunikāciju, politisko komunikāciju, tomēr tas viss ir par vienu un to pašu – par saskarsmi. Ķīnas gadījumā es pētu, kā dažādos vēsturiskos periodos Ķīna runājusi par sevi, kā aprakstījusi un pozicionējusi sevi starptautiskajā vidē.

Āzijas reģions ir viens no perspektīvākajiem pasaulē un vispār brīnumains! Vai par to uzzinās arī TVNET lasītāji?

Tur notiek brīnumainas lietas, tostarp arī tādas, par ko mēs varētu būt bažīgi, bet par tām TVNET lasītājs uzzinās manā viedokļu slejā.

Piemēram, Ķīnas valdība saviem pilsoņiem piešķir punktus atkarībā no aktivitātes sociālajos tīklos un uzvedības sabiedrībā. Punktu apjoms ietekmē to, vai cilvēks var izbraukt no valsts vai ne.

Interneta cenzūrā neviens nav spožāks par Ķīnas Tautas Republiku. No politiskā koncepta viedokļa Ķīna precīzi izmanto jaunākās tehnoloģijas.

Nav baltu un melnu lietu, nav vienas Ķīnas – ir dažādas, tāpat kā nav vienas Krievijas, un daudziem to ir grūti pieņemt. Nav arī viena cilvēka, bet vienā ir dažādas šķautnes. Pasaulē nekas nav tikai ļauns vai tikai labs.

Mēs taustāmies kā tie pieci aklie, kas čamdīja ziloni, un viens teica, ka tā ir kolonna, otrs teica, ka virve.

Tu esi tētis mazai meitenei. Ko tu par sevi un pasauli atklāj caur šo lomu?

Manī personiski tā daudz ko maina un ir viena no interesantākajām un patīkamākajām lietām, kas notiek šos divus gadus. Es redzu, kā cilvēks formē valodu un cik šīs valodas formas ir interesantas. Jā, laika, ko veltīt meitai, vienmēr varētu būt vairāk. Es arī vēroju sabiedrību, kā tā attiecas pret tevi, kad esi kopā ar bērnu. Barselona ir bērniem draudzīga pilsēta, Parīze ar savu šaurību ne visai.

Rīgā cilvēki kļūst aizkaitināti, ja apkārt staigā bērns, bet tajā pašā laikā viņi telefonā skaļi klausās mūziku, smēķē, nebalsī smejas.

Attieksme pret bērniem un disciplīnu liecina par personības briedumu, pieņemšanas spēju.