Vai rīt būs karš? 2. daļa: Kas aizstāvēs Latviju? (1)

Atgriežoties pie jaunās ģeopolitiskās realitātes - kas šobrīd notiek aiz mūsu austrumu robežas?

Mūsu pierobežā jau šobrīd atrodas pietiekami spēki, lai veiktu tā saucamo zibenskara operāciju - ar nelieliem spēkiem lielā ātrumā ieņemtu teritorijas, transporta mezglus un tamlīdzīgi. Tiešā mūsu robežas tuvumā atrodas Krievijas 15. armijas kaujas aviācijas bāze Ostrovā, kur dislocēti ar kaujas un desanta spējām aprīkoti helikopteri, kas var nodrošināt gan uguns atbalstu, gan transportēt desantu. Turpat ir arī speciālo uzdevumu brigāde. Pie Pleskavas ir dislocēta gaisa desanta divīzija, kurai viens no būtiskākajiem plusiem ir kaujas pieredze. Tiesa gan, tās personālsastāva daudzums nedaudz atpaliek no tā, kas nepieciešams klasiskai divīzijai. Tomēr negaidītam zibenīgam izrāvienam šie spēki ir pietiekami. No tā izriet mūsu nepieciešamība attīstīt savu agrā brīdinājuma sistēmu, lai šāda izrāviena operācija nebūtu iespējama un mums būtu laiks reaģēt.

Mobilizēt lielus spēkus zibens operācijai Krievija šobrīd nav spējīga.

Viss, kas būtu lielāks - vienlaicīgs uzbrukums trim Baltijas valstīm, vērienīga operācija ar vairākiem uzbrukuma viļņiem, prasa priekšdarbu - spēku koncentrāciju. Tie vispirms ir jāpārdislocē, jāsakoncentrē, un tikai tad tie var doties uzbrukumā. To, cik daudz laika tas aizņem, varēja labi redzēt Krievijas mācībās «Zapad». Sagatavošanās periods - trauksmes izsludināšana, maršs līdz dzelzceļa stacijai, iekraušana vilcienā, pārvietošanās uz koncentrācijas rajonu - tas viss prasa vairākas dienas. Šai laikā NATO var veikt savus sagatavošanās darbus - izsludināt mobilizāciju, pārdislocēt savus spēkus. Jebkuras taktiskās operācijas viens no pamatprincipiem ir pārsteiguma moments. Jau uzskaitītās mūsu pierobežā izvietotās vienības kopumā ir draudīgs spēks. Tādēļ mums ir jābūvē savi bruņotie spēki tā, lai šis spēks nebūtu pietiekams jebkādas zibensoperācijas veikšanai - lai pretinieks būtu spiests rēķināties ar pārāk lieliem zaudējumiem.

Bez austrumu robežas mums ir 500 km gara jūras robeža un abās pusēs Baltijas valstīm pie jūras arī ir Krievijas militārās bāzes.

Ja palūkojamies kartē un iedomājamies 200-300 km platu loku Krievijas teritorijā, sākot no Kolas pussalas, caur Ļeņingradas un Pleskavas apgabalu un līdz Karaļaučiem [tagadējais Kaļiņingradas apgabals - red.], tad šajā lokā tiešā Baltijas valstu robežas tuvumā ik dienu atrodas ievērojami spēki, kas var tikt izmantoti zibenskara uzbrukuma smailē, tieši tā apstākļa dēļ, ka tos nav nepieciešams pārvietot un koncentrēt, līdz ar to var cerēt uz pārsteiguma momentu. Bez jau iepriekš pieminētajiem spēkiem Pleskavas apgabalā šajā puslokā atradīsim arī 138. un 25. motorizēto strēlnieku brigādi, kā arī pāris pretgaisa aizsardzības brigādes, pāris artilērijas un raķešartilērijas brigādes un dažādas atbalsta vienības. Runājot par Kaļiņingradas apgabalā izvietoto karaspēku, jāpiemin jūras kājnieku un motostrēlnieku brigādes. Tomēr Kaļiņingradas grupējums ir vairāk vērsts uz šā stratēģiski svarīgā placdarma aizstāvēšanu un tur izvietoto operatīvi-taktisko raķešu un pretgaisa aizsardzības sistēmu aizsardzību, kas nodrošina Krievijai tā saucamo A2/AD (piekļuves liegšanas) spēju Baltijas jūras reģionā.

