TVNET «Daugulis preparē» saruna ar Jāni Domburu ir kas neparasts gan formas, gan satura ziņā. Pirmkārt, savstarpēji konkurējoši portāli Latvijā viens pie otra ciemos ierasti neiet. Taču Domburs no Delfi TV ir gatavs atsaukties TVNET aicinājumam, ja runa ir par būtisko Latvijai, bīstamām tendencēm mediju jomā un apdraudējumu demokrātijai.
Jānis Domburs: Viņi spļauj virsū sabiedrībai
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Otrkārt, sarunas temps ir kā lokomotīve, kas lēni uzņem gaitu, līdz noved pie neapturamas sarunas ar precīzu Dombura aicinājumu katram pilsonim un politiķim. Par politiskajām elitēm, dzīvu demokrātiju, pārsteigumiem politikā un skaudrām atziņām par tēmu - kāpēc šodien vairs nav tāda Dombura fenomena kā pirms desmit gadiem? Vai tomēr ir cerība uz labāku nākotni?
Kas notiek Latvijā? Šodienas atbilde.
Vācu filozofs Adorno ir teicis, ka šokē nevis šausminošais elements sabiedrībā, bet tā pašsaprotamība. Kas, tavā skatījumā, šobrīd tiek uztverts kā pašsaprotams, bet kam vajadzētu šokēt?
Katram savs. Pēc savas samaitātības vai zināšanu līmeņa.
Ja mēs ņemam Dombura samaitātības un zināšanu līmeni - kas pārsteidz?
Megapārsteigumu līmenī, es teiktu, ka nekas. Tādi mazi pārsteigumiņi katru dienu atnāk. Nu protams, visus pārsteidz, ka nošauj maksātnespējas administratoru Aizsaules ielā, protams, pārsteidz. Bet no otras puses, arī nepārsteidz. Nav tāda viena īpaši pārsteidzošā lieta pēdējā gada laikā, es tādu nevaru izcelt.
Intervējot praktiski visus politiķus Latvijā, ir izjūta, ka cilvēkiem ir mērķi, kas ir tautas interesēs?
No visiem izvilkt vidējo grūti. Es domāju, ka viens vai otrs meklē… Piedošanu, kā tajā anekdotē par seksu, dažreiz tas process patīk labāk nekā rezultāts. Man šķiet, ka ir labāk, kad ir tas meklēšanas process. Vieni meklē vairāk, otri meklē mazāk. Ir tā vecā līdzība - lai tu uzkāptu līdz kalna virsotnei, tev jāskatās uz zvaigznēm. Ja tu skatīties tikai uz virsotni, tu nobīsies no tās un kaut kur «nolūzīsi».
Smadzenēs nevienam neielīdīsi. Es nevaru teikt par viņiem, bet drīzāk par sevi - es jau pats transformējos un cenšos attīstīties, domājot par mērķiem. Un caur kaut kādiem vienkāršiem jautājumiem par vienu pensionāru, par vienu emigrantu, par vienu «algas tādu un šitādu saņēmēju» es mēģinu likt savus atskaites punktus un skatīties, kas man tur pretī notiek.
Un kadrā tas parādīsies tik un tā…
Kadrā, nu, zini kā, es to jau Kas notiek Latvijā? laikā ļoti izjutu. Armands Zvirbulis, kurš bija visus gadus režisors no pirmās līdz pēdējai reizei - viņš ir kino režisors. Viņš taisīja tēlu stāstu. Vizuālo stāstu. Es domāju, ka šobrīd Latvijā tas daudz kur nav līdz galam izdarīts. Ir satura stāsts un paralēli - vizuālais stāsts. Ja ir vairāki cilvēki studijā - kā tu rādi klusēšanas, tās grimases studijā. Un tad ir jautājums, ko skatītājs no tā ierauga.
Skatītājs, intervējamais un intervētājs arī paši mainās, kā tu teici, laika gaitā…
Mēs jau samainījāmies…
Kas ir tas, ko tu šodien sagaidi no politiķa, lai viņš ir autentisks un patiess?
Neko nesagaidu. Nāc, un parunājamies!
Un skatītājs pats izvērtēs.
