Ralfs Eilands: Es esmu tāds, kāds es esmu (1.daļa)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ralfs Eilands ir gatavs ļoti garai sarunai, tāpēc tās rakstveida forma ir sadalīta divās daļās - un abas pietiekami provokatīvas Latvijas apstākļiem, kur mūziķi ierasti nejauc mākslu ar politiku, kā arī neatklāj daudz par savas nozares (un savām) vājajām vietām. Pēc pirmajām sarunas minūtēm jautrākā noskaņā Eilands kļūst nopietns, tiešs un nojauc robežas - gan pieklājīgai izteiksmei, gan pieņemtajām sabiedrības tolerances normām - lūgums lasītājam ar to rēķināties! Savukārt pilnās video intervijas skatītāji laipni lūgti izbaudīt Eilanda izteiksmes nianses!

Tu esi aktīvs sociālajos tīklos. Tu mierīgi to varētu arī nedarīt, braukāt apkārt, dziedāt, viss mierīgi, bet nē… kam tev tas?

Vienu dienu man kāda draudzene pārmeta, ka agrāk biju smieklīgs tviterī, bet nu vairs ne, un tad es viņai teicu: - Man vienkārši ir dzīve, un man ir lietas, ko gribas darīt. Kad ieraugu, ka vesels bars manu draugu vai paziņu katru dienu ir kaut ko komentējuši, man rodas sajūta, ka viņiem nav ko darīt un ka viņiem ir nenormāli garlaicīgi.

Bet tad aizdomājos, ka ok - es varu vērst šo te soctīklu lietu sev par labu un tvītot tikai tad, kad man kāds, tautas valodā runājot, uzdirš virsū. Tad es varu vienkārši to nokomentēt. Redz kā, ja tu sevi izģērb publikas priekšā - redz, kāds es smieklīgs, redz, kāds es ķēms, tad jau viņiem vienā brīdī paliek garlaicīgi. Ja kādi cilvēki tev ir kaut ko nenormāli stulbu pateikuši un tu viņiem aplaudē, tad pārējie vairāk sāk ņirgt par to cilvēku, nevis par tevi.

Tāpēc tas mani uzjautrina, mani ļoti uzjautrina. Man nenormāli patīk troļļot citus, ierēkt, it īpaši, ja kāds ir ierēcis par mani. Ir tā, reizēm paklusēju, bet reizēm, ja kāds uz ielas pienāk un ko baigi aizskarošu grib pateikt, viņš ir diezgan šokēts, ka es atbildu pretī līdzīgi. Nu, tas tā, no garastāvokļa ir atkarīgs.

Tas ir tikai tāds spontāns humors, ātra atbilde? Vai arī tu tur pievieno arī kādu vērtību sistēmu? Par slaveno tvītu «es esmu gejs» - tur ir savs fons…

Jā, tur ir savs fons. Vispār manā karjerā viss, ko daru, nav tā - «vot, es gribu padziedāt, vot, es gribu naudu nopelnīt, es gribu to, to, to»; daru lietas, ar kurām es kā sabiedrības kalps varu kaut kā kalpot sabiedrībai. Pieņemsim, uztaisīju regeja koncertu, ne jau ar domu, ka man nav ko darīt un uzbliezīšu vēl daudz koncertprogrammas augšā, bet varu Latvijai palīdzēt iepazīstināt cilvēkus ar regeja mūziku - sasaukt vairākus mūziķus, pasaukt ārzemju viesi, lai cilvēkiem šī lieta nav tik sveša.

Tāpatās ar to tvītu «es esmu gejs». Varēju nofočēt tikai un aizsūtīt visiem čomiem, bet tajā brīdī padomājot par cilvēkiem, kuri ir mani draugi… nu, vispār, man liekas, tie, kas saukā visus par kaku stūmējiem, viņi būs tik ļoti pārsteigti, par cik daudziem cilvēkiem viņi fano, kuri ir geji un lezbietes un viņiem citādi domājoši cilvēki.

Ja spēšu parādīt, ka es, kā jaunietis, nebaidos, ka mani varbūt pēc tam kāds nozākās un aplamās; ka varu ar joku pateikt - hei, tu taisi muļķīgu pasākumu -, tad arvien vairāk cilvēki tam pievienosies. Viņi arī sāks publiskāk izteikties, jā, es esmu tāds, kāds esmu, un, ja tu gribi par to ņirgāties, nu ņirgājies - tu tāpat nebiji mana auditorija. Man patīk veicināt tādas lietas. Brīžiem tas ir vienkārši humors, brīžiem tas ir pārdomāts. Tāpēc es to geja joku nenoslēpu tikai watsapā starp draugiem, bet izliku tur ārā, lai iedrošinātu citus.