Kaļiņingradas apgabalā dislocētais karaspēks rada risku, ka to noteiktos apstākļos var izmantot pret Baltijas valstīm,

bet tiešu apdraudējumu, kā tas ir ar Pleskavas un Ļeņingradas apgabalā izvietoto karaspēku, tas nerada. Labā ziņa ir tā, ka daudzas minētās vienības ir tālu no pilnas komplektācijas, sliktā - daļai šo vienību profesionālā personāla ir kaujas pieredze Ukrainā un Sīrijā.

Un vēl viena vājā vieta taču ir «Suvalku koridors» - apmēram 70 km plats Polijas-Lietuvas robežas iecirknis, kas atdala Kaļiņingradas apgabalu no Baltkrievijas.

Kamēr Baltkrievija saglabā neitralitāti un liedz savu teritoriju Krievijas karaspēka pārvietošanai konflikta gadījumā, problēma ar sauszemes maršrutu, kas savieno Rietumeiropu un Baltijas valstis, nav tik asa, kāda tā varētu būt gadījumā, ja Baltkrievijā tiktu izvietotas Krievijas sauszemes karaspēka bāzes. Tādā gadījumā pieaugtu risks Baltijas valstīm tikt nogrieztām no pārējām NATO valstīm, jo, kā jau minēju, Kaļiņingradas apgabalā viss ir gatavs, lai liegtu piekļuvi Baltijas jūrai un gaisa telpai virs tās.

Ko mēs tam visam šobrīd varam likt pretī?

[Gara pauze.] ...tas ir viens no pamatjautājumiem. Šobrīd Ādažos ir izvietota NATO kaujas grupa, skaitliski tas ir tikai bataljons plus - aptuveni tūkstoš karavīri. Tad mums ir profesionālā dienesta kājnieku brigāde, kura vēl joprojām nav sasniegusi savu optimālo skaitlisko sastāvu. Brigādei tas ir 3 - 4 tūkstoši cilvēku, taču es nedomāju, ka šobrīd tā ir tik liela. Tas arī viss, kas mums patlaban ir pirmajam brīdim - zibensuzbrukuma atvairīšanai. Šodien [29. maijā - red.] Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš paziņoja, ka šobrīd profesionālā dienesta kareivju skaits ir 5600. Šķietami daudz, taču jāņem vērā, ka

jāskaita nevis durkļi, bet kaujasspējīgas vienības,

- tas nosaka īsteno militāro spēku, ar kuru rēķinās pretinieks. Tāda mums ir kājnieku brigāde un speciālo uzdevumu vienība, kuras skaitliskais sastāvs ir nojaušams, bet nav komentējams. Taču ir skaidrs, ka tā nav brigādes izmērā.

Mums ir zemessardze, taču jāņem vērā, ka tas ir paramilitārs spēks.

Zemessardzē mums šobrīd ir 8 tūkstoši cilvēku un plāns 3 gados palielināt šo skaitu līdz 12 tūkstošiem.

Es īsti negribu šo komentēt. Pateikšu tikai vienu - jebkurai uz brīvprātības principiem būvētai sabiedriskai organizācijai vienmēr ir kodols, aktīvs un purvs - tāpat kā deju kolektīvā vai, pieņemsim, politiskā partijā. Zemessardzei ir šis aktīvais kodols, kas piedalās mācībās 100 un pat vairāk dienas gadā - tā ir viņu izvēle, brīvprātīgais ziedojums, par ko tie ir pelnījuši lielu cieņu. Ir aktīvs, kurš ir atsaucīgs, un uz to var balstīties. Un ir daudz lielāka kategorija - tādi, kuri parādās laiku pa laikam, nerunājot par tiem, kuri neparādās nemaz, kaut gan skaitās zemessardzes sastāvā. Formāli mums ir 8 tūkstoši. Taču tādu, kurus var mobilizēt jebkurā diennakts laikā un kuru apmācība atbilst zināmiem kvalitātes kritērijiem, ir stipri mazāk. Ja zemessardzi kā paramilitāro spēku izmanto teritoriālajai aizsardzībai, partizānu darbībai savā pagastā vai pilsētā, tad viņi var labi pildīt šīs funkcijas, taču viņus nevajadzētu nekur pārdislocēt.