Es domāju, ka tas būtu beigu sākums, ja es kaut ko sagaidītu. Tas ir tas, ko esmu vienmēr noturējis visos savos darbos - man nav nekādas starpības, vai viņš pieder pie viena flanga vai otra flanga.
Protams, es sagaidu, ka tas, kurš pie varas, atskaitīsies par to, ko viņš dara. Tas, kurš ir opozīcijā, būs jēdzīga opozīcija. Lai viņi vienkārši nepiesārņo ēteru. Tas man arī ir iemīļots pēdējo gadu stāsts. Jā, es sagaidu, ka nepiesārņos ēteru. Un paralēli rēķinos, ka drusku arī piesārņos, ar kaut kādu neracionālu laika patēriņu.
Man ir tāds piemērs, kad bija iestāšanās Eiropas Savienībā, bija vairākas debates, Kas notiek Latvijā? ietvaros, arī speciālizlaiduma ietvaros. Tur es izlaidu caur aknām situāciju, kā jābalansē dažādi viedokļi. Tur bija tā, ka premjera birojs un prezidenta kanceleja tajā mirklī, kad teicu, ka Vaira Vīķe-Freiberga un Alfrēds Petrovičs Rubiks būs vienā diskusijā, jo viņi ir politiķi amatos un ir arī partijas līderis… nu, es dabūju diezgan stingri pacīnīties par tevis sākumā pieminēto demokrātiju. Ka viņiem tur ir jābūt līdzās. Es dabūju stingri pacīnīties. Nu tā, ka uz nažiem. Pseidosabiedriskā televīzija. Attieksmē pret šo televīziju.
Es sagaidu, ka nāks un piedalīsies procesā. Vispār es nesāku ar to, ka es izsaku atzinību TVNETam, ka mani uzaicināja šajā formātā, bet arī mana DelfiTV pieredze, ko arī jūs varat dabūt uz kakla, - ka Finanšu kapitāla un tirgus komisijas vadītājs, nemaz nerunājot par politiķiem, bet amatpersonu atbildību, atļaujas nenākt uz interviju ceturto mēnesi, kopš februāra būdams uzaicināts… Es sagaidu, ka amatpersonas un politiķi demokrātiskā valstī sarunājas ar medijiem.
Bet tu to zini. Tie, kas noskatīsies šo interviju, arī zinās, ka konkrētais personāžs nav iederīgs demokrātiskā sabiedrībā, bet kopainā, taviem vārdiem runājot, vai tā nav pašinficēšanās ar vienaldzības sērgu no politiķu puses? Var iet, var neiet…
Tas ir visu mūsu kopīgs darbs. Tā ir ļoti svarīga lieta. Mediji šobrīd, nu ok, var konkurēt par auditoriju, var konkurēt par reitingiem vai par klikšķiem.
Bet mums ir baigi jāsaprot - tai skaitā delfiem un tvnetam, un kas jauns un, nezinu, Latvijas Avīzei; ka mums kaut kādos mirkļos ir jābūt ļoti vienotiem par principiem. Varbūt pat vienā mirklī sadodoties rokās par kaut kādiem jautājumiem un vienam otru pat aizstāvot pret kaut kādu establišmentu, kas izlaižas. Jo pa vienam būs grūtāk un beigās visi var pazaudēt. Tas ir bezgalīgs process, tas sparings!
Tur, protams, vajag redakcijai nostāties principiāli. Tur vajag pašam izturēt un turpināt.
Tikpat svarīgi ir auditorijai, sabiedrībai saprast, ka nespļauj jau tajā brīdī virsū medijiem. Viņiem jau spļauj virsū. Tas, ka pie manis kāds neatnāk, tas nav pret mani, tas ir pret viņiem. Un tā soli pa solim tas apaļais vārds demokrātija, tas apaļais vārds brīvība, tiek degradēts.
Tu no savas runas ar nolūku atstāji televīzijas ārpusē, kad runāji par sadošanos rokās?
