Guntis Bojārs, žurnālists, LTV Ziņu dienesta galvenais redaktors, raidījumu «Aizliegtais paņēmiens», «Tieša runa» un vēl citu projektu veidotājs un vadītājs - viņa vārds, visticamāk, atsevišķu pieteikumu neprasa. Tomēr ir interesanta Bojāra nostāja virknē jautājumu, jo viņa pārraižu saturs ne tikai atspoguļo notiekošo sabiedrībā, bet bieži vien arī kalpo par virzītājspēku.
Intervijā «Daugulis preparē» Guntis Bojārs atbild uz jautājumiem gan par «lielo bildi» - priekšvēlēšanu laiku Latvijā un mediju jautājumiem, gan par pēdējā laika pretrunīgākajiem aspektiem - kompromatiem, kampaņām, informācijas burbuļiem, politkorektumu un, jā, vēl joprojām Lembergu un oligarhu sarunām. Respektējot viedokļu dažādību un ieviešot spēles elementu intervējamā reakcijas pavērošanai, intervijā Bojāram tiek uzdoti arī jautājumi, kas izskanējuši sociālo tīklu komentāros, - par viņa izskatu, morāli, izdarot žurnālistiskās izvēles, un profesionālismu. Tā sakot, Bojāra estētika un ētika.
Pilna saruna epizodē «Daugulis preparē: Guntis Bojārs» pieejama šeit:
Rakstiskā veidā ieskats nelielā daļā intervijas.
Guntis Bojārs, žurnālists, LTV Ziņu dienesta galvenais redaktors, raidījumu «Aizliegtais paņēmiens», «Tieša runa» un vēl citu projektu veidotājs un vadītājs. Sākšu ar jautājumu, ko Pozners reiz uzdeva Urgantam: vai nav sajūta, ka jūsu ir par daudz?
(Pauze.)
Dažkārt ir gan, jā. Dažkārt ir. Bet es laipni aicinātu nākt un vadīt. Interesanti, ka «Aizliegtajā paņēmienā» - man bija šis projekts izdomāts, bet es to negribēju vadīt. Mums, es atceros, bija Inga Spriņģe, Gundars Rēders un citi, un es gribēju viņus pierunāt piedalīties manā projektā. Sākumā viņi tā kā šaubījās - nē, nu ja jau šitā tu darīsies ar tiem aizliegtajiem paņēmieniem, ko mēs darīsim pēc tam, no sērijas - mēs tālāk dzīvosim šeit Latvijā? Un tā izšķiršanās bija ļoti vienkārša. Ziņu dienesta vadītāja, tā īsi pārformulējot, pateica - ja tu vadīsi to raidījumu, raidījums būs; ja mums nav vadītāja - sorry, gaidīsim labākus laikus. Un tad es domāju, 15 minūtes ēterā var pasēdēt, tas nav pats traģiskākais dzīvē, un tā sāku.
Mani interesē jautājums, Bojāra izpratnē, kā tiek izdarītas izvēles atlasīt informāciju. Piemēram, ar tām pašām aplokšņu algām - kāpēc sākt ar restorāniem, nevis citām jomām? Gadījuma raksturs, nolūks?
Žurnālistika nav augstā zinātne, augstā matemātika. Tematu izvēle nav algoritms. Protams, tur ir liels nejaušības princips. Ja runājam par tām pašām aplokšņu algām, ir kaut kādi sektori, kur tas novērojams vairāk - par kaut ko tev ir informācija, par kaut ko tev nav informācijas, par kaut ko tev atnāk vēlāk. Iespējams, ja mēs runājam par ēdināšanas sektoru, mums informācijas ir vairāk. Vairāk saskaramies ar to sabiedrību.
