«Kā var tā nemīlēt tos cilvēkus, par kuru aizsardzību jūs esat iestājušies? Kā var tā nemīlēt šo valsti?» tiesībsargs Juris Jansons ir skarbs, intervijā «Daugulis preparē» izsakoties par 12. Saeimas deputātu darbu.
«Kā var tā nemīlēt šo valsti?» (30)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Teksta formātā lasāms intervijas fragments, bet pilnu sarunu ar Juri Jansonu skatieties video formātā:
Intervijā TVNET maksātnespējas procesa sakārtošanas kontekstā jūs esat kritiski izteicies, ka pie šāda parlamenta jūs neredzat, ka process tiks sakārtots…
Jā, uz to es biju orientējis savu domu, kas bija ierakstīts virsrakstā, kaut arī intervija ir stipri plašāka un ir saistīta ar konkrēto traģisko slepkavību, mūsu justīcijas iestāžu spējas un kapacitātes izvērtējumu.
Politiķu rosība un, es atvainojos, murgi, reizēm parlamenta darbā… Kaut vai paskatāmies uz maksātnespējas procesa uzlabojumiem un izmaiņām - tur katru gadu deputāti kāpj tribīnē, apvaino un pazemo cits citu, un stāsta, kādās viņi ir shēmās un sistēmās, kādi tur ir grupējumi. Parādās arī youtube īsfilmas no Saeimas plenārsēdes… Ļoti daudz politiķu par to ir izrunājušies un visādos veidos. Un man liekas amizanti, ar skumju pieskaņu, ka, ja nemaldos, deputāts Seržants kāpa tribīnē un stāstīja, kurš no adminstratoriem ir piedāvājis pret ziedojumu kaut ko tur izdarīt…
Bet, mīlīši, par ko ir stāsts?! Stāsts ir par to, ka tātad sarunas ir bijušas, sarunas notiek! Kā tad mums tas likumdošanas process notiek? Kā tad mums notiek politiskie procesi? Kā mums tiek pārvaldīta valsts? Ja tikai pēc tam, kad notiek slepkavība, pēkšņi sāk «ķeriet zagli» stāstu. Mēs dzīvojam situācijā, kas ir absurda.
Un par parlamentu, protams, par to nespēju, tas bija arī vispārinātāk domāts. Kaut vai mani gada ziņojumi… Tas balagāns, kas reizēm notiek tajā laikā, kad es plenārsēdē lasu savu ziņojumu vai daļu sava ziņojuma - 30 minūtes - esenciāli pats būtiskākais. Parlamenta zāle ir pustukša. Turklāt viens ar otru tur vēl sarunājas. Brīžiem ir grūti koncentrēties, jo tā skaņa, kas nāk no parlamentāriešiem, ir skaļāka, nekā es dzirdu sevi.
Tad, kad notiek viņu debates, es brīžiem domāju - tad tā ir tā jūsu attieksme pret cilvēktiesībām, tā ir tā jūsu attieksme pret Satversmi?
Jo tas, ko mēs darām, uz ko ir orientēts mūsu darbs, ir Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa - cilvēka pamattiesības. Tā ir unikāla ar to, ka faktiski šajā nodaļā ir ietverts pilnīgi viss, kas ir citos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Tā ir lieliska. Tā ir izcila.
Mums Satversme ir izcila! Pat ievadā ir ielikts spēks - ar virzienu uz cilvēktiesībām, ar virzienu uz vērtībām, ar virzienu uz attīstību…
Un tas, kas tur notiek? Vai tas ir parlaments? Jā, tas ir parlaments. Bet vai tā ir laba parlamentāriešu kultūra? Nē. Vai tas ir tāds veselīgs parlamentārais darbs - nē! Un ko mēs redzam komisijās? Izglītības un zinātnes komisija par satura maiņu - tas ir ārprāts!
Reizēm arī citās komisijās - kā var tā nemīlēt tos cilvēkus, par kuru aizsardzību jūs esat iestājušies, kā var nemīlēt šo valsti? Ja tā var izpildīties viens pret otru un pret tiem, kas mēģina kaut ko piedāvāt vai nāk ar kritiku. Jo kritika jau nav ne laba, ne slikta - tā ir jāanalizē, jā, varbūt tā brīžiem ir nepamatota, tas ir cits jautājums. Bet izdiskutējam, saprotam, un tad ejam tālāk.
Regulāri es saku, ka brāķis, kas nāk no valdības, likumdošanas projekti…
brīžiem ir sajūta, ka komisijas sacenšas savā starpā, kura pēc iespējas vairāk valdības iesniegto brāķu nodos pirmajā lasījumā.
Tas, ko esmu ievērojis tajās tēmās, kur mēs strādājam, ka par visu varīti (jo koalīcijas līgums) ir jānodod pirmajā lasījumā, un tad tas var iet garajā. Un tad, kaut katru pantu mainām, kaut vai visu likumu pēc būtības, kā tas bija ar veselības aprūpes likumprojektu, visi panti tika mainīti…