Ņemot vērā šo te «tu esi gejs» kontekstu, kas vēl tu esi? Par ko tu iestājies, sakot - es arī esmu tas?

Nu, man nepatīk vispār sadale, kas ir pareizi, kas nepareizi, kādam cilvēkam jābūt, kā viņam jāizskatās, kā viņam jāstaigā. Jāni Skuteli nesen satiku, viņš teica, ka Vesam Andersonam ir jaunā multene, kur suņi dzīvo uz atsevišķas salas, jo kāds tur izlēma, ka suņi īstenībā ir baigi slikti. Visas šādas idejas man šķiet nenormāli muļķīgas. Vienalga, vai tas tiek ierakstīts Bībelē un jāseko tieši tam pantam, ka cilvēks nav normāls. Vai arī reliģiju cīņās savā starpā. Robežas, tās ir iedomātas lietas, karogi, viss pārējais. Mēs jau vienkārši visi esam iedzīvotāji šeit uz zemes, un, ja mūsu dzīve tā jau ir tik īsa, kāpēc to necensties padarīt maksimāli patīkamu citiem.

Tāpēc es saku - esmu arī ukrainis. Tādā ziņā, kad kāds kaimiņvalsts diktators var pateikt pāris čalīšiem - eu, jūs te ar automātiem pavicinieties Donbasā, jo man ir baigi garlaicīgi, davai, pašaujam cilvēkus nost! Tajā brīdī, kad es saprotu, ka tās ir tādas pašas ģimenes Ukrainā, mammas un tēti, un bērni, kas zaudē cits cita ģimenes locekļus… Tad man arī šķiet, kāpēc man atbalstīt to režīmu, to propagandas mašīnu, braucot tur ar koncertiem un būt kā reklāmai propagandai, kas ir gan pirms, gan pēc tam televīzijā, kas ir arī viņu kultūras pasākumos un visur citur.

Tā, ja domāšu, es daudz ko vēl izdomāšu, par ko esmu, bet globāli es esmu par mieru un draudzību.

Tev ir tvīts: «Sveiciens visiem, kuri domāja, ka savā dzīvē neko ievērojamu nesasniegšu, - mana seja ir @CafeLeningrad uz poda durvīm. Kurš tagad ir kruts, a?»

Jā, jā, es gāju ar čomiem uz Ļeņingradu, man patīk uz turieni iet. Sākumā vēsturiski sāku uz turieni iet, jo tur ir panki. Un pankiem vai nu es besīju ārā un viņi ar mani nenāk runāt, vai arī viņiem pilnīgi vienalga, jo viņi nezina, kas es tāds esmu. Tagad jau tur ir diezgan daudz čomu. Tas bija sen sen, kad es vēl biju Per’os. Tagad ik pa laikam aizeju uz Ļeņingradu un ieraudzīju, ka uz poda durvīm ir tieši Blēžu plakāts ar manu seju, ar manu tēlu. Labs joks. Čik čik, fočene - aiziet!

Šī sadaļa, smiešanās par sevi, tas ir apzināts instruments? Lai cīnītos ar iedomību?

Pirmkārt tas ir apzināts instruments, kopš man taisīja Cepienu Comedy Latvia. Tas ir pasākums, kur tu sēdi un vairāki komiķi tevi, pat ar trīsstāvīgajiem un zemjostasvietas jokiem, aprēc. Tur es piekritu piedalīties, jo domāju, ka par mani viss būs pateikts un ko tur vēl baigi radošu kāds izdomās, nu, tirliņš, bez krekla, viss. Kopš tā es sapratu… ka baigi forši, cilvēkiem patīk, ka tu parēc par sevi.