Ģenerāli tā atlase - tev jājūt auditorija, kas cilvēkus varētu interesēt un kas viņus varētu satraukt, es domāju, valstiskā līmenī. Kas viņus satrauc, ko tu vari ar to darīt, kas ir tavā rīcībā, ko tu vari piemeklēt klāt… Tie temati nav izrēķināti. Piemēram, mums bija ļoti veiksmīgs projekts bistro «Frics». Mazais uzņēmējs (mēs šajā gadījumā) atver Jūrmalā savu kafejnīcu, savu bistro. Tā bija mana sena ideja - davai, vienreiz izdarām paši. Tā mēs tikai rakstām, ka viņiem grūti, neviens tur īsti negrib runāt, mēs izdomājam - saskaitījām naudu, aizgājām, tā īsumā, pie Beltes - mums vajag šādam projektam, kaut kas atnāks atpakaļ, kaut kas neatnāks atpakaļ. Un tā nebija nekāda matemātika. Tā bija kaut kādā ziņā ideja, kā parādīt kaut ko vēl tuvāk. Un tad pēc gada, pēc diviem, tieši domāju, kas ir tas, kas paņēma sabiedrību?
Un tur ir visi saskaitāmie: tas ir kas nebijis Latvijā, tas ir vow! Žurnālisti atver kaut kādu bistro Jūrmalā. Otrais saskaitāmais lielums - Jūrmala. Tāda aizdomīga pilsēta mums vienmēr bijusi, kur ir priekšstats, ka korupcija ir uz katra stūra. Un tad ir mazais uzņēmējs. Mazos vienmēr apbižo mūsu valstī, un mazie vienmēr jāaizstāv. Latviešiem patīk aizstāvēt visus maziņos. Arī tad, ja spēlē futbolu, mēs vienmēr fanojam par tām izlasēm, kas ir zaudētājos, lai viņiem kaut kā izdodas… Tas ir cilvēcīgi, un tas ir normāli. Tad vēl nāk klāt kartupeļi frī, laba mārketinga kampaņa. Es taču to visu neizrēķināju, kaut kā sekoju savai interesei, savai vēlmei.
Cilvēki parastie zvana un stāsta informāciju, sūta informāciju. Tur ir aktivitāte?
Jā, es teiktu, ļoti regulāri. Tie kanāli visbiežāk ir - facebookā raksta, es esmu viens no tiem žurnālistiem, kas dod savu mobilo numuru, protams, manas iespējas atbildēt nereti ir ierobežotas. Tad es pārspēlēju parunāties par konkrēto tēmu ar kādu citu «Aizliegtā paņēmiena» žurnālistu, jo ne vienmēr varu visu aptvert. Man joprojām nāk rakstiskas vēstules, ar roku rakstītas. Dažādas. No cietuma. No senioriem. Gan ierosmes, gan dusmas. No reliģiskām organizācijām gan iedvesmas vārdi, gan gluži pretēji. Lāsti gluži ne, bet tādi… draudi nav.
Es jau to profesionālo darbību vienmēr cenšos organizēt tā, un «Aizliegtajā paņēmienā» jo īpaši tas ir svarīgi, ka visiem cilvēkiem, lai vai ko tu esi darījis, tu vari skatīties acīs. Piemēram, ja tas ir ģimenes ārsts, kas kaut ko ir darījis nelikumīgu, es varu pateikt - jā, nu jūs darījāt tā, man nav nekas pret jums personīgi, bet es kalpoju sabiedrībai šajā gadījumā. Man ir jāparāda lietu kārtība vai lietu nekārtība.
Ja runājam par tiem pašiem uzņēmējiem. Es redzu, ka, piemēram, tādam «Tokyo City» priekšniekam Tribuncovam ir problēmas tikties ar mani. Man nav ar viņu problēmu tikties. Arī citās jomās, man ir svarīgi saglabāt to, ka es varu skatīties cilvēkam acīs. Pat ja ir bijušas kādas kļūdas, sanācis kas nesmuks, pārprasts.
Ja ir iespējams runāt kaut kādos spekulatīvos procentos, no tās informācijas, ko pienes, ir identificējams apjoms, kad tiek mēģināts padarīt televīziju par kampaņas sastāvdaļu?
Nē, es to nesajūtu. Šādu informāciju baigi neredzu, ka kāds pludinātu vai piespēlētu. Nu tas, ko vienmēr var domāt, ir tie saucamie kompromati. Piemēram, par tiem pašiem uzņēmumiem, tas pats stāsts par aplokšņu algām. Tajā brīdī, kad atvērām vaļā to lādi, mums vēstules sabira aumaļām - kur tik vēl tur nemaksā tās aplokšņu algas. Mēs bijām pārbagāti ar informāciju. Bet tev nepietiek ar vēstuli, ka tajā un tajā kafejnīcā, rūpnīcā vai fermā maksā aplokšņu algas, mums tas ir jāpārbauda… mēs esam tas filtrs.
Es vienmēr saku: ja ir aizdomas par politiskiem pasūtījumiem, mana standarta atbilde ir - ja tur ir notikusi nelikumība, noziegums, man ir vienalga, kā interesēs šī informācija parādās. Un es ne vienmēr to zinu, un nezinu, kurš no šī iegūs… Nu, runāsim tā, es nezinu, kurš no tā ieguva, ka mēs parādījām, ka «Tokyo City» maksā aplokšņu algas. Iespējams, ieguva «Gan Bei», iespējams, ieguva vēl kāds, iespējams, neieguva tas un tas. Bet tajā brīdī to nevaru notvert, noķert, kas tajā brīdī ir ieguvējs no tā. Jebkuri procesi tādi ir. Bet nekādā ziņā tas neattaisno to, ka «Tokyo City» maksā aplokšņu algas. Un tas ir svarīgākais.
Tas pats arī ar politiķiem. Jā, iespējams, tagad kādi politiķi ir atmaskoti un tas ir izdevīgi citiem politiķiem. Es saku, ja tevi ir par ko atmaskot, tā ir tava problēma. Un tad citi politiķi, jā, viņi pakāpsies uz tevi.
Pēc «Vairāk Saules» epizodes jūsu ieraksts sociālajos tīklos, citēju: «Kritiskā vai nacionālā domāšana? Kad VID izkrata Latvijas krieviem piederošu «Gan Bei», tad visi sajūsmā sit plaukstas, kad mēs, «Aizliegtais paņēmiens», izgaismojam, kas un kā notiek Krievijas krievam piederošajā «Tokyo City», tad uzņēmēju organizācija mums par to dod balvu, kad Valsts policija izkrata Latvijas latviešiem piederošo «Vairāk Saules», tad Valsts policija uzreiz ir uzpirkta!»
Te ir minēta nacionālā domāšana… kādi tad vēl ir domāšanas veidi sabiedrībā?
Es teiktu, tas «Vairāk Saules» stāsts ir tā saucamā emocionālā domāšana. Ticu vai neticu. Bez faktiem, normāla cilvēka psiholoģija. Ticu, neticu. Es teiktu, «Vairāk Saules» un «Gan Bei» gadījuma faktoloģija ne ar ko īpaši neatšķiras. Nu labi, vienā gadījumā cilvēkus no restorāna padzina Valsts ieņēmumu dienests, otrā gadījumā izmeta policija. Apsūdzības, ka kruķī kases aparātus, ir līdzīgas. Kas man šajos salīdzinājumos ļauj teikt, ka ģenerāli kaut kas ir citādāk? Es teiktu, ka nē. Bet te strādā tā cilvēku emocionālā domāšana. Vai es ticu? Nu labi, tā atšķirība vēl, ka «Gan Bei» gadījumā neiznāca tā uzņēmuma īpašnieks un neteica: es esmu tīrs, kaut šaujiet pa mani. «Vairāk Saules» gadījumā Endijs iznāca un teica: es esmu tīrs… Nu, Endijs, iespējams, arī ir tīrs. Bet te strādā tas ticu, neticu princips.
Latviešu auditorijā, un es nebaidos sadalīt… «Gan Bei» ēstuvē ēd, nu, gan latvieši, gan cittautieši, bet vairāk tomēr cittautieši. «Vairāk Saules» ēd gan cittautieši, gan latvieši, bet tuvāka, un arī pēc savas konstrukcijas, tā ir latviešiem. Un tajā brīdī nostrādā tā nacionāli emocionālā domāšana - es neticu! Es neticu, ka Endijs no «Vairāk Saules» var maksāt aplokšņu algas, es neticu. Tajā mirklī tu ar saviem faktiem vai šajā gadījumā faktu trūkumu… esi tajā ticu/neticu situācijā.
Tāpēc man ļoti gribējās, redzot, ka sociālo tīklu aktivitātes jau notiek to cilvēku vidū, kas, manuprāt, domā kritiski par procesiem Latvijā, ka viņi jau domā ticu/neticu režīmā… man gribējās ierakstīt: nu pasakām sev - stop! Nu pagaidām! Nu neapsūdzam vai neticam uzreiz visam pēc kārtas. Nu, mēs varam pieņemt, ka viss Latvijā ir nopirkts. Mēs varam dzīvot no tā, ka visi ir zagļi un korumpanti. Bet tā nav. Es neizslēdzu arī, ka daļa tā dara. Bet uzreiz pieņemt, ka «Vairāk Saules» ir uzbrukuši kaut kādi krievu bandīti, kas pasūtījuši Valsts policijai reidu... Man, tad runājot šajā pašā ticu/neticu režīmā, jāsaka - nē, neticu. Un es neesmu naivs!
Milzīgs kumoss «oligarhu sarunas» Latvijas mērogam. Tuvojas vēlēšanas. Kāds būs šā stāsta efekts uz sabiedrību?
Man tagad tā jāpadomā (ironiski) - a kas tur bija? Man tagad tā bišku jāpadomā… Man šķiet, ka tāda reakcija varētu būt daudziem cilvēkiem.
Es teiktu, ka efekts ir mazs. Es domāju, ka šis stāsts ir aizmirsies. Tajā pašā laikā ap šo, ne tikai oligarhu sarunas, Aivara Lemberga stāsts - ofšori, tranzīti; tad ir Aināra Šlesera stāsts - «Dienas» epizode, Liepājas autobusu parki, tirdzniecības ostas; tad ir Šķēles stāsts - tie jau Latvijas tautas apziņā nekur nav pazuduši. Šajā gadījumā oligarhu stāsts bija - nu tā - kaut ko parādīt tuvāk. Šie tēli kaut kur dzīvojas cilvēku apziņā. Vai viņi ietekmēs vēlēšanu rezultātu? Es teiktu, ka tur īsti vairs nav ko ietekmēt, jo atšķirībā no iepriekšējām Saeimas vēlēšanām Lembergs ne uz vienas skatuves nekāps. Tāpēc domāju, ka, manuprāt, neko tur nevar īsti ietekmēt.
Tajā pašā laikā, pie sevis tā domājot par tiem procesiem, urdot… Vai gadījumā kaut kādā brīdī ar to Lembergu nenotiek mazliet, kā ar to Čingishanu? Ka, jā, es neapstrīdu, ka viņam bija vara, ka viņam ir miljoni, neapstrīdu. Bet kādi ir viņa varas taustekļi šobrīd, mēs neviens to nezinām, vismaz ne precīzi. Cik daudzas no tām auklām vēl aizvien strādā? Cik telefona līnijas viņam vēl aizvien ir atvērtas? Es nezinu…
Bet šis mīts, ka Lembergs vada Latviju… un es nevaru apgalvot, ka tas ir tikai mīts. Bet man šķiet, jo mēs kaut kādā ziņā mazāk domāsim, ka mums ir kādi trīs vai četri, vai pieci ļaunie un tāpēc mums tā Latvija ir tik slikta, jo varbūt mēs kaut kur tālāk tiksim.
Lai gan, jā. Es esmu pārdzīvojis visus tos «Dienas» laikus. Man tādas oligarhu sarunu atblāzmas ir bijusi bišķiņ ikdiena. Man nav «ticu vai neticu, vai tās sarunas ir autentiskas», kā man patīk, ka tur Lembergs grozās. Nē, viņas ir autentiskas.
Par šīs sezonas priekšvēlēšanu politiķiem, kampaņu «šļupstiem», Gobzemu studijā un Bojāra atbildēm uz komentētāju skarbo viedokli par viņu - skatāms pilnā video intervijā.