Zemessardzes spēks ir apkārtnes, situācijas un visu nianšu pārzināšana savā teritorijā.

Tas kompensē šā paramilitārā spēka trūkumus. Taču nedrīkst pielīdzināt zemessardzi savas vai citas valsts profesionālā dienesta karavīriem. Ja tiek mēģināts pielīdzināt zemessargu, kurš pieteicies pirms mēneša, profesionālam karavīram, kurš nodienējis piecus gadus, tad kaut kas īsti nav kārtībā.

Šobrīd mums budžetā aizsardzībai ir atvēlēti 576 miljoni eiro. Kā tie tiek izmantoti?

Jā, šobrīd mums aizsardzības budžets ir lielāks nekā Baltkrievijai. Manā skatījumā Aizsardzības ministrija dara vajadzīgas lietas. Neviens nevar noliegt, ka vajadzīga infrastruktūra. Jautājums ir par prioritātēm. Tēlaini izsakoties,

Aizsardzības ministrija rīkojas tā, it kā viņiem būtu kristāla bumba,

kurā viņi redz, ka mums priekšā ir 10-20 mierīgas attīstības gadi - varam uzbūvēt infrastruktūru, piepirkt nepieciešamo ieroču daudzumu, to visu skaisti izvietot, apmācīt attiecīgo personālu un tamlīdzīgi. Es kā alarmists uzskatu, ka vispirms jāstrādā ar cilvēkiem, viņu apmācību un piesaistīšanu - vienalga, brīvprātīgā vai nebrīvprātīgā kārtā - un šo cilvēku apbruņošanu ar letāliem ieročiem, nevis, teiksim, radariem.

Mums taču jau ir «Javelin» prettanku ieroči un tūlīt būs arī stingeri.

Tas viss priecē, bet pēc tam, kad mēs esam iepirkuši šos augsto tehnoloģiju ieročus, jāsāk aktīvi aizdomāties, vai cilvēki, kuru rokās tie nonāks, būs pietiekami sagatavoti un pratīs pietiekami efektīvi rīkoties ar šiem ieročiem. It īpaši, ņemot vērā, ka lielākā Nacionālo bruņoto spēku daļa ir paramilitāras vienības. Es absolūti negribu kritizēt zemessardzi, bet savulaik obligātajā militārajā dienestā karavīrs gadu mācījās un tad otro gadu dienēja kā speciālists. Pieņemsim, ka apmācības laiks varētu būt mazāks, teiksim, 200 dienas. Zemessargam (kurš vidēji piedalās apmācībās 10 dienas gadā), lai sakrātu 200 jēgpilnas un secīgas apmācības dienas, būs nepieciešami 20 gadi. Labi, tā dēvētais aktīvs to varbūt sasniegs ātrāk. Jebkurā gadījumā, vidēji tam būs nepieciešami 10 gadi. Kā zināms,

zemessardzē stājas vai nu ļoti jauni cilvēki, vai tie, kuriem bērni jau ir izauguši.

Tātad lielai daļai pēc apmācības jau būs tuvu 50 gadiem.

Šobrīd situācija būtiski atšķiras no tās, kāda bija 1991. gadā, kad atguvām neatkarību. Tu taču pats arī esi dienējis - atceries, toreiz ar nelieliem izņēmumiem dienējuši bija gandrīz visi. Var teikt, ka 1991. gadā zemessardzi mums zināmā mērā palīdzēja sagatavot padomju armija. Toreiz nebija jāstāsta cilvēkiem, no kura gala jāķeras klāt triecienšautenei. Tagad šī paaudze noveco un vietā jānāk citiem. Bet mūsdienu jauniešiem nav nekādas militārās pieredzes.

Mums trūkst labi apmācītu speciālistu, kas prastu rīkoties ar visiem tiem bruņojuma jauninājumiem, kas mums ir iegādāti.

Kāds tad ir risinājums?

