Brasas cietuma medicīnas daļas vadītājs Guntis Eihenbergs pēc izglītības ir traumatologs ortopēds, taču nu viņš skalpeli ir nolicis malā un jau gandrīz gadu strādā cietumā. Intervijā portālam TVNET viņš stāsta par populārākajām ieslodzīto kaitēm, cietuma dzīves aizkulisēm un par to, kāpēc būt ārstam cietumā ir drošāk nekā brīvībā.
Ierodoties Brasas cietumā ciemos pie ārsta Gunta Eihenberga, mūs ar fotogrāfu sagaida restotu durvju rindas, stingra dokumentu pārbaude un šķiršanās no ikdienas gadžetiem. Līdz ārsta kabinetam mūs pavada cietuma apsargs, vedot pa gaiteņu līkločiem, cauri pagalmam, kur saulē laiskojas daži ieslodzītie ar kaklā pakārtām vizītkartēm. Tie esot «brīvie» jeb augstākās pakāpes ieslodzītie, kas vislabāk uzvedas, tāpēc drīkst brīvi staigāt pa teritoriju.
Novērtējam, cik sakopts ir cietuma pagalms – lai gan ir redzams vairāk nekā gadsimtu senās ēkas nolietojums, viss tīri izslaucīts, plašā pagalma vidū soliņi un daži augi, pie pirmā stāva logiem arī puķu kastes. Par kārtību un tīrību cietuma teritorijā rūpējoties paši ieslodzītie.
Vēl dažas kāpnes un gaiteņi, līdz nonākam cietuma medicīnas daļā, kur gar šaura gaiteņa malām rindojas speciālistu kabineti, tostarp arī medicīnas daļas vadītāja Gunta Eihenberga darba telpa.
Lai gan pēc profesijas Guntis ir traumatologs ortopēds jeb «kaulu ķirurgs», Brasas cietumā viņa darbadiena lielākoties paiet pie papīriem un meddaļas darba organizēšanas. «Tagad es vairs neoperēju, vairs nav asiņu, griešanas, un tā man pietrūkst. Reizēm tikai palīdzu ar brūču pārsiešanu vai konsultēju par uroloģiskām vainām, ar ko ieslodzītie nevēlas vērsties pie kolēģēm,» saka jaunais ārsts, kura komandā bez viņa ir tikai sievietes – māsiņas, stomatoloģe, terapeite. Jautāts, kāpēc vīriešu cietuma medicīnas personālā ir gandrīz tikai sievietes, Eihenbergs nosaka: «Medmāsiņa taču ir mīļāka par medbrālīti.»
Jaunajiem ārstiem Rīgā maz iespēju
Par ārstu Guntis nolēma kļūt tāpēc, ka skolā labi gāja bioloģijā un ķīmijā. Arī citi priekšmeti viņam padevās, tāpēc bijis grūti izlemt, kādu profesiju izvēlēties. Savulaik viņš aktīvi sportojis un bijis arī Latvijas izlasē šosejas riteņbraukšanā. Sporta rūdījums palīdzējis arī ārsta darbā, kur tāpat viss sasniedzams vien ar paša spēkiem. «Pēc krīzes jaunos speciālistus ļoti aicināja strādāt uz slimnīcām ārpus Rīgas, solīja labu algu, dzīvokli un visu ko, bet, kad nonācu līdz konkrētai sarunai, solījumi netika pildīti un dabūju pigu,» viņš atceras. Bet, tā kā Rīgā darbu nevarēja dabūt, trīs gadus Eihenbergs nostrādāja vairākās slimnīcās ārpus Rīgas, katru dienu ar auto mērojot vismaz 100 kilometrus. «Kādā reizē, braucot rītausmā uz darbu, uz Tīnūžu šosejas notriecu meža dzīvnieku. Tad man bija skaidrs, ka tā braukāt es vairs negribu, ir jāmeklē darbs Rīgā.»
Eihenbergs saka, ka viņam kā ķirurgam Rīgā darbu atrast neesot iespējams – darbinieki nepieciešami tikai «konveijera» tipa darbos, bet ķirurgu-speciālistu vietas slimnīcās esot pilnas: «Visi pensijas vecuma kolēģi stingri turas pie saviem ķirurgu amatiem. Iespējams, tāpēc, ka cienījamā vecuma kolēģi piedzīvojuši trīs nacionālās valūtas maiņas un pensijas ir mazas, nepieciešams vēl piepelnīties. Jaunie speciālisti var doties uz perifēriju vai uz ārzemēm. Rīgas slimnīcās mums vietas nav.