Nē, nejauši. Cita lieta, ka televīzijas, nu, kas tad mums ir palicis. Izklaide plus ziņas, plus pāris raidījumi komerctelevīzijās, kas ikdienas līmenī nu jau vairs ražo tikai vienu ziņu laidienu. It kā sabiedriskā, it kā valsts, it kā dažu cilvēku, domubiedru, draugu, nezinu, kopā sanākušo ļaužu sabiedriskie mediji, kuri dominējoši ir palikuši pie ļoti vecas auditorijas. Visu cieņu veciem cilvēkiem, bet, ja mēs paskatāmies jebkāda veida analīzes un pētījumus, tad viņus cilvēki, kas ir manā, tavā vecumā, skatās relatīvi ļoti maz.
Es dziedāju vaimanu dziesmu: ja ir 10% sabiedriskajam medijam no tirgus, tas bija padsmit gadus atpakaļ, tad ir ziepes un ir jāceļ milzīga trauksme un ir jāuzrunā visa sabiedrība, ka mēs ejam pa burbuli. Tā arī ne radio un televīzijas padomē, ne Zaķusalā tā īsti neviens neapzinājās, ka tas burbulis sākās tad. Tas bija ļoti sen, pie citiem vadītājiem, pie citiem uzraugiem. Un tagad, es baidos, ka viņiem tas vilciens ir baigi aizgājis. Viņus var restartēt droši vien, bet tas nav ātrs prieks. Tāpēc es viņus nepieminēju tajā sarakstā vispirms.
Kas notiek Latvijā? laikā Domburs kļuva par zināmu simbolu - kā jāiztaujā, kā jārunā… Mums ir bijušas akadēmiskā vidē diskusijas, kāpēc šodien nav Domburs? Kaut arī viņš ir delfos, bet kāpēc viņš vairs nav tāds, kā bija Kas notiek Latvijā? laikā - kāpēc tā?
Labs jautājums tas ir… es, protams, varu atkārtot tikai savu stāstu. Jo es būtu priecīgs, ja būtu dažādos žanros dažādi cilvēki, vairāk, jaudīgāki, jo esmu pārslimojis visas tās zvaigžņu un konkurenču lietas. Bet saproti, kā bija. Es sāku 90.gadā no skolas sola. Tas emocionālais pacēlums tajā brīdī - tu vienkārši ej tāpēc, ka neatkarība ir deklarēta. Es sāku Atmodā, avīzē. Tas intelektuālais koeficients kolektīvā milzīgs - dažādas paaudzes un tā joprojām. Tad tieku radio Brīvā Eiropa. Tad 22 gados kaut kādā ārprātā uztaisu savu biroju, kurš funkcionēja sešus gadus, un es apēdu tur suņus un sāļus, un vēl kaut ko.
Es strādāju ar tekstu, dienas līmeņa, nedēļas līmeņa lietām. Radio sapratu, ko nozīmē audio celiņš. Un tad 93. gadā mani pirmo reizi izcēla uz televīziju. Pirmo reizi TV ēterā es biju, man šķiet, 93. gadā, un tad bija viens posms, un tad Olafs Pulks mani varonīgi atlaida no darba, un tad es tiesājos.
Respektīvi, es to pirmo desmitgadi reālā izdzīvošanas un mētāšanās vidē pavadīju un kaut ko izmācījos. Un paliku. Un daudzi mani tā laika līdzgaitnieki nav. Ļoti nedaudzi ir palikuši, kas sāka tajā laikā un izrādīja kādas līderības iezīmes, tai skaitā televīzijas izpratnē. Es ar zināmu veiksmes palīdzību paliku, un tad nāca Kas notiek Latvijā? pēc 10 gadiem visas tās jezgas.
Tas ir tāds milzīgs daudz klucīšu, ar kādu sajūtu, ja tu gribi to saukt - misijas apziņu, es nonācu līdz Kas notiek Latvijā? Lai izliktu visu, ko varu izlikt un vienlaicīgi strādāt ar informatīvo bāzi. Man bija tēmu loks uzaudzis - biju strādājis par ekonomikas tēmām, kriminālām tēmām, politiskām tēmām.
Tagad, saproti, tajā gaļas mašīnā tāds piedzīvojums šajā gadsimtā vairs īsti nav iespējams. Tu jau esi gaļas mašīnā.