Punkts nr. 2. Redz, kā ir, man arī viens jūsu kolēģis no TVNET, Mārtiņš Otto teica - nevar saprast, kāpēc neesmu baigi augstprātīgs cilvēks, kaut gan daudziem no malas tā šķiet. Nu, ka jauns, nav uz mutes kritis, ik pa laikam kādu varbūt stulbību pasaka… Es jau esmu uz skatuves kopš agras bērnības. Desmit gadu vecumā piedalījos bērnu Eirovīzijā, un, tiklīdz man bija kāda niķošanās, spītība vai parādīšanās, ka «esmu kruts», mani vecāki to dzina ārā ar sūdainu mietu. Viņi mani ļoti audzināja un rūpējās par to, lai man, esot darba vidē starp citiem cilvēkiem, kur ir viņu vienaudži un sīko vispār nav, viņiem nav pozors, ka mazais pēkšņi sāk - jējē, es tur krutais, es tur tāds…

Labs testiņš, tu vienmēr vari paskatīties pa kreisi un - ha ha, jūs tur, lohi, esat daudz zemāki; bet paskaties pa labi un, kā ir tas joka teiciens - vienmēr pasaulē būs kāds aziāts, kas dara tavu lietu labāk par tevi! Un tā arī ir. Aizejot uz Bruno Marsa koncertu, es redzu, viņš ir metrs piecdesmit aptuveni, un tur visi džeki ir viņa augumā, dejo un perfekti dzied. Un es saku - jā, pasaulē ir 8 miljardi iedzīvotāju, ko te vispār varu sadomāties, taču neko. Vienmēr būšu aizstājams.

Vienmēr esmu teicis saviem kolēģiem - Latvijā ir tik viegli palikt zināmam. Nu, elementāri. Ļoti elementāri palikt zināmam. Noturēties ir grūtāk. Mums ir tā, ka visi, kas māk dziedāt, dzied jau uz skatuves. Londonā tu redzi ļoti daudzus tunelī spēlējam ģitāru, kas māk dziedāt labāk par mūsējiem uz skatuves. Viņiem vienkārši tā konkurence ir vājprātīga. Un tāpēc nevajag sadomāties, ka tu Latvijā esi ko baigi sasniedzis.

Ja mēs par Latviju un par valsti un politiku. Tavs tvīts: «Visvairāk šinī informācijas mutulī mani ir izbesījis fakts, ka mums ir sūdīgs prezidents, sūdīgs ministru prezidents, un taisni pazudis viss prieks darīt savu darbu, kā arī prieks, kurš tā arī nekad neuzradās par simtgadi.»

Hoķī uzradās par simtgadi prieks. Nedaudz.

Sports atgriež prieku?

Njā, brīžiem atgriež. Tāpēc jau esmu teicis, bez kādiem uzbraucieniem - latvietim galvenais ir hokejs un aliņš. Tad, kad mums notiek viss nenormāli sūdīgi valstī, tad pēdējā cerība, ka mūsu komanda iesitīs vairāk golu nekā pretinieku komanda.

Un te man prasās precizējums. Kas ir sūdīgi valstī?

Manuprāt… nu.. kur lai ķeras klāt? Es jau pateicu - prezidents, ministru prezidents, Rīgas mērs. Tas, ka Rīgai var būt milzīgs parāds un ar visādiem kosmētiskiem darinājumiem tiek aizmālētas vēlētājiem acīs, jo viņiem nepiemīt kaut nedaudz kritiskās domāšanas un viņi vienkārši aiziet un tai urnā ieliek viņa vārdu. Sak, baigi forši īstenībā, paskaties, apkārt zālīte aug, baigi labi, nav jau nemaz tik slikti. Bet mēs jau paši pie tā esam vainīgi. Man ir grūti brīžiem saprast, kas ir sliktāki - tie cilvēki Jēkaba ielā, protams, ne visi, es jau negribu mest visus vienā maisā, vai arī tie cilvēki, kuri nolemj, kurš tad sēdēs Jēkaba ielā.

Man liekas, ka mūsu politiķi ir baigi drosmi sarijušies, jo viņi, tāpat kā Nils Ušakovs, redz - nu, reāli, kāda starpība… Nu ko, es nomazgāju par n-tajām štukām trolejbusus, es taču varu pateikt, ka tās ir nanotehnoloģijas, nu, nedēļu parēks internetā, nu a kāda starpība? Iedomājos, ja es šodien būtu Deivida Letermana šovā un stāstītu šo gadījumu: - Zini, mums, karoče, ir mērs, ja? Viņš nomazgā tos trolejbusus, baigais piķis, nenormāls, un zini, ko viņš teica - nanotechnologies! Es domāju, jebkuram cilvēkam būtu jautājums - un kas notika, viņu atlaida? Viņš demisionēja? Nē, pārvēlēja, viss vēl notiek. Dzīvo laimīgs.