Tas izklausās ciniski, bet, kamēr kāds kolēģis nenomirst, jaunie darbā netiek.»
Cietums – mazā karaļvalsts
Sludinājumu, ka tiek meklēts ārsts cietumā, atrada Gunta sieva. Lai gan darbs neskaitās prestižs, abi tajā saskatīja vairākus lielus plusus – Brasas cietums atrodas tik tuvu mājām, ka var uz darbu braukt ar velosipēdu, ir papildu brīvdienas un «13. alga». Turklāt atalgojums ir stabils un lielāks nekā ierindas ārstiem citur. Cietuma ārstiem ir arī veselības apdrošināšana, kas slimnīcu darbiniekiem neesot.
Protams, lai apgādātu ģimeni, ar šo darbu vien nepietiek un pēc pamatdarba nākas pāris reizes nedēļā piestrādāt arī ambulatorās pieņemšanās privātklīnikās.
Pie plusiem, strādājot cietumā, ārsts min arī tur valdošo disciplīnu: «Ja brīvībā esošs cilvēks var ierasties pie ārsta pamatīgā reibumā un teikt viņam visu, kas ienāk prātā, nolamāt, apvainot un draudēt ar «Bez tabu», tad
cietumā par rupjību draud sods, tāpēc ieslodzītie ir pieklājīgi, uzrunā mani uz jūs.»
Par disciplīnas pārkāpumiem ieslodzītajiem var tikt uz laiku atņemta iespēja iepirkties vietējā veikalā, piezvanīt vai tikties ar viesiem. Jā, trīs vai četras reizes gadā – atkarībā no pakāpes – ieslodzītie var pieprasīt ilgstošu satikšanos speciālā «numuriņā».
Guntis stāsta, ka cietums ir kā maza karaļvalsts, kurā visu regulē Ministru kabineta noteikumi. Tur valda disciplīna un viss notiek «armijas režīmā» – celšanās, ēšana, darbs, pastaigas ir konkrētos laikos. Par to arī pārliecināmies, kad intervijas laikā atskan pusdienu signāls – precīzi plkst. 12.00.
«Lomkas» un stress
Visvairāk cietuma ārstiem nākas risināt narkotiku izraisītās transmisīvās veselības problēmas – daudzi slimo ar hepatītiem, HIV. Tāpat
izplatīti ir garīgi traucējumi un stress, kas rodas, pēkšņi nonākot aiz restēm, ierobežotā telpā un režīmā.
Daudziem ieslodzītajiem tad rodas adaptācijas traucējumi, veģetatīvā distonija, stresa izraisīts gastrīts; alkoholiķiem un narkomāniem sākas «lomkas», jo cietumā vairs nevar tikt pie kārtējās devas.
Tad nereti nākot talkā likumpārkāpēju radinieki, kas cenšoties visdažādākajos veidos ienest cietumā aizliegtās vielas. «Līdzīgi kā lidmašīnā, arī cietumā katram ieslodzītajam ir ierobežots mantu daudzums, ko viņš var ņemt līdzi, – koferis, kura svars nepārsniedz 30 kilogramus. Tad nu viņi vai nu paši, vai vēlāk ar radinieku palīdzību mēģina savās mantās visādi ieslēpt aizliegtās vielas. Par slēptuvēm izmanto pilnīgi visu – sākot ar pildspalvām, beidzot ar spēļu konsoles pultīm. Bet drošībnieki jau ir veikli un lielākoties visu atrod,» stāsta ārsts.
Pats ārstēšanas process notiek citādi nekā brīvībā – cietumā viss ir uz vietas un par lielāko daļu akūto manipulāciju nav jāmaksā. Meddaļas vadītājs visu saorganizē, un atliek tikai ierasties noteiktajā laikā, vajadzības gadījumā pat aptieka nav jāmeklē – zāles noteiktajās devās izsniedz māsiņa.