Diemžēl es labi saprotu gan NBS, gan AM vadību, jo trīs četros gados nevar nopirkt kaujasspējīgu armiju. Mēs tā īsti atjēdzāmies tikai 2014. gadā un tagad pa galvu pa kaklu cenšamies sasmelt to, kas tika pazaudēts iepriekšējā laika posmā.

Tēlaini runājot, to var salīdzināt ar situāciju, kad cilvēks pamostas mājā, kur kaut kas jau svilst. Viņš saprot, ka vajadzētu glābt dokumentus un vērtslietas un lēkt ārā pa logu, bet nē - vispirms jāizmazgā zobi, jo tāds taču ir plāns. Plāni tagad ir pamainījušies, bet, tā kā tie nav publicēti, ir grūti tos komentēt. Iepriekšējie NBS attīstības plāni bija balstīti uz 2006. gada sapratni, kā attīstīsies ģeopolitiskā situācija. Starp citu, ir izmainījusies retorika - tagad vairs tikpat kā nedzird frāzi: «Mēs taču esam NATO valsts, visi mūs metīsies aizstāvēt.» Man šķiet, šobrīd ir izpratne, ka vispirms pašiem jābūt visu izdarījušiem un tad var cerēt uz citiem, kas ieradīsies palīgā. Jo palīdzība mums tiks sniegta - dažādos veidos, taču

neviens nedarīs mūsu vietā to, kas mums jāpaveic pašiem.

Un tā mēs nonākam pie tā aizsardzības modeļa, kāds pie mums ir izvēlēts. Trīs Baltijas valstu kontekstā tas ir unikāls. Uz to var skatīties divējādi - kā Latvijas know-how vai arī kā uz kaut ko ne pārāk pareizu. Lietuva un Igaunija ir izvēlējušās līdzīgu aizsardzības modeli, kamēr Latvija iet savu īpašo ceļu. 2006. gadā tika atcelts toreiz pastāvošais daļēji obligātais militārais dienests (OMD), taču situācija pasaulē ir mainījusies, un varbūt arī mums kaut kas ir jāmaina.

Būtiskākā atšķirība no Lietuvas un Igaunijas ir obligātā militārā dienesta neesamība?

Igaunija nekad nav atteikusies no OMD, iespējams, viņiem ir paveicies, ka pašos pirmsākumos tam pamatus ielika ģenerālis Einselns. Lietuvieši turpināja mūsu ceļu, līdz 2015. gadā atjaunoja brīvprātīgi-obligāto militāro dienestu - ja trūkst to, kuri pieteikušies brīvprātīgi, tad tukšo vakanču aizpildīšanai notiek loterija iesaucamo starpā. Starp citu, viņi līdz šim ir iztikuši bez loterijas, jo pieticis ar brīvprātīgajiem. Lietuvā brīvprātīgajiem tiek nodrošināti dažādi, pārsvarā materiāli bonusi. Pie mums diskusija notiek neklātienē - kāds OMD atbalstītājs kaut ko pasaka publiski un pēc tam Aizsardzības ministrija to komentē. Ja tā notiktu aci pret aci, es paskaidrotu, ka neviens nepiedāvā atjaunot padomju laiku vispārējo obligāto militāro karaklausību - tas, manuprāt, vispār nav iespējams.

Pēdējos OMD pastāvēšanas gados Latvijā ik gadu tika iesaukti aptuveni tūkstoš rekrūši. Es uzskatu, ka iesākumam pietiktu ik gadu kvalitatīvi sagatavot 1000 - 3000 karavīru. Liels pluss būtu viņu vecums - karavīram, it īpaši kājniekam, ir jābūt vai nu gados jaunam, vai profesionālam. Ir ļoti svarīgi, lai apakšvienība būtu nokomplektēta no aptuveni viena vecuma un līdzīgu fizisko spēju kareivjiem. Tas būtu līdzīgi Zviedrijas vai Lietuvas modelim.

Lietuvieši ir panākuši to, ka ik gadu viņu mobilizācijas rezervi papildina 3000 labi apmācīti karavīri. Šādā gadījumā 10 gados mums būtu 30 tūkstoši kaujasspējīgu rezerves kareivju, no kuriem liela daļa noteikti brīvprātīgi pievienotos zemessardzei.

Tādējādi mēs 10 gados būtu faktiski izveidojuši vēl vienus NBS.

Šobrīd, ļoti optimistiski skatoties uz situāciju, mums, ieskaitot rezerves karavīrus, ir aptuveni 21 000 visdažādākās sagatavotības karavīru, kam ir pienākums, iemaņas un spējas aizstāvēt valsti. Tas ir mazāk nekā 1% valsts iedzīvotāju. Man, protams, iebildīs, ka aptaujās gatavību aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās ir izteicis daudz lielāks skaits iedzīvotāju. Tas ir ļoti jauki un patīkami, taču, atmetot emocijas, - viena lieta ir būt gatavam, otra lieta - sagatavotam. Ja šos gatavību apliecinājušos varētu apmācīt, tā jau būtu cita lieta.

Jums nešķiet, ka šobrīd jautājums par OMD saskarsies ar nopietnu pretestību gan no sabiedrības, gan politiķiem?

Bet tādā gadījumā tikpat labi var jautāt, kas mums nav kārtībā ar politiskajām aprindām. Varai ne vienmēr ir jādara tas, ko grib tauta, bet vienmēr jādara tas, kas tautai ir lietderīgi, un nav jādomā par to, kā tas ietekmēs elektorālās izredzes. Bet, protams, tāda pretestība ir. Taču, ja bija iespējams ar skaidrojošu kampaņu nopārdot tautai OIK, tad, manuprāt, ar skaidrojošu valstiska līmeņa kampaņu var mainīt sabiedrības viedokli arī šai jautājumā. Taču pēdējo piecu gadu laikā es esmu zaudējis cerību, ka tagad, it īpaši tuvojoties vēlēšanām, kāds politiskais spēks būs gatavs par to runāt. Jo arī lietuvieši atzīst, ka pie viņiem OMD tika ieviests, lielā mērā pateicoties [prezidentes] Daļas Grībauskaites personiskajām caursišanas spējām. Arī tur bija liela pretestība. Taču iespējams, ka mums to silti ieteiks darīt, tāpat kā ieteica 2% no IKP. Godīgi sakot, es neticu, ka mūsu izvēlētais modelis - maza profesionāla armija ar lielu zemessardzi - ir tas, kas mums šobrīd nepieciešams. Būtu pamatīgi jāpiepūlas, lai atrastu kaut ko līdzīgu Eiropā. Varbūt kādā Balkānu valstī.

Vai Latvijai ir militārā doktrīna?

Mums ir Saeimā pieņemta Valsts aizsardzības koncepcija. Likumā ir noteikts, ka tai jātiek pieņemtai ne vēlāk kā gadu pēc kārtējās Saeimas ievēlēšanas. Tas nozīmē, ka

šobrīd mēs dzīvojam ar četrus gadus vecu koncepciju

un izmaiņas notiks tikai nākamajā Saeimā. Iezīmes, kuras šobrīd var nojaust, ir tādas, ka tiks kaut kādā veidā definēta visaptverošās aizsardzības koncepcija. Šobrīd publiski nav pieejama tikpat kā nekāda informācija, kas tur būs ierakstīts, tomēr var nojaust, ka notiek izvairīšanās pieminēt terminu «totālā aizsardzība». Tiek lietots plašāks un pēc satura nedaudz citādāks termins «visaptverošā aizsardzība». Totālā aizsardzība ir tas, ko Somija perfekti izpildīja Ziemas karā ar PSRS, kā arī tas, kas līdz 2013. gadam tika realizēts Zviedrijā. Zviedri to lielā mērā nokāva un tagad mēģina atjaunot. Totālās aizsardzības principus ir definējusi arī Singapūra. Mums acīmredzot būs kaut kas līdzīgs, tikai ar nacionālām iezīmēm, bet tur, visticamāk, nebūs iekļauta mobilizācijas rezerves sagatavošana brīvprātīgi-obligātā militārā dienesta formā. Noprotams, ka tā vietā tiks piedāvāta Valsts aizsardzības mācība skolās, kas nebūs obligāts, bet gan obligāti piedāvājams izvēles priekšmets. Pēc pēdējām intervijām var noprast, ka 2024. gadā plānots to pārvērst par obligāto priekšmetu. Tomēr būtu stipri nenopietni apgalvot, ka šī mācība ir līdzvērtīga dienestam armijā. Turklāt kur ņemt skolotājus šai mācībai? Karavīrs ar pedagoģisko izglītību ir liels retums. Es neesmu pret šo mācību, bet gan pret to, ka skolēni, kas to būs apguvuši, tiks pielīdzināti rezerves karavīriem un zemessargiem.

Ģeopolitiskā situācija diktē, ka mums ir nepieciešami risinājumi, kas nodrošinātu armijas spējas nodarīt pretiniekam būtiskus letālus zaudējumus,

turklāt šādi risinājumi nepieciešami tuvāko 3-5 gadu laikā

- par to liecina vairāki procesi. Viens no tiem ir Krievijas armijas pārbruņošanās un modernizācijas programmas noslēgums. Sākotnēji tas tika plānots uz 2020. gadu, tagad dažādu iemeslu dēļ termiņi ir pārbīdīti dažus gadus uz priekšu - tas varētu būt 2025. gads, bet tad kaujasspējas ziņā tā vairs nebūs tā Krievijas armija, kas karoja Gruzijā. Tā būs 21. gadsimta armija ar modernām vai modernizētām ieroču sistēmām. Tas būs ārpolitikas instruments, reāls nopietna spiediena elements, ar kuru varēs rīkoties, pat neiesaistot to aktīvā darbībā. To labi saprot arī Rietumos, tāpēc arī tur notiek kustība, kurš kuru apsteigs.

Taču būtiskākais jautājums ir, cik ilgu mierīgas dzīves periodu mēs paredzam uz priekšu. Šajā periodā notiks varas maiņa Krievijā, un nekas neliecina, ka tur varētu parādīties kādas eiropeiskas un demokrātiskas vēsmas. Visticamāk, siloviki un militāristi saglabās savas pozīcijas un vēl vairāk tās pastiprinās. Sekojot šai attīstības (vai degradācijas) loģikai, viņi darbosies pēc sava plāna, un mums ir jābūt gataviem ne viegliem laikiem.

Mēs būtu spējīgi paši sevi aizsargāt pret to, kas var būt sagaidāms no austrumiem?

Pēc jebkuriem militārās plānošanas principiem uzbrucēju spēkiem jābūt trīs reizes lielākiem par tiem, kuriem tiek uzbrukts. Pie nosacījuma, ka šie spēki ir puslīdz vienādi bruņoti.

Visu nosaka draudu līmenis. Turklāt to izanalizē militārās izlūkošanas eksperti un izdara nepieciešamos secinājumus. Tam būtu jānosaka mūsu rīcība, nevis bažām, vai tas patiks vai nepatiks vēlētājiem.

Kādreiz, pagājušā gadsimta 90. gados, kad vēl pastāvēja obligātais militārais dienests, bija aprēķināts, ka mums nepieciešami 50 tūkstoši rezerves kareivju. Ja mums būtu 100, tad uzbrūkošajiem spēkiem vajadzētu 300 tūkstošus vīru, kas faktiski ir vairāk, nekā dislocēts visā Krievijas rietumu daļā. Šādā gadījumā viņiem būtu jāmobilizē visi savi spēki, un šāds pasākums nenotiek vienā dienā un pat nedēļā un nevar palikt nepamanīts.

Turklāt neviens īsti nevarētu pārmest Latvijai, ka tā attīsta savas aizsardzības spējas. Tie nav sveši karavīri - mēs savā teritorijā darām to, ko uzskatām par nepieciešamu.

Manā skatījumā ideālais modelis būtu tāds: mums nevajadzētu pirkt lielus un dārgus ieročus.

Mums jānodrošina savs karavīru daudzums Latvijas teritorijas aizsardzībai,

savukārt mūsu kolēģi, draugi un sabiedrotie no visas pasaules dara visu iespējamo, lai mēs būtu apbruņoti vienā līmenī ar viņu armijām. Es nedomāju, ka viņiem tas būtu nepanesams slogs. Turklāt neviens, pat Krievija, nevar iebilst pret to, ka mēs attīstām savus bruņotos spēkus. Šāda attīstības ceļa bremzēšana neizbēgami būs daļa no Krievijas ārpolitikas, ja jau viņi nevar panākt mūsu labprātīgu izstāšanos no NATO. Manuprāt, ideāls risinājums būtu, ka Latvija nodrošina Izraēlas līmeņa totālo aizsardzību, bet, ņemot vērā mūsu ekonomisko situāciju, modernākos ieročus mums vienkārši aizlienē.

Bet ir taču daudz piesauktais NATO līguma 5. pants - uzbrukums vienai vai vairākām dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu visai aliansei.

Starp citu, šo pantu reti kurš ir lasījis. Ja to rūpīgi izlasa, tad kļūst skaidrs, ka tas ir kompromisa kompromiss, kurš tapis 1949. gadā, un tas jau sen neatbilst mūsdienu vajadzībām un reālajai situācijai. 26. - 27. maijā NATO Parlamentārajā asamblejā Varšavā NATO Stratēģiskās padomes darba grupa ieteica šovasar gaidāmajā alianses samitā pārskatīt NATO stratēģiskās nostādnes. Šajos ieteikumos tiešā tekstā ir pateikts, ka 5. pantam ir nepieciešama jauna redakcija. Var, protams, strīdēties, kādai jābūt šai jaunajai redakcijai, un ir absolūti skaidrs, ka tas atkal būs kompromiss. Tomēr visi saprot, ka 5. pants ir morāli novecojis. Ja es to būtu pateicis pirms gada, tā tiktu uztverta kā ķecerība. Taču, ja analizējam tā tekstu, rodas daudz jautājumu - piemēram, kas ir citas valsts bruņots iebrukums. Daudzi taču pat vēl šaubās, vai Donbasā tiek īstenots bruņots iebrukums, vai tāds notika 2014. gadā Krimā. Galvenais, kas būtu jāpanāk ar jauno redakciju, -

izslēgt iespēju, ka agresorvalsts, īstenojot hibrīdkaru, it kā nav uzskatāma par agresoru.

Un būtu jādefinē atbildes reakcija - dalībvalstis veic tādus atbildes pasākumus, kādus uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņotu iejaukšanos.

Mēs šobrīd to vēlamies traktēt tā, ka uzbrukuma gadījumā visi brauks pie mums ar tankiem un kuģiem, lai palīdzētu.

Bet nav teikts, ka tā vietā neatsūtīs segas vai konservus,

vai vienkārši iesniegs notu. Diemžēl dalībvalstis pirmām kārtām skatīsies uz savām nacionālajām interesēm.

Šo situāciju lieliski raksturoja lielu rezonansi izsaukusī BBC filma «World War Three: Inside the War Room», kurā tika inscenēta Latvijas okupācija. Manuprāt, vissvarīgākais, ko tā nodemonstrēja, bija lēmumu pieņemšanas process, apsvērumi tā gaitā un šķēršļi, ar ko jāsaskaras. Tāpēc, cerot uz visu labāko attiecībā uz mūsu sabiedrotajiem, mums tomēr ir maksimāli jāpilnveido savas aizsardzības spējas. Ļoti ceru, ka tas parādīsies jaunajā Valsts aizsardzības koncepcijā, ja vien, protams, atkal nemainīsies politiskā situācija. Mums ir unikāla situācija, jo parlamentā attiecībā uz aizsardzības jautājumiem starp pozīciju un opozīciju valda pilnīga saskaņa. Visi ar visu ir apmierināti.

Ja mēs rezumējam - vai esam gatavi tam, ka rīt būs karš?

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka mūsu valsts aizsardzības politika iet pareizajā virzienā, jautājums ir par to, cik ātri tas notiek. Manā skatījumā mums bija jābūt gataviem jau pirms pāris gadiem. Ņemot vērā visas nianses, nākamajos piecos gados ir jānotiek ļoti aktīvai attīstībai un ļoti lielām pārmaiņām - ja mums ir nauda, par kuru nopirkt modernu aprīkojumu, jādomā, kur mēs ņemsim kvalificētus karavīrus.

Daudz ko parādīs NATO samits jūlijā un tas, vai un kā tiks pilnveidots 5. pants.

Bet es kā alarmists, protams, nevaru būt pārāk optimistisks.