Tas, ka mūsu prezidentam nav mugurkaula. Sajūta, ka viņi visi tur aizmugurē kaut kādu biznesu bīda. Tieši tāpēc viņš nevar pateikt Krievijas jautājumos dzēlīgāk. Tieši tāpēc, kad lielais ABLV bankas un Rimšēviča skandāls, ka viņš klusēja ilgu laiku, un no sērijas, Vaira Vīķe-Freiberga pirmā pasaka kaut ko, un tikai tad mūsu prezidents iznāk un viņš pasaka: - Īstenībā viss jau ir baigi labi! Nav uztraukumam pamata. Mēs tūlīt tiksim ar visu kārtībā. Mums ir profesionāļi, bla bla bla… Tu pats esi to studējis diezgan daudz, tu vairāk zini, kā šīs metodes saucas, bet tas ir nenormāli izbesījis.

Un tāpēc cenšos arī mūzikā, kad cilvēki saka - mākslu ar politiku nevajag jaukt kopā, es viņiem uzreiz nosaucu elementāri vairākus piemērus, sākot ar Bono un beidzot ar Bītliem, no vairākiem laikmetiem, kāpēc tieši vajag mākslu jaukt ar politiku, kāpēc vajag izteikties, gan muzikāli, gan teatrāli visādos veidos. Lai cilvēkiem vairāk palīdzētu un virzītu viņu domāšanu konkrētos virzienos.

Man ir tāda sajūta, ka vienkārši mūsu iedzīvotāji arvien vairāk tikai papukst un pēc tam saka, nē - viss jau ir kārtībā, ko ta es, ko ta es... Izvelk papēdi no galvas no rīta un iet uz darbu.

Esmu ļoti neapmierināts! Esmu pārstājis lasīt ziņas. Agrāk modos no rīta, atvēru portālus, un viss, ko redzu, mani izbesī. Man ir reāli slikts garīgais visas dienas garumā. Tā, lūk.

Kāpēc tā ir? Kāpēc tevī ir, bet citos nav?

Man liekas, daudzos ir. Paskatos savos draugos, kuri ir darītāji un kuri ir ļoti gudri, viņi saprot, ka, iesaistoties politiskās partijās, viņi sačakarēs savus nervus, jo neko nevarēs izdarīt. Ja mēs savā paziņu lokā aprunātos, mēs jau uzzinātu, kas tur aizkulisēs notiek. Nu, es kā mūziķis uzzinu diezgan daudz par to, ko ziņās neraksta. Jebkurš cilvēks to var uzzināt, un tas ir ķēpīgi un traki… un daudzi nodomā pie sevis - ai, ko tad es, nevajag čakarēt sev dzīvi, labāk rūpējos par sevi un savu ģimeni.

Un citi cilvēki, man šķiet, liela daļa nemaz neinteresējas, kas notiek. Viņi ierauga tikai to, kas uz ielas. Un kāds, kurš dzīvo kādā citā rajonā Rīgā, viņš varbūt nobalso par to pašu Nilu Ušakovu, jo viņš nemaz nav bijis uz Barona ielas. Viņš tur nedodas. Viņa sādžā viss ir kārtībā. Viņš skatās citus ziņu kanālus, kur stāsta, ka viss ir forši. Tas informācijas burbulis, viņš baigi labi strādā.

Iemeslu ir daudz. Es neesmu tik zinošs, lai nosauktu vienu, kādēļ ir tā, varu tikai spriest… un dusmoties.

Tevī ir tā pilsoniskā atspere pietiekami uzvilkta, un bieži tā iet vaļā ar tiešu dalību politikā… tev ir piedāvājuši startēt politiskā partijā?

Jā. Jā. Man ir piedāvājuši. Bet uzskatu, ka šobrīd nevēlos sačakarēt savu karjeru. Tieši tāpat, kā nevēlos tagad vadīt raidījumus vai citas lietas darīt (filma ir izņēmums), jo vēlos, lai cilvēki mani šobrīd asociē ar to, kas man vislabāk sanāk, - mūziķis, dziedātājs. Tad, kad man būs… (jo tā ir tāda fiziska lieta, anatomija), kad man būs tie gadi un nevarēšu tik labi padziedāt un negribēšu, lai mani redz kā lūzeri uz skatuves, tad varēšu domāt par citām lietām. Varbūt kaut kad es varētu doties uz politiku, bet saprotu, ka mans spēks ir vairāk pateikt ko no malas. Varbūt uztaisīt kādu pasākumu. Varbūt piedalīties kādā atbalsta pasākumā.

