NATO ģenerālis: Baltijas valstu spēki sasnieguši ļoti augstu gatavības līmeni

Mācības «Saber Strike» iedzīvotājiem parasti saistās ar vietējiem un ārvalstu karavīriem, militārās tehnikas pārvietošanos un kaujas lidmašīnu lidojumiem. Taču aizkulisēs notiek, iespējams, pat vēl svarīgāks darbs – tiek apgūtas metodes dažādu valstu karaspēku sadarbībai, militārās tehnikas ātrai pārvietošanai un visa šā procesa organizēšanai. Tā Rīgas pievārtē, Skultes apkaimē esošais Zemessardzes 17. Kaujas atbalsta bataljona štābs šajās dienās pieredz vēsturiskus notikumus. Šeit, pirmo reizi ārpus Polijas, izvietojies Ziemeļaustrumu daudznacionālā korpusa štāba elements, kura atbildībā ir nodoti atsevišķi «Saber Strike 2018» elementi.

Štābs, kurš pirms teju divdesmit gadiem tika izveidots ar mērķi palīdzēt NATO sistēmās integrēties jaunajām dalībvalstīm, nu ir kļuvis par vienu no centrālajiem elementiem Baltijas valstu un Polijas aizsardzībā. Pirms trīs gadiem korpusa štābs rīkoja NATO Sevišķi ātrās reaģēšanas vienības (VJTF) sertifikācijas pārbaudījumu, bet pērn – tika sertificēts pats. Sagaidāms, ka attīstības process pēc diviem gadiem noslēgsies ar visaptverošas sistēmas izveidi, kurā tiks integrēta Baltijas un Polijas aizsardzības struktūra, bet štābs būs pilnībā gatavs koordinēt šā reģiona militāro aizsardzību jebkādā situācijā.

Par šiem un citiem jautājumiem TVNET sarunājās ar Ziemeļaustrumu daudznacionālā korpusa štāba Ščecinā, Polijā komandieri ģenerālleitnantu Manfrēdu Hofmanu.

Kādi ir daudznacionālā korpusa štāba uzdevumi un mērķi mācībās, kuras galvenokārt rīko ASV armija?

Mācībās mēs [štābs] piedalāmies tādēļ, ka vēlamies panākt pareizu vidi mūsu mācībām. Atrast atbilstošas NATO mācības nemaz nav tik vienkārši. Līdz pagājušā gada vasarai mēs koncentrējāmies uz savu sertifikāciju. Svarīgs uzdevums ir mācību koordinēšana un sinhronizēšana, ko mums ir nepieciešams racionalizēt.

Izmantojam arī priekšrocības, kuras sniedz sadarbības iespējas ar ASV armiju. [Štābam] mācībās ir divējāda pieeja – sinhronizēt tik lielas militāras mācības kā «Saber Srike 2018» ar nacionāla mēroga pasākumiem, kā arī lai trenētu paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas, kuras ir integrētas nacionālajās [Sauszemes spēku] brigādēs. «Saber Strike», manuprāt, ir pareiza izvēle un lieliska iespēja starp tām, kas mums ir 2018. gadā. Vēl viens mērķis ir sistēmas izveidošana, kurā iekļaujas kaujas grupas, uzņemošo valstu brigādes, Ziemeļaustrumu daudznacionālā korpusa štābs un Daudznacionālā ziemeļaustrumu divīzija, kurai gada beigās būtu jābūt sertificētai.

Mēs uzsveram, ka kopēja, visaptveroša pieeja – no Tallinas, līdz Polijas dienvidu robežām - ir nepieciešama. Šis process ir sācies un turpināsies līdz 2020. gadam. Tad mums būs izveidota noteikta sistēma, kuru mēs varēsim izmantot nākamos gadus, lai kļūtu aizvien labāki un labāki.

Šis jau ir otrais gads, kad Ziemeļaustrumu daudznacionālā korpusa štābs piedalās «Saber Strike». Tas nozīmē, ka tiek veidota situācija, kurā būsiet atbildīgie par militārajiem treniņiem Baltijas un Polijas reģionā?

Tas ir virziens, kurā es strādāju. Jūs esat pilnībā to sapratuši. Gribu izveidot šādu sistēmu štāba atbildības zonā. Nākamgad paredzamās mācības «Griffin Lightning» tiks izspēlētas divās daļās – pirmā būs komandcentru apmācības. [Piemēram] «Saber Strike» tas visos iepriekšējos gados nav bijis pierasts - viņi koncentrējās uz lauka treniņiem [live exercises]. Mēs esam ieinteresēti komandsistēmas radīšanā. Otrā daļa ir komandvadības mācību apvienošana ar lauka treniņiem. Nākamo gadu laikā ir jānodrošina NATO ietvars, lai «Saber Strike» tiktu rīkots ar to saskaņā.

Kāds ir iemesls, ka štābs mācību laikā ir izvietojies Rīgas pievārtē?

Ja esat sekojuši štāba attīstībai, jūs zināt, ka ļoti īsā laikā pēc sertifikācijas esam jau divreiz izvietojuši komandelementus Ščecinas apkārtnē ārpus štāba. «Saber Strike 2018» sniedz mums līdz šim nebijušu iespēju izvietoties kā atsevišķai pastāvīgai vienībai kādā no valstīm, kas ir manā atbildības rajonā [ārpus Polijas]. Nākamais solis mācību «Anakonda» laikā būs pilna apmēra štāba izvietošana Polija ziemeļos. Tas apliecina ne tikai mūsu spējas strādāt Ščecinas apkaimē, bet arī paveikt vairāk – nepieciešamības gadījumā ierasties citās vietās.

Lai arī «Saber Strike» sākās pavisam nesen, noteikti esat tās gatavojuši jau ilgāku laiku. Kādi secinājumi ir radušies?

Šādu mācību sagatavošana ir ļoti sarežģīts process. Jūs varat iedomāties... to gatavošanā piedalās daudzas valstis, daudzi iesaistītie štābi. Pirmie secinājumi, kurus esam identificējuši, – ir jāracionalizē mūsu plānošanas procesi. Mācību plānošana notiek mēnešiem ilgi, pat pusgadu pirms to sākuma. Savukārt ASV armija savus plānošanas pasākumus rīko vēl citādāk. Tas ir viens aspekts.

Otrs - jārada scenārijs, kurš atbilst visu interesēm. Pēdējā gada un trīs mēnešu laikā mēs esam iemācījušies daudz ko. Esam identificējuši aspektus, kas atvieglo plānošanu. Tas viss dod papildu uzsvaru mūsu «Griffin Lithning 2019» mācībām, kuru plānošanas process jau ir sācies

Štāba pakļautībā strādā pirms diviem gadiem izveidotās NATO spēku integrācijas vienības (NFIU). To uzdevumi cita starpā ir arī sekot līdzi situācijai attiecīgajās valstīs, lai nepieciešamības gadījumā kalpotu par tiltu starp uzņemošo valsti un sabiedroto spēkiem. Baltijas valstīs ir atšķirīgi infrastruktūras standarti, piemēram, citāds dzelzceļa sliežu standarts nekā citviet Eiropā. Tā rezultātā militārās kravas ir jāpārkrauj. Organizējot mācības, štābs noteikti ņem vērā šādus jautājumus. Jums ir pietiekams priekšstats par Baltijas valstu infrastruktūru; tās gatavību uzņemt apjomīgus sabiedroto spēku?

Esmu ļoti apmierināts par NFIU darbu. Mēs katru dienu redzam, ka vienību darbs sniedz lielu pienesumu aliansei. Trīs gadu laikā mums ir izstrādājusies daudz skaidrāka izpratne par to, kādas ir Baltijas valstu spējas minētajos aspektos. Visiem ir radies labāks priekšstats par to, kādas ir nepieciešamās investīcijas infrastruktūrā, ceļos un sliežu platumā.

NFIU secinājumi nonāk visaugstākajos lēmumu pieņemšanas līmeņos. Visās konferencēs, kurās esmu piedalījies, šie jautājumi tiek ļoti aktīvi pārrunāti. Mēs redzam, ka ir liela apņemšanās uzlabot infrastruktūras iespējas. Ir izpratne, ka nepieciešams koncentrēties uz militāro infrastruktūru, ceļu būvēšanu un karaspēka izvietošanas vietām. Arī par to, kur jānonāk daļai no aizsardzības finansējuma. Tas ir ļoti labs vēstījums.

Kopš 2014. gada Velsas samita ir pagājuši tikai četri gadi. Ja raugāties uz to, ko alianse pēdējo četru gadu laikā ir paveikusi, – noietais ceļš ir mērāms gaismas gados.. Reģionā esošo spēku gatavības līmenis ir ļoti augsts. Ir jādiskutē par spēku gatavības līmeni attiecīgajās valstīs, jābūt ļoti skaidram, kurām valstīm ir gatavi kādi karavīri, kurus nepieciešamības gadījumā būtu iespējams nodot NATO komandpakļautībā. Taču mūsu atbildības jomā militārā gatavība nekad līdz šim nav bijusi tik laba kā šobrīd.

Vai sagaidāmas Krievijas darbības, mēģinājumi izdarīt kādas agresīvas darbības mācību laikā? Krievijai ir augsti attīstītas radioizlūkošanas spējas, ko mācību dalībnieki var likt pretī?

Mēs dzīvojam tādā reģionā un redzam, ka «otrā pusē» notiek dažādas reakcijas. Es nedomāju, ka ir kaut kas būtiski mainījies viņu pieejā. Mūsu vēstījums ir tāds – mēs esam aizsardzības alianse. Mēs īstenojam ticamu atturēšanas politiku, kas nozīmē gatavību, spēkus un ilgtermiņa darbības. Tas vienmēr otrajā pusē rada reakcijas. Taču mums nevajadzētu par to uztraukties.

Militārajā jomā tas ir normāli, ka katrs mēģina kādu noklausīties. Mūsu sistēmas strādā ar ļoti nopietnu šifra aizsardzību. Tādas lietas notiek, bet mums ir nepieciešamās spējas, lai cīnītos ar to.

Vai nākotnē plānojat lielāku uzmanību pievērst arī dažādiem kiberapdraudējumiem, hibrīdkaram?

Modernā sabiedrībā, arī modernā armijā šie ir svarīgi jautājumi. Īpaši, ja pastāv kiberapdraudējums vai hibrīdkara riski. Šīs lietas attīstās ļoti strauji, un sauszemes spēku līmenī esam identificējuši vairākas nepilnības. Esam sākuši iniciatīvas, lai izglītotos minētajās jomās. Arī manu personālu skars izmaiņas.

Savas iepriekšējās vizītes laikā Baltijā noslēdzu vienošanos ar NATO izcilības centriem, kas strādā ar šiem jautājumiem. Sākam izstrādāt platformu, kurā notiek informācijas apmaiņa, kā arī uzlabojam savas spējas, lai šo problēmu risinātu vai arī kļūtu par daļu no risinājuma.

Tajā pašā laikā – Krievija veic plašas investīcijas militārajā jomā, bet Rietumu valstīs īsti nav vēlēšanās palielināt militāros izdevumus. Esat pārliecināts, ka Rietumi ir ideoloģiski gatavi?

Šis ir politiskas dabas jautājums. Taču, kā komandieris Ščecinā, varu teikt, ka esmu ļoti apmierināts ar to atbalstu, kuru saņemu. Manā rīcībā ir viss nepieciešamais. Man ir vismaz četras brigādes ar integrētām NATO kaujas grupām. Man nav par ko sūdzēties.

Vai jums ir pilnīga uzticība vietējiem karaspēkiem?

Man ir. Noteikti. Es to nesaku tādēļ, ka vēlos būt pieklājīgs. Nepārprotiet. Mēs vairākas reizes esam rīkojuši konferences, kur detaļās diskutējuši par mūsu spējām. Noteiktu iemeslu dēļ tās ir atšķirīgas. Taču gars katrai nācijai ir ļoti augsts. Esmu redzējis daudzus uzlabojumus, tiek sperti soļi uz priekšu. Jūsu karavīri un virsnieki, kas strādā starptautiskajā vidē, ir ļoti labi izglītoti. Visas Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā notiekošās mācības ir starptautiskas. Tas ir kaut kas unikāls. Militārajā jomā kaut kādi trūkumi paši par sevi ir normāla parādība, un, pamatojoties uz izvērtējumu, mēs šos trūkumus kopā varam novērst, jo esam 29 valstu alianse

Tajā pašā laikā Baltijas valstis mēdz veikt atšķirīgus militāros iepirkumus, piemēram, Latvija bruņojas ar viena veida bruņutransportieriem, bet Igaunija ar cita.

Tā ir NATO problēma jau vairāk nekā sešdesmit gadus. Manā 40 gadus ilgajā karjerā par spēku savietojamību ir bijis miljoniem diskusiju. Šeit patiešām ir daudz vietas uzlabojumiem. Taču beigu beigās arī ar dažādu aprīkojumu, neharmonizētiem bruņotajiem spēkiem, mēs spējam atrast problēmu risinājumu un kopā paveicam labu darbu. Piemēram, artilēristiem mēs esam izveidojuši noteiktu šaušanas sistēmu, kas ļauj strādāt vienoti ar jebkādām sistēmām.

Vai jūs nemoka ideja, ka jums ir jāveic teju Sīzifa darbs?

Mēs jūtamies kā svarīgs puzles elements milzīgā ainā – kur ir gan sauszemes, gan gaisa un jūras spēku elementi. Baltijas valstīs – ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ – ir ļoti liela apdraudējuma sajūta. Taču šis ģeogrāfiskais stāvoklis arī mums sniedz dažādas iespējas. Mēs darām visu to, kas mums ir jādara.

Tomēr nepamet sajūta, ka viss tiek plānots un domāts tādā kontekstā – cik ilgi apdraudējuma gadījumā varēs noturēties, līdz ieradīsies amerikāņi.

NATO ietvaros mēs ļoti cieši strādājam ar ASV armiju, kas piedalās mācībās Baltijas valstīs un Polijā jau vairākus gadus. Esmu patiesi pārliecināts, ka mēs varam aizpildīt to laika spraugu, par kuru jūs ieminējāties. Ticiet man – alianses rīcībā ir dažādi plāni, kurus mēs varam un arī izmantosim apdraudējuma situācijā.