Arī akūtie zobārsta pakalpojumi ir bez maksas un bez īpašas gaidīšanas rindā. Vienīgi par zobu labošanu ārpus cietuma ieslodzītajiem jāmaksā no savas kabatas.
Cietuma ārsts uzrauga arī ēdināšanu, pielāgojot ēdienkarti vegāniem, veģetāriešiem un cilvēkiem ar alerģijām. Starp citu,
cietuma medicīnas kabinetā nozīmīga ir vieta, kur tiek mērīts ieslodzīto augums, jo tiem, kas garāki par 195 centimetriem, pienākas papildporcija.
Kā iegūt ekskursiju uz slimnīcu?
Par savu naudu, ko nopelna, strādājot cietuma šūšanas cehā vai citos darbos, un kas glabājas speciālā kartē, ieslodzītie var iepirkties cietuma veikalā. Tur pārdod pārtiku, cigaretes, bet ne alkoholu.
Ir daudz ieslodzīto, kam ir piecu līdz septiņu klašu izglītība un kas neprot rakstīt. «Naudu skaitīt gan visi māk,» smejas Guntis.
Tāpat kā ārpasaulē, arī cietumā ir trūcīgie, kas savu naudu nepelna, bet vāc citu izsmēķus.
Ieslodzītie mēdzot arī melot un manipulēt ar ārstiem, piemēram, sagriežot sevi ar nagu šķērītēm vai skūšanās piederumiem, viņi cenšas kaut ko panākt vai iegūt. Bet rezultātā viņiem izdodas tikai izrādīties citu vidū (jo baumas cietumā ceļo ar gaismas ātrumu) vai smagākajos gadījumos tikt ekskursijā uz kādu slimnīcu ārpus cietuma.
Reizēm nākas ārstēt arī savstarpējos kautiņos gūtos miesas bojājumus.
Lai nedabūtu sodu par kaušanos, ieslodzītie parasti melojot par savām traumām un stāstot, ka ieguvuši tās, izkrītot no gultas.
Ārstam gan esot skaidri redzams, ka krītot tā savainoties nav iespējams.
Guntis atceras šādu gadījumu: «Kāds ieslodzītais bija saņēmis disciplinārsodu – piecas dienas jāpavada vieninieka soda kamerā. Bet viņam tajās dienās bija kaut kādas «darīšanas», kaut kas sarunāts kamerā vai kā, tāpēc viņš gribēja sodu sākt izciest dienu vēlāk nekā paredzēts. Ja ne, tad viņš sagriezīšot sevi. Protams, šādām prasībām neviens neizdabā, un viņš sadūra sev roku ar nagu šķērītēm. Nekādus nopietnos miesas bojājumus tā sev nodarīt nevar, un rezultātā viņš neko neieguva, tāpat bija jādodas uz soda kameru noteiktajā laikā. Tas bija lieks manevrs no viņa puses.»
Par spīti tam, ka cietuma ārsta profesija sabiedrībā nav īpaši prestiža un cilvēki baidās no šāda darba, Guntis Eihenbergs jaunajiem ārstiem iesaka nākt strādāt cietumos, jo darbam ir daudz bonusu. Kadru mainība Brasas cietuma medicīnas daļā arī nav liela –
pieredzes bagātākā māsiņa Brasas cietumā strādā jau no 1980. gada.
Savu darbavietu Guntis īpaši neafišē, bet tos, kas zina, kur viņš strādā, vienmēr ļoti interesējot dažādas cietuma dzīves detaļas un aizkulises.
Pēc sarunas Eihenbergs mums vēl izrāda dažas medicīnas daļas telpas un tad pavada atpakaļ uz izeju – jāatzīst, ka pašu spēkiem to atrast noteikti būtu grūti. Atpakaļceļā cietuma pagalmā atkal redzam «brīvos», bet pa logu caur restēm uz mums nolūkojas citi ieslodzītie.
Kad no cietuma esam veiksmīgi tikuši laukā, vēl uzkavējamies ārpusē, lai uzņemtu pāris bildes, un esam liecinieki tam, kā no cietuma iznāk kāds vīrietis ar maisiņu rokā, viņu sagaida glīta meitene, un seko skūpsti un apskāvieni. Vīrietis izteiksmīgi ieelpo brīvības gaisu, un viņi abi, rokās sadevušies, dodas dzīvē.