Ja es šobrīd ietu partijā, nu, pirmkārt, daudziem cilvēkiem ir uzskats, ka Saeimā jāsēž tikai sirmgalvjiem, pārējie ir muļķi. Vēl jo vairāk, mazais lecīgais Eilands, kurš novelk kreklu.. nu, ko viņš tagad mums var mācīt un stāstīt… svītrojam ārā. Un pašam, godīgi sakot, arī tā liekas, es neesmu tik dziļi iekšā tanī sfērā un nozarē, lai būtu zinošs un spēcīgs piedalīties partijas darbā.

Bet zini, vēl viens no iemesliem, kāpēc te nav kaut kas kārtībā? Tā ideja, ka politiķi ir kaut kādi pārcilvēki, kuriem IQ ir augstāks, kuri arī hanteles var daudz vairāk reizes pacelt, bet… viņi taču ir mūsu čomi. Katram ir kāds attālāks vai tuvāks paziņa, kurš ir vai nu kādā domē, vai Saeimā - viņi ir tādi paši kā mēs. Ar saviem plusiem, ar saviem mīnusiem. Kad satiekamies, bieži vien… nu... man ir vairāki politiski aktīvi cilvēki līdzās, un varu pateikt, ka pāris no viņiem nav tās gaišākās svecītes uz tortes. Forši cilvēki, iedzert aliņu var. Bet, kad sāc ar viņu runāt, tu saproti - tev nav ne mazākās sapratnes. Es esmu mūziķis, bet es daudz vairāk rubīju par šīm te finanšu lietām nekā tu… nu, jā, jā, es jau tur nelemšu, tur man tie biedri… es jau par sportiņu un citām lietām…

Tev tviterī ir virs 16 tūkstošiem sekotāju, dosi viņiem ziņu pirms vēlēšanām?

Piecelieties un ejiet! Jā, noteikti teikšu. Es to daru katru reizi. Ja tu neesi sekojis līdzi, izlasi rezumē par pēdējām ziņām. Vai arī paprasi mammai un tētim, par ko viņi ies, gan jau baigi greizi nenošausi. Jā, piecelieties un ejiet, tas ir svarīgi, tas ir jādara.

Tu esi savdabīgs īpatnis savā lokā vai vidēji aritmētiskā temperatūra uzskatiem, kas ir tev apkārt? Jo tava argumentācija sagrauj daudzas teorijas par jaunu cilvēku politisko pasivitāti, pilsonisko neaktivitāti…

Bet, Mārtiņ, es neesmu jaunu cilvēku sabiedrībā…

Salīdzinot ar mani, esi gan…

Kopš sāku iet breikā 13 gadu vecumā, man apkārt ir bijuši stipri vecāki cilvēki. Arī mani vecāki, kā jau teicu, ņēma mani līdzi uz pasākumiem, kur ir viņu vienaudži. Un tagad, kur es esmu mūzikā, nu reti kurš divdesmitgadnieks ar kapeikām baigi ņemas un spēlē instrumentu vai muzicē, vai režisē izrādes, vai vēl ko dara… Es teiktu, ka tā domāšana manam paziņu lokam ir līdzīga.

Vienīgā atšķirība ir tā, kurš, es to teikšu tik skarbi, kā tas ir, nomīž vai nenomīž to pateikt publiski. Vai arī citi vienkārši beksteidžā runā un baigi klaji ņirgājās par šīm skarbajām lietām, bet publiskajā telpā viņi uzvelk citu seju, jo… nu… nevar jau faniem nodarīt pāri, nevar jau sev nodarīt pāri. Es kaut ko ne tā pateikšu, tad mani fani sadusmosies un viņi nenopirks biļetes. Kā tas arī, starp citu, ir.

Tāpēc, ja mēs, pieņemsim, ieraugām kādu cilvēku žūrijā, realitātes šovā un domājam pie teļļuka: nu kāpēc tu visu laiku lej cukuru? Tāpēc ka (es arī esmu bijis šajā pozīcijā) tu pasaki kaut ko skarbu, tev atnāk vēstule - viss, vecīt, es tevi esmu izslēdzis ārā no manis atbalstīto mākslinieku saraksta un nenākšu vairs uz taviem končiem, jo besī ārā, kā var būt tik negatīvs cilvēks. Tā ir taisnība.

Rīt intervijas turpinājums rakstveidā:

Kā Eilands iziet politisko uzskatu testu? Par attieksmi pret teroristiem, marihuānas legalizāciju, prostitūciju, nāvessodiem, reliģiju un valsts atbalstu māksliniekiem… Un kāpēc Ralfs Eilands jūtas slikti simtgades kontekstā